Pašvaldības domes deputāta runas un jautājumu tiesības

Jeb cik reizes un cik ilgi deputāts var uzstāties pašvaldības domes sēdēs un cik jautājumus var uzdot?

Pēdējā laikā īpašu sabiedrības uzmanību piesaistījis jautājums, vai pašvaldības dome savā nolikumā var ierobežot deputāta tiesības – noteikt uzstāšanās laiku domes sēdēs, noteikt uzdodamo jautājumu skaitu, noteikt jautājumu uzdošanas ilgumu u.tml. Raksta mērķis ir skaidrot, kādas ir pašvaldības domes tiesības regulēt pašvaldības deputāta tiesību izmantošanu.

Pašvaldības deputāts un viņa amata izpildei nepieciešamās tiesības

Likuma “Par pašvaldībām” 3. panta pirmā daļa paredz, ka vietējās pašvaldības pārvaldi īsteno ar pilsoņu vēlētas pārstāvniecības – domes – un tās izveidoto institūciju un iestāžu starpniecību, ievērojot valsts un attiecīgās administratīvās teritorijas iedzīvotāju intereses. Tas nozīmē, ka pašvaldības deputāts ir noteiktā pašvaldības teritorijā dzīvojošo iedzīvotāju vēlēts pārstāvis. Deputātam ir pienākums pārstāvēt iedzīvotāju kopuma intereses.

Pašvaldības iedzīvotāju interešu pārstāvība pašvaldības domē nav iespējama bez deputāta darbības tiesībām. Deputāta darbībai republikas pilsētas domes un novada domes deputāta statusa likums noteic vairākas no deputāta amata (mandāta) izrietošās tiesības:

• piedalīties domes un domes pastāvīgo komiteju sēdēs un lēmumu pieņemšanā[1];
• balsot un ierosināt lēmumu projektus[2];
• uzstāties sēdēs[3];
• iegūt informāciju un uzdot jautājumus[4];
• pašorganizēties ar citiem deputātiem (piemēram, frakcijās).

Šo tiesību izmantošanas veidu un kārtību tuvāk noteic likuma “Par pašvaldībām” normas, republikas pilsētas domes un novada domes deputāta statusa likuma normas, kā arī katras pašvaldības nolikuma normas.

Dome pēc savas būtības ir diskusiju forums, kurā deputāti ar savu runu atklātās sēdēs cenšas pārliecināt citus deputātus par noteiktu lēmumu saturu, kur izskan gan “par”, gan “pret” argumenti. Tādējādi tas ir domes darbam piederīgi un nepieciešami, ka domes sēdēs deputāti saka runas, diskutē, iegūst informāciju (tostarp, uzdodot jautājumus) pirms lēmumu pieņemšanas. Jēdzienā “lēmuma pieņemšana” ietilpst ne tikai nobalsošana par lēmumu, bet jo īpaši – lēmuma projekta apspriešana. Tādēļ deputāta runas tiesības ir būtiskas, lai lēmuma projekts būtu patiešām apspriests pirms tā pieņemšanas. Savukārt, lai lēmuma projektu varētu apspriest, deputātam jādod iespēja ar to iepazīties pietiekamu laiku iepriekš.

Deputāta tiesības uzdot jautājumus ir daļa no deputāta tiesībām uz informāciju. Tās savukārt atbilst domes orgānu un iestāžu, arī komercsabiedrību pienākumam sniegt deputātam tā pieprasīto informāciju.[5] Deputāts var uzdot vajadzīgos jautājumus informācijas iegūšanai kā iepriekš, nosūtot attiecīgu pieprasījumu, tā arī sēdē, piemēram, pašvaldības administrācijas vai domes komitejas pārstāvim. Tiesības uz informāciju (ar jautājumu palīdzību) ir svarīgs priekšnoteikums runas tiesību izmantošanai un galu galā – lēmuma projekta apspriešanai un pieņemšanai. Tādēļ deputātam ir tiesības uz visaptverošu informāciju par lēmuma projektu.

Jo īpaši šādas tiesības ir svarīgas opozīcijai (mazākumam), lai varētu efektīvi pildīt savu pozīcijas partiju kritikas funkciju. Tādēļ arī parasti runas tiesības un jautājumu tiesības visaktīvāk sēdēs un pirms tām izmanto tieši opozīcija un nevis pozīcija.

