Par skaistu Rīgu bez plastmasas pērtiķiem

Sakarā ar sabiedrībā aktualizēto diskusiju par tā saucamo simtgades aleju, nolēmu vērsties pie Rīgas domes amatpersonām un Vides valsts dienesta, kā arī pie simtgades alejas žūrijas komisijas, ko pārstāv sabiedrībā pazīstami un cienījami cilvēki.

Kronvalda parks un tā apkārtne

Tā ir mana apkārtne vairākus gadu desmitus. Ar nožēlu jāsecina, ka tieši parka apstādījumi ir pasliktinājušies. Ovālais, tagad nobradātais zāliena laukums pie ieejas Kronvalda parkā no Pulkveža Brieža ielas un Kalpaka bulvāra stūra agrāk visā platībā bija krāšņs puķu paklājs. Netālu no tagadējās Rīgas brīvostas pārvaldes bija rožu laukums, pa kura šaurajiem celiņiem staigāja tikai parka kopēji, bet parka apmeklētājus priecēja skaistās rozes. Viss pamazām pazuda. Tagad Rīgas vēsturisko parku zālienos tiek spēlēts futbols, dažus desmitus metru no Brīvības pieminekļa pilsētas centrā var gulēt zālienos, kanāla malās, pat izģērbjoties, arī sauļoties, ēst un dzert. Vairāk nekā simtgadīgiem kokiem apkārt mieti ar drāšu pinumiem…

Starp citu, vācu daiļdārznieks un ainavu arhitekts Georgs Kūfalts to sāka veidot jau 1863. gadā. Sava priekšteča iesākto turpināja G.Kūfalta skolnieks, latviešu daiļdārznieks un ainavu arhitekts Andrejs Zeidaks. Kronvalda parkā īpaša vērība tika pievērsta puķu dobēm un rozārijam, kur ziedēja aptuveni 2000 rožu krūmi. 1927. gadā A.Zeidaks uzsāka ainavu parka izveidi.

Rīgas centra vēsturiskie parki ir ainavu arhitektu veidoti un nav „jāizdaiļo” ne ar apkvēpušiem plastmasas pērtiķiem, ne citiem objektiem vai instalācijām. Jauniem „objektiem” domātie līdzekļi būtu jāizlieto meistaru izveidoto ainavu sakopšanai un restaurācijai.

Aicinu godājamo žūrijas komisiju pārskatīt savu lēmumu un paredzētos līdzekļus izlietot:

1. Sakopt simtgadīgo ozolu aleju un stādīt jaunus ozolus bojāto vai iztrūkstošo vietā.
2. Simtgadīgajiem kokiem noņemt mietus ar drāšu pinumiem, un aplikt metāla kaltus žodziņus, kādi daudziem kokiem jau ir glīti aplikti.
3. Uzstādīt piemiņas akmeni izcilajam latvietim Atim Kronvaldam, kuram pirms gada bija 180. dzimšanas diena.

Kāds ir pirmais iespaids par Rīgu tūristiem, kas nāk no prāmja?

Elizabetes un Ausekļa ielas stūrī pie 7. un 11. tramvaja galapunkta pēc Elizabetes ielas remonta tika pamests viens neliels trotuāra posms ar vecajām padomju laika plāksnēm, kas ir sadrupušas un virspusē rēgojas metāla armatūra. Cilvēki steidzas uz tramvaju un var notikt nelaimes gadījums.

Par Elizabetes ielas remontu posmā no Eksporta ielas līdz Pulkveža Brieža ielai – nav loģiski sakārtotas zālienu joslas gar trotuāriem:

• Gar klusā centra namiem trotuāru malās atstātas zālienu joslas, uz kurām ar intervāliem uzklāti metāla režģi. Pie zālienu malām nav iespējams izkāpt no automašīnas, tos neizbradājot.
• Posmā starp Rūpniecības ielu un Pulkveža Brieža ielu – zāliena joslu vajag sadalīt ar bruģakmeņu klājumu, lai jebkurā vietā varētu izkāpt no auto, nenobradājot zālienu. Tagad tas reāli nav iespējams un nenotiek.
  16. aprīlī tika atvesta melnzeme un izbārstītas zāles sēklas – ļoti pavirši, nevienmērīgi, neierušinot tos augsnē. Diemžēl jau stundas laikā uz šīm zālieniem domātajām joslām bija vairāki pēdu nospiedumi. Kas būs tālāk? Tāpat kā pirms ielas remonta. Bet – darbs ir padarīts.
• Pie viesnīcas „Monika” stūra – pilnīgi nobradāts zemes laukumiņš. It kā domāts zālienam, bet gājēji staigā un staigās tam pāri, jo tas ir nevietā.
• Elizabetes ielas parka pusē – tas pats. 16. aprīlī vietām uzrušināta zaļā josla starp trotuāru un brauktuvi. Ļoti pavirši vietām izkaisītas zāles sēklas – dažviet saujām (kā putnu barošanai), citviet pavisam nedaudz, kā pagadās. Vietām augsne pēc ziemas nav uzrušināta, atstāta blīvi nomīdīta, ar cigarešu galiem. Kam tāda zaļā josla?
• Iebrauktuvei uz Brīvostas pārvaldi nav noapaļoti stūri (kā uz Pasaules tirdzniecības centru). Tādēļ uz zāliena stūriem jau ir autoriepu nospiedumi tāpat kā pirms ielas remonta – tur bija riepu izdangātas dubļainas bedres.

