KNAB inventarizācijas lietas

Pirms mazliet vairāk nekā gada Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojam mainījās priekšnieks — Jaroslava Streļčenoka vietā nāca Jēkabs Straume, ko Saeima apstiprināja amatā 15. jūnijā. KNAB pirms tam plosījušie iekšējie skandāli pierima, un drīz sekoja «skaļas» lietas — Latvijas Bankas prezidenta Ilmāra Rimšēviča aizturēšana februārī, bet nupat jūnijā vēršanās pret Saeimas deputātiem Artusu Kaimiņu (KPV) un Askoldu Kļaviņu (ZZS). 12. jūlijā iztaujāju KNAB priekšnieku jaunajā biroja mītnē Citadeles ielā, kā viņa vadībā mainījies KNAB darbs. Korupcija bremzē valsts attīstību un apdraud valsts drošību, uzsver biroja priekšnieks un sola vērsties pret visiem, kuri pārkāpj likumu.

 

Pirms gada intervijā Ir sacījāt, ka negribat teikt, ka KNAB ir efektīvs. Vai tagad varat teikt, ka ir?

Ļoti nosacīts jautājums un ļoti nosacīta atbilde: KNAB pavisam noteikti ir efektīvs, bet var būt efektīvāks.

Vai uzskatāt, ka jums ir izdevies atjaunot biroja prestižu sabiedrībā, ko tolaik minējāt kā vienu no mērķiem?

Grūti pateikt. Es ļoti ceru. Mēs neesam tādus pētījumus veikuši. Kā valsts iestāde nevaram tērēt naudu šādiem pētījumiem. Ja to izdarītu kāda sabiedriska organizācija, mēs būtu, protams, pateicīgi.

Reputācijas jautājums ir ļoti būtiska lieta tādai iestādei kā KNAB, sabiedrībai ir jāuzticas biroja darbam. Bet, nu, skaidrs ir tas, ka bieži vien biroja rokas, tā varētu teikt, ir sasietas, skaidrojot ļoti daudzus jautājumus, jo tie varbūt nav tik viennozīmīgi un sabiedrība varbūt neizprot vienu otru KNAB rīcību. Bet tajā pašā laikā, lai kā mēs vēlētos sīki un detalizēti izskaidrot, kāpēc birojs dara tā, kāpēc nedarīja savādāk, mēs tomēr pirmajā vietā liekam izmeklēšanas noslēpumu un to, ka visu, ko darām, darām atbilstoši likumiem. Bieži vien tomēr jāpaiet kādam laika sprīdim, pirms varam skaidrot plašāk, kāpēc un kad vienu vai otru lietu esam darījuši. Tā nu diemžēl ir tā problēma. Bieži vien tās personas, kuru darbību KNAB izmeklē, ir brīvākas, lai izteiktos par vienu vai otru jautājumu, tādā veidā, protams, ietekmējot sabiedrības viedokli. Vai tas ir patiess? Nu, es tomēr aicinātu sabiedrību sagaidīt arī to brīdi, kad KNAB ir tiesīgs skaidrot savu darbību.

Pirms gada uzsvērāt, ka KNAB būšot vienota komanda. Vai jūsu vietniece Ilze Jurča neiederējās komandā?

Mana vietniece Ilze Jurča devās izdienas pensijā. Par to, ka šāds izdienas pensijas vecums tiks sasniegts šā gada pavasarī, viņa mani informēja faktiski jau pirmajās dienās, kad kļuvu par vadītāju. Un par to, ka viņai ir plāns šajā pensijā arī doties. Līdz ar to šeit nevajag meklēt kādas sazvērestības teorijas, viņa vienkārši devās izdienas pensijā.

Vai otrs vietnieks Jānis Roze turpina apmācīt autobraucējus?

Man ir grūti pateikt, vai viņš to šobrīd dara, bet atļauja viņam to darīt joprojām ir spēkā. Līdz ar to jautājums, vai viņš to dara vai nedara, ir tikai un vienīgi jautājums, vai viņš spēj pildīt savus tiešos dienesta pienākumus, vai tas netraucē dienesta pienākumu pildīšanai. Man nav tādu indikāciju, ka tas traucētu.

Vai tas, jūsuprāt, netraucē biroja reputācijai?

Kāpēc jūs domājat, ka tas kaut kādā veidā varētu traucēt? Mums ļoti daudz valsts pārvaldē amatpersonu, kuras veic papilddarbus — policijā —, un tie var būt daudz un dažādi papilddarbi. Ir ierobežojumi, kurus darbus nedrīkst veikt, bet ir tomēr uzskaitīts, kurus drīkst, un šis ir konkrēts iestādes vadītāja lēmums atļaut vai neatļaut, izvērtējot visus potenciālos riskus par vienas vai otras amatpersonas spēju vai nespēju pildīt savus tiešos dienesta pienākumus.

Vai KNAB turpina strādāt arī Jānis Miķelsons, kura dzīvesvietā 2014. gadā veikta kratīšana saistībā ar tā saucamo Māra Martinsona jeb būvnieku lietu, jo Miķelsona civilsieva Anta Dišereite ir ar Martinsonu saistīta grāmatvede?

Kā jau iepriekš, atbildot faktiski uz tādu pašu jautājumu, esam komentējuši, tā biroja darbinieku daļa, kuras identitāte ir aizsargājama saskaņā ar likumu par valsts noslēpumu — mēs to komentēt nekādā veidā neesam tiesīgi. Tai skaitā es kā iestādes vadītājs. Bet ir jāsaprot — skaidrs, ka jebkādas indikācijas par valsts amatpersonu, tai skaitā arī biroja amatpersonu iespējamu varbūt iesaisti vienā vai otrā jautājumā, kurš nav varbūt savienojams ar ieņemamo amatu, tiek rūpīgi vērtēta. Līdz ar to, ticiet man, šis jautājums nav aizmirsts, visas nepieciešamās pārbaudes tiek veiktas, un pie skaidrības mēs nonāksim.

Darbinieka identitāte vairs nav noslēpums — visi jau zina, kas ir konkrētais darbinieks un ka turpina, iespējams, strādāt KNAB.

Redziet, šis jautājums jāskata drusku plašāk. Te nav tikai un vienīgi KNAB kompetences jautājums. Skaidrs, ka birojam ir ar savas iekšējās drošības struktūrvienības resursiem jākontrolē, vai biroja amatpersonas ir godprātīgas. Un, ja nav, tad ir jāpieņem attiecīgi ietekmēšanas līdzekļi, tātad disciplinārsodi, un līdz pat tam, ka var atbrīvot darbinieku no darba.