Domes autonomija sava darba organizācijā

Likuma “Par pašvaldībām” 23.pants noteic, ka pilsētas domes (pagasta padomes) darba organizāciju nosaka attiecīgās pašvaldības nolikums. Pašvaldības nolikums ir koleģiāla orgāna – pašvaldības domes – izdotas tiesību normas, kuras attiecas uz pašas pašvaldības iekšējo organizāciju un darbības procesu norisi (pašpārvaldi) un saista attiecīgās pašvaldības pārvaldi. Pašvaldības darbību organizējošām normām ir jāatbilst citām tiesību normām (Satversmei, likumiem, noteikumiem un pašvaldības saistošajiem noteikumiem).

Pašvaldības domes tiesības pašai noteikt sava darba organizāciju un darba kārtību (procesu) ir pašvaldības domes iekšējās autonomijas izpausme. Šāda autonomija domei nepieciešama, lai tā varētu visefektīvākajā veidā pildīt savas funkcijas, nodrošināt savu darba spēju un lēmumu pieņemšanu, ievērojot konkrētās pašvaldības iedzīvotāju vajadzības un intereses. Taču Satversme un likumi noteic galvenos pašvaldības darba organizācijas principus, no kuriem pašvaldība nav tiesīga atkāpties, piemēram, domes lēmumi jāpieņem ar balsu vairākumu, lēmumi jāpieņem sēdēs, domei obligāti jāizveido finanšu komiteja, komiteju un domes darbā jāievēro arī mazākuma (opozīcijas) princips u.tml. Turpretim likumi atļauj pašvaldības domei izveidot savai darbībai nepieciešamās komitejas un komisijas, darba grupas un administrāciju un noteikt tās struktūru un kompetenci, noteikt dažādu iniciatīvu apkopošanas un izvērtēšanas kārtību, sagatavošanas pasākumus lēmumu pieņemšanai u.tml.

Pašvaldības domes autonomija savas darbības organizēšanā ir nepieciešama arī, lai visefektīvākajā veidā nodrošinātu deputātu darbības tiesību izmantošanu domes un domes orgānu darbībā.

Deputāta tiesību ierobežošana

No pašvaldības domes tiesībām pašai noteikt savu darba organizāciju un sēžu reglamentu izriet arī pilnvarojums noteikt deputāta tiesību izmantošanas kārtību un vajadzīgos ierobežojumus. Pašvaldības domei ir plaša novērtējuma brīvība šādas kārtības izveidē, tomēr tai jāatbilst Satversmei un likumiem.[6]

Noteicot pašvaldības nolikumā deputāta tiesību ierobežojumus, ir jāievēro samērīguma princips. Tas pieprasa, lai ikvienam ierobežojumam būtu leģitīms mērķis, lai ierobežojums būtu vajadzīgs, piemērots un samērīgs.[7]

Deputāta tiesības var ierobežot, ja tam ir leģitīms mērķis. Par šādu leģitīmu mērķi būtu uzskatāma domes darbības atbilstība labai pārvaldībai visas sabiedrības – pašvaldības iedzīvotāju interesēs, kā arī citu deputātu tiesību īstenošanas nodrošināšana un aizsardzība. Ja deputāta tiesības būtu absolūtas un neierobežojamas, tad domes darbs varētu tikt būtiski apgrūtināts, tas kļūtu neefektīvs, prasītu plašākus sabiedrības resursus – līdzekļus, laiku un personālu.

Atkarībā no deputāta tiesību konkrētā veida, ierobežojumam var tikt saskatīts leģitīms mērķis, vai arī tāda nav. Piemēram, deputāta balsošanas tiesības pamatā nav ierobežojamas, jo tām ir fundamentāla nozīme pašvaldības domes un tās orgānu darbībā un to izlietošanas ierobežošanai nav saskatāmi attaisnojumi. Tomēr pašvaldības nolikums var noteikt balsošanas norises tehnisko kārtību, formu un veidus. Savukārt deputāta tiesības uzstāties sēdēs (runas tiesības) var tikt ierobežotas, jo pretējā gadījumā var tikt apdraudētas domes efektīvas darba spējas, piemēram, ja katrs deputāts izlems uzstāties, piemēram, 8 stundas. Šeit lietišķa un efektīva domes darbība būtu attaisnojams iemesls, lai pārtrauktu runas tiesību negodprātīgu izmantošanu.

Arī pašam ierobežojuma līdzeklim ir jābūt leģitīmam, t.i., valsts pieļautam. Valsts pieļauj pašvaldībai pašai noteikt domes un domes sēžu darbības organizāciju (reglamentu), ciktāl tas nepārkāpj Satversmi un likumus. Turklāt likuma “Par pašvaldībām” 29.pants noteic sēdes vadītāja pienākumu vadīt sēdi, kas ietver sevī arī tiesības piemērot noteiktos kārtības pasākumus. Tātad pašvaldība var savā nolikumā (vai sēžu reglamentā) noteikt, kā organizējamas sēdes, cik ilgi noturamas runas, kā izmantojamas jautājuma tiesības un kā un kādos gadījumos deputāta tiesības varētu tikt ierobežotas.

