Cita acīm ieraudzīt sevi. Pārdomas par atvērtību Latvijā

Romas centrālajā stacijā “Termini” viss šķiet zināms, un pasažieri drošā solī var doties uz ātrgaitas vilcienu, kas palīdzēs uz dažām dienām pazust itāļu sapņainajās, karstuma pārņemtajās lauku ainavās. Apkārt viss itāliski un angliski, daudz ko var saprast un labi orientēties vidē, kas ir unikāla, bet arī vienlaikus globāli saprotama un jau mazliet universāla, vienādota, iespējams, pat drusciņ garlaicīga. Es esmu globāls cilvēks, bet es esmu izvēlējies par tādu kļūt, un līdz šim šis stāvoklis sekmēja to, ka ieraugu, iepazīstu, atklāju aizvien jaunas vietas, cilvēkus, krāju pieredzi. Šķiet, ka esmu pieskaitāms pie tiem, kas ir globālās bezrobežu kultūras un ekonomikas telpas ieguvēji, tiem, kas spēj atrast savu ceļu un savu nišu ātrgaitas interneta vidē.

Bet, kas ir tie cilvēki, kuri stacijas apkārtni nepamet, kuri šķietami dzīvo blakus peroniem, kioskiem un ap autobusu stāvvietām izveido savu mikrokosmu ar kartona kastēm, krāsainiem lielveikalu iepirkuma maisiem un daudziem maziem bērniem, kas, klusi vai skaļi raudot, novēro pieaugušo darbības. Kas ir šie cilvēki? Kāpēc viņi ir šeit un nekustas no vietas, kāpēc aizšķērso manu kustību pretī globalizācijas vinnestam – neierobežotai spējai būt klātesošam fiziskajā un digitālajā pasaulē? Kas viņi ir?

Šādi jautājumi mēdz veidot neomulīgu sajūtu, kas mudina reflektēt par tiem cilvēkiem, kurus tik viegli ir nepamanīt, par tiem, kuri klusē, bet ir redzami un šķietami veido apstiprinājumu populistu vēstījumam par to, ka Eiropai uzbrūk Citādais.

Politiķu un mediju veidota panika pārveido Eiropas pilsētu telpu, veido stacijas un autoostas par riska teritoriju, kurā, kā mums cenšas iestāstīt, pastāv risks mūsu eiropeiskajai identitātei. Ziniet, kad un kāpēc es izlēmu piedalīties diskusijā par bēgļiem Latvijā? Brīdī, kad ieraudzīju sāpes cilvēku acīs, kad atradu laiku Romas centrā ne tikai nofotografēt bēgļu demonstrāciju, bet “ieiet” protesta telpā, aiziet un būt starp tiem, kas man nav pazīstami, starp tiem, kas pastāv manā pasaulē gandrīz tikai kā ziņu izlaidumu kustīgie attēli – cilvēku masa, ko uzņem panorāmiski kā krāsainu plankumu uz Eiropas klasicisma ēku fona. Man bija bail, bet bailēm ir arī viena pozitīva blakusparādība – tās pievelk, neļauj aizmirst, aicina iepazīt. To arī centos darīt. Un ātri uzbrūkošajā dienvidu naktī varēju nemanāmi novērot cilvēkus, kurus mūsu bailes izmet uz ielām, kuriem liedz īrēt dzīvokļus, apgrūtina piekļuvi darba tirgum, veido mediju baiļu žogu, kas izplatās, ierāmē, bloķē un atkārto, apstiprina, iemūžina skumjas šo cilvēku sejās.

Romas ainas palika manā atmiņā, nonākot atpakaļ Latvijā. Pirms pāris gadiem pēc garākas pauzes ieslēdzu Latvijas Radio, un ziņu izlaidumā viena politiķa citāts man lika sadusmoties − jauns, izglītots, globāls cilvēks centās brīdināt tautiešus par to, ka nekad nevar zināt, ko bēgļi nesīs līdzi uz Latviju. Viņš personīgi droši zināja, ka tās būs eksotiskas slimības un terorisms. Šajā mirklī atmiņā atkal parādījās skumjas acīs tuvplānā, ne ziņu sižetos, bet tiešā saskarsmē ar jaunām ģimenēm, ar veciem cilvēkiem, kuru acīs vienmēr būs apjukums un īpašs, dziļš, nepārvarams izbrīns – ko viņi dara pasaulē, kas arī viņiem ir sveša. Kāpēc tas ir noticis ar viņiem?

Jautājumu mudžeklis bija arī man – kā lai es reaģēju uz šādu stereotipu virkni, jo skan taču kā no 19. gs. koloniālisma romāniem! Citādais kā risks bieži kļūst par auglīgu augsni politiskam kapitālam.

