Aug latgaliskā identitāte

Atbalstu teicienu, ka katra zaudētā valoda ir grēks pret cilvēci. Valodai ir cieša saikne ar vēsturi un identitāti. Latviešu un latgaliešu valodas saglabāšana ir ļoti būtisks jautājums – tas ir visas nācijas jautājums. Šajā gadījumā pat nav svarīgi, cik latgaliešu valoda ir praktiski lietojama. Neesmu vienīgais latgalietis, kurš tā domā – mēs patiesi piešķiram mūsu valodai vēsturisku un identitātes vērtību, tā ļauj apzināties savu unikalitāti. Latgaliešu valoda ir mūsu nācijas mantojums. Cik daudz tautasdziesmu ir latgaliski, cik daudz dziesmu ir rakstījuši mūziķi tieši latgaliešu valodā, arī publiskajā telpā pieaug saturs latgaliešu valodā. Mums, latgaliešiem, ir dzīva saikne ar mūsu valodu, lai kur mēs būtu.

Prieks, ka viss latgaliskais aug un  sāk parādīties arī galvaspilsētā. Spilgts piemērs ir kebabnīca Ausmeņa kebabs. Tā saknes meklējamas Rēzeknē, kur ēstuves popularitāti apliecina fakts, ka Ausmeņa kebabs komanda saņēmusi pat vairākas Latgaliešu kultūras gada balvas Boņuks. Tagad šo vietu ir iecienījuši daudzi rīdzinieki. Populārākās latgaliešu grupas Bez PVN un Dabasu Durovys sniedz savus koncertus Rīgā. Šie ir brīži, kad mani pārņem lepnums, ka latgaliešu valoda un tradīcijas izskan skaļi.

Pēc vecāku stāstītā saprotu, ka agrāk no latgaliskās identitātes izrādīšanas ārpus Latgales centās izvairīties. Pašreiz redzu, ka situācija ir mainījusies – mūsdienu jauniešiem parādījusies spēcīga latgaliskā identitāte un vēlme to parādīt, viņi nekaunas, runā savā valodā, stāsta par savām mājām.

Mazotnē latgaliski vēl nerunāju, ģimenē runājām latviski. Tikai vēlāk, aptuveni septiņu gadu vecumā, sāku aptvert latgalisko identitāti, apjautu, no kurienes esmu un ka man ir pat sava valoda! Tas ir vecums, kad cilvēkam sāk veidoties vērtības, viņš saprot, kas ir viņa mājas, savu īsteno piederību. Latgaliešu valoda ir pamats latgalieša identitātei. Savukārt no valodas izriet ar kultūras dzīvi un tradīcijām saistītās lietas.

Sākot studijas Rīgā, ar lepnumu runāju latgaliešu valodā un iepazīstinu ar savu kultūru. Vispirms sirdī jūtos kā cilvēks, un nav tik būtiski, vai esmu no Latgales, Rēzeknes vai Rīgas.

Pašlaik notiek latgaliešu identitātes atmoda. Tā ir papildus motivācija – parādīt, no kurienes esam, ka esam radoši un daroši. Latgalē ir virkne vietu, kas rada jauniešu attīstībai labvēlīgu vidi – radošais centrs Zeimuļs, Latgales vēstniecība Gors,  top jauns sporta centrs. Tās visas ir vietas, kurās jaunietis var stiprināt savu identitāti, sastapt sev līdzīgi domājošus, atrast nodarbošanos un attīstīties kādā sev interesējošā jomā. Šīs vietas reģionā rada papildus iespējas. Turklāt apkārtnē ir virkne organizāciju, kurās jaunieši var iesaistīties.

Jauniešu iespējas Latgalē

Ir dzirdēts, ka reģionos taču nav ko darīt, nav iespēju, īpaši jauniešiem. Mans viedoklis – iespējas var atrast jebkur. Katra cilvēka individuālie apstākļi, protams, ietekmē to, cik daudz šo iespēju ir un cik viegli tās atrast. Galvenais, kas ir vajadzīgs, ir apņemšanās un spēja uzņemties iniciatīvu. Viss ir atkarīgs no paša uzņēmības. Šajā gadījumā nav svarīgi, kādā reģionā tu dzīvo, bet, vai tu spēj būt aktīvs un iesaistīties sabiedriskajās norisēs. Var jau teikt – laukos nav ko darīt, īpaši jauniem cilvēkiem, tur nav iespēju, bet es saku – iespējas ir visur!

Esmu novērojis, ka līdzīgi cilvēki pievelk līdzīgus, proti, ja pats esi aktīvs un radošs, tad ar tādiem pašiem domubiedriem atradīsi kopīgu valodu. Mani uztrauc, ka ir daļa jauniešu, kuri samierinās ar situāciju. Pabeigšu profeni, atradīšu darbu un dzīvošu laimīgs. Tā nav tikai Latgalē, tā ir visur. Pieaugušajiem, vecākiem, audzinātājiem, pasniedzējiem ir jābūt jauniešu paraugiem.

Mans dzinulis vienmēr ir sevis attīstība. Ja nekur nepiedalies, neko nedari, sevi nepilnveidosi. Ja sevi nepilnveidosi, neizrādīsi iniciatīvu, tad neko vairāk par melno darbu nespēsi darīt.

Diemžēl pēdējos gados ir tendence, ka jauni, spējīgi cilvēki aizbrauc no Latvijas uz neatgriešanos. Es atbalstu došanos uz ārzemēm, ja tu brauc uzkrāt pieredzi un mācīties. Ir lieliski, ja tavā dzīves „bagāžā” ir arī starptautiska pieredze. Labāk nomainīt vidi un iegūt citādu pieredzi, nekā sēdēt uz vietas. Jauniešus, kuri dodas prom, nav jācenšas noturēt, bet jārada vide, lai viņi atgrieztos, jāmotivē uz šādu soli. Tomēr tā nav tikai reģionu problēma, tas ir visas valsts kopīgais uzdevums.

Esmu domājis, ka, iespējams, pēc kāda laika došos dzīves pieredzes uzkrāšanā uz ārzemēm. Uz palikšanu ne, tikai pieredzes iegūšanai. Tas ir vērtīgākais, ko ārvalstis var dot. Esmu patriots – Latvijas un Latgales, un darīšu visu, lai manas dzimtās mājas kļūtu labākas.

Autors ir Biznesa augstskolas “Turība” Starptautiskās tūrisma fakultātes students