Vai Čakšas demisijas pieprasījums ir pamatots?

Veselības ministres Andas Čakšas (ZZS) demisijas pieprasījums ir pamatots. Tas ir briedis gandrīz kopš ministres stāšanās amatā pirms nepilniem diviem gadiem, tomēr visspilgtāk neapmierinātību ar ministres darbu gan pacientu, gan mediķu vidū varējām vērot pēdējā gada laikā.

Veselības ministre par savu darbu ir saņēmusi vairākus nopietnus pārmetumus. Minēšu daļu no tiem.

Pirmais. Šogad veselības aprūpei ir piešķirti ievērojami papildu līdzekļi, tomēr nav pārliecības, ka šī nauda tiks izlietota patiešām efektīvi. Tas attiecas gan uz dažādu slimību grupu pacientu ārstēšanu, gan arī uz ārstniecības iestādēm. Lielas bažas rada gan veselības nozares neskaidrā finanšu plūsma, gan arī joprojām augstais korupcijas risks, ko apliecinājuši korupcijas gadījumi vairākās slimnīcās.

Ministre līdz šim ir daudz runājusi un runā par to, cik naudas vēl ir nepieciešams, bet netiek domāts un runāts par līdzekļu lietderīgu tērēšanu. Daudzās sanāksmēs, kurās ministre pati ir piedalījusies, arī Saeimā, man ir izveidojies diezgan noturīgs priekšstats, ka ministrei nav atbilžu, kā līdzekļi tiks izlietoti. Arī atklātums Veselības ministrijas lēmumu pieņemšanas procesā ir ļoti zems. Tāpat pagājušajā gadā vairākkārt bija situācijas, kad jau piešķirti papildu līdzekļi pacientu ārstēšanai nemaz netika izmantoti vai to izmantošana kavējās.

Otrais. Ministre gandrīz nemaz vai ļoti izvairīgi runā par pacientu interesēm. Acīmredzot tas nav nejauši. Ja veselības aprūpei piešķirto, lai arī nepietiekamo, tomēr apjomīgo līdzekļu izlietojums tiktu balstīts pacientu interesēs, tad tēriņu plāns būtu daudz skaidrāks, ticamāks un atbilstu solījumiem. Rindu mazināšana un veselības aprūpes pakalpojumu pieejamība ir viena no prioritātēm, taču būtisku uzlabojumu šajā jomā pagaidām nav. Viens no sistēmas “rekordiem” ir rindas pie bērnu zobārsta – ir gadījumi, kad pieraksts iespējams tikai vairāk nekā pēc gada.

Trešais. Daudz pārmetumu veselības ministre saņēma par viņas vadītās ministrijas vāji sagatavoto Veselības aprūpes finansēšanas likumu, kurš tika pieņemts ar daudziem “robiem”. Pievienojos Eiropas Komisijas izteiktajām bažām par veselības aprūpes pieejamības ierobežošanu daļai valsts iedzīvotāju, ieviešot divus tā saucamos pakalpojumu grozus. Pacientu šķirošana atklājusi vēl jaunus robus, par kuriem mums visiem jāmaksā. Vienotas datu bāzes izveidošanai tiek prasīti gandrīz divi miljoni eiro. Traģikomiski, ka šī nauda jāņem no budžeta ailes, kas paredzēta neparedzētiem izdevumiem. Vai pagājušajā gadā un arī ieviešot e-veselību, veselības ministre nezināja, ka būs nepieciešama dažādu datu bāžu savietošana, un nebija iespējams ieplānot līdzekļus?

Ceturtais. E-veselības projekts būtībā ir izgāzies. Tā vietā, lai to drosmīgi atzītu, veselības ministre turpina mētāties ar diezgan bezatbildīgiem solījumiem un turpina pieprasīt milzīgus līdzekļus uz šķībiem pamatiem uzbūvētas mājas stutēšanā. Līdzšinējā e-veselības darbība un haotiskie uzlabošanas mēģinājumi rada ļoti nopietnas bažas gan par sistēmas spēju normāli strādāt, gan par naudas tērēšanas godprātīgumu.

