Digitālās vēstules nevar atstāt palicējiem līdzīgi kā ar roku rakstītās. Tās nedrīkst mantot kā māju vai mašīnu, jo tas rada daudzus riskus, apgalvo pēcnāves privātuma eksperte Edina Harbinja
Labi nostādīta, nomierinoša balss kā bēru izvadītājai. Rīgas Juridiskās augstskolas vieslektore Edina Harbinja, iespējams, ietekmējusies no savas profesijas. Inteliģentā sieviete ir mirušo pēcnāves privātuma eksperte. Uzaugusi Bosnijā un Hercegovinā, kur pēc universitātes beigšanas bijusi praktizējoša advokāte telekomunikāciju nozarē. Bet nu jau daudzus gadus dzīvo Apvienotajā Karalistē, strādā Astonas Universitātē Birmingemā. «Doktora darbā aplūkoju vēl plašāku lauku — kas notiek ar taviem datiem internetā (mēs tos saucam par digitālajiem aktīviem) pēc tam, kad nomirsti. Vai esi savu datu īpašnieks? Vai tev patiešām pieder tavs Facebook, Snapchat, Instagram konts, tavs e-pasts, tavs bizness Amazon un eBay, tava reputācija Airbnb?»
Strēlnieku ielas kafejnīcā Sienna viesmīle Edinai atnes kapučīno ar iezīmētu sirsniņu, bet viešņa līdz sarunas beigām to atstāj neskartu. Izvēlētā pētījumu tēma viņu aizrauj.
«Pirmā šāda lieta, kā jau varēja paredzēt, nāca klajā ASV — šī valsts ir līdere dažādu avangarda tiesas prāvu ziņā,» stāsta eksperte. «2005. gadā Irākā nogalinātā jūrnieka Džastina Elsvērta (Justin Mark Ellsworth) vecāki gribēja iekļūt viņa Yahoo e-pasta kontā, lai lasītu korespondenci. Gribēja zināt, kāda ir bijusi viņa pēdējā saziņa, kā viņš jutās, nonācis karā, gribēja saprast nāves apstākļus. Viņi cerēja, ka tas palīdzēs tikt galā ar sērām.» Saprotama motivācija, bet Edina Herbinja to neatbalsta. «Kā pēcnāves privātuma advokāte domāju, ka pat vistuvākajiem radiniekiem nevajadzētu piekļūt aizgājēja personīgajai komunikācijai, jo tā ir ļoti jutīga un intīma. Ja palicējiem ir tiesības uz viņa māju vai mašīnu, tas nenozīmē, ka viņiem ir tiesības arī uz ļoti privātu komunikāciju.» Viņasprāt, kritiku neiztur arī arguments, ka palicēji taču mēdz mantot ar roku rakstītās vēstules. Kāpēc lai tas pats nenotiktu ar digitālajām? «Tas ir daudz kompleksāk. Papīra vēstules ir fiziskas, viena, divas, trīs. Ja tās iznīcinās, tās citur vairs neparādīsies. Tās nebalsta kāda cita izveidota infrastruktūra — serveri un servisa pakalpojumu sniedzēji. E-pasti nav tikai divpusēja komunikācija kā vēstules. Tajos potenciāli var būt iesaistīti simtiem citu cilvēku. Tu atver šīs durvis, izgaismojot arī viņu datus un noslēpumus.»
Amerikāņu jūrnieka gadījumā Yahoo izšķīrās par kompromisu. Vecākiem diskā nosūtīja e-pastu kopiju, bet nepiešķīra pieeju dēla kontam. Amerikā ir bijušas vēl pāris līdzīgas tiesvedības, tomēr nekad nav nostabilizēts precedents, ka e-pasti vai Facebook konts būtu īpašums, kuru var mantot. Katru reizi par piekļuvi jācīnās tiesā. Ņujorkas tiesa, piemēram, nesen likusi kompānijai Apple nodot mūžībā aizgājušas fotogrāfes Apple ID viņas vīram. «Bet to nevar uzlikt par pienākumu visā Amerikā, kur nu vēl Anglijā vai Latvijā. Tā turklāt bija Ņujorkas tiesa, savukārt Apple ir reģistrēta Ziemeļkalifornijā,» piezīmē sarunas biedre. «Amerika, kur ir reģistrēts arī Facebook un Instagram, ir ļoti specifiska, ar dažādām jurisdikcijām, tāds mazs haoss.»
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.