Pārfrazējot franču mākslas sociologu Pjēru Burdjē – patiesa vara ir tā, kas spēj apzīmēt lietu pasauli, piešķirt vārdus, tātad arī jēgas un nozīmes. Manuprāt, diskusija par bēgļiem Latvijas sabiedrībā ir raksturojama kā diskusija par to, kas piešķir kādas nozīmes tiem cilvēkiem, kas, glābjoties no ilgstošiem kariem, etniskiem un reliģiskiem konfliktiem, dzimtes stereotipiem un vardarbības, ir spiesti pamest savu telpu, to, kurā gadsimtiem veidotas viņu identitātes, viņu dzīves un jēgas telpas. Brīdī, kad šie cilvēki kļūst par globālās ekspluatācijas, totalitārisma, fundamentālisma piespiedu dalībniekiem, viņi tuvojas man, es sāku savu ceļu pie viņiem. Es – globālais patērētājs, viņi – globālie upuri. Man kaut kas jādara, jo viņu acīs man jāierauga sevi, cilvēku, kas ne ar ko neatšķiras no viņiem, bet nejaušības dēļ es dzīvoju telpā, kurā drīz apritēs pirmais gadsimts bez kara, vardarbības un sāpēm.

Šādas pārdomas, iespējams, mazliet haotiskas un emocionālas, ļāva man saprast, ka tieši politiķa bailes, ar ko viņš cenšas inficēt mani, ir tā viņa piesauktā slimība – eiropiešos ir un paliks ne tikai prasme veidot dialogu, kritiski reflektēt par sevi, izzināt un neapstāties kādās dogmās, bet arī nedrošības izraisītas bailes un naids pret atšķirīgo. Politiķis, kas, iespējams, nav nemaz nonācis saskarsmē ar bēgļiem, veidoja iekapsulētu pasaules ainu, kurā trūkst vietas empātijai un spējai ieraudzīt, ka Citādais kā autonoma būtne nemaz nepastāv. Citādība ir tas, ko mūsu kopiena piešķir tiem, kas tajā neiekļaujas. Gribētos piebilst – vēl neiekļaujas, jo kultūru modeļi ir dažādi, un bieži tas, kas kādreiz nebija daļa mūsu kultūrtelpas, ienāk tajā un ienes daļu no sevis, kas pārtop, mainās, pielāgojas, bet arī ietekmē, maina, spēj iekrāsot mūsu telpu citādā tonī.

Pēc dusmām par politiķa fantastisko stāstu es sapratu, ka bēglis ir stāsts par mani, bēglis ir cilvēks, kura šausminošā pieredze viņu radikāli attālina no manis kā laimīga ieguvēja, lutekļa, bet vienlaicīgi pietuvina man, ja es izvēlos ieraudzīt viņā nevis kāda sarežģīti skaidrojama statusa nesēju, nevis mediju “briesmoni”, nevis sociālā budžeta “liekēdi”, kā viņu apsaukā radikāļi, bet cilvēku. Vienkārši un ārkārtīgi sarežģīti – ieraudzīt Citādā tikai cilvēku. Ar šo apzīmējumu izzūd Citādības slodze, bet iestājas Citādības priekšrocības, ko var apkopot ar jēdzienu atvērtība.

Es atveru tās pašas durvis Latvijā, kas citviet tālos kontinentos palīdzēja glābt tūkstošiem trimdā un bēgļu gaitās nonākušo Latvijas iedzīvotāju dzīvību un pašcieņu. Es atveru savu telpu tiem, kam akūti vajadzīga palīdzība, un šajā mirklī pārvērtības notiek ar mani un daudziem, kas vēlas palīdzēt, − nezināmais kļūst par Cilvēku, kurā abstraktais dod vietu konkrētajam, saglabājot savu universālo dabu − cilvēks spēj palīdzēt cilvēkiem no attāliem pasaules stūriem tāpēc, ka brīdī, kad draud nāve un spīdzināšana, pazemojumi un pakļaušana, man jābūt spējīgam redzēt pāri tautībām, reliģijām, paražām un ierobežojumiem. Man pretī stāv cilvēks, kurš savā nezināmajā stāstā ir man labi zināms, jo simbolizē manas kultūras vērtības. Jā, tieši tā, es neesmu sapinies jēdzienos. Citādais ir manas kultūras spēja pārvarēt sevi, pārvarēt tādas bailes, kas gadsimtiem slīcināja Eiropu karos un vardarbībā, kas būvēja nebrīvības iežogojumus, kas 20. gadsimta vidū dzemdēja šausminošu režīmu noziegumus. Bēglis esmu es, jo nepieņemšana, tieksme pēc slēgtas kultūras veido briesmoņus arī tehnoloģiski attīstītā, it kā smalkjūtīgā kultūrā. Būtu iluzori domāt, ka mēs, eiropieši, esam uz visiem laikiem imūni pret populisma histērijām, kas liek meklēt un ātri vien sameklēt Citādo kā draudu.

