Vilcēns

Romāna fragments

No Vilcēna raustījās visi. Bulduru, Kauguru, Ķemeru pacani, nē, ne jau baņģugas. Lielie bandīti par viņiem īpaši neinteresējās, ja nu vienīgi tad, ja kāds prusaks gadījās pa kājām, un, ja acīm redzami nomīzās, tad. Vilcēns nekad nebaidījās. Ne no viena. To visi zināja. Baidījās un cienīja. Cienīja, jo baidījās. Ne savai, ne citām bandām Vilcēns neļāva Andžu dauzīt. Uz ģēlām līdzi neņēma. Bet, paēdis Andžeja mammas atstātās pusdienas, izvilcis no pieliekamā ievārījuma burku, mēdza stāstīt. Kur gājuši, ko darījuši, ko zaguši, ar ko kāvušies. It sevišķi Andžejam patika klausīties par tām, kuras ļāvušās. Cik daudz, kam un vai līdz galam. Jo Andžeju interesēja tikai alus un meitenes. Un, protams, pats Vilcēns.

«Bļin, es eju, skatos — Zīmulis miskastē! Jei bogu! Pa īsto. Vecākais bračka ielādējis. Šis, mani redzēdams, jei bogu, sarkans. Saku šim — kas ir, vecais pauts, ko sarksti kā bāba, bietē dabūji, vai… A šis neko… Stostās. Pa visu vasaru garāks nav izaudzis, tāds pats knipacīts, man līdz pleciem, nu mošk līdz lūpai. Ejam dauzīt bračku. Paņemu pie mājas koku, un ejam. Šis jau gausāks paliek. Nemīz, vecīt, velcies, saku. Bračka, lošara, paskatījās uz mums kā uz ķirzakas sūdiem un turpina kaut ko pie mopēda bakstīties. Es neko. Nesaku neko un maucu. Bļeģ. Vairs jau tik smuks neesmu, paskaties, baigi šķībs tas deguns laikam. Ai, mans mīļums jau pieradis pie skrambām, kāda šķirba. Vienvārdsakot, izmīcīja mūs Zīmuļa bračka pa dubļiem turpat starp šķūni un mopēdu. Vienās eļļās un mēslos. Pēc tam neko, pasēdējām, pabazarējām, smēķus uzsauca. Tu stādies priekšā, cik tam Zīmuļa bračkam gadu? Neticēsi… Saderam, neticēsi… Davai, uz smēķi. Okej. Nu vot, velkamies mēs abi pie džekiem uz upi, un Zīmulis raskoļījās. Bračka gadu vecāks par viņa tēvu. Tu saproti, polnijs pī vispār! Gadu! Mutere salaidusi ar džeku dēla vecumā. Super, protams, cepuri nost Zīmuļa muterei. Tikai bračka gan tā nedomā, protams. Nikns un nīgrs kalbasojas pie sava šperrekļa no rīta līdz vakaram. Nu, vienvārdsakot, šiem naids. Musorbāka visu saulaino bērnību Zīmulim kā mājas. Lielais bračka met iekšā, uz vāka — celmu vai kādu citu smagāku huiņu. Šis pa iekšu spārdās apmīzies, apdirsies… Ha! Neteica tā, pats izdomāju. Vārdsakot, Zīmuls bimbo… Nē, nu neteica jau, protams, bet skaidra lieta, ka agrāk bimboja gan. Kāds prieks sīkam miskastē tupēt. Saku šim, lai arī sīks, tu esi kruts džeks! Tev jau divpa-dsmit. Pilntiesīgs sabiedrības loceklis, saproti…»

Te Andžejs un Jančuks sāk smiet. Parauj smieklus vaļā kā slūžas. Sīkpirdim Zīmulim no visas vilcēnu bandas tas lielākais krāns. Sākumā, kad šie ņurkoja, slēpa, bet vēlāk jau lepojās. Kāpa lejup pa krastu stīvs izslējies ar krāniņu pa priekšu, it kā tas būtu karogkāts. Ar sīku, vien Zīmulim salasāmu Napoleona zīmi. Mazais Zīmulis ar savu izcilo metamo nudien izcili ņirdzīgs, nudien.

Līdaciņā Zīmulis lec un saviļņo Lielupes spoguli. Viens aplis, otrs, trešais, puika iznirst un skurina matus sprauslādams kā dzīvnieks. Zīmulis noskalo skābenās miskastes smakas un gļotas. Saldajā upes ūdenī nogremdē smirdoņu un atmiņu. Atceries, Zīmul, atceries. Pagalms. Dubļi. Musorbāka vaļā. Tajā ielido sudrabkaija, iemetas kaķis, vārna mīcās pa virsu, un pāri visam rijīgais vējš. Aizrauj papīrus, iepakojumus un mizas. Tās drazas ir neuzrakstītās mīlas vēstules. Tādas drukā katrā mājā. Katrā dzīvoklī, ģimenē, sētā. Mizo rāceņus un nemīli. Lobi sīpolus — nemīli. Izmet čekus un nemīli. Saplēs sīksīkos gabaliņos. Visu saplēs, jo nemīli. Vienkārši saņurkā un izmet. Noslauki sēklu un nemīli. Izgriez no klēpja, jo nemīli. Nemaz neatveries, jo īstenībā jau nemīli. Iedzer tableti, polšu, uzēd kūciņu, desiņu. Mierinies, jo nemīli. Mēslu bākā smird sīvi. Kas nav bijis tur iekšā, nezina, cik ļoti voņī. Kas pats nav neuzrak-stīta vēstule, tas nezina. Tu esi ienācis pasaulē, mātes baiļu pavadīts un tēva bēgšanas dzīts. Neaicināts kā zvirbulēns, kurš centīsies dejot, bet, lai kā arī censtos, vienalga nomīs meitenes laiviņas kā dubļainas galošas. Pieradināts meža zvēriņš, kuram jānocērt kāja, lai vienā dienā, kad pavasara debesis sulos, neaizbēgtu, par spīti glāstiem un pilnajām bļodām.