Kas notiek ar inovācijām Latvijā?

Mūsdienu ekonomiskās attīstības posma īpatnība ir ekonomikas sistēmas pārveide un pāreja uz inovatīvu ekonomiku. Īpaša loma šajā procesā ir mikro, maziem un vidējiem (MMVU) inovatīviem uzņēmumiem, kas virza ekonomikas izaugsmi, tehnoloģiju attīstību, nodarbinātību un strukturālās pārmaiņas, kā arī kalpo kā nozīmīgs zināšanu radīšanas avots mūsdienu ekonomikā. Rodas jautājums kāpēc Latvija, kur maziem un vidējiem uzņēmumiem (MVU) ir nozīmīgāka loma nefinanšu biznesa ekonomikā nekā vidēji ES, inovatīvās aktivitātes ziņā ievērojami atpaliek no citām ES dalībvalstīm?

Piemēram, pēc 2017. gada Globālā inovāciju indeksa (Global Innovation Index) rezultātiem, Latvija ierindojas 33.vietā 127 valstu vidū, Lietuvai – 40.vieta, Igaunijai – 25.vieta. Savukārt Eiropas Inovāciju tablo (European Innovation Scoreboard) 2017. gada rezultāti rāda, ka Latvija ir mērenā novatore, jo tās rezultāti ir zem ES vidējā līmeņa, kā arī inovatīvās aktivitātes ziņā Latvija krietni atpaliek no Igaunijas un Lietuvas dalībvalstīm. Tajā pašā laikā Lietuva ir viena no valstīm ar visstraujāk augošiem inovatīvās aktivitātes tempiem.

Bez šaubām, maziem un vidējiem uzņēmumiem (MVU) ir svarīga loma jebkurās valsts ekonomikā, jo tie veicina ekonomikas izaugsmi, zinātnes un tehnikas progresa paātrināšanu, tirgus piesātinātību ar labas kvalitātes precēm, risina ekonomikas, sociālās un cita veida problēmas valstī un pilda vairākas svarīgas funkcijas, piemēram, rada jaunas darba vietas; nodrošina pašnodarbinātību; stimulē inovāciju izaugsmi ekonomikā; palielina uzņēmumu konkurētspēju; pierāda uzņēmējdarbības aktivitāšu elastīgumu un dažādību; mazina ekonomiskās krīzes ietekmi; samazina atkarību no izejvielām.

Latvijā MVU ir liela sociāli ekonomiska nozīme, jo tie ne tikai sniedz pakalpojumus vai pārdot preces patērētājiem, bet arī palīdz lieliem inovatīviem uzņēmumiem darboties efektīvāk, jo kalpo kā piegādātāji lieliem uzņēmumiem un kā produkcijas, ko saražo lieli uzņēmumi, pārdevēji. Saskaņā ar Eurostat datiem, MVU ir nozīmīgāka loma Latvijas nefinanšu biznesa ekonomikā nekā vidēji ES, piemēram, pievienotās vērtības MVU daļa Latvijā ir 69,8% (ES vidēji 56,8%), MVU Latvijā nodarbina 79,0% (ES vidēji 66,6%). Savukārt, mikrouzņēmumi Latvijā nodarbina gandrīz trešdaļu no valsts iedzīvotājiem, kas ir saskaņā ar ES vidējo rādītāju.

Pēc Lursoft datiem, 2017. gadā Latvijas lielajās pilsētās reģistrēti 6899 jauni uzņēmumi jeb 67,57% no kopējā 2016. gadā Latvijā reģistrēto uzņēmumu skaita. Salīdzinot ar gadu iepriekš, lielajās pilsētās reģistrēto jauno uzņēmumu skaits gada laikā samazinājās par 10,95%. Pieļauju, ka Latvijā viens no būtiskākiem faktoriem, kas ietekmē šo negatīvo tendenci ir nodokļu sloga palielināšana, kas MVU apgrūtina ilgtermiņa ieguldījumu plānošanu. Savukārt nodokļu sistēmas nestabilitāte Latvijas uzņēmumiem nenodrošina stabilu vidi  inovāciju ieviešanas plānošanai.

