Putniņš: Nav ko apvainoties, ASV ir tiesības aizsargāt savu valūtu

Kopš 13. februāra, kad Amerikas finanšu uzrauga FinCEN paziņoja, ka Latvijas trešā lielākā banka ABLV ir sistemātiska naudas atmazgātāja, par vienu no vietējās politikas karstākajiem ir kļuvis jautājums — kur skatījās pašmāju banku sektora regulatori? Tos tikai pastiprināja tās pašas nedēļas beigās notikusī Latvijas Bankas prezidenta Ilmāra Rimšēviča aizturēšana un no vairākiem avotiem izskanējušie apvainojumi, ka viņš izspiedis kukuļus, izmantojot savu ietekmi banku regulatoros.

Jautājumu sakrājies daudz. Savā pirmā plašākajā intervija kādam Latvijas medijam kopš visu šo skandālu sākuma uz Ir jautājumiem atbild par banku uzraudzību atbildīgās Finanšu un kapitāla tirgus komisijas priekšsēdētājs Pēters Putniņš.

 

ABLV sabrukums ir izraisījis lielas diskusijas Latvijā par banku uzraudzību. Cik lielā mērā FKTK ir atbildīga par notikušo?

Grūti pateikt. Ir vēl jāpaiet laikam, lai mēs saprastu, kas ir noticis, kāpēc tas ir noticis, kāpēc tieši tagad. Mēs vērtējam, kas mums ir bijis zināms un kas mums ir jaunums FinCEN dokumentā. Zināma ir lielākā daļa, lielu jaunumu nav.

Kas tieši jums nebija zināms?

Ir lietas, kas jāpārbauda, it īpaši, kas attiecas uz 2017. gada nogali. [Esot] notikuši sankciju pārkāpumi līdz pagājušā gada beigām. Tas ir ļoti nopietns pārmetums, pirmkārt jau bankai. Ja tā ir patiesība, tad arī mums būtu bankai ļoti daudz jautājumu. Tas viss ir jāpārbauda. Mēs šo informāciju pārbaudīsim divas reizes, trīs reizes. Ir jābūt ļoti uzmanīgiem tajā visā, bet ja reiz tas ir minēts [FinCEN ziņojumā], tad tas ir mūsu pienākums par to pārliecināties. Tas varbūt ir tas lielākais un būtiskākais — vai ABLV ir pārkāpusi sankcijas vēl līdz pagājušā gada nogalei.

Cik lielā mērā FKTK kapacitāte ļauj veikt pārbaudes un reāli uzraudzīt bankas, lai novērstu šādus gadījumus?

Kapacitāte pašreiz ir pietiekama. Vēl jo vairāk, mums ir likumā noteiktas tiesības izmantot arī ārējos resursus. Piemēram, Vācijā klātienes pārbaudes ierobežojas ar ārējiem pakalpojumu sniedzējiem. Mēs varam arī izmantot savām vajadzībām visas amerikāņu firmas, kas veica [Latvijas banku] neatkarīgo testēšanu, ar savu programmu [gāja] iekšā bankā un [veica] pārbaudes, ne tikai tā, kā tas notika iepriekš. Tā kā es domāju, ka no resursu viedokļa mēs esam tagad nodrošināti diezgan labi.

FinCEN ziņojumā atzīts, ka pēdējā laikā ir bijuši uzlabojumi, taču vienlaikus «nepieciešamība uzlabot institucionālo kapacitāti paliek kā ilgtermiņa izaicinājums sakarā ar naudas atmazgāšanas izmeklēšanas un tiesāšanas sarežģītību».

Jautājums, tieši par kuru institūciju ir runa, jo ar naudas atmazgāšanas kontroli Latvijā nodarbojas ne tikai FKTK. Turklāt komisijai ir tikai administratīvā svira, mēs neveicam kriminālizmeklēšanu, mēs nenodarbojamies ar kaut kādām apsūdzībām vai tā tālāk. Naudas atmazgāšana bieži vien iet komplektā ar citu veidu noziedzīgiem nodarījumiem, ar dokumentu viltošanu, vai kaut kādu krāpniecību, vai tur nodokļi nav bijuši nomaksāti, vai kāda cita nelegāla darbība. Tāda abstrakta, tīra naudas atmazgāšana, kurā viss tas pārējais konteksts nepastāv — tas ir ļoti reti. Jautājums, par kuru iestādi ir bijusi runa. Jebkura valsts iestāde vienmēr teiks, ka noteikti mēs vēlamies vēl cilvēkus, bet ir jābūt arī samērīguma sajūtai un jāsaprot, kā dzīvot ar to, kas ir. Mēs pēdējo divu gadu laikā esam izdarījuši ļoti lielu izrāvienu. [Banku darbības atbilstību naudas atmazgāšanas noteikumiem pirms tam pārbaudīja] trīs cilvēki, tagad mums ir 20.