Bet tajā pašā laikā visi biroja darbinieki strādā ar valsts noslēpuma objektiem, līdz ar to pilnīgi visiem ir izsniegtas speciālās atļaujas darbam ar valsts noslēpuma objektiem. Šīs atļaujas izsniedz Satversmes aizsardzības birojs, kurš tad arī katru individuālu darbinieku pirms šādas atļaujas izsniegšanas vērtē. Protams, es nevaru komentēt, kā notiek šis vērtēšanas process, tā ir katras drošības iestādes iekšējā lieta, un visdrīzāk šīs pārbaudes saturs arī ir valsts noslēpums. Bet, nu, es pieļauju, ka informācija no arī citām iestādēm, kuras ir operatīvās darbības subjekti, vai viņu rīcībā nav kāda informācija, parasti jau tiek palūgta. Un šajā gadījumā šis gadījums, kas bija pagājušajā nedēļā, kad faktiski tika pausta tāda informācija, turklāt gandrīz vai apgalvojuma formā, ka biroja darbinieks ir vainīgs pie kādas informācijas noplūdes un tādā veidā ir izraisījis kāda kriminālprocesa neveiksmju stāstu, skaidrs, ir jāpārbauda. (Laikraksts Diena publicēja jau agrāk portālā Pietiek publiskotu informāciju par KNAB darbinieka Miķelsona saitēm ar Martinsona grāmatvedi Dišereiti un izteica minējumu, ka operatīvās informācijas noplūde kavējusi gan būvnieku lietu, gan Rimšēviča kukuļņemšanas lietu, kurā apsūdzēts arī Martinsons. Savukārt bijušais KNAB vadošais darbinieks, tagad politiķis Juris Jurašs pavēstīja, ka informācijas noplūde notikusi Finanšu policijā — red.) Bet tajā pašā laikā, ja Muitas un nodokļu policijas rīcībā ir kāda informācija, kas liecina par to, ka kāda biroja amatpersona ir negodprātīga, tad visi šie fakti ir jādara zināmi gan birojam, gan arī attiecīgajai valsts drošības iestādei.

Ja pareizi sapratu — informācijas noplūde bijusi no Finanšu policijas?

Tas ir jautājums, uz kuru man šobrīd atbildes nav. Bet es pavisam noteikti gribēšu to saņemt, lai būtu pārliecināts par to, ka vismaz birojā darbinieki un amatpersonas, kuri joprojām strādā, būtu godprātīgi, nebūtu iejaukti tādās lietās.

No jūsu atbildes var puslīdz droši secināt, ka konkrētais darbinieks turpina strādāt, ja jau nedrīkstat to izpaust.

Es jums nedrīkstu to izpaust.

Ja būtu atlaists, tad drīkstētu?

Teikšu tā — kopš es esmu amatā, birojā ir pieņemti četrpadsmit jauni darbinieki, jaunas amatpersonas. Un atbrīvoti no darba divpadsmit. Bet neviens no šiem divpadsmit nav atlaists. Tāda ir mana atbilde.

Paši aizgājuši?

Jā, paši aizgājuši. Faktiski katrs gadījums ir bijis individuāls — vai nu tas ir bijis kāds labāk apmaksāts darbs, vai jauns izaicinājums, vai tā ir došanās galu galā izdienas pensijā kā Jurčas kundzes gadījumā.

Starp citu, ko Streļčenoks tagad dara?

Man nav tādas informācijas.

Teica, ka būšot starptautiskā apritē. Vai braukā pa pēcpadomju valstīm?

Man tiešām nav tādas informācijas. Es esmu, protams, apjautājies biroja darbiniekiem, varbūt viņiem ir šāda informācija, bet diemžēl neviens nav spējis man neko precīzāk pateikt.

Rimšēviča lieta no pirts

Viens no jūsu KNAB pirmā darba gada ilgstošajiem politiskajiem notikumiem bija Saeimas oligarhu lietas izmeklēšanas komisija. Kā jūs novērtētu šīs komisijas darbu un tā rezultātu?

Es atturēšos vērtēt politiķus un viņu darbu. Tas pavisam noteikti nav KNAB uzdevumos vērtēt šādu izmeklēšanas komisiju. Esmu jau agrāk teicis — es esmu priecīgs, ka šādiem jautājumiem tiek pievērsta uzmanība, ka ir politiķi, kuri vēlas saņemt atbildes savas kompetences, Saeimas deputāta mandāta ietvaros tomēr noskaidrot, bet, kāds bija komisijas darba process un sasniegtais rezultāts — es to atturēšos vērtēt, tas nav gluži manā kompetencē.

Es gan gribētu piebilst — šīs noplūdušās sarunas un arī šī Saeimas izmeklēšanas komisija faktiski veicināja to, ka es, stājoties pie amata pienākumu pildīšanas, sapratu, ka, ir nepieciešama neliela inventarizācija, ko birojs ir darījis pēdējos gados, kādi ir bijuši gan operatīvās darbības, gan arī kriminālprocesi. Nu, un šis laikam nebūs noslēpums, ka viens no šādiem rezultātiem ir arī šis kriminālprocess pret Latvijas Bankas prezidentu.

Oligarhu lietas noplūdes rezultāts?

Nē, nē, nevajag saistīt šo jautājumu ar konkrēto lietu. Jautājums ir tāds, ka es sapratu, ka ir nepieciešams inventarizēt arī visas citas lietas, kuras iepriekš ir bijušas. Un tas ir šā procesa rezultāts.

Lietu revīziju solījāt uzreiz pēc stāšanās amatā. Tātad apsūdzības Rimšēvičam ir rezultāts tam, ka inventarizējāt vecās lietas?

Tieši tā. Tie darbinieki, kuriem tas tika uzticēts, nāca un ziņoja par to, ka — jā, šeit ir viens vai otrs gadījums, par kuru nav notikusi izmeklēšana.

No prokurores teiktā par šo lietu varēja saprast, ka lietas pamatā ir divu cilvēku liecības februārī un 2013. gadā Taureņos noklausītās sarunas. Vai mēs pareizi to sapratām?

Būtiskākā daļa pavisam noteikti, lai šīs apsūdzības celtu, bija šie pierādījumi. Skaidrs arī tas, ka birojs šos četrus mēnešus, veicot pirmstiesas izmeklēšanu pirms kriminālprocesa nodošanas kriminālvajāšanai un apsūdzību celšanai prokuratūrā, turpināja veikt dažāda veida kriminālprocesuālas izmeklēšanas, kuru laikā tika iegūti arī citi pierādījumi, kurus, protams, šajā kriminālprocesā prokuratūra uz doto brīdi izmanto. Bet es gan atturētos padziļināti šo kriminālprocesu vērtēt, jo birojs vairs nav šā procesa virzītājs, tā ir prokuratūra, un tas ir prokuratūras un konkrētā uzraugošā prokurora ziņa izvērtēt, cik daudz un kādu informāciju sniegt.