Cik inovatīvi ir Latvijas uzņēmumi?

Oficiālie statistikas dati liecina, ka Latvijā 2012.-2014. gadā (jaunākie dati par inovācijām uzņēmējdarbībā būs pieejami 2018.gada vasarā) inovatīvi aktīvie bija 20,8% mazu, 40,1% vidējo un 68,8% lielu uzņēmumu. Analizējot inovatīvi aktīvu uzņēmumu sadalījumu pa nozarēm, var konstatēt, ka gan rūpniecībā, gan pakalpojumu sektorā arī dominē lieli inovatīvi uzņēmumi (attiecīgi, 68,7% un 68,9%), kas ir acīmredzami, jo lieliem uzņēmumiem pieejami vairāk resursu, lieliem uzņēmumiem ir vieglāk pieejami banku kredīti par zemām likmēm u.c.

Saskaņā ar statistikas datiem, 2014. gadā izdevumi tehnoloģiskajām inovācijām bija 185 milj. eiro, no kuriem 144,1 milj. eiro jeb 77,7% tika novirzīti jaunu iekārtu, mašīnu, datortehnikas un programmatūras iegādei, bet 21,5 milj. eiro jeb 11,6% – pētniecības darbiem uzņēmumā. Pieļauju, ka Latvijas uzņēmumi iegulda naudu jaunajās tehnoloģijās, ko izstrādājuši citi, un mazāk koncentrējas uz pētījumiem un jaunu tehnoloģiju rādīšanu.

Jāpiebilst, ka mikro, mazo un vidējo uzņēmumu (MMVU) inovāciju aktivitāte atšķiras no lielu uzņēmumu inovāciju aktivitātēm, jo lieli uzņēmumi komercializē aptuveni pusi no saviem izgudrojumiem, savukārt, mazie uzņēmumi vairāk nekā 70%. Tirgus ekonomikā liela vai pat dominējoša mazo uzņēmumu daļa atrodas lielo uzņēmumu interešu lokā, tādēļ mazo uzņēmumu stabilitāte, ienākumu, finanšu un investīciju iespējas ir tieši atkarīgas no to attiecībām ar lielajiem uzņēmumiem. Ekonomiski attīstītajās valstīs mazie uzņēmumi ne tikai sadarbojas ar lieliem uzņēmumiem, tie ir neatņemama lielo korporāciju ražošanas struktūras sastāvdaļa, kas izmanto to tirgus un strukturālo elastību, kā arī to inovatīvās spējas. Uzņēmējdarbības nākotni, tostarp mazo uzņēmumu nākotni, tieši nosaka mazu un lielu uzņēmumu ekonomiskās integrācijas iespējas.

Sabiedrība ir attīstījusies un vienmēr attīstās inovatīvi. Tajā pašā laikā mūsdienu pieejas inovatīvai attīstībai Latvijā ir izveidotas pavisam nesen. Latvijā galvenie dokumenti, kas regulē un rekomendē inovācijas politikas virzību un attīstību, ir šādi.

• Nacionālās industriālās politikas pamatnostādnes 2014. – 2020. gadam.
• Latvijas ilgtspējīgas attīstības stratēģija līdz 2030. gadam (Latvija 2030) ietver septiņus principus: ieguldījumi cilvēkkapitālā, paradigmas maiņa izglītībā, daba kā nākotnes kapitāls, telpiskās attīstības perspektīva, inovatīva pārvaldība un sabiedrības līdzdalība, kultūras telpas attīstība un inovatīva un ekoefektīva ekonomika.
• Viedās specializācijas stratēģija, kas ir pamats saskaņā ar kuru tiek investēti Eiropas Struktūrfondi Pētniecībai un Inovācijām līdz 2020.gadam.
• Eiropa 2020 Stratēģija gudrai, ilgtspējīgai un integrējošai izaugsmei, stratēģijas ietvaros. Inovācijai varbūt dažādas formas sākot ar ieguldījumiem pētniecībā un attīstībā (P&A) un beidzot ar zināšanu un pieredzes gūšanu no citu ieguldījumiem. Attiecībā uz pirmo prioritāti Gudra izaugsme, Eiropa izvirzīja mērķi līdz 2020. gadam sasniegt šādu rādītāju − 3 % no ES IKP jāiegulda pētniecībā un attīstībā (skatīt 1.tabulu).