Ir jāsaprot, ka banku aktīvi Latvijā krīt. Mēs tiekam finansēti no industrijas puses. Komisija ekstensīvi augt nevar. Mēs pašreiz esam apmēram 180 cilvēku. Manā skatījumā pret Latvijas finanšu sektoru tas pašreiz ir maksimums. Līdz ar to drīzāk ir jāizmanto citi instrumenti. Mūsu atbilstības kontroles departamentam tas ir šā gada pirmās puses galvenais uzdevums — atrast veidus, kā nevis mikrolīmenī cīnīties, nevis iet pārbaudīt katru atsevišķu failu bankā —tas, protams, arī ir jādara, tas ir klātienes uzraudzības mērķis, uzraudzības darbinieku mērķis —, bet pieejai ir jābūt kompleksai. Mums ir jāpaskatās piemēri, kā strādā kaut vai amerikāņi. Ļoti laba pieeja ir vispirms bankas informēt. Ņemam [kā piemēru] [Ziemeļ]korejas sankcijas. Mūsu rekomendācija ir atturēties no tādiem un tādiem darījumiem. Mūsu rekomendācija ir atturēties no sadarbības ar firmām, kas ir reģistrētas noteiktā attālumā no sankcionētās valsts. Ir noteiktas uzņēmējdarbības formas, kuras mēs iesakām neapkalpot. Tad bankai ir iespēja visu to nolasīt, saprast, iekļaut savos parametros. Savukārt, ja mēs kaut vai vienu šādu pārkāpumu konstatējam, mums vairs nav tik dziļi jāiet un jāanalizē un jāpatērē resursus skatoties un pierādot, kas nu tur ir noticis. Mēs vienkārši ejam skatīties, vai iekšējā kontroles sistēma bankai ir strādājusi vai nav strādājusi. Bet pie tādiem atzinumiem mēs nonākam arī caur gūto pieredzi. Tas varētu būt viens no veidiem, kā skatīties uz nākotni.

Pagājušajā gadā piecas bankas tika sodītas par Ziemeļkorejas sankciju pārkāpumiem. ABLV tika sešus mēnešus pārbaudīta un beigās netika sodīta. Vai nesodīt banku bija kļūda?

Sodi pēc jaunās sodu politikas un likuma grozījumiem sākās 2016. gadā. Pirmā banka, kas tika pārbaudīta, bija ABLV kā vislielākā un ņemot vērā risku ekspozīciju.

Vai ir taisnība tas, ko FinCEN raksta, ka pēc ABLV pašu kritērijiem 90% viņu klientu bija riskanti?

Tā varētu teikt, varbūt detaļās nav vērts ieiet. 2016. gadā ABLV saņēma pirmo lielo administratīvo sodu, vairāk nekā trīs miljonus eiro. Vēl 6,5 miljoni eiro bija jāiegulda [bankas] kontroles sistēmu tālākai attīstībai, un mēs vienkārši strādājām tālāk. Jūsu minētās piecas bankas tika sodītas līdzīgi kā ABLV gadījumā pēc mūsu pārbaudēm. Par Korejas lietām sodi nav lielāki par 35 000 eiro.

Pirmām trim, bet divām pēc tam bija vairāk nekā miljons eiro.

Jā, bet tie sodi dalījās. Tie miljoni — tie ir par AML [naudas atmazgāšanas novēršanas noteikumu] pārkāpumiem mūsu plānveida pārbaudes rezultātā. Par tā saucamo Koreju tiešu pārkāpumu nav nevienai bankai Latvijā.

Amerikāņi acīmredzot domā citādi.

Tie visi ir netieši pārkāpumi, kas notikuši tik sen, ka mēs pat nevarējām pielietot jaunos sodus. Skaitļi tāpēc ir tādi — augstākais 35 000 eiro. Sods jau nebija par Koreju, sods bija par klientiem, kas pārkāpuši AML noteikumus. Tā kā Koreja bija aktualitāte, mēs atdalījām Korejas lietu no pārējās pārbaudes rezultāta. Tas arī ir viss, ko varējām izdarīt. Protams, mēs reaģējām, bet tas bija netiešs pārkāpums, tas iekrīt AML kategorijā. Tieša pārkāpuma nav, tas jau būtu noziedzīgs nodarījums. Pārskatāmībai mēs tos atdalījām, bet situācija 2016.gadā vienkārši tāda vēl nebija. 2017. gadā pārskatot situāciju, mums arī bija pietiekami pamatīga pārbaude, bija arī pietiekami sarežģīta cīņa ar banku.

Tātad ABLV pretojās?

Protams, katra banka pretojas. Mums ir pienākums pierādīt, pierādījumu nasta ir mūsu pusē. Mēs konstatējām, ka daļa firmu jau bija atklātas 2016. gada pārbaudē un par tām sods bija saņemts. Daļā ABLV bija rīkojusies atbilstoši noteikumiem un kontus slēgusi, firmas bija no klientu vidus izvadītas ārā. Tiešu sankciju pārkāpumu mēs nekonstatējām. Divreiz sodīt nedrīkst. Mēs šeit esam, lai vadītos no likuma, patvaļa nav pieļaujama.

Informācija par ziemeļkorejiešiem pienāca no amerikāņiem?

Pārsvarā informācija par Ziemeļkoreju ir no amerikāņu avotiem. Pagaidām citas jaunas informācijas nav. Tas, kas mums vēsturiski ir bijis, ir izstrādāts. Ja mēs Latvijā runājam par sankciju pārkāpumu, tad runājam par tiešu pārkāpumu. Ja tieša pārkāpuma nav, mēs par sankciju pārkāpumu juridiskā izpratnē nedrīkstam runāt. Varbūt Amerikā tā situācija ir vienkāršāka, bet mums ir jābūt pierādījumiem, ka transakcijas vai kāda piegāde Korejā ir tiešām notikusi. Mēs nevaram pateikt, ka tas ir most likely (ļoti ticami — red.), vai kādi ir tie [amerikāņu] izteicieni. Pie šiem apstākļiem tie ir AML pārkāpumi. Kamēr regulējums ir tāds, mums no tā ir arī jāiziet.