Bet jūs izrevidējāt lietas, atradāt šo un atsākāt izmeklēšanu?

Pirmajai daļai — jā, piekrītu, un atklāju, ka tā tas patiešām bija. Bet otrajai daļai — ko un kad mēs sākām darīt — es tomēr atturētos tā iemesla pēc, ka tas būtu sniegt pārmērīgi daudz publiski datus par to, kur un kad, un ko birojs vai nu Operatīvās darbības likuma ietvaros, vai nu Kriminālprocesa likuma ietvaros ir darījis. Ir jārunā par to, ka bija skaidrs, ka bija nepieciešama izmeklēšana, un šī izmeklēšana notika.

Intervijā pirms gada jūs apelējāt pie dažādu blēžu sirdsapziņas paliekām un aicinājāt viņus padomāt par valsts nākotni. Vai varam secināt, ka vismaz divi, kuri liecināja Rimšēviča lietā, ir atsaukušies uz jūsu aicinājumu?

Tas būtu grūti atbildams jautājums. Jo varbūt ne vienmēr personām, kuras liecina, ir pajautāts, kāds bijis tas motīvs vai iemesls — vai sirdsapziņa, kura ir pamodusies, vai kāds cits.

Vai tas, ka viņi ir atbrīvoti no kriminālatbildības.

To likums atļauj. Tas ir tas, ko es uzsveru arī tagad, un uzsvēru arī preses konferencē pēc tam, kad šis kriminālprocess tika ierosināts un notika aktīvā fāze — likums atļauj tās personas, kuras ir pieļāvušas vai devušas kukuļus, vienkāršā valodā runājot, atbrīvot no kriminālatbildības par šo faktu, ja šīs personas par to noziņo attiecīgajai tiesībaizsardzības iestādei vai prokuratūrai.

Juris Jurašs ir izteicies, ka Taureņu pirts sarunas esot daudz nopietnākas nekā oligarhu sarunas Rīdzenē. Taču vienīgais rezultāts no tām, vismaz pagaidām, ir apsūdzības Rimšēvičam vienā vai, kā uz to skatās, divās epizodēs. Vai par pārējo, kas ir tajās sarunās, nav iemesla izmeklēšanai, vai arī KNAB ir izvēlējies taktiku labāk pierādīt to, ko var pierādīt?

Ierosinot kriminālprocesu, ir noteikts slieksnis pierādījumu saturam, kurš jāsasniedz, lai kriminālprocesu varētu ierosināt. Nākošajā stadijā, kad kriminālprocess tiek nosūtīts kriminālvajāšanai uz prokuratūru, šis slieksnis ir vēl augstāks. Un, es pieļauju, prokuroram, dodoties ar lietu uz tiesu, tas ir vēl augstāks. Un vēlos vēlreiz atgādināt, ka izmeklētāji atbilstoši Kriminālprocesa likumam ir neatkarīgi, vienīgais, kurš viņus kontrolē, ir tiešais priekšnieks, tieši veicot konkrēto kriminālprocesu, un uzraugošais prokurors, kuru kontrolē viņa tiešais priekšnieks. Tātad man kā iestādes vadītājam un arī citu tiesībaizsardzības iestāžu vadītājiem, kurām ir kriminālprocesuālas izmeklēšanas funkcija, nav tiesību norādīt izmeklētājam, ko darīt, ko nedarīt. Un paldies Dievam, ka tā. Ir jābūt šai neatkarībai, un ir jābūt dubultai kontrolei.

Bet, ja mēs atgriežamies pie šīs pirts — jā, nu, skaidrs, prokurore to publiski pateica, ka viens no pierādījumiem ir sarunas, kuras ir ierakstītas. Vai es varētu komentēt Juraša kunga izteikumus? Es atturētos. Jums jāprasa Juraša kungam. Es gan domāju, ka diez vai Juraša kungs daudz vairāk kaut ko varētu skaidrot, jo šīs tomēr ir operatīvās darbības un tās ir valsts noslēpums. Teikšu tā — mēs turpinām strādāt, un laiks rādīs, kāds būs rezultāts.

Mēs zinām oligarhu sarunas, bet nezinām, kādas ir tās Taureņu sarunas, taču Jurašs zina par abām un var salīdzināt. Mēs zinām, ko KNAB darīja oligarhu sarunu gadījumā — bija ilga un plaša izmeklēšana — un varam salīdzināt ar to, ko dara šoreiz, — tikai viena epizode, un jau uz prokuratūru. Vai tā nav stila maiņa?

Es domāju, ka nevajadzētu mums šeit jaukt visu vienā katlā, tas tomēr nav viens un tas pats. Katrs pierādījums, kurš tiek iegūts un vēlāk nostiprināts kriminālprocesā, bet sākotnēji tiek iegūts ar operatīvās darbības metodēm, vienmēr tiek vērtēts. Vienmēr tiek vērtēts tas, vai šis patiesībā būs pierādījums. Ja tiek veiktas kaut kādas speciālās operatīvās darbības, tām jābūt tiesiskām, tātad ar tiesneša akceptu. Tas būs pirmais, kas var kādā brīdī noraidīt iespējamību, ka kaut kādi ieraksti var tikt izmantoti kā pierādījumi.

Es teikšu tā — inventarizējot to, ko birojs bija darījis operatīvās darbības lietās iepriekš, es neatradu nevienu gadījumu, kad kaut kas būtu bijis darīts nelikumīgi. Tātad nav tāda fakta, ka nebūtu bijis kaut kas sankcionēts, nebūtu bijis saskaņots — vai nu ar prokuratūru, vai nu ar iestādes vadītāju, vai nu ar tiesnesi. Tātad par to noteikti nevajadzētu būt nekādam satraukumam.

Man gan nav skaidrs, kāpēc, kādas operatīvās darbības laikā iegūstot kādus pierādījumus vai indikācijas par to, kur tālāk vajadzētu strādāt, lai iegūtu un nostiprinātu pierādījumus, pagātnē bieži vien nav bijis attiecīgās reakcijas. Pie iespējas Juraša kungam varbūt pajautāšu. Bet skaidrs ir tas, ka mēs turpinām strādāt gan ar to, kas mums notiek tagad, gan ar tiem materiāliem, kuri ir vēsturiski iegūti.

Vai tādas epizodes kā apmaksāts Latvijas Bankas prezidenta brauciens uz Kamčatku ir tikai KNAB, vai arī Satversmes aizsardzības biroja un Drošības policijas kompetencē?

Es pieļauju, ka gan jau tik augstu stāvošai amatpersonai, dodoties uz ārvalstīm, kuras nav īsti draudzīgas Latvijai, kaut kādai kontrolei no drošības iestāžu puses jābūt. Man nav informācijas, var jau būt, ka bija, un viss ir kārtībā, visi šie jautājumi bija piefiksēti. Līdz ar to man īsti nav komentāru.