Latvija ir noteikusi kvantitatīvo mērķi līdz 2020. gadam palielināt pētniecībā un attīstībā ieguldīto finansējumu līdz 1,5% no Latvijas iekšzemes kopprodukta (IKP), bet līdz 2030. gadam – līdz 3% no IKP. Latvija salīdzinot ar Baltijas valstīm izvirzīja viszemāko mērķi (skatīt 2.tabulu). Sākot ar 2014.g. Latvijas izdevumi pētniecībai un attīstībai strauji samazinās, ka arī pēc 2016. gada rādītājiem Latvija atrodas vistālāk no mērķa rādītāja nekā Lietuva un Igaunija  (2016. gadā Latvija sasniedza tikai 29% no mērķa rādītāja, savukārt Lietuva ap 45%, Igaunija ap 42%). Latvija savu mērķi diez vai sasniegs. Latvijā ārvalstu finansējumu galvenokārt veido ES fondu līdzekļi, koncentrēšanās lielākoties tikai uz ES finansējumu ir netālredzīga. Latvijai jāpalielina valsts finansējums pētniecībai un attīstībai, savādāk labākais, kas mūs sagaida ir stagnācija. Turklāt plānošanas periods beidzas jau pavisam ātri 2020. gadā, iespējams, nākošais plānošanas periods jānosaka ilgāks, piemēram, līdz 2040. gadam?

Jāņem vērā, ka pētniecība un inovācijas notiek cikliski, uzņēmumi nevar nepārtraukti pētīt un ieviest inovācijas. Manuprāt, atklājumi, izgudrojumi notiek cikliski, bet, lai tas notiktu, pētniecībai jānotiek nepārtraukti.

Piemēram, tehnoloģisko inovāciju ieviešanas rezultāts izpaužas kā jauns vai uzlabots produkts vai pakalpojums, jauna vai būtiski uzlabota ražošanas metode u.tml. Tehnoloģisko inovāciju izstrāde un ieviešana prasa ievērojamus laika, darbaspēka un finanšu resursus, līdz ar to, tehnoloģiski inovatīvu uzņēmumu dinamiku var analizēt kopā ar izdevumiem tehnoloģiskām inovācijām. Saskaņā ar statistiskas datiem, Latvijā ir tendence samazināties uzņēmumu ar tehnoloģiskās inovācijām īpatsvaram.

Trūkst informācijas, kāpēc uzņēmumi pilnā apjomā neizmanto iespējas, ko sniedz ES finansējums, kas tiem traucē ieviest inovācijas. Varbūt ir vērts veikt papildus valsts apmaksātu apsekojumu, lai saprastu situāciju un atklātu problēmas tieši no uzņēmēju puses?

No autores skatupunkta, MVU inovatīvās attīstības Latvijā veicināšanai nepieciešams uztvert MVU kā īpašu modeli ar specifiskām funkcijām un attīstības likumiem un risināt šādas nepilnības.