Vai nevajadzētu regulējumu mainīt? Amerikāņi izmanto citus kritērijus, un, kā redzams, viņi izšķīra ABLV likteni.

Taisnība. Tas ir jautājums, kurp virzās mūsu bankas, cik lielā mērā bankas turpinās izmantot dolārus. Vienmēr esmu teicis, ka Amerikai ir tiesības aizsargāt savu valūtu, savu maksājumu sistēmu, ja viņi uzskata, ka ir pārmērīgs risks. Mūsu bankām nav ko apvainoties. Situācija bija līdzīga, kad korespondējošās bankas uzteica mums līgumus. Tāpēc arī bija visi tie mūsu pasākumi Ņujorkā, tikšanās ar korbankām. Mūsu bankas piedalījās. Tas viss bija vērsts uz pieejas vienādošanu, arī neatkarīgais audits vai faktiski neatkarīgā banku testēšana AML jomā. To veica konsultāciju firmas, tas tika darīts ar mērķi, lai sistēmu vienādotu, lai auditu rezultāts būtu saprotams amerikāņiem. Tas nebūt nav viegli no Eiropas puses. Nu, nav daudz tādu valstu, es pat nezinu, kur Eiropā procentuāli tik lielā apmērā tiktu ielaistas iekšā amerikāņu firmas, kuras pēc saviem standartiem un savas metodoloģijas tādas pārbaudes veiktu. Pie tam tas rezultāts bija, nu, kā lai to pasaka — tas bija tāds ļoti viduvējs. Bet tas arī nebija negatīvs, tāds, ka ar šīm bankām nedrīkst strādāt, vai ka [auditoriem] tagad pašiem būtu jāziņo par šo banku noziedzīgu rīcību. Nevienas bankas gadījumā tas tā nebija. Līdz ar to es domāju, ka diezgan daudz jau ir darīts, lai vienādotu izpratni par riskiem, lai amerikāņi saprastu, kādi riski ir mūsu bankās.

Vai mainīt likumu un samazināt pierādījumu nastu? Vai [sodīt] jebkuru pārkāpumu, kas ir pat mazākā mērā pastarpināti saistīts ar kādu no sankcionētiem subjektiem? Es nezinu. Es domāju, tas vairāk tomēr sakņojas tradīcijā. Amerikā ir viena juridiskā tradīcijā, Eiropā drusku savādāka. Man ir grūti pateikt. Tas tomēr ir Saeimas darbs. Mēs izpildīsim jebkuru likumu, kāds tas būs. Mūsu uzdevums nav rakstīt likumus, mūsu uzdevums ir tos izpildīt.

Ir vēl viens jautājums. Ja runājam par [sankcionētā ziemeļkorejieša] Cai gadījumu, redziet, šī nauda Latvijā un tai skaitā ABLV nenokrita no debesīm un tā arī nepacēlās debesīs, neizgaroja nekur. Šī nauda ir nākusi caur dažādām bankām un tā ir caur dažādām bankām aizgājusi. Cik es zinu, reaģējusi ir tikai Latvija. Vai jūs varat atrast piemēru, kur šī Cai naudas ķēde ir izraisījusi reakciju? Vai šī naudas plūsma kādā citā valstī ir izraisījusi reakciju kaut vai tādā līmenī, kā Latvijā? Būtu ļoti interesanti to noskaidrot. Es uzskatu, ka mēs diezgan kompleksi reaģējām, naudas ceļš tika atklāts.

Šī Cai nauda bija tajās piecās sodītajās bankās?

Piecām, arī ABLV, mēs esam konstatējuši, ka bija AML pārkāpumi. 2016. un 2017. gadā esam savas bankas sodījuši.

Kad šī nauda izgāja caur mūsu bankām?

Tā naudas plūsma bija sen, bet vienalga mēs savas bankas sodījām par vecajiem grēkiem. Bet citās valstīs un caur citām bankām, kur tā nauda gāja cauri, vai ir bijusi kāda reakcija? Kā tās bankas ir reaģējušas? Mums tādas informācijas nav. Es negribu nevienu aizstāvēt, bet cīnīties pret tādām lietām var tikai starptautiskajā sadarbībā. Ar Amerikas pusi mums pēdējos gados sadarbība ir ļoti laba. To varētu darīt arī ar citu valstu uzraugiem vai kontroles dienestiem, kas nu kurā valstī nodarbojās ar šo situāciju fiksēšanu, ja arī tur ir šī reakcija. Varbūt, ka es kļūdos, mums jau arī tā informācija nav pieejama, bet dzirdējuši mēs neesam neko. Ja Latvija ir tik vainīga, kā tad reaģē uzraugi vai kontrolētāji citās valstīs? Nav jau tā, ka šī nauda tiktu Latvijā ģenerēta un šeit apgrozītos. Tā ienāk un aiziet kaut kur. Ja tā ir bijusi noziedzīga Latvijā vai ir bijis AML pārkāpums Latvijā, nevar būt, ka nav AML pārkāpums bijis pirms tam un arī pēc tam.

Vai tas jums liek domāt, ka ir kādi citi iemesli, kāpēc amerikāņi pieņēma šo lēmumu, ne tikai Ziemeļkorejas nauda?