Intervijā pirms gada pieminējāt, ka Militārās izlūkošanas un drošības dienests, kurā strādājāt, bija sadarbojies ar KNAB, taču tas bijis pirms vairākiem gadiem, pēdējos gados vairs ne. Vai tagad sadarbība ar drošības iestādēm ir labāka?

Sadarbība ir. Kā, atceros, kādā intervijā Maizīša kungs bija kādus gadus atpakaļ teicis — nav īsti sadarbības ar KNAB. Tagad varu pateikt, ka sadarbība ir, un ļoti cieša, un ne tikai ar drošības iestādēm, arī ar citām radniecīgām tiesībaizsardzības iestādēm — Nodokļu un muitas policiju, Ekonomisko noziegumu izmeklēšanas pārvaldi, prokuratūru. Cieši sadarbojamies.

Partijas sociālajos un finanšu tīklos

KNAB analizē partiju finanšu situāciju pirms vēlēšanām. Kādi ir lielākie riski šajā jomā?

Šogad mums nedaudz vieglāk tas, kas attiecas uz ziedojumiem. Jo no 1. janvāra stājās spēkā izmaiņas likumā, līdz ar to šobrīd ziedotājiem politiskām organizācijām ir tiesības ziedot ne vairāk kā 30% no saviem pārbaudāmajiem ienākumiem par noteiktu laika periodu, par gadu. Tas ir viens no jauninājumiem, kas apgrūtina vai kādā gadījuma pat izslēdz iespēju izmantot starpniecību ziedošanā. Tas ir pluss, tās bija ļoti labas izmaiņas.

Kur mēs saskatām riskus? Politisko organizāciju izdevumi atsevišķos aģitācijas pasākumos var būt ne tik viegli izsekojami, un tas, ko politiskās organizācijas deklarē KNAB, var kādreiz arī neatbilst patiesībai. Joprojām skatāmies uz šo jautājumu, kā politiskās organizācijas saņem finansējumu, tātad ziedojumus, un kā tas tiek izlietots. Riski, protams, pieaug, attīstoties sociālajiem tīkliem, kur vide nav tik caurspīdīga, nav tik viegli izkontrolējama — tāds bija pieņēmums iepriekš. Šobrīd es tā vairs negribētu teikt. Esam spēruši vairākus soļus ar septiņjūdžu zābakiem attiecībā uz pasaules lielākajiem sociālajiem tīkliem, lai uzsāktu sadarbību un informācijas apmaiņu par tiem jautājumiem, kas ir biroja kompetencē.

Kā izpaudīsies jūsu sadarbība ar Facebook, Twitter un Google?

Esam uzsākuši komunikāciju ar atsevišķu sociālo tīklu pārstāvjiem šajā konkrētajā, Baltijas reģionā, mums ir arī bijušas fiziskas tikšanās, kurās esam diezgan detalizēti izrunājuši, kādi ir normatīvie regulējumi Latvijā. Un, izskaidrojot to, tika pārrunāts, kādā veidā šie sociālie tīkli varēs sniegt informāciju, kas mums ir nepieciešama, vai arī veidos paši savu iekšējo kontroles mehānismu, lai nepieļautu to, lai viens vai otrs apmaksāts aģitācijas gadījums netiek norādīts sociālajā tīklā kā apmaksāta politiskā reklāma. Šie ir būtiskākie jautājumi.

Cik būsim veiksmīgi, atturēšos pašlaik komentēt, jo tas faktiski ir tikai tāds iesākums. Bet mūsu komunikāciju cilvēki kontaktus ar Twitter, Facebook un Google, kas ir YouTube īpašnieks, uztur faktiski ikdienā, tikko tas ir nepieciešams. Un politisko organizāciju finansēšanas kontroles nodaļa strādā ar šiem jautājumiem ciešā sazobē gan ar komunikatoriem, gan arī pa tiešo ar sociālo tīklu pārstāvjiem Polijā, Lietuvā — tie visi ir sasniedzami un ir ļoti pretimnākoši.

Gatavošanās vēlēšanām dotajā brīdī ir tāda, ka atbildīgie darbinieki saka — mēs esam gatavi. Cik gatavas varbūt ir citas iesaistītās iestādes — CVK, NEPLP —, man grūti komentēt. Katrā gadījumā mums ir notikušas tikšanās ar iesaistītajām iestādēm — ar divām nosauktajām, tāpat arī ar Valsts policiju, kura atbild par administratīvo pārkāpumu novēršanu. Var kā piemēru minēt vides reklāmu, kura nav deklarēta, izcelsme nav skaidra — tātad tiek pieņemti administratīvi pārkāpuma soļi. Vai arī kādas aģitācijas, kad tas ir aizliegts — pie vēlēšanu iecirkņiem, un tā tālāk. Tādi gadījumi vēsturē ir bijuši. Un Drošības policijai savukārt ir balsu pirkšanas gadījumi, kas arī vēsturē ir bijuši. Šeit ir šī saikne un vienota izpratne — esam sēdējuši pie viena galda un par šiem jautājumiem runājuši.

Starp citu, nupat parādījās ziņas, ka Facebook ir nodevis lietotāju privātos datus Krievijas interneta kompānijai Mail.ru, kurai pēc Krievijas likumiem ir jādod šādi dati drošības dienestiem, tātad visi Facebook lietotāju dati var nonākt FSB rīcībā. Vai tas var mainīt KNAB sadarbību ar Facebook, un ne tikai priekšvēlēšanu laikā?

Šeit es varbūt komentēšu ne gluži kā KNAB priekšnieks, bet vienkārši kā persona, kas arī ir Facebook lietotājs. Skaidrs, ka tas ir nepieļaujami!

Tas jau ir noticis.

Jā, tātad ir jābūt kaut kādai reakcijai uz to. Kā Facebook ir vēsturiski reaģējis un cik daudz ir bijusi viņu pašu iekšējā kontrole, par to notiek ne viena vien izmeklēšana, pat ASV kongresā, arī Vācijā. Ir skaidrs, ka reakcija uz visiem šiem notikumiem ir arī tas, kāpēc mums tik salīdzinoši vienkārši izdevās šo sadarbību uzsākt. Ne jau, ka Straume piedraudēja, ka aizslēgs Facebook Latvijā, un tāpēc Facebook piekrita sadarboties. Domāju, ka viņi saprot, ka turpmāk tā vairs nevarēs dzīvot. Ja ir notikusi šāda informācijas par klientiem nodošana, tad noteikti jānotiek izmeklēšanai. Tikai diezin vai tas būs īsti KNAB jautājums.