Piektais. Kā tas var būt, ka atbildīgs nozares ministrs līdz streikam noved lielāko ārstu kategoriju – ģimenes ārstus? Radies iespaids, ka ģimenes ārstu viedoklis tiek ignorēts, turklāt ģimenes ārsti saņēmuši ne tikai tukšus solījumus, bet arī nepamatotus pārmetumus. Ģimenes ārstu institūcija burtiski tiek paralizēta, no ministrijas puses izvirzot vāji pamatotus argumentus, ģimenes ārstus padarot par dokumentu aizpildītajiem, kuriem neatliek laika saviem pacientiem. Saglabājoties šādai attieksmei, nav jābrīnās par ārstu aizbraukšanu.

Sestais. Lai gan Veselības ministrija onkoloģisko slimību ārstēšanu pasludinājusi par vienu no prioritātēm, tālāk par “zaļā koridora” izveidi nav izdevies tikt. “Zaļais koridors” dod iespēju pacientiem paātrinātā tempā veikt izmeklējumus un sākt ārstēšanu, tādēļ tā ieviešana ir ļoti pareizs solis. Taču tā jēga būtiski mazinās, ja daudziem pacientiem netiek dota iespēja savlaicīgi tikt operētiem, saņemt efektīvu terapiju un rehabilitāciju.

Paradoksāli, ka daudzu vēža diagnožu pacientiem joprojām nav pieejamas pat vecākās paaudzes zāles, par jauniem, efektīviem, pārbaudītiem medikamentiem nemaz nerunājot, bet tajā pašā laikā tiek tērēti simtiem tūkstošu eiro, lai valsts vēža pacientiem kompensētu konkrēta ražotāja zāles, kurām nav neviena ticama pētījuma, kas apliecinātu to pozitīvo iedarbību. Tam, ka ministre onkoloģiju pasludinājusi par prioritāti, acīmredzot īsti nevar ticēt.

Septītais. Ministres nespēju veikt nopietnas sistēmiskas pārmaiņas izgaismoja bērnu psihoneiroloģiskās slimnīcas Ainaži gadījums. Tā vietā, lai izdarītu secinājumus un rīkotos ar mērķi uzlabot psihisko slimību ārstēšanu, Veselības ministrija izvairījās no problēmu reālas risināšanas. Pēc Ainažu skandāla diemžēl nesekoja jēgpilna un pārdomāta rīcība. Ministrija izvēlējās vieglāko ceļu un slimnīca faktiski tika likvidēta, acīmredzot cerībā, ka tā izdosies noslēpt sistēmas kroplumu.

Astotais. Pagājušajā gadā ar veselības ministres ziņu tika virzīti vairāki samērā vāji pamatoti iepirkumi, kurus apšaubīja dažādu jomu pārstāvji. Diezgan apstrīdami lēmumi tika pieņemti, pārejot uz onkoloģisko zāļu centralizēto iepirkumu. Savukārt ķīmijterapijas preparātiem paredzētu šķaidīšanas sistēmu iegādē tika plānotas būtiski augstākas izmaksas nekā pārējās Baltijas valstīs. Pēc kāda laika ir vērts veikt šo ministres lēmumu rezultātu analīzi. Iespējams, tas ļaus labāk saprast, kas tieši aiz tiem slēpjas.

Šī ir tikai daļa pārmetumu. Nav saprotams, kā ar tik garu daudzu personu un institūciju izteiktu pamatotu pārmetumu sarakstu veselības ministre Anda Čakša joprojām ir amatā. Par laimi, tuvojas Saeimas vēlēšanas. Ministre izvēlējusies kandidēt Rīgā, kur ļoti liela vēlētāju daļa ir saskārusies ar veselības aprūpes sistēmu un tās nebūšanām. Ministre arvien aktīvāk cenšas spodrināt savu tēlu, publiski stāstot, kādi ir viņas panākumi un cik nozīmīgi uzlabojumi sasniegti. Es tomēr nebūšu pārsteigts, ja vēlētāji tam nenoticēs.

 

Autors ir neiroķirurgs, Saeimas deputāts, Vienotība