Nē, tas nav par amerikāņu dokumentu. Amerikāņiem ir visas tiesības konstatēt situāciju. Kā teicu pirmajā reizē, kad mums bija preses brīfings, — visdrīzāk, tā ir pagātnes nasta, kas ir uzslāņojusies. Varbūt ir vēl kāda informācija, kas nav mūsu rīcībā. Kas to lai zina? Tā ir trešā valsts, kas pieņēmusi savu lēmumu. Turklāt tas ir Finanšu ministrijas dokuments, tāpēc tas tomēr zināmā mērā ir politisks. Tas ir jātulko ne tikai FKTK vai kontroles dienestam vai mūsu tiesībsargājošajām iestādēm, tas ir jātulko valdībai, tas tomēr ir ar politisku pieskaņu. Šeit man nav pat kādu komentāru — tas ir skaidrs, tie ir tie dolāru pārvedumi. Ja tajā visā ir kaut kas tāds, kas Amerikai licies par daudz, viņi, protams, var tā reaģēt.

Kāds bija FKTK padomes balsojums novembrī par soda uzlikšanu ABLV?

Tā ir ierobežotas pieejamības informācija, un man nav tiesību to jums izpaust vai, vēl jo vairāk, komentēt.

Mēs konkrēti prasījām FKTK priekšsēdētāja vietniecei Razānes kundzei, un viņa atbildēja, ka balsojumā nepiedalījās, tātad acīmredzot neatbalstīja. Vai kāds cits nepiedalījās? Vai savu nostāju jūs varat atklāt?

Nē. Balsojuma rezultāti un apstākļi — tā ir ierobežotas pieejamības informācija, izpaušana ir faktiski kriminālpārkāpums.

Kopš ziņojuma par ABLV kādi ir bijuši jūsu kontakti ar FinCEN un vai esat saņēmuši kādu papildus informāciju?

Mums kontakti ir visu laiku, bet nē, papildus informācijas mums nekādas nav.

Jānis Domburs Delfos publiskoja FKTK vēstuli Latvijas Bankai par aizdevuma izsniegšanu ABLV. Tajā 18. februārī izteikts brīdinājums, ka aizdevuma neizsniegšana «var eskalēt situāciju, izraisot noguldījumu aizplūdi, pēc komisijas aplēsēm, vismaz no četrām bankām». Kas tajā brīdī liecināja par tādām briesmām?

Tas vēl ir brīdis, kad bankai no ECB puses ir dots laiks akumulēt likviditāti. Līdz ar to visi ECB lēmumi ir vērsti uz to, lai nodrošinātu bankas tālāko darbību. Neskatoties uz to, kāda ir situācija, neskatoties uz ierobežojumiem, kas ir pieņemti, bankai, tai skaitā ABLV, ir dots laiks mobilizēt savus likvīdos aktīvus. Ja šajā laikā iespēja [saņemt aizdevumu] netiek dota, tad, pirmkārt, tā būtu ļoti stingri kvalificējama rīcība. Otrkārt, banku bizness ir ļoti jūtīgs. Tāds bija un ir komisijas viedoklis, ka liegt pieeju likumīgā kārtā likviditātei būtu negatīvs signāls tirgum un arī pārējām bankām.

Tas viss būtu skaidrs, bet te ir konkrēts apgalvojums, ka četras bankas ir apdraudētas, ja ABLV nesaņems šo aizdevumu. Publiski izskanēja, ka banku noguldījumu apjoms būtiski nemainās, ka nav apdraudētas citas bankas, bet šeit jūs rakstāt, ka varētu notikt aizplūde no četrām bankām.

Šī vēstule ir stingri glabājams noslēpums starp adresātu un nosūtītāju. Ļoti nožēlojami, ka šāda veida dokumenti nonāk žurnālistu rokās. Es saprotu, ka jūsu uzdevums ir tikt pie informācijas, bet zināmos apstākļos ir informācija, kas nav domāta publiskajai lietošanai. Izejot no tā, es neizteikšu nevienu komentāru ne par kādu banku skaitu, ne par kādu apdraudējumu. Viens, ko varu pateikt, — tie visi ir hipotētiski pieņēmumi. Mēs nerunājam šāda veida dokumentos par faktiem. Mums tiek prasīts riska novērtējums, un tādu mēs sniedzam. Nevajag pārprast, ka tur kaut kādi fakti jau konstatēti. Tas ir hipotētisks vērtējums par apdraudējumu.

Ir domstarpības, vai ABLV nedēļas laikā, kas tika dots, lai izpildītu ECB prasību atjaunot likviditāti, paspēja to izdarīt. ABLV saka — jā, ECB acīmredzot uzskatīja, ka nav izpildījusi. Kā īsti bija?

Ņemot vērā to, ka es pats esmu ECB uzraudzības valdes loceklis, es nekomentēšu. Man ir viedoklis, bet man nav tiesību izteikties šajā jautājumā. Tas ir jautājums ECB, jo komisija šajā ziņā ir drusku nomaļus. Tās ir ECB attiecības ar ABLV. Droši vien jūs varat pajautāt bankai un tad pajautāt ECB un salikt tos viedokļus kopā un tad varētu rasties visadekvātākais priekšstats.

No jūsu teiktā saprotu, ka jūs varbūt arī neatbalstāt ECB nostāju.

Es nedodu nekādus mājienus. Mēs esam lēmumu ECB valdē pieņēmuši. Tas lēmums ir visiem zināms un tas ir saistošs arī ABLV.