Bet jūs pats arī esat Facebook lietotājs.

KNAB reputācijas vārdā man tas jādara.

KNAB reputācijas vārdā Krievijas drošības dienestiem tagad ir jūsu dati.

Nu, es diezgan labi pārzinu, kā neievietot datus, kuru noplūde var izraisīt kādus riskus.

Viens no riskiem ir partiju priekšvēlēšanu tēriņu griestu pārsniegšana. Ko KNAB darīs, ja tas notiks priekšvēlēšanu kampaņas laikā?

Pirmkārt, protams, jākonstatē šāds fakts. Ja šis fakts tiek konstatēts, tad KNAB ir visi rīki, tie normatīvajā regulējumā ir iestrādāti. KNAB ir tiesības pieprasīt to apturēt. Ja tas netiek apturēts, tālāk jau ir tiesiskais ceļš.

Vēsturiski tādi gadījumi ir bijuši, kad ir bijis nepieciešams pieprasīt apturēšanu. Mēs arī šogad esam saukuši visu plašsaziņas līdzekļu pārstāvjus, kuri ir deklarējuši, ka nodarbosies ar politisko reklāmu un par to saņems samaksu, un esam aicinājuši arī politisko organizāciju pārstāvjus, lai vēlreiz izskaidrotu šo normatīvo regulējumu un saprastu, kādi ir spēles noteikumi, un kur ir tās robežas, kuras nedrīkst pārkāpt. Vai tas palīdzēs, un šo pārkāpumu nebūs — nu, tas ir KNAB darbs to konstatēt.

Ja pārkāpumu konstatējat, kas notiek ar pārkāpēju partiju?

Ļoti vienkārši — tiesiskais ceļš. KNAB vadītājs izsniedz izpildrakstu, ka nedrīkst turpināt, visu pārtrauciet. Ja tas netiek darīts, tad tālāk ir tiesu darbi. Un, protams, visi pārsniegumi tiek aprēķināti, izauditēti, un politiskām organizācijām ir pienākums tos atlīdzināt un arī sodus samaksāt.

Ziedojumu datubāzē redzams, ka jūnijā lielākie ziedojumi bijuši Zaļo un zemnieku savienībai — 98 tūkstoši jeb apmēram divas trešdaļas no visas partijām ziedotās naudas. Un arī kopumā pirmajā pusgadā ZZS ziedotie 313 tūkstoši ir apmēram divreiz vairāk nekā Saskaņai vai Vienotībai, kuras ir otrajā un trešajā vietā. Vai tas neizskatās pēc tāda kā administratīvā reketa un naudas atmazgāšanas?

Nu, redziet, uzskatīt jau var visu ko. Jautājums ir par to, vai pārbaudes rezultātā tas tiek konstatēts. Ja pārbaudes rezultātā to konstatēt nevar, nu, būs vien jāpieļauj iespēja, ka ziedo tiem, par kuriem uzskata, ka viņi būs pie varas. Diemžēl tāda nu ir tā parlamentārā demokrātija, ka tie, kuri vēlas ar saviem ziedojumiem palīdzēt politiskajām organizācijām, bieži vien izvēlas tās politiskās organizācijas, kurām tiešām būs kāda teikšana valstī. Tas ir viens. Otrs — protams, ka mūsu struktūrvienība, kas nodarbojas ar šā finansējuma kontroli, visus šos gadījumus pēta. Un, ja tur būs kaut kas, par ko varētu runāt, ka tas ir saistīts ar noziedzīgiem nodarījumiem, ticiet man, mēs reaģēsim.

Un ko tad, ja tie, kuri ir pie varas, vienkārši liek saprast uzņēmējiem — ja neziedosiet, nedabūsiet valsts pasūtījumus?

Ja tādi gadījumi ir, es aicinu griezties attiecīgajā tiesību aizsardzības iestādē.

Varbūt visi vienkārši zina spēles noteikumus? Kā izskatījās Streļčenoka laikos un izskatās arī pašlaik, ārpus KNAB īpašās uzmanības loka ir Rīgas dome un Saskaņa, kurai tāds kā īpašas labvēlības režīms. Vai tas nozīmē, ka Rīgas domē un Saskaņā nav nekādas korupcijas?

Es atturēšos komentēt, vai tiešām tā bija, ka iepriekšējā vadītāja laikā bija kāds saudzēšanas režīms. Varu tikai pateikt to, ka, kamēr es esmu vadītājs, visas politiskās organizācijas mūsu acīs ir pilnīgi līdzvērtīgas, mēs pret visiem izturamies vienādi, neskatoties uz to, vai viņi ir pie varas vai nav pie varas. Un tas visu politisko organizāciju vadītājiem jāsaprot — ja būs pārkāpumi, notiks vēršanās ar likuma varu pret šiem pārkāpējiem, neskatoties uz to, kādā partijā viņi ir. Skaidrs ir tas, ka KNAB joprojām kapacitāte ir tāda, ka mums vajadzētu to vēl vairāk stiprināt, lai mēs tomēr varētu vairāk izkontrolēt. Ja biroja stratēģiju 2018. un 2019. gadam esat pētījuši, kuru mēs janvārī apstiprinājām, ir vairākas nozares, kurās mēs izsecinājām, ka ir vairāk nepieciešams fokusēt uzmanību, un viena no tām ir arī lielās pašvaldības.

Ja Artuss Kaimiņš muktu

Kāpēc Artusa Kaimiņa un KPV LV lieta no malas izskatās tik dīvaini? Lieta ierosināta pirms gada, bet viņu aizturēja tagad, turklāt tik demonstratīvi Saeimā.

Es mēģināšu paskaidrot, cik nu varbūt tas ir iespējams no manas puses. Tas, ka kriminālprocess tiek ierosināts un uzreiz nekavējoties nenotiek kādas darbības, nenorāda uz to, ka tur kāds sēž uz rokām un neko nedara. Kā es iepriekš jau minēju — ir nepieciešamais minimālais slieksnis, kur Kriminālprocesa likums faktiski piespiež reaģēt un ierosināt kriminālprocesu. Un tad ir vairāki rīcības iespējamie virzieni.

Viens ir tad, kad, jau sākot kriminālprocesu, ir pietiekošs pierādījumu daudzums, lai veiktu aktīvas darbības, nostiprinātu pierādījumus ar citām kriminālprocesuālām darbībām — kratīšanām un tā tālāk. Vai arī ir nepieciešams tomēr strādāt, lai savāktu jaunus pierādījumus un tos nostiprinātu atbilstošā kārtībā. Ir jāsaprot, ka dažāda veida ieraksti nenozīmē automātiski, ka tie ir pierādījumi. Tie ir arī jānostiprina ar to, ka ir ekspertīzes slēdziens, ka — jā, šīs ir tās konkrētās personas, ieraksts nav graizīts turpu šurpu, un tā tālāk. Lai gan prokuratūra, gan tiesa pēc tam netulkotu šo faktu kā iespējamo pierādījumu, ka to var apšaubīt. Jo Kriminālprocesa likums nosaka — visas šaubas vienmēr ir par labu apsūdzētajam. Līdz ar to es to tulkoju tā — notika darbs, kurš rezultējās šī gada pavasarī.

