Ģirts Vitkovskis

Kokkopis

Jā, tieši tā — kokkopis — sevi sauc Ģirts Vitkovskis (29). Nevis arborists, bet kokkopis. Audzis tagadējā Saldus novada Zirņos, kur četrās paaudzēs dzīvojusi un joprojām dzīvo viņa dzimta. Pabeidzot Saldus vidusskolu, kā pats tagad smejas, devies pasaulē laimi meklēt. Studējis Vidzemes Augstskolā biznesa vadību un dzīvojis Valmierā. Erasmus programmā kādu laiku pamācījies arī Norvēģijā.

Atgriežoties mājās, sācis strādāt bankā, bet pēc deviņiem mēnešiem sapratis — klientu apkalpošanas speciālista amats nav domāts viņam. Pārcēlies uz Rīgu un atradis darbu Draugiem.lv grupā Pērkam kopā. No turienes šoreiz jau morālu apsvērumu dēļ — jo vairs lāgā neticēja produktam, ko bija sācis pārdot, — aizgājis pārbaudes laika pēdējā dienā. Un devies uz Ērgļu profesionāli tehnisko vidusskolu mācīties par arboristu. Gribot negribot jāatzīst, ka finanses un tirdzniecība acīmredzot nebija viņa īstās stihijas.

«Man gribējās darīt kaut ko tādu, kur pats redzi sava darba rezultātu. Nevis, strādājot bankā, klausīties pārmetumus, ka cilvēks paņēmis kredītu un tagad šī nauda jāatdod. It kā viņš to maksātu man, nevis bankai. Vai arī pārdot produktu, kuram pats lāgā neticu,» savu izvēli tagad skaidro Ģirts. Ērgļos jauniešu profesionālās izglītības programmā bez maksas arborista koku eksperta specialitāti klātienē varēja apgūt gada laikā.

Māsa strādājusi Rīgā — vienā no pirmajiem un lielākajiem uzņēmumiem, kas nodarbojies ar koku kopšanu un dārzu ierīkošanu. Vēlāk arī Ģirts tajā vairākus gadus apguvis praktiskā darba iemaņas. «Tomēr es visu laiku gribēju atgriezties Saldus novadā un dzīvot tur, kur dzīvojuši mani senči,» viņš uzsver.

Protams, pirms nepilniem trim gadiem, kad beidzot tika sperts šis solis un Ģirts Vitkovskis izveidoja savu uzņēmumu Kokkopis Vitkovskis, gājis grūti. Gan cenšoties pierādīt šīs specialitātes nepieciešamību, gan meklējot pasūtījumus. Pirmkārt, arborists ir jauna profesija. Latvijā ne vairāk kā desmit gadus. Otrkārt, arboristam nebūt nav jākopj visi koki, bet tikai tie, kas aug pilnībā vai daļēji industriālā vidē, tātad pilsētās un citās apdzīvotās vietās. Treškārt, tā ir paaugstināta riska profesija, kurā jāievēro daudzi un dažādi drošības pasākumi.

Tāpēc, lai pievērstu uzmanību sev kā koku ekspertam un kokkopim, viens no pirmajiem darbiem, atgriežoties mājās, bija vairāku koku sakopšana Saldū bez maksas.

«Tie bija stipri samocīti, un tas izsauca sašutumu sabiedrībā. Tāpēc koku sakopšana bija tāda demo versija, lai parādītu, ko varu izdarīt,» saka Ģirts. Diemžēl daļa cilvēku jo-projām uzskatot — kurš latvietis tad nemāk izzāģēt vai nozāģēt koku! Diemžēl prakse pierāda, ka nemāk gan. Sevišķi pilsētās, kur tos ietekmē infrastruktūra un citi ārēji faktori, tāpēc koki zaudē savu vitalitāti. Bet tieši vitalitāte un ainaviskā vērtība, nevis koksnes kubatūra pilsētvidē ir to galvenā vērtība.