Parunāsim par citiem gadījumiem, par kuriem atsākta diskusija saistībā ar Rimšēviča kunga aizturēšanu un viņa dažādiem apgalvojumiem. Vispirms par Trasta komercbanku — tagad varētu likties, ka tās slēgšana tika vilcināta.

Banku aizvēršanai nav kaut kāds grafiks vai pasūtījums. Turklāt uzrauga uzdevums ir primāri nodrošināt stabilitāti sektorā. Licences atņemšana ir pēdējais līdzeklis, to nevar izmantot kā sviru vai draudu. Trasta komercbankas gadījumā bija trīs pamatjautājumi — nepietiekams kapitāls, lielas problēmas ar AML un akcionāru neatbilstība tām prasībām, kādas tiek izvirzītas banku akcionāriem. Pakāpeniski iestājoties visiem šiem defektiem bankas darbībā, FKTK uzrakstīja pieteikumu [ECB] un sākās licences atsaukšanas procedūra. Cik es zinu, tur vēl aizvien ir tiesas process, bet tas jau ir ECB kompetencē. Vienmēr ir jādomā, ka ir juridisks risks. Ja gadījumā mēs kaut kur kļūdāmies, aiz mums stāv valsts, kurai būs jāmaksā kompensācija. Rīcībai vienmēr ir jābūt juridiski pamatotai un pārdomātai.

Jūs minējāt sektora stabilitāti. Tātad vienmēr ir arī kāds subjektīvs elements. No vienas puses ir stabilitāte, no otras — pārkāpumi, un jūs vērtējat, kā to līdzsvarot.

Zināmā mērā šim procesam piemīt arī sajūtas, bet tās veidojas no tā, ka ir jābūt kapitāla pietiekamības skaitlim, ir jābūt likviditātes skaitlim, ir jābūt konkrētam skaitlim — cik naudas ir akcionāru kabatās, un ir jābūt pietiekami labai situācijai AML kontroles jomā. Ja ir viens, divi, trīs, četri, pieci, seši un nez cik sodi, tie arī ir skaitļi, kas neapmierina uzraugu. Tad mēs uzskatījām, ka varējām ierosināt atsaukt licenci, ko mēs arī izdarījām. Es domāju, ka tas tik izdarīts savlaicīgi, un arī bez pārmērīga juridiska riska, jo risks ir vienmēr.

Kā Norvik banka varēja beigt 2015. gadu bez auditora slēdziena par viņu gada pārskatu?

Mums arī ir ļoti liels jautājums, kā banka to pieļāva. Bet es izstāstīšu, ko mēs pēc tam izdarījām, jo mēs konfrontējāmies ar šo faktu tāpat kā Latvijas sabiedrība. Mēs lūdzām banku uzreiz sākt pusgada auditu. Ja audita nav, nekur likumā nav ierakstītas tā sekas. Protams, tas ir ļoti slikts signāls, un tas principā ir likuma pārkāpums, jo auditam ir jābūt uz konkrētu datumu. Mums arī bija administratīva lieta. Bet mērķis ir iegūt pēc iespējas ātrāk patiesu informāciju par to, kas bankā notiek. Pusgada audits tika izdarīts, mēs saņēmām dokumentāciju un sapratām, kāds ir stāvoklis. Ko jūs pēc tam varat izdarīt? Pateikt — slikti, bet faktiski nav rīku vai iespēju, kā viņus sodīt. Protams, tas ir ārkārtas gadījums un nenormāla situācija.

Tagad arī izskan informācija, ka Grigorijs Guseļņikovs nav patiesais bankas īpašnieks, ka ieguldītā nauda nav viņa. Vai jums ir tāda informācija?

To es jums nedrīkstu nekādā veidā komentēt.

Norvik beidza pagājušo gadu ar 10 miljonu eiro zaudējumiem. Vai ir risks, ka viņiem arī nākotnē varētu būt grūtības?

(Smaida) Kāds jautājums, tāda atbilde.

Jūs redzat, kas tajā bankā notiek iekšienē.

Jūs saprotiet, ka es uz šādu jautājumu jums atbildēt nedrīkstu ne šīs bankas kontekstā, ne arī nevienas citas bankas kontekstā.

Rimšēvičs Nekā personīga teica, ka viņš ir informējis FKTK par tikšanos ar Guseļņikovu. Vai viņš jums ir kaut ko par to teicis?

Man žēl, bet es savu un Rimšēviča kunga sarunu saturu negribētu iztirzāt.

Tātad par Norvik banku viņš ar jums ir runājis?

Mums ar Latvijas Banku salīdzinoši regulāri ir sarunas dažādos formātos.

Arī par atsevišķām bankām?

Jā. Sakarā ar ceturkšņa atskaitēm Latvijas Bankā faktiski katru reizi mēs nonākam līdz individualizētām bankām.

Kā notiek šīs sarunas?

Mūsu padome tiekas — ne pilnā sastāvā, tie sastāvi ir dažādi —, ar Latvijas Bankas padomi. Ir finanšu stabilitātes ziņojums, kas parasti ir no LB puses, un ir mūsu ziņojums par situāciju banku sektorā.

Un tur jūs apspriežat konkrētu banku situāciju?

Tur mēs apspriežamies.

Vai Rimšēvičs kādreiz ir piedalījies FKTK padomes sēdēs? Likumā viņam tādas tiesības ir dotas.

Tajā laikā, kopš es šeit strādāju, nē.

Vai Rimšēvičs ir jūs konsultējis vai sniedzis ieteikumus par kādiem konkrētiem FKTK padomes lēmumiem?

