Kāpēc tikai par ibuprofēnu gadā pārmaksājam divus miljonus eiro?

Kas jādara, lai Latvijā vēl vairāk samazinātu zāļu mazumtirdzniecības cenas? Jāmaina PVN likme? Jāmazina maksimālā cenu starpība līdzvērtīgas efektivitātes kompensējamajiem medikamentiem? Jādodas pieredzes apmaiņas braucienos uz Lietuvu, Igauniju vai varbūt Mozambiku?

Jādomā, ka vismaz pirmās divas metodes nostrādātu. Šajā rakstā gan gribu runāt par kādu citu labi pazīstamu, tomēr bieži vien spītīgi piemirstu cenu samazināšanas metodi. Plašāku ģenērisko (vienu un to pašu aktīvo vielu saturošo, līdzvērtīgas farmakoloģiskas efektivitātes) medikamentu izmantošanu.

Patiesi. Kādēļ gan divas, trīs vai pat desmit reizes pārmaksāt par zālēm, ja cits ražotājs ar citu nosaukumu piedāvā faktiski to pašu medikamentu, ar identisku aktīvo vielu un pierādītu bioekvivalenci? Plašāka oriģinālo zāļu aizvietošana ar ģenēriskajām ļautu ietaupīt desmitiem miljonus eiro gadā, kurus iedzīvotāji varētu izlietot vai nu
citu medikamentu iegādei, jo naudas tam bieži vien pietrūkst, vai nu kādiem citiem mērķiem.

Neraugoties uz to, ka ģenērisko medikamentu pārdošanas apjomi gadu no gada aug, statistika nav tik pozitīva kā varbūt gribētos. Piemēram, saskaņā ar Zāļu valsts aģentūras (ZVA) datiem, 2016. gadā oriģinālās zāles aizņēma 25% zāļu tirgus, rēķinot pēc pārdoto iepakojumu skaita, un 55% tirgus, rēķinot naudas izteiksmē. Būtībā tas nozīmē, ka iedzīvotāji iegādājās mazāk zāļu, nekā būtu varējuši, maksājot par tām lielāku naudas summu.

Jāsaprot, protams, ka ne visām zālēm, it īpaši, ja runājam par nesen atklātiem, mūsdienīgiem medikamentiem, retu saslimšanu ārstēšanai ir pieejami aizvietotāji. Šo zāļu īpašais statuss un ražotāju vēlme atgūt to izstrādē ieguldītos līdzekļus bieži vien ir galvenais iemesls, kāpēc medikaments ir krietni dārgāks nekā pēc brīvi pieejama patenta ražots produkts. Augsta cena šādos gadījumos ir diezgan likumsakarīga. Citādāk būtu jāskatās uz dažu tradicionālu medikamentu „uzskrūvētajām” cenām un pretrunīgi vērtējamiem tirgus panākumiem.

Tā 2017. gadā lielākais realizācijas apjoms starp bezrecepšu zālēm Latvijā bija medikamentam ar oriģinālo nosaukumu Ibumetin 400 mg film-coated tablets, kura pārdošanas ieņēmumi sasniedza 3,37 miljonus eiro. (Zāļu patēriņa statistika 2017. 60.lpp.) Galvenā šo zāļu sastāvdaļa ir viela, kas pazīstama ar starptautisko nosaukumu ibuprofēns, un pirmo reizi ir sintezēta pagājušā gadsimta 60. gados. Tagad ibuprofēnu saturošus medikamentus ar dažādiem nosaukumiem – ibumetīns, ibugesiks, ibumaks, ibuprofēns utt. ražo teju vai katrs lielāks farmācijas uzņēmums, un šā iemesla dēļ vājāk informētu pircēju prātos pat var iestāties neliels apjukums.

Pavisam Latvijā 2017. gadā tika pārdots dažādu ražotāju ibuprofēns 5,86 miljonu eiro apmērā, turklāt lielākajā daļā gadījumu cilvēki, pērkot šīs zāles, ir krietni pārmaksājuši – kopumā ņemot vairāk nekā 2 miljonus eiro.

Līdzīgas situācijas varam vērot arī citu medikamentu tirdzniecībā. Šā iemesla dēļ ir sajūta, ka valsts veselības aizsardzības speciālistu mēģinājumi izglītot sabiedrību jautājumos, kas skar ģenēriskās zāles un to lietošanu, līdz šim nav bijuši pārāk veiksmīgi.

Labi iecerētā daudzpakāpju sistēma – ārsts pacientam receptē izraksta zāļu aktīvo vielu un devu (nevis nosaukumu), savukārt farmaceits viņam aptiekā piedāvā lētāko atbilstošo zāļu ģenērisko versiju, darbojas galvenokārt tad, ja runa ir par valsts kompensējamiem medikamentiem. Citās situācijās lētākā ģenēriskā medikamenta iegāde var būt daudz sarežģītāka un lielākā daļa atbildības par to būtu jāuzņemas Veselības ministrijai un tās pakļautībā esošajām struktūrām, kā arī farmācijas kompānijām.

Acīmredzams, ka esošajā veselības aprūpes sistēmā, lai sekmētu plašāku ģenērisko zāļu izmantošanu, nepieciešams ieviest papildus korekcijas. Jāpastiprina arī esošo normatīvu un vadlīniju kontrole. Pārbaudot, piemēram, vai farmaceiti pircējiem pietiekami labi izskaidro atšķirību starp dažādu ražotāju ibuprofēna tabletēm.

Jāuzlabo arī iedzīvotāju informētība par ģenēriskajiem medikamentiem, kā arī viņu tiesībām zāļu izrakstīšanas un iegādes procesā. Dažus šiem jautājumiem veltītus elektroniskus bukletus iespējams atrast Zāļu valsts aģentūras mājaslapā. Jāsaprot gan, ka lielāko daļu gados vecāku iedzīvotāju, kas nav aktīvi interneta lietotāji, šādas komunikācijas metodes nesasniedz.

Plašāka ģenērisko medikamentu izmantošana ir viens no elementārākajiem veidiem, kā varam samazināt mājsaimniecību izdevumus par zālēm. Šis process gan ir jāvada un jāsekmē, necerot, ka tas sakārtosies pats no
sevis.

 

Autors ir neiroķirurgs