Tādēļ, lai cik egoistiski tas neskanētu, bēglis ir mana iespēja kļūt labākam, mūsu, eiropiešu, iespēja apstiprināt savu piederību Eiropai kā humānisma telpai.

Humānisms… šķiet, ka gaisā izplatās seno, mazliet naivo sarunu smarža, kas nāk no maz lasītām grāmatām, no seniem ticējumiem cilvēka cēlai dabai. Bet līdzjūtība, kas izpaužas tūkstošiem veidos publiskajā telpā, parāda, ka atvērtība ir cilvēka spēja izkāpt no komforta telpas, saprast, ka, uzdodot neērtus jautājumus sev par spēju palīdzēt, var nonākt pie savas kultūrtelpas atjaunošanas. Bēgļa skumju piepildītās acis ir nenoliedzami nepatīkams skats. Gribas skatīties kaut kur sānis, tā, lai mazāk redzētu to, kas mulsina. Ja mēs mainītu perspektīvu un caur egoisma fāzēm nonāktu pie atzinuma par globālās solidaritātes nepieciešamību, tad mēs, eiropieši, dzīvojot ļoti senajā, bet nemitīgi mainīgajā Eiropā, spētu kritiski distancēties no tā, kas apdraud mieru un drošību, stabilitāti arī pašu mājās. Mēs spētu ieraudzīt, kā ar mūsu bailēm manipulē, kā izmanto mūsu nedrošību un mūsu trūkstošās zināšanas par Citādo mums blakus.

Bēglis ir mūsu iespēja, izredzes saprast, ka globalizācijas zibenīgajā tempā ir vieta arī globālai līdzjūtībai un aktīvai solidaritātei, kas paredz iekļaut un dot patvērumu, drošības sajūtu tiem, kuri pēkšņi pazaudējuši visu, kas bija stabils, drošs, zināms, vajadzīgs.

Savās refleksijās par Citādo un manu spēju tam atvērties es ilgstoši meklēju zīmes, liecības, kas signalizētu par Latvijas sabiedrības dinamiku, spēju atvērties, ne tikai individuālajā gatavībā ieguldīt spēkus, laiku un finanses, bet arī valsts un politiķu gribu palīdzēt, nestāvēt malā un nedomāt, ka globalizācija ir asorti kastīte ar mums tīkamām konfektēm, bet ir arī pienākumu virkne pieaugošajā nestabilitātē un spriedzē. Apzinos, ka tas, ko rakstu, var daudziem šķist kaitinošs, bet, dārgie eiropieši, mēs, Eiropas iedzīvotāji, gadsimtu garumā ekspluatējām, nonāvējām, izvarojām Āfrikas kontinenta iedzīvotājus, izlaupījām eksotiskos Austrumus, dēmonizējām cilvēkus pēc ādas krāsas, reliģijas, izstūmām tikai tāpēc, ka pārākuma pārpildīti uzskatījām, ka baltā cilvēka misija ir pietuvināt civilizācijai, protams, iztukšojot dabas resursus, veidojot hierarhijas, liedzot vienādas iespējas, šeit, Eiropā, īstenojot diskrimināciju, turpinot koloniālisma mantojumu. Mēs esam tie, kas tieši un netieši, ilgstoši sekmējuši cilvēku pārtapšanu par bēgļiem, turpinot šodienas Eiropā seno baiļu politiku.

Un tomēr manai skepsei tika pieliktas robežas, negaidīti skaidri iezīmētas ar solījumu, ka arī Latvijā kaut kas var mainīties, ka mēs kļūsim par globāli atbildīgu sabiedrību, ja vien spēsim atvērties, ja spēsim baiļu tumšajos kaktos ieskrūvēt spuldzītes, lai ieraudzītu, kāpēc mēs baidāmies, saprastu, ka mūsu pašu traumas, mūsu sāpes un mūsu katastrofas 20. gadsimtā, mūsu zaudētās dzīvības un atmiņu lauskas liek mums būvēt žogus un dzīvot cietoksnī.

Informatīvā kampaņa “Atvērtība ir vērtība” daudzu citu projektu vidū, manuprāt, spēj veidot daudzslāņainu līdzdalības modeli, kurā savu pieredzi, savas kļūdas, savas kompetences apvieno valsts iestādes, darbadevēji un nevalstiskās organizācijas, par kuru “nesatikšanos” mēs bieži dzirdam. Šoreiz diskriminācijas fenomens, no kā cieš daudzas grupas, bet it īpaši bēgļi, tiek uztverts kā cilvēku domāšanas kļūdas, aizsprostojumi, kas neļauj saredzēt aiz statistikas vienu cilvēku un viņa skumjas, kas kā baiļu nogulsnes vienmēr būs redzamas acu dziļumos. Šīs acis ir solidaritātes un humānisma aicinājums no jauna apstiprināt žēlsirdības klātbūtni šajā pasaulē.

Autors ir Dr. art.