Kas attiecas uz aizturēšanu — redziet, ir Satversmes 29. un 30. pants attiecībā uz deputātiem. 30. paredzētā situācija — lūgt Saeimai izdot kriminālvajāšanai, tātad tad, kad tiesībsargāšanas iestāde nosūta procesu uz prokuratūru, — vēl nav pienākusi. Bet 29. pants skaidri nosaka faktiski deputātu imunitāti — ka jebkādas darbības, kas būtu saistītas ar viņu aizturēšanu vai kratīšanu, ir jāsaskaņo Saeimā. Un tad, redziet, ja uzraugošais prokurors un izmeklētājs uzskata, ka veiksmīgāk būs iespējams nostiprināt kādus pierādījumus konkrētā kriminālprocesā un ir nepieciešams vai nav nepieciešams aizturēt, tad tiek pieņemti šie lēmumi. Šos lēmumus pieņem izmeklētājs, saskaņojot ar uzraugošo prokuroru. Un viņu lēmums ir jāakceptē arī tiesā. Un tad vēl ir ģenerālprokurors, kurš sūta šo lūgumu tālāk uz Saeimu.

Un tad nonākam pie tā, kāpēc tika aizturēts Saeimā. Redziet, ja Saeima izdod kādu deputātu aizturēšanai, nav iespējama tāda situācija, ka — jā, nu tad mēs viņu pagaidīsim kaut kur vai vienkārši piezvanīsim un lūgsim, lai atnāk pie mums. Aizturēšana ir kriminālprocesuāla darbība, kura ir arī jāaizpilda. Jo tikpat labi kāds, kurš netiek aizturēts nekavējoties, kad tas ir iespējams, nu, vienkārši aizmūk. Iedomājieties, kādā situācijā būtu birojs, ja kāda persona…

Ja Kaimiņš aizmuktu?

Pieņemsim, ka tā.

Vai šī lieta nonāks prokuratūrā apsūdzību celšanai jau līdz vēlēšanām?

Es varu pateikt tikai to, ka darbs ļoti aktīvi notiek. Mēs arī saprotam, kāda ir rezonanse sabiedrībā, saprotam, ka, vienkārši veicot savu darbu, mēs esam kādai sabiedrības daļai veicinājuši pārliecību, ka birojs ir politiski ietekmējams, ka vēršas pret kādu politisko spēku. Tā nav. Bet ir arī skaidrs, ka šī ir nopietna lieta, tāpat kā ar Latvijas Bankas prezidentu, un pieliekam visas iespējamās pūles, lai tā tiktu izmeklēta maksimāli ātri un tiktu nosūtīta kriminālvajāšanai uz prokuratūru. Bet kādus konkrētus termiņus es atturēšos nosaukt.

Bijušais KPV biedrs Ilmārs Poikāns ir pateicis, ka, ja šī lieta izgāzīsies, KNAB ir jālikvidē. Vai piekrītat?

Protams, ka ne! (Smejas) KNAB ir, tieši otrādi, jāstiprina, un es aicinu visus politiskos spēkus, arī tos, kuri vēl nav ievēlēti vai būs ievēlēti un būs nākamajā Saeimā, darīt visu iespējamo, lai stiprinātu biroju.

Vēl viena skaļa lieta bija ZZS deputāta Askolda Kļaviņa izdošana kratīšanai, acīmredzot par deputāta kompensācijām. Bet nupat ir ziņas, ka KNAB pārbauda par to pašu virkni citu deputātu. Pirmajā vietā pēc pieprasīto kompensāciju apjoma ir Saskaņas Ivans Ribakovs, viņam seko Augusts Brigmanis un Edgars Putra no ZZS. Kāpēc tieši Kļaviņš un tieši tagad?

To, kādas pārbaudes birojs veic, skaidrs, ka birojs nekomentē un nekomentēs, kamēr vien nav pienācis brīdis, kad izmeklētāji uzskata, ka ir iespējams sniegt sabiedrībai viedokli. Bet ir skaidrs, ka vajadzīgs viss iepriekš manis nosauktais — pierādījumu apjoms, lai būtu kāda kriminālprocesuāla darbība veicama, process jāierosina un jāatzīst kāda persona par aizdomās turēto. Šie visi aspekti jau vienmēr tiek ņemti vērā, tas viss tiek izvērtēts. Līdz ar to es šobrīd atturēšos komentēt, vai KNAB kaut ko dara vai darīs — tas lai paliek izmeklētāja ziņā.

Paraudzīsimies, kā tas izskatās no malas: deputāti gadiem saņēmuši, iespējams, nepamatotas kompensācijas, taču KNAB sāk to pārbaudīt dažus mēnešus pirms vēlēšanām. Kāpēc ne pagājušogad vai vēl agrāk? Gribot vai negribot iznāk esam politisks pasākums.

Jā, es to paskaidrošu. Ziniet, man jau tāda sajūta rodas, ka jebko, ko mēs darām, vienmēr nosauks par politisku pasākumu. Un laikam jau tad kādus trīs vai četrus mēnešus pirms jebkādām vēlēšanām KNAB darbam jāapstājas, jāpagaida, kamēr vēlēšanas beigsies, un tad jāturpina. Nu, tā nebūs!

Bet šeit skaidrojums patiesībā ir ārkārtīgi interesants, jo šo informāciju par iespējamajām nelikumībām ar kompensācijām publiskoja plašsaziņas līdzekļi šī gada pavasarī. KNAB pievērsa tam uzmanību.

Vai pirms tam nebijāt pievērsuši tam uzmanību?

Nē. Pirms tam birojs to nebija darījis. Nu, ļoti vienkārši — mēs patiešām visu nevaram izskatīt. Mēs paļaujamies uz to, ka deputāti ir godprātīgi.

Valsts drošība naudas straumē

Stādamies amatā, uzsvērāt, ka korupcija ir ļoti nopietns apdraudējums valsts drošībai.

Protams.

ASV finanšu noziegumu apkarošanas institūcija atzinusi, ka caur ABLV banku gājusi nauda Ziemeļkorejas raķešu programmai, maijā ziņu aģentūras ziņoja, ka Latvijas finanšu sistēmu Krievija izmanto Eiropas valstu politisko procesu ietekmēšanai un, iespējams, izmantoja pat valsts apvērsuma mēģinājuma Melnkalnē finansēšanai pērn. Vai KNAB ir pievērsis uzmanību, kam šī nauda izmantota arī Latvijā un kādi mūsmāju politiķi un kādas amatpersonas to varētu būt saņēmuši?