Kaut kāda informācija tiek apmainīta, kaut kādi viedokļi, bet mēs esam patstāvīga iestāde, lēmumus pieņemam pieci FKTK padomes locekļi patstāvīgi. Mums šeit nekādas ietekmes no ārpuses nav, tas ir skaidrs. Mums ar Latvijas Banku ir mijiedarbības punkti. Kaut vai ECB kontekstā ļoti daudzi lēmumi iet gan caur uzraudzības valdi, gan caur ECB padomi. Tur tie jautājumi tiek skarti un sagatavoti — akcionāru līdzdalības jautājumi, tie paši licences jautājumi —, bet te nav bijusi ne politiska ietekme, ne kādu citu valsts iestāžu ietekme pār mūsu lēmumiem.

Kāda ir bijusi sadarbība ar Viestura Burkāna vadīto Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanas dienestu?

Vispār sadarbība ir bijusi laba. Es tikai gribētu teikt, ka mums noteikti ir jādomā, kā virzīties uz priekšu savā attīstībā. Šī kontroles dienesta rīcībā ir ļoti daudz informācijas par aizdomīgiem un neparastiem darījumiem. Ir jāatrod veids, kā šo informāciju analizēt un kā šai informācijai dot tālāk virzību. Naudas atmazgāšana reti kad ir kaut kas tāds, kas nav saistīts ar noziedzīgu nodarījumu, kriminālpārkāpumu. Kontroles dienesti visā pasaulē ir vairāk par visu analītiski centri. Piemēram, FinCEN strādā simtiem, iespējams pat tūkstošiem cilvēku, kas nodarbojās ar datu analīzi. Tās analīzes rezultātā tiek izdarīti secinājumi — ir kāds darījums ar tādām un tādām sekām, ir tādas un tādas AML pazīmes. Mums būtu daudz vieglāk strādāt, ja mēs varētu ne tikai paļauties uz sevi, bet ja mēs varētu saņemt analīzes no kontroles dienesta. Varbūt ir vajadzīgi likuma grozījumi, ļoti iespējams strukturāli kaut kas ir jāpārskata, bet tas būtu ļoti labs solis uz priekšu. Būtu arī labi, ja tiesībaizsardzības iestādes [būtu aktīvākas]. Droši vien, ka arī tagad viņi kaut ko tur saņem, bet [būtu labi], ja tas viss notiktu ar lielāku atdevi. Lai mēs administratīvas lietas ietvaros strādātu produktīvāk un lai mēs tos administratīvos sodus varētu piemērot ar mazāku juridisku risku, mēs ļoti novērtētu, ja būtu lielāka atpakaļsaite no kontroles dienesta uz FKTK. Bet ikdienas darbā — tur ir ļoti daudz kvalificētu cilvēku, un es saprotu, ka cilvēki strādā iespēju robežās. Taču ir noteikti iespēja arī paanalizēt situāciju. Ļoti interesanti būtu redzēt kontroles dienesta viedokli vai analīzes rezultātu par ABLV gadījumu, jo ir bijuši ļoti daudz ziņojumu.

Tie turpinājās arī pēc 2016. gada?

Bankām ir pienākums ziņot — no bankas puses ir bijuši ziņojumi. Mēs analizējam FinCEN dokumentu, ir citas iestādes, kas arī analizē. Arī kontroles dienestam noteikti būtu interesanti paskatīties tos faktus, salīdzināt ar ienākošajiem ziņojumiem, izdarīt kādus secinājumus. Tas noderētu visiem, tai skaitā arī mums.

Daudzi tagad runā par FKTK darba auditu, kuram būtu jāspēj paskatīties arī uz konkrētiem gadījumiem, piemēram, uz lēmumu par ABLV. Tas būs iespējams?

Tiem, kas grib auditēt FKTK, droši vien tad arī jāsaka — ko viņi vēlas, kas ir audita uzdevums. Konkrētus lēmumus var vērtēt diezgan šaurs iestāžu loks. Auditors diez vai ir šo iestāžu starpā. Kā tiek pieņemt lēmumi komisijā? Katrs loceklis analizē sev pieejamo informāciju un attiecīgi nobalso. Balstoties uz savu pieredzi, uz savu izpratni par lietām, uz savu skatījumu, un protams, izpratni par likumu normām. Tad jau ir jāauditē katra padomes locekļa pieeja gadījumos, kas ir kaut kādu šaubu pamatā. Jebkurā gadījumā audits parasti ir ar kaut kādu mērķi — vai [tiek pārbaudīta] uzraudzības prakses ievērošana vai neatkarības princips.

Viena lieta ir padomes rīcība vienā vai otrā lietā, cita ir informācija, uz kuras pamata [tiek pieņemts lēmums]. Mēs arī esam starptautiskas sadarbības rezultātā saņēmuši informāciju. Audita rezultāti parasti ir publiski. Tad ir jāprasa trešo valstu piekrišana pieejai visiem viņu sniegtajiem dokumentiem. Cik tas ir reālistiski, spriediet pats. Man nav nekas pret savas rīcības paskaidrošanu, bet es droši vien to varu darīt tikai salīdzinoši slēgtam amatpersonu un iestāžu lokam.

Vislielāko uzmanību Latvijā piesaistīja FinCEN apgalvojums, ka ABLV ir devusi kukuļus, lai nodrošinātu sev labvēlīgāku regulāciju. Vai jūs esat vispār, pat baumu līmenī dzirdējis, ka varētu notikt kukuļdošana kādās iestādēs saistībā ar banku regulāciju Latvijā?