Tālāk, pašvaldības noteiktam ierobežojumam ir jābūt arī piemērotam mērķa sasniegšanai. Tas prasa detalizētāk izvērtēt, vai attiecīgais pasākums (piemēram, tiesību ierobežojumu ieviešana nolikumā) atrodas cēloniskā sakarā ar sasniedzamo mērķi vai mērķa sasniegšanai ir vismaz noderīgs. Vispārīgi deputāta runas laika ierobežošana un jautājumiem atvēlamā laika un tiesību ierobežošana būtu piemērota iepriekšminēto leģitīmo mērķu sasniegšanai.

Nākošais kritērijs, apsverot konkrētu tiesību ierobežojumu, ir tā nepieciešamība. Ierobežojums ir nepieciešams, ja nepastāv cits, tiesības mazāk ierobežojošs līdzeklis, kurš līdzīgā vai pat labākā veidā sasniegtu leģitīmo mērķi. Un šeit pašvaldības varētu rūpīgāk pārdomāt, vai domes darba efektīvas norises mērķi varētu sasniegt ar deputāta tiesības mazāk ierobežojošiem līdzekļiem, piemēram, noteikt gan kopējo viena deputāta runu skaitu vai deputāta pārstāvētajai politiskajai organizācijai atvēlamo runas laika ilgumu par vienu un to pašu jautājumu, gan arī jautājumiem atvēlamo laiku. Tam jābūt pietiekami ilgam, lai tiesības varētu izmantot un šo tiesību piešķīrums nebūtu tikai šķietamība. Attiecībā par jautājumu tiesībām, tā vietā, lai mehāniski un vispārīgi noteiktu ierobežotu jautājumu skaitu vai ilgumu, iespējams, deputāta tiesības mazāk aizskartu tas, ka individuāli apspriežamai lietai neatbilstoši jautājumi, retoriski jautājumi, atbildēti jautājumi vai jautājumi, kuri tikai ietērpti jautājuma formā, bet faktiski ir diskusija, ar sēdes vadītāja individuālu lēmumu netiktu pieļauti. Tāpat, ne viss, kas nepieciešams domes, kurā ir ievērojams deputātu skaits, darbam, ir nepieciešams domes, kurā deputātu skaits ir neliels, darbam, tāpēc pašām pašvaldībām ir rūpīgi jādomā par deputāta tiesību konkrēto ierobežojumu nepieciešamību.

Visbeidzot, samērīguma princips pieļauj tikai tādu ierobežojumu, kurš ir proporcionāls jeb samērojams, t.i., ir atrasts labākais līdzsvars (samērojamākais) starp domes adekvātu funkcionēšanu/citu deputātu tiesībām un konkrētā deputāta tiesību ierobežojumu. Te jāapsver domes darba funkcionēšanas intereses un politiskās opozīcijas intereses, jo parasti vairākums runas un jautājuma tiesības tomēr neizmanto tādēļ, ka vairākumu lēmumu projektu autors ir politiskais vairākums. Tādēļ šīs tiesības politiskajai opozīcijai ir jo īpaši svarīgas. Svarīgas, lai tās priekšlikumi varētu izskanēt, būtu efektīva vairākuma lēmumu kontrole un uzraudzība. Vienlaikus politiskajai opozīcijai ir jābūt zināmās robežās konstruktīvai. Tādēļ atsevišķu deputātu runas un jautājumu tiesību nodrošināšanu var panākt ar vispārīgāku un plašāku šo tiesību pieļāvumu, kuru individuālā situācijā un apstākļos var noteiktā kārtībā tomēr ierobežot (pieregulēt), jo īpaši, lai nepieļautu tiesību ļaunprātīgu izmantošanu.

Deputāta tiesību ļaunprātīga izmantošana un tiesiskās sekas

Domes sēdes vadītājam ir jāraugās, lai domes deputāti savas tiesības neizmantotu ļaunprātīgi. Tiesību formāla izmantošana pretēji to mērķim nav pieļaujama. Sēdes vadīšanas tiesības aptver arī pienākumu raudzīties, lai runas būtu par apspriežamo jautājumu, lietišķas un mērķtiecīgas, lai nenotiktu diskusija ar sēžu zāli, netiktu personiski aizskarti citi deputāti, tiktu ievērotas ētikas normas. Arī jautājumu uzdošanas tiesības nevar tikt izmantotas pretēji to mērķim, piemēram, jautājumā ietērpjot diskusiju ar atbildes sniedzēju. Sēdes vadītājam ir jāraugās, lai jautājumi neatkārtotos un informācijas pieprasījumi patiešām būtu par apspriežamās lietas būtību.