(Domā) Banāli skanēs, bet šis ir komplekss jautājums. Sāksim ar iespējamajiem apvainojumiem sankciju pārkāpumos un proliferācijas atbalstīšanā. Nerunāsim varbūt par vienkārši noziedzīgi iegūtu līdzekļu atmazgāšanu vai kādu kukuļu citās valstīs atmazgāšanu caur Latvijas bankām, runāsim par šo pirmo tēmu. Šis pavisam noteikti ir jautājums, kas ir drošības iestāžu ziņā.

Kas attiecas uz naudas atmazgāšanu, kura notiek vai ir notikusi un ir saistīta ar tādu naudas līdzekļu atmazgāšanu, kuri pēc tam tiek izmantoti kā kukuļi — jā, tas pavisam noteikti ir KNAB jautājums. Gan, protams, strādājot ciešā sadarbībā ar Valsts ieņēmumu dienestu un Kontroles dienestu, kuram jauna vadītāja iecelta, un ļoti enerģiski sadarbība jau ir uzsākusies. Ir skaidrs, ka šīs izmaiņas, kuras sākās faktiski no šī gada februāra, nekur nav apstājušās, tās turpinās un joprojām turpināsies, un es domāju, ka būs vēl daudz un dažāda veida izmeklēšanas, kurās tiks noskaidrots, kad, kādos apstākļos, kurš ir bijis viena vai otra noziedzīga nodarījuma izdarīšanā iesaistīts.

Kādu atbalsi Latvijā prognozējat Igaunijas skandālam, kur bankas atmazgājušas, izrādās, vismaz 13 miljardus eiro?

Grūti pateikt. Tas visdrīzāk būtu jājautā FKTK vadībai. Skaidrs, ka mēs ar Igaunijas dienestiem arī cieši sadarbojamies un viņi lieliski apzinās, kas mūs interesē, savukārt mēs zinām, kas interesē Igaunijas pusi, un ar informācijas apmaiņu nodarbojamies faktiski nepārtraukti — Igaunijas pārstāvji bija ciemos divas dienas atpakaļ, vadītāji no attiecīgajām iestādēm.

Šī uzraudzība pār finanšu plūsmām, transakcijām, pār kredītiestādēm ir tomēr diezgan starptautiska, tāpēc nav nekāds brīnums, ka var būt šādi starptautiski apvainojumi, pētnieciskās žurnālistikas atklājumi par vienu vai otru gadījumu. Bet es gribu akcentēt — vainot konkrētu valsti vai vainot konkrētas iestādes par to, ka kaut kas kaut kur nav izdarīts, ir pats vienkāršākais. Bet jāsaprot, ka šīs valstis ir salīdzinoši vājas, un mums arī iestādes nav varbūt pietiekoši stipras. Un tad mēs nonākam pie tā, vai valsts spēj izkontrolēt visas finanšu plūsmas, kas iziet caur konkrētās valsts bankām, ja šī valsts patiesībā nav tik liela un iestādes, kas to dara, nav tik lielas, un vienkārši tas apjoms ir pārmērīgs. Nu, tas ir tas, kur šobrīd, kopš februāra Latvijā likumdošanā notiek izmaiņas, ir izmaiņas arī Kontroles dienesta vadībā, lai mēs nonāktu pie tādas situācijas, ka patiesībā spējam izkontrolēt.

Proti — naudas apjomam jābūt samērīgam?

Tam ir jābūt tādam, lai mēs spētu to izkontrolēt un būt pārliecināti, ka caur Latviju neiet visdažādākajos noziegumos noziedzīgi iegūti līdzekļi un netiek atbalstīti sankciju pārkāpumi pret vienu vai otru valsti. Tas ir ļoti būtiski. Lai visiem partneriem, kuri vēlas ar mums sadarboties, arī būtu pārliecība, ka Latvija ir spējīga… Bet nevajag arī vainot Latviju vai Igauniju. Tādi atklājumi par to, ka šo naudas atmazgāšanu nav bijis iespējams izkontrolēt vajadzīgajā apjomā, nāk arī par bagātajām rietumvalstīm. Mēs taču zinām vairākus piemērus arī Amerikas Savienotajās Valstīs. Līdz ar to — vienkārši jāstrādā. Jāuzrota piedurknes un jāstrādā.

Es uz to skatos ļoti vienkārši — kukuļiem, it sevišķi nopietniem kukuļiem par nopietniem jautājumiem, ir tomēr jābūt kaut kādā veidā iepriekš atmazgātiem. Jāpadara tie kaut kādā veidā tīri vai vismaz jāpārvērš skaidrā naudā. Un to izsekot ir iespējams, ja iestādes zina, kur skatīties, un strādā vienoti.

Par ko jābalso

Pagājušogad teicāt, ka KNAB nevajag nekādu politisko atbalstu, atskaitot budžeta jautājumos, jo tā ir neatkarīga iestāde. Nupat Rumānijas prezidents atlaida galveno pretkorupcijas prokurori. Vai tas nebūtu KNAB laba darba rādītājs, ja politiķi gribētu jūs arī atlaist?

(Smejas) Var jau būt, ka grib, tikai publiski to nesaka. Bet, kas attiecas uz Rumāniju, drusciņ varbūt nokomentēšu, tikai neuztveriet to kā simtprocentīgu patiesību. Bet man ir tomēr no dažādiem avotiem starptautiskā vidē informācija, ka tur viss tik vienpusēji arī nav bijis, ka ir indikācijas, ka šī iestāde faktiski strādājusi pret visām partijām vienas partijas uzdevumā. Es nesaku, ka tas tā ir, taču šāda informācija klīst starptautiskajā vidē, kura saistīta ar drošību un korupcijas apkarošanu.

Šāda informācija klīst arī Latvijas vidē par KNAB.

Jā, tieši tā! (Smejas) Tāpēc nevēlētos to uzsvērt. Kad kādu korupcijas apkarotāju vēlas atbrīvot no darba, jāskatās tā — vai ir pamatojums, vai viņš patiešām ir kļuvis politiski ietekmējams un strādā vai nu vienas partijas uzdevumā, vai nu pret kādu konkrētu partiju, kas vēsturiski ir bijuši apvainojumi KNAB. Savukārt otrā pusē jāskatās, vai nav pieķēries jau tik tālu, ka no viņa vēlas atbrīvoties, jo saprot, ka ziepes būs.