Mums tādas informācijas nav. Es zinu, ka tā informācija ir uztverta nopietni, arī no mūsu tiesībaizsardzības iestādēm. Es pieļauju, ka būs varbūt kādi jautājumi, bet tas tad ir šo iestāžu rokās — kontaktēties ar saviem partneriem vai dienestiem Amerikā.

Vai esat ticis aicināts sniegt liecības vai informāciju saistībā ar kādu krimināllietu?

Nē.

Premjers Kučinskis teica, ka līdz šim uzraudzība ir bijusi nepietiekama.

Mums ar premjeru ir bijušas tikšanās, es tādus klajus pārmetumus mūsu iestādei neesmu dzirdējis. Domāju, ka premjeram ir pietiekami laba izpratne, kā mēs pašreiz strādājam. Protams, vienmēr ir ceļš uz priekšu un uz augšu, to neviens nenoliedz. Dabīgi, ka arī mēs noteikti no gada uz gadu savu praksi pilnveidosim, bet kampaņveidīgi es netaisos sākt te kaut ko ķert un grābt, nezin kam skaidrot, cik mēs esam labi un ko esam izdarījuši. Esmu no pirmās dienas centies šo iestādi veidot kā pašpietiekamu, kas spēj pati funkcionēt neatkarīgi no tā, kādi pieci cilvēki atrodas iestādes vadībā. Tā manā izpratnē ir vislielākā kļūda, ja organizāciju nostāda atkarības attiecības no viena vadītāja, vai no diviem vai kaut vai no visas padomes. Protams, padome ir lēmumu pieņēmējs, bet mēs nedrīkstam savus cilvēkus ietekmēt, mēs nedrīkstam viedokli sākotnēji deformēt. Mums ir jāsaņem viedoklis — produkts — un tad jāpieņem savs lēmums uz tās bāzes. Tikai tad mēs varam kaut cik objektīvi paskatīties uz lietām, un arī pašiem ir garantija, ka lēmums ir pieņemts vairāk vai mazāk pareizi. Kamēr es vadu šo iestādi, es saglabāšu šo virzienu un mēs iesim uz priekšu pakāpeniski. Nevar arī izrāvienu taisīt vienā jomā, un pārējais paliek. Mēs [nestrādājam] tikai banku jomā, mēs esam universāls uzraugs, mums tas viss ir jāceļ augšā kopīgi.

Par pakāpeniskumu — raugoties uz sodiem, tie tiešām ir ievērojami pieauguši jūsu vadības laikā, bet tajā pašā laikā mēs redzam, ka Francijā Rietumu bankai uzlika 80 miljonu sodu, un banka turpina strādāt.

Tas, pirmkārt, ir likuma jautājums, otrkārt — Francija ir Francija. Visi Francijā notikušie nodarījumi, cik saprotu, ir kriminālas dabas. Ir celtas apsūdzības, tie ir nodokļu jautājumi. Ja būtu šeit [Latvijā] kādi nodokļu uzrēķini vai krāpšanas gadījumi, man grūti pateikt, kā Valsts ieņēmumu dienests konkrētos gadījumos uzrēķinātu. Cik es saprotu, tajos procesos uzraudzības iestādes īpaši nav iesaistītas. Man liekas, ka prokuratūra ir tā, kas aiz tā stāv, tur ir arī viņu valsts ieņēmumu dienests. Kas būtu šeit, mums ir grūti pateikt.

Tā nav pirmā reize, kad saskaros [ar jautājumu] — jā, redziet, Amerikā ir uzlikts miljards, divi miljardi, trīs miljardu sods, un jūs te uzlikāt, piemēram, trīs miljonus ABLV. Parēķiniet proporciju — soda summa pret bankas aktīviem. Ja jūs paņemsit trīs miljonu sodu ABLV gadījumā vai pusotru miljonu Rietumu bankas gadījumā, jūs saņemsit tos pašus miljardus, kurus [Amerikā] saņem HSBC vai Deutsche Bank. Mēs ievērojam proporciju, un mūsu pieejai ir jābūt proporcionālai. Mēs nevaram sodīt banku ar miljardiem, ja tās aktīvi ir tikai trīs miljardi. Proporcija ir ievērota, un sodi ne ar ko neatpaliek, vismaz pēdējos divos gados, no tā, kā ir Amerikā. Eiropā šādu sodu nav! Paskatieties, kas notiek Latvijā, un mēģiniet ekstrapolēt uz kādu citu no Eiropas valstīm — pameklējiet un uzrakstiet lūdzu savu secinājumu par to. Amerika — tā ir cita lieta, un tur, es domāju, mēs esam ļoti adekvātā stāvoklī.

Vai būtu jāsamazina nerezidentu īpatsvars banku noguldījumos, kas pērn bija ap 40%?

Uzraugs viens pats nevar atnākt un pateikt bankām — ziniet, jūsu klientiem šādā kategorijā ir jābūt tādā un tādā proporcijā. Tas ir politiskas dabas jautājums — ko mēs vēlamies no savas valsts banku biznesa? Es negribu pārlikt atbildību uz kādu citu, mēs savu lietu arī varam izdarīt, bet ir jābūt vispārējam politiskam konsensam par to, kādā virzienā banku biznesam ir jāvirzās. Sākot no 1992. gada mēs esam gājuši ļoti liberālu ceļu. Par to Latvija ir arī diezgan smagi maksājusi ar visām banku krīzēm. Paziņojums ir bijis tāds, ka šeit ir gaidīti visi. Neesmu dzirdējis, ka kopš tā laika augstākajā līmenī kurss būtu mainīts. Līdz ar to esošā juridiskā ietvara robežās mēs cenšamies uzraudzīt to sektoru, kāds tas ir.

