Par tiem, kuru balsis nesadzird

Kā būtu ar vienu gaumīgu ultimātu? Ar vienu mēģinājumu uzlikt sabiedriskās vienošanās līgumu? Par taisnīgu Latviju. Par valsti, kas ir iespēja visiem un nepieder dažiem. Iespēja ne vien tiem, kuriem palaimējies tikt iekļautiem valdošās koalīcijas partiju politiski elektorāli un socioloģiski nozīmīgi nomērītajā dienaskārtībā, kā, piemēram, 5% PVN vietējiem un attālināti vietējiem augļu un dārzeņu audzētājiem. Par tiem, kuru elektorālās mobilizācijas gatavība nav aktivizējama ar vienu vienkāršu pārējo sabiedrību ignorējošu un uz pārējo rēķina īstenotu uzsaukumu. Kā būtu, ja mēs mēģinātu vienoties par balansu?

Kā būtu, ja mēs iestātos par tiem, kuriem nav skaļu balsu tikt pārstāvētiem politiskā līmenī? Tik mazā valstī kā Latvija, tas ir daudz iespējamāk nekā ASV.

Vienošanās iespējama pie  izpratnes par problēmām. Pirmkārt, sabiedrībā kopumā, otrkārt, politiskajā pārstāvībā.

Minēšu vairākas sabiedrības grupas, kas nav izpelnījušās politiskās elites uzmanību, jo nevar piegādāt viegli sasniedzamu un organizētu vēlētāju kopumu.

1. Cilvēki ar garīga un psihiska rakstura traucējumiem. Joprojām absolūti pagrīdē iedzīta un turēta problēma un līdz ar to sabiedrības grupa. Hroniski nepietiekami finansēta, hroniski ignorēta. Ne viņiem, ne viņu ģimenes locekļiem un tuvajiem nav politiskas pārstāvības. Politiķi un sabiedrība kopumā izvēlējusies par šo labāk nerunāt, tā ignorējot milzīgu personisko ciešanu apjomu. Problēmas ekspozīcija politiskajā dienaskartībā – nulle. Elektorālās jaudas novērtējums – nulle. Cilvēku, kas piedzīvo šo problēmu, ciešanu līmenis – absolūts.

2. Viena vecāka ģimenes. Piedošanu, neietilpst demogrāfijas ultimatoru dienas kārtībā. Politiskais vēstījums – nav ko taisīt vai šķirties un audzināt bērnus mammai vai tētim vienai/-am. Pareiza un valsts atbalstīta ģimene ir vīrieša un sievietes dibināta ģimene. Ne vienkārši ģimene, bet laulāta ģimene. Pārējie neskaitās. Par pārējiem lai domā zirgs, tam liela galva. Un jā, lūdzu neaizmirsīsim, ka arī visi laulātās ģimenēs dzimušie bēbīši Latvijā nav vienādi. Jo Lielie Ultimatori tomēr vēlas, lai tie nešķīstie vecāki nolūdzas, pirms Latvijā dzimušais bēbītis tiek atzīts par Latvijas pilsoni.

3. Nabadzīgie cilvēki. Latvijā labi sokas savākt ziedojumus koncertos un akcijās, paralēli sociālajos tīkolos norādot, cik tā valsts ir slikta un politiķi zaglīgi cūkas. Bet, ja lūkojamies uz sabiedrību kopumā, mēs neesam solidāri. Nabadzīgi cilvēki tomēr tiek vainoti savā nabadzībā un tiem tiek piedēvēts slinkums un nevēlēšanās strādāt. Vienlaikus nekritiski tiek glorificēti uzņēmēji, pieverot acis uz sociālās atbildības trūkumu un reizēm arī konkurētspējīgas uzņēmējdarbības neesamību. 27 gadus pēc neatkarības atjaunošnas, no kuriem 27 gadi pavadīti visai neoliberālālas ekonomiskās politikas ietvarā, ir cilvēki, kas joprojām argumentē, ka tieši Latvjā nodokļu progresivitātei vēl nav pienācis īstais laiks. Un tad iesēžas savā  uzņēmumam it kā piederošajā luksusa auto un aizbrauc dzīvē. Piebilstot, ka minimālās algas palielināšana sagraus uzņēmējdarbību. Un tādēļ darbiniekiem no darba līguma jāpārreģstrējas uz mikrouzņēmumu.

Elektorāli nemobilizējamo un līdz ar to mazāk uzrunāto sabiedrības grupu uzskaiti varētu turpināt. ZZS administatīvi teritoriālās izpratnes par laimi vārdā par ķīlniekiem turētie dzīvot nespējīgo pašvaldību iedzīvotāji, īpaši bērni. Jaunieši, kas vispirms vēlas nostāties uz kājām, iegūt labu (!) izglītību, sākt stradāt un tikai pēc tam radīt bērnus (turklāt nevis tādēļ, ka valstij vajag, bet paši vēlas). Cilvēki pēc 50 gadu vecuma, kuriem būs vēl jāstrādā vismaz 15 gadus, bet iespējas izglītoties ir ierobežotas. Jo, piemēram, bankas vairs nedod kredītu studijām.

Vaicāsiet, kādēļ jums par to būtu jādomā? Tādēļ, lai būtu miers un drošība un nākotnes izredzes visiem mūsu bērniem. Laiks gudriem ultimātiem. Kopējā labuma vārdā.

 

Autore ir bijusī Saeimas deputāte, kustība Par!