• Inovatīvo kompetenču (cilvēkiem) un inovāciju vadības tehnoloģijas (institūtiem) trūkums. Sabiedrība uztver inovācijas drīzāk kā hobiju, nevis kā nepieciešamu labklājības pieauguma nosacījumu. Risinājums: pamatskolas un vidējai izglītībai ir jāattīsta bērnos neatkarīga, radoša un inovatīva domāšana, nevis akla sekošana paraugiem. Latvijas inovatīvā izrāviena potenciālais pamats ir gudri un radoši cilvēki.
• Elementi, kam jāveido vienota inovāciju sistēma, lai gan pastāv atsevišķi, nav saistīti savā starpā. Tādējādi zināšanas (zinātniskā darbība un izglītība) funkcionē atsevišķi un finanses (ekonomiskā darbība) – atsevišķi. Risinājums: Latvijas inovāciju sistēmu regulējušās likumdošanas izstrāde, nosakot iesaistītās iestādes un skaidri definējot to pienākumus un atbildību.
• Latvijas uzņēmumi lielākoties pārpērk izgudrojumus, ko izstrādājuši citi un mazāk koncentrējas uz pētījumiem un jaunu tehnoloģiju rādīšanu, ka arī ekonomiskās vides nestabilitāte nedot iespēju uzņēmumiem ilgtermiņā plānot inovāciju aktivitātes. Risinājums: izmantot publiski-privātās partnerības mehānismu, lai organizētu valsts zinātnisko organizāciju, valsts zinātniskās un izglītības iestāžu, valsts uzņēmumu un privāto uzņēmumu kopīgas darbības, piesaistot ES finansējumu.
• MVU trūkst spējas un resursi piedalīties ES inovāciju iniciatīvās / programmās. Risinājums: Latvijas nevalstiskās organizācijas var uzņemties starpnieka lomu, palīdzot uzņēmumiem orientēties piedāvāto finansējumu programmu klāstā un sniedzot atbalstu pieteikšanas procesā.

• Latvijā nav atbilstoša tiesiskā regulējuma inovācijām, turklāt, politikas dokumenti ietver tikai dažus kvantitatīvus mērķus. Risinājums: Valdībai jāapzinās statistikas par inovācijām nozīmi stratēģisko un plānošanas dokumentu izstrādei, ka arī iespēju robežās jāizmanto plašāks statistikas datu klāsts, ko nodrošina CSP regulāri veiktais Latvijā apsekojums par inovācijām.
  

• Svarīgi uzsvērt, ka jebkura inovatīva attīstība, neatkarīgi no laika, pasākumiem un mehānismiem, galvenokārt ir atkarīga no sabiedrības izmantošanas stimuliem inovācijām. Pasaules pieredze rāda, ka vairāk nekā 85% no jaunāko izgudrojumu paliek nerentabli. Viens no iemesliem ir inovācijas inovāciju labad: inovatīvi produkti tiek radīti, neņemot vērā patērētāju vajadzības un vēlēšanās, bez orientācijas uz tirgu un efektīvu pieprasījumu. Risinājums: Pārdomāta pieprasījuma pēc inovācijām stimulēšanas programma, kas var ietvert šādus posmus – komunikāciju platformas galveno dalībnieku identifikācija, apsteidzoša pieprasījuma pēc inovatīviem produktiem veidošana (“Pull − stratēģijas” pasākumi), inovatīvu produktu popularizēšana (“Push − stratēģijas” pasākumi) un infrastruktūras veidošana, lai stimulētu pieprasījumu pēc inovatīviem produktiem.

• Neprognozējama uzņēmējdarbības vide (valdības nestabilitāte un biežas izmaiņas tiesību aktos u.c.). MVU trūkst tehniskās spējas un zināšanas, un tie saskaras ar zināmām grūtībām plānojot un pielāgojot savu uzņēmējdarbību jaunajiem tiesību aktiem. Risinājums: Mūsdienās, runājot par inovāciju vidi, ir moderni atsaukties uz interesentu “stakeholders modeli”, kas ietver: valdību, uzņēmumus, akadēmisko kopienu, venčura kapitālu, vietējo sabiedrību, pasaules sabiedrību, riska uzņēmumus, nevalstiskās organizācijas. Līdz ar to liela nozīme inovāciju vides veidošanā ir publiski − privātā dialoga īstenošanai. Politiķiem, pieņemot lēmumus jāuztver nevalstiskās organizācijas un privāto sektoru par partneriem reformu procesu, ekonomiskās attīstības stratēģiju un reģionālās sadarbības plānošanā un īstenošanā. Regulāri veiktais publiskā un privātā sektora dialogs var veicināt maziem un vidējiem uzņēmumiem draudzīgu lēmumu pieņemšanu, koncentrējoties uz konkrētām tēmām atbilstošā laika periodā un valodā, kas saprotama MVU.

 

Autore ir Dr.oec., biedrības “Eirointegrācija un ekonomiskā attīstība” valdes priekšsēdētāja