Pirms gada teicāt: “Nākošgad būs Saeimas vēlēšanas — lūdzu, es aicinu visus balsstiesīgos doties un ievēlēt tādu Saeimu, kurai varēsiet uzticēties.” Sarunas noslēgumā varbūt ir vērts pavaicāt — vai jums ir, par ko balsot?

Atklāti runājot, neesmu par to domājis.

Neticu!

Nē, nē, es noteikti palasīšu partiju programmas. Es gribētu cerēt, ka mums būs daudzas politiskās organizācijas, kuras būs sapratušas, ka korupcija ir viens no būtiskākajiem valsts tautsaimniecības palēnināšanas faktoriem. Un, ja nāk politikā, lai veicinātu valsts izaugsmi — un tas, manuprāt, ir galvenais, kādēļ politikā vajadzētu iet, — tad tomēr ir jāsaprot, ka tautsaimniecības attīstību pavisam noteikti pamatīgi bremzē tas, ka mums ir iepirkumi, kuros ir neadekvātas cenas, kuros ir vienošanās karteļos, kuros ir sadārdzinājumi, jo notiek vienošanās ar amatpersonām, un kuros gala rezultātā tiek maksāti kukuļi. Tātad mēs kā valsts vai pašvaldība saņemam neatbilstošu pakalpojumu, kas nav tādā līmenī, kādā būtu, ja tas būtu noticis brīvas kongruences apstākļos, un to, ka visu esam izdarījuši “pa dārgo”. Tas ietekmē tautsaimniecību.

Ja tautsaimniecība neattīstās tik ātri, cik varētu ar godīgu, tiesisku valsts pārvaldi, tas nozīmē, ka joprojām esam vāja valsts. Un tad mums arī ar drošību ir tā, kā ir. Nākošais — korumpētas amatpersonas ir ietekmējamas. Tas ir tas būtiskākais. Ja runājam par valsts drošību, tad amatpersonām un politiķiem būtu jābūt tādiem, lai viņus nevarētu ietekmēt, tai skaitā arī no citu valstu puses.

Nu, un par ko lai balso?

Lasiet programmas!

Programmās arī var atrast apmēram to, ko jūs runājat pašlaik. Tiesa, pašreizējās valdības deklarācijā korupcija vispār nav pieminēta ne reizi.

Tad noteikti būtu jāskatās uz to, vai solījumi tiek pildīti. Tas ir būtiskākais. Jo, patiešām, ja visi apsola šīs pareizās lietas un to pilda, mūsu valsts attīstīsies uz pareizo pusi.

Bet es jums vēl neizstāstīju, kā mums atalgojums ir audzis gada laikā un vēl daudzas labas lietas.

Piedodiet, ka nepavaicāju. Bet vai atalgojums ir tik svarīgs godīgumam valsts pārvaldē, kā to bieži vien uzsver? Piemēram, Latvijas Bankas prezidents nebūt nav trūcīgi atalgota amatpersona.

Ja raugās tikai no tāda skata punkta, ka atalgojums svarīgs, lai panāktu, lai KNAB darbinieki paši nekorumpējas, jo viņiem ir mazas algas, tad — jā, vērtēt atalgojumu nez vai ir vērts. Tiešām var gadīties, ka ir ļoti labi atalgotas augstas valsts amatpersonas, bet tik un tā ir par maz.

Es gribu pievērst uzmanību tam, ka KNAB ir ļoti maza, bet ļoti specifiskus uzdevumus pildoša iestāde, kurā būtu jābūt ļoti augstas klases profesionāļiem. Bet tos var piesaistīt tikai tad, ja ļoti labi konkurējam darba tirgū, tai skaitā arī ar privāto sektoru. Man ir joprojām 24 brīvas štata vietas.

Vai tāpēc, ka atalgojums par mazu?

Mēs pat nevaram teikt, ka mums ir lielāks atalgojums nekā citās tiesību aizsardzības iestādēs. Tas, manuprāt, ir būtiski — jo efektīvākas būs tādas iestādes kā KNAB, kā Ekonomisko noziegumu apkarošanas pārvalde, kā Nodokļu un muitas policija, kā Konkurences padome, kā Kontroles dienests, jo, visiem kopā strādājot, tautsaimniecības pieaugumu var panākt tādu, ka būs algas gan ārstiem, gan policistiem, gan skolotājiem. Tas ir tas būtiskākais, kas būtu jāmaina un jāizdara — dot visus iespējamos rīkus. Piecu gadu laikā to varētu pacelt ļoti labi.

Bet jūs laikam taču esat iesniedzis valdībai priekšlikumus par KNAB budžetu.

Protams, mēs gan pagājušogad iesniedzām, gan šogad iesniegsim — budžeta plānošana ir trešā ceturkšņa jautājums. Mums pavisam noteikti būs budžeta papildus pieprasījums tieši atalgojuma fondam, jo Saeima jau jūnija sākumā otrajā lasījumā apstiprināja izmaiņas Atlīdzības likumā, ka KNAB darbinieki saņem izdienas piemaksas. Trīs gadus nostrādājot, tie ir pieci procenti, sešus gadus — desmit, un tā līdz trīsdesmit procentiem. Mans mērķis ir pēc iespējas ilgāk noturēt darbiniekus šeit. Jo ilgāk viņi strādā, jo profesionālāki kļūst. Tāpēc, pat ja tā pamatalga ir tāda pati kā citā iestādē, ir šī piemaksa. Protams, ir otra monētas puse — darbinieki var iesēdēties un ne tik cītīgi strādāt, jo tiek ļoti augstu vērtēti.

Otrs ir — šogad esam ieviesuši sistēmu, ka atbilstoši konkrētajam ieņemamajam amatam un darba riska pakāpei maksājam riska piemaksas. Esmu atjaunojis šogad arī virsstundas un naktsstundas, kas pirms tam vismaz gadus piecus nebija. Ir katra darbinieka darba individuāls izvērtējums reizi ceturksnī, un atbilstoši tam, ko viņš ir sasniedzis, tiek noteikta piemaksa par to, ka ir padarīts faktiski vairāk, nekā no konkrētā darbinieka gaida.

Tad jau drīz varētu pienākt laiki, kad jūsu vietniekam nebūs jāapmāca autobraucēji.

Pavisam noteikti! Bet Rozes kungs nav vienīgais, kurš kaut ko dara paralēli, jo tas atalgojums, jāsaka atklāti, agrāk bija nesamērīgi zems. Protams, ja salīdzinām ar to, cik saņem ārsti, skolotāji un ierindas policisti, tad ir okei. Bet mēs jau konkurējam ar pavisam savādākām iestādēm — ar drošības iestādēm, ar Valsts policijas centrālo aparātu, ar VID, ar jaunizveidoto [Iekšlietu ministrijas] Iekšējās drošības biroju.