Par nesodāmības smaku un komatiem pareizajās vietās

Pēdējos gados arvien pieaug to Valsts kontroles atklāto pārkāpumu skaits, kas nonāk tiesās un kuros tiek pieņemti notiesājoši spriedumi, saucot pie atbildības vainīgās personas. Tomēr ne tuvu visi gadījumi, kad valsts amatpersona vai publiskās pārvaldes darbinieks ar valsts vai pašvaldības līdzekļiem rīkojies nelikumīgi ir klasificējami kā noziedzīgi nodarījumi, kas jāizmeklē tiesībaizsardzības iestādēm. Tām pašām jāveic pārbaudes atbilstoši spēkā esošiem likumiem.

Esam konstatējuši, ka vēršanās pret atbildīgajām personām par viņu nelikumīgas rīcības rezultātā radīto zaudējumu atlīdzināšanu notiek pārāk reti un bezzobaini, vainīgajiem izsakot piezīmes vai rājienus, atlaižot no darba.

Daudzos gadījumos iestādes atbildības izvērtēšanu novilcina, līdz iestājies noilgums, bet jautājumi par zaudējumu atlīdzināšanu netiek risināti vispār.

Tāpēc nav brīnums, ka sabiedrībā ir nostiprinājies priekšstats – vainīgie par valsts naudas izšķērdēšanu netiek sodīti un zaudējumi valsts budžetā netiek atgūti. Tā tas patiešām ir.

Tā kā iestādes pašas zaudējumu atlīdzināšanu no atbildīgajām personām nepieprasa, ir nepieciešams palielināt Valsts kontroles pilnvaras piedzīt revīzijā konstatētos zaudējumus, kas valstij vai pašvaldībai nodarīti nelikumīgas rīcības rezultātā.

Saeimā vairāk nekā divus gadus iestrēgušajos Valsts kontroles likuma grozījumos mēs nerunājam par zaudējumu piedziņu, kas nav konstatēti revīzijas laikā. Par zaudējumu piedziņu mēs lemsim tikai tad, ja pati iestāde vai tās augstākā iestāde nerisinās jautājumu par zaudējumu atlīdzināšanu vai zaudējumus nodarījušais tos negribēs atlīdzināt labprātīgi.

Kritiku neiztur mēģinājumi pārmest Valsts kontrolei vēlmi pašai izmeklēt, pašai tiesāt un pašai izpildīt spriedumu – veikt piedziņas procesu. Ja Valsts kontrole lems par zaudējumu piedziņu, tās lēmums ir pakļauts tiesas kontrolei Administratīvā procesa likumā noteiktajā kārtībā. Līdzīgi rīkojas arī Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs, Valsts ieņēmumu dienests vai Pārtikas un veterinārais dienests: noskaidro (izmeklē), vai persona ir pārkāpusi likumu, un tad pieņem lēmumu par sodīšanu. Visu šo iestāžu lēmumi gluži tāpat kā likumprojektā paredzētie Valsts kontroles padomes lēmumi par zaudējumu piedziņu būs pakļauti tiesas kontrolei.

Mēs neprasām noteikt jaunus sodus vai radīt jaunus normatīvos aktus, kā to labpatīkas interpretēt dažiem atbildīgās Saeimas komisijas deputātiem, pārmetot jaunu normatīvisma un birokrātijas apogeju. Mēs prasām, lai tiktu pildīti jau spēkā esošie likumi.

Par apzināti negodprātīgu rīcību ar sabiedrības kopīgi sarūpēto un šīm personām uzticēto naudu un mantu katram ir jāatbild ar savu personisko maciņu, kā to jau tagad paredz likumi. Ja redzam, ka likumu normas nestrādā pietiekami efektīvi, tās sabiedrības interešu vārdā ir jāstiprina.

Ja gribam reāli panākt, lai ikviens, kurš rīkojas ar valsts un pašvaldības naudu un mantu, godprātīgi atbild par tās likumīgu izlietojumu, grozījumi Valsts kontroles likumā ir būtiski un nepieciešami. Tā ir izšķiršanās, kurā vietā katrs no mums, tajā skaitā Saeimas deputāti un pašvaldību intereses pārstāvošās organizācijas jautājumā par pretlikumīgu rīcību ar valsts naudu ieliks komatu teikumā “SODĪT NEDRĪKST ATTAISNOT”.

Mēs negribam un nevaram pieļaut, ka nesodāmības apziņa kā smirdīga puve aprij mūsu valsti.

 

Autore ir valsts kontroliere