Vai Latvijā vispār jelkad varētu būt kapacitāte šādu milzīgu nerezidentu skaitu uzraudzīt?

Tas ir ļoti svarīgs jautājums. Jūs jau redzat, kas notiek pašreiz. Mums vēsturiski nerezidentu noguldījumu apjoms bijis ap 60%. Tagad no kādiem 19 miljardiem nerezidenti ir astoņi miljardi. Ja pēc likvidācijas ņemsim nost ABLV efektu, esam virzienā uz 30%. Turklāt tas noticis dažu gadu laikā. Jautājums — pie kāda skaitļa tas viss apstāsies? Par ārvalstu klientiem — es nerunāju par naudas atmazgāšanu, es runāju par normāliem ārvalstu klientiem — cīnās bankas visā pasaulē, tā ir normāla konkurences cīņa un tie ir normāli klienti. Cita lieta ir klienti ar tiešām paaugstinātu risku, pat jāsaka ar [pārmērīgu] risku, kas slēpjas zem čaulu kompānijām. Tas gan ir jautājums, kas ir aktuāls. Mēs esam sākuši korektīvus pasākumus un iesim noteikti uz priekšu, pieskaroties visai banku industrijai. Čaulu kompāniju īpatsvars ir jāsamazina salīdzinoši ātriem soļiem, jo risks ir ļoti liels un vienkārši ir jāsaprot, kādas ir laikmeta prasības. Bankās var būt labi ārzemnieki kā klienti, un neviens neapstrīdēs šo banku tiesības, bet visādas mahinācijas un skandāli, kas notiek aiz čaulu kompānijām, — tā jau ir problēma, kas mūs vajā gadu gadiem. Līdz ar to šeit korekcijām ir jābūt. Par laimi arī Komercbanku asociācija ir atzinusi šo situāciju. Tas neizbēgami nesīs nerezidentu samazināšanos. Lūdzu nepārprotiet, bet nav, par ko pārmērīgi priecāties, jo tas rada daudzas citas rūpes uzraugiem. Visam tam ir jāseko no stabilitātes viedokļa, jo tas radīs aktīvu kritumu. Mēs jau par to runājām pirms diviem gadiem, kad sākām ar bankām biznesa stratēģiju pārskatīšanu — kā bankas redz nākotni? Ne tik daudz bez šiem ārzemniekiem, bet bez tās dominantes, kuru noteica transakciju bizness, un ļoti lielais ienesīgums modelim, kurā varēja ņemt lielas komisijas tikai par transakciju. Tas ir ļoti sarežģīts darbs un būs tests gan mums kā uzraudzības iestādei, gan pašām bankām, lai nesašūpotu visu to laivu, bet kontrolētā veidā atrastu savu jauno pastāvēšanas platformu un jaunu biznesa plānu. Tur nav izslēgtas kaut kādas apvienošanās un tā tālāk, tā ir biznesa puse tai lietai. Cerams, ka tas viss notiks pakāpeniski un visiem saprotamā veidā.

Tomēr daudzas bankas ir ļoti vērstas uz Austrumu valstīm, kur jebkurš bizness ir potenciāli saistīts ar kaut kādām nelikumībām vai korupciju. Vai mēs vispār spējam tikt galā ar šāda veida ārzemniekiem?

Tas ir iespējams, ja mēs samazinām čaulas, kurās ir problēma atšifrēt klientu. Tas bija lielo amerikāņu korespondentu banku lielākais pārmetums — vai jūs paši saprotat, ko jūs procesējat? Atbilžu kvalitāte uz jautājumiem, kurus korbankas uzdeva, bija salīdzinoši zema. Tas izsauca attiecīgo reakciju — jūsu risks ir pārāk liels, un mums nebūs rentabli nodrošināt visu pārbaudi. Tieši tā pati situācija tagad iestājusies mūsu bankām. Līdz ar to paliks tā klientu daļa, kas ir pārbaudāma. Tie, kas nav pārbaudāmi, vai tie, kas ir mums nepieņemamā formā, čaulu kompānijas — tām pamazām nebūs nākotnes.

Ņemot vērā visas diskusijas par uzraudzību, vai jums nav bažu, ka kaut kādā brīdī jautājums varētu būt par jūsu atrašanos amatā?

Man nav bail par šo krēslu ne mazākajā mērā. Es šeit neesmu atnācis vienkārši pavadīt laiku vai kaut kādā veidā atrasties kaut kādā amatā. Es esmu ievēlēts, es esmu gatavs savu pilnvaru termiņu strādāt. Tas ir jautājums par uzticību. Ja es saņemšu signālu no valdības puses vai pats redzēšu, ka politiskajā vidē man uzticības nav, tad tas ir piecu minūšu jautājums. Man no šejienes aiziet ir ļoti vienkārši. Es strādāšu tik ilgi, cik ilgi tas būs iespējams, tik ilgi, cik ilgi, ja tā varētu teikt, mans darba devējs uzskatīs, ka es varu šos pienākumus pildīt. Man nav ne bažas, ne kādas bailes. Tas viss ir ļoti vienkārši.