Visbiežāk pieļautās kļūdas esot galotņots jeb līdz pusei nogriezts koks, aizcementēti dobumi, nocirstas saknes celtniecības un remontdarbu laikā, aizplēsta miza, atstāta maza lapu masa un nokrāsotas zāģējumu vietas.

Sākumā Vitkovska uzņēmumā bijuši divi cilvēki, jo darba drošības noteikumi vienatnē nemaz neļauj šajā nozarē strādāt. Pirms pāris gadiem viņš piedalījies LEADER programmas projektu konkursā un, piesaistot ES līdzfinansējumu, palielināja uzņēmuma pamatkapitālu. Tagad viņa komandā ir vēl četri puiši. Paveikto vislabāk, protams, var redzēt Saldū. Piemēram, braucot gar baznīcu pa Lielo ielu vai Kalna un Kalnsētas ielā. Strādāts arī Kuldīgā, Iecavā un Ezerē. Pēdējā laikā arvien vairāk pasūtījumu esot no ceļubūves un celtniecības kompānijām. Publiskajos iepirkumos nereti ir nosacījums, ka darbi jāveic sadarbībā ar sertificētu arboristu. Ģirts ir viens no tiem piecpadsmit šīs profesijas pārstāvjiem Latvijā, kam ir ne tikai vietējais, bet arī Eiropas ETV sertifikāts. Tas apliecina augstāko profesionālo līmeni.

Un tomēr, vai nav bail strādāt ar motorzāģi vairākus metrus virs zemes, ja pat uz zemes, kokus gāžot, notiek nelaimes? «Ir,» atbild Ģirts. «Un tas tieši ir labi. Baiļu sajūta ļauj apzināties un kontrolēt situāciju.» Esot virkne drošības nosacījumu, kas obligāti jāievēro, kā arī speciāls sertificēts aprīkojums. Sākot ar virvēm, beidzot ar speciāliem pretiezāģēšanas zābakiem un biksēm. Tāds ekipējums vien izmaksājot ap 500—600 eiro.  Par laimi, palēnām sabiedrības attieksme pret koku kopšanu pilsētās mainoties. Pašvaldību darbiniekiem tiekot rīkoti attiecīgi kursi, tomēr vēl labāk, ja ir profesionāls uzņēmums, kas var parādīt, kā viss izskatās praksē. «Cilvēki redz un paši pārliecinās, cik nepieciešams ir tas, ko darām,» saka Ģirts, tūlīt piebilzdams, ka tieši darba nepieciešamība ir galvenais iemesls viņa patikai pret šo profesiju.

Tiesa, pēdējā laikā parādoties arī kāda nelāga tendence — redzot arvien augošo pieprasījumu, savus uzņēmumus sākot dibināt cilvēki bez attiecīgas profesionālās izglītības un pieredzes. Dažs apguvis arborista darba pamatiemaņas, dažam pat tādas lāgā neesot. Kokkopis Vitkovskis uztraucas, kas tas var būtiski ietekmēt ne tikai profesijas prestižu, bet arī sakropļot kokus un pat apdraudēt cilvēku drošību. Tāpēc paralēli tiešajam darbam, viņaprāt, joprojām milzīga nozīme ir sabiedrības izglītošanai. Agrāk vajadzējis stāstīt un pierādīt, kas ir arborists un kāds no tā labums, bet tagad jārunā par darbu kvalitāti.

Acīmredzot Ģirtam tas izdodas, jo viņš 2016. gadā atzīts par Saldus novada gada jauno uzņēmēju, bet pērn viņa uzņēmums Kokkopis Vitkovskis kļuvis par vienu no Latvijas konkursa Sējējs 2017 laureātiem.

Kāpēc Zirņu pagasts?

Vecāku un vecvecāku dzimtā vieta. Es gribu šeit ne tikai dzīvot, bet arī strādāt un atstāt savu pievienoto vērtību.

Moto: darbu darīt tā, it kā darītu to sev.