Eseja
Reiz es strādāju pie kāda zviedru dārznieka un vēroju, ka viņa ciklamenas uzzied viskošāk, smagā trūdu zemē sakņodamās. Es vēroju to un domāju par trūdu augsni, kurā uzplaukuši Leopardi un Bodlēra, de Kvinsija un Turgeņeva darbi. Dažiem no viņiem šī augsne bija narkotiskās vielas, dažiem — nedziedināmas slimības, dažiem — postīga un apstulbota mīlestība vai tas viss kopā. Es nedomāju, ka vesels un veselīgs mākslinieks būtu predestinēts uz pieticīgākiem sasniegumiem nekā viņi, un ne katrs autors spēj mākslinieciski profitēt no sava posta: daudzus tas brutāli salauž un iznīcina, nenovēlot nekādas kompensācijas. Citiem turpretim tas kļuvis par dēmonisku katalizatoru, kura ietekmē viņu māksla iekvēlojusies un uzbrāzmojusi visspēcīgāk.
Tā tas bijis arī ar opija dzeju. Cīnoties pret šā nāvekļa ēšanu un pīpēšanu, ir slēgtas starptautiskas konvencijas, radītas baigi naturālistiskas filmas, par to ir runāts Tautu Savienībā un Apvienotajās Nācijās. Šai cīņā ir iesaistītas policistu un detektīvu armijas. Upuru skaits starp opija hroniskajiem lietotājiem ir milzīgs. Bet — pretējā virzienā — bez opija angļu literatūrai pietrūktu vismaz divu šedevru: Kolridža Kublahana un de Kvinsija Atzīšanās; frančiem nebūtu dažas Bodlēra «ļaunuma puķes»; latviešiem Jānis Ziemeļnieks paliktu tikai pievilts un nobēdājies lauku ideālists, bez skanīgās smeldzes, kas radusies īstenības un narkotisko vīziju konfliktos.
Pasaules totālajā ainā acīmredzot iekļaujas arī tādas kombinācijas, kur kā piederīgs komponents ietelp viss, ko mēs atzīstam par ļaunu savā tiešajā un ikdienišķajā aspektā.
1.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.