Lai gan iela būtu jāšķērso tam paredzētajās vietās, realitātē diemžēl tā nenotiek. No gada uz gadu zaļajā joslā parka pusē, īpaši virzienā uz 7. un 11. tramvaja galapunktu tiek iebradātas vairākas diagonālas taciņas. Cilvēki šķērso ielu vairākās vietās pa īsāko ceļu, ja tajā brīdī tuvumā nav automašīnu. Tā ir realitāte. Un atkal būs izbradāta zaļā josla, kas rada ļoti sliktu iespaidu.

Tādēļ, rēķinoties ar reālo situāciju, vajag arī parka puses zaļajā joslā izbradātajās vietās ieklāt dažas šauras bruģakmeņu joslas.

Pirms ielas remonta būtu ieteicams novērtēt reālo situāciju – kā notiks teritorijas ekspluatācija pēc ielas remonta. Pretējā gadījumā tiek nelietderīgi izšķērdēti nodokļu maksātāju līdzekļi. Kāda jēga ziņot par Rīgas domes labajiem darbiem, ja finālā ir bezjēdzīgs rezultāts? Kas uzrauga šos darbus?

Arī Kronvalda parkā vietām ir zālienos iebradāti celiņi, kur zāle vairs neaug un neaugs. Arī tos vajag sakārtot, jo cilvēki tur staigā un staigās.

• Kronvalda parkā, Kalpaka un Elizabetes ielas stūrī atrodas neliela vēsturiska ēka. Vienā daļā atrodas kafejnīca „Sala”, otrā „Pakistānas kebabs”. Šīs divas daļas savieno arka ar metāla režģa vārtiem, kas būtu skaists arhitektūras elements tūristu iecienītajā klusajā centrā. Līdz ar „Pakistānas kebaba” atvēršanu šī arka ir pārvērsta par atkritumu novietni. 16. aprīļa pēcpusdienā arkā bija redzami divi pārpildīti konteineri, pārējais atkritumu apjoms tāpat sakrauts arkā visapkārt konteineriem. Vēstniecību rajons! Simtgades „Goda vārti”?
• Ozolu alejas beigās pie tilta Kronvalda bulvārī virzienā uz kluso centru ir nepareizi ieplānots gājēju celiņš, lai pa labi nogrieztos parkā. Gājēji pie tilta nogriežas uz parku paralēli kanālam. Jau vairākus gadus zvanu uz Rīgas domi, kur tiek nosaukti jauni un jauni telefona numuri, un jāzvana, lai nobradāto zemes gabaliņu noasfaltētu, jo tur nekad zāle neaugs.
• Rūpniecības ielā pie Akadēmiskās bibliotēkas pagaidām vēl aug diezgan dižs ozols, kas, kā redzams, tomēr ir cietis bibliotēkas celtniecības laikā. Jo vainags ir asimetrisks. Apmēram pirms 10 gadiem ar iesniegumu vērsos Rīgas domē, un rezultāts bija pozitīvs, jo atbrauca arboristi ar autopacēlāju un apzāģēja sen nokaltušos bīstamos zarus. Pirms dažām dienām uzaicināju speciālistu no „Dabas retumu krātuves”, lai novērtētu ozola pašreizējo stāvokli. Ieteikums ir – palielināt laukumiņu ap ozolu, noņemot brauktuves pusē vienu flīžu rindu un izlīdzināt ar augsni.

Tas ir ļoti neliels darba apjoms ar nelieliem izdevumiem, bet ļoti svarīgs, lai ilgāk saglabātos un augtu skaistais, vienīgais ozols pie Akadēmiskās bibliotēkas. Pašlaik jau tā nelielais zemes kvadrātiņš ap ozolu tiek izmantots kā suņu tualete. Iespējams, tas ozolam nekaitē, bet pie Akadēmiskās bibliotēkas tāds skats ir neestētisks. Ņemot vērā ozola vecumu, arī šim ozolam vajadzētu aplikt nelielu laukumiņa iežogojumu, jo, kā redzams, Rīgas domei līdzekļu netrūkst.

Svētdienas rītos vēl ap plkst. 10 Vecrīga ir netīra. Teātra ielā pretī Operai – pārpildītas atkritumu tvertnes, tuvākā apkārtne piegružota ar plastmasas pudelēm un glāzēm, ar stikla pudelēm un cigarešu galiem. Starp nekvalitatīvi pārbruģēto vēl seno Rīgas bruģi no vienas vietas spīd sīkas stikla lauskas. Visapkārt piespļaudītas košļājamās gumijas. Daudzās vietās – pusizžuvušas „peļķes”. Jāņa sētas arkas piegānītas, stūros „peļķes”, un vēl sliktāk…, pat pie Jāņa baznīcas durvīm.

Un pie tā visa – Simtgades aleja?!

Piedaloties parakstu vākšanā par ozolu alejas saglabāšanu pie Nacionālā teātra, man vairāki Rīgas iedzīvotāji ir teikuši, ka visu iepriekš minēto redzot un dzirdot, nav vairs sajūtas, ka tā ir mūsu Rīga. To es varu teikt arī par sevi, lai gan iespēju robežās rūpējos par savu tuvāko apkārtni, arī par Rūpniecības ielas ozolu esmu rūpējusies.

Kontaktējoties ar cilvēkiem, izjūtu neticību, ka var kaut ko mainīt uz labu, un bezcerību, ka Rīgas domes attieksmi var ietekmēt, jo cilvēkos valda pārliecība, ka visu nosaka amatpersonu savtīgas intereses, un viss jau ir izlemts.

Bet, zaudējot ticību, zaudē visu.

Latviešu tikums ir – gaidot svētkus, sakopt māju un sētu, nevis bezgaumīgi dekorēt dabu – skaistu, bet neaprūpētu ozolu aleju.

Veiksmi skaistas Rīgas veidošanā vēlot!

 

Autore ir rīdziniece