Par deputāta tiesību ļaunprātīgu izmantošanu deputāts var tikt sodīts ar pašvaldības nolikumā paredzētiem kārtības pasākumiem, t.i., deputāta tiesības var tikt ierobežotas individuālā gadījumā. Kārtības pasākumu vidū varētu ietilpt tālākas runas noturēšanas liegšana, mikrofona atslēgšana, runas tiesību liegšana uz noteiktu sēžu skaitu, izraidīšana no domes sēdes. Kārtības prasību piemērošana ir sēdes vadītāja tiesības un ietilpst sēdes vadīšanas pienākumā, turpretim deputātam ir pienākums pakļauties sēdes vadītāja rīkojumiem.[8]

Kopsavilkums

Pašvaldības domes deputāts pārstāv noteiktā pašvaldības teritorijā dzīvojošos iedzīvotājus un vēlēšanu ceļā saņem to pārstāvības mandātu.

Deputāta amata funkciju izpildei ir būtiskas vairākas deputāta tiesības – runas tiesības sēdēs un informācijas tiesības.

Pašvaldības dome ir tiesības pašai noteikt sava darba organizāciju un darba kārtību (procesu), kas izriet no tās iekšējās autonomijas.

No pašvaldības domes tiesībām pašai noteikt savu darba organizāciju izriet arī pilnvarojums noteikt deputāta tiesību izmantošanas kārtību un vajadzīgos ierobežojumus. Pašvaldības domei ir plaša novērtējuma brīvība šādas kārtības izveidē, tomēr tai jāatbilst Satversmei un likumiem.

Noteicot pašvaldības nolikumā deputāta tiesību ierobežojumus, ir jāievēro samērīguma princips. Tas pieprasa, lai ikvienam tiesību ierobežojumam būtu leģitīms mērķis, lai ierobežojums būtu piemērots, nepieciešams un samērīgs. Citu deputātu tiesību ievērošana un domes efektīva darba nodrošināšana ir leģitīms mērķis. Tā sasniegšanai deputātu runas laika un jautājumu izmantošanas tiesību ierobežojums vispārīgi var būt piemērots. Tiesību ierobežojuma nepieciešamība ir pārbaudāma, apsverot, vai nav citu, deputātu tiesību mazāk ierobežojošu līdzekļu vai mehānismu. Ja tādu nav, tiesību ierobežojumam ir jābūt proporcionālam ieguvumam.

Domes sēdes vadīšanas pienākumā ietilpst arī raudzīšanās, lai deputāti savas tiesības neizmantotu ļaunprātīgi. Par to deputātam var piemērot juridisku atbildību, saucot to pie kārtības.

 

Autors ir Dr.iur., Satversmes tiesas tiesnesis

[1] Republikas pilsētas domes un novada domes deputāta statusa likuma 5.panta pirmā daļa, likuma “Par pašvaldībām” 26.panta pirmā daļa, likuma “Par pašvaldībām” 22. pants

[2] Republikas pilsētas domes un novada domes deputāta statusa likuma 5.panta pirmā daļa, otrās daļas 3., 4., 5. un 9.punkts

[3] Republikas pilsētas domes un novada domes deputāta statusa likuma 5.panta otrās daļas 6.punkts

[4] Republikas pilsētas domes un novada domes deputāta statusa likuma 5.panta otrās daļas 6.punkts, 9.panta pirmās daļas 3. un 5.punkts

[5] Republikas pilsētas domes un novada domes deputāta statusa likuma 13.panta pirmā daļa

[6] Tā kā nolikuma prasības ietekmēs ikviena deputāta tiesību izmantošanu, pašvaldības nolikuma un sēžu reglamenta izstrādāšanā būtu jāiesaista visi domē pārstāvētie organizētie politiskie spēki, lai panāktu saprātīgu kompromisu tālākas domes darbības organizēšanā.

[7] Sk., piemēram, Satversmes tiesas 2018.gada 6.jūnija sprieduma lietā Nr.2017-21-01 17.punktu, pieejams: https://likumi.lv/ta/id/299516-par-sauszemes-transportlidzeklu-ipasnieku-civiltiesiskas-atbildibas-obligatas-apdrosinasanas-likuma-41-panta-pirmas-dalas

[8] Republikas pilsētas domes un novada domes deputāta statusa likuma 8.panta pirmās daļas 3.punkts