Cenzūra, komjaunatne un hipiji – komponista Ata Priedīša atmiņas

Komponistu, jauno talantu skolotāju un muzikālo audzinātāju Ati Priedīti vairāk pazīst skolu jaunatne, it īpaši Siguldā, kur viņš bijis pulciņu vadītājs Siguldas skolēnu jaunrades namā un Siguldas Valsts ģimnāzijā, strādājis par muzikālo audzinātāju. 1996. gadā dibināts vokālais ansamblis Zibsnis. Priedītis ir arī skolēnu festivāla Mālpils ritmi dibinātājs.

Pērn pedagogs un komponists svinēja savu 65. jubileju. Atskatoties uz savu radošo dzīvi, Priedītis uzrakstījis atmiņu grāmatu par padomju okupācijas laikiem Gan jau rīts mūs atradīs. Grāmatā Priedītis stāsta arī par to, kāpēc no 1980. gada līdz 1995. gadam Latvijas Radio atteicās pieņemt ierakstiem viņa dziesmas. Tomēr vairākas no viņa kompozīcijām, sākot ar 70. gadu nogali, akceptēja Latvijas Radio mūzikas komisija. Toreiz tās tika ieskaņotas, dziesmu atskaņojumu uzticot Aijai Kukulei, Margaritai Vilcānei, Žoržam Siksnam un citiem redzamiem solistiem.

Publicējam dažus fragmentus no Ata Priedīša sarakstītās atmiņu grāmatas, kuras manuskriptu autors atsūtīja redakcijai. Tie dos ieskatu padomju varas laikā Latvijā.

Pirmie atklātie konflikti ar VDK

Kā zināms, čekisti kontrolēja pilnīgi visu. Atklāti sakot, mani šobrīd pat neinteresē, kuri bija tie, kas „stučīja”. Aprakstīšu tikai notikumus, kuri apliecina, ka biju kļuvis par VDK uzmanības objektu.

Pirmā nopratināšana

Protams, tā notika kā vienkārša iztaujāšana, bez kaut kāda protokola rakstīšanas. Tolaik vēl biju Daugavpils Pedagoģiskā institūta students. Un kādā sarunā nejauši pateicu, ka es kā komjaunietis esmu NULLE. Izrādījās, ka Daugavpilī tajā laikā darbojās pretpadomju pagrīdes grupa ar nosaukumu “Kā komjaunietis Nulle”. Es par šādas grupas esamību neko nezināju un atzinos, ka par to nulli pateicu pavisam nejauši, jo ne ar kādām aktivitātēm kā komjaunietis neizcēlos. Ar to arī apmēram pusstundu garā saruna beidzās.

Pēc tam gan sākās pavisam dīvainas lietas, kurām arī šobrīd nevaru atrast izskaidrojumu. Apmēram pusgadu man ik pa brīdim pienāca klāt nepazīstami vietējie puiši, katru reizi nosauca citā vārdā un centās pierādīt, ka ir mani paziņas. Tie nebija pat draudi, viņi vienkārši skatījās uz mani kā apmulsuši un centās saprast, kāpēc es viņus vairs nepazīstu.

Skaidrs, ka tā bija labi noorganizēta akcija, bet kāds bija tās mērķis – nesaprotu. Pēc pusgada mani beidzot lika mierā. Visi viltus draugi un paziņas pēkšņi pagaisa kā nebijuši.

(..)

Gari mati kā protesta forma jeb kas jūs tādus lopus te ielaida

Garo matu ēra man sākās, mācoties Smiltenes vidusskolā. Ļoti garus matus puiši tolaik neaudzēja un visu laiku balansēja uz robežas, “kā ir jāizskatās priekšzīmīgam padomju jaunietim”.

Pats īsti garus matus uzaudzēju Daugavpils institūta laikā. Būtībā varu uzskatīt, ka biju hipijs, tikai ar dažām niansēm. Narkotikas lietojis netiku ne reizi, arī nekādas hipiju bandas mums nebija. Bet, tā kā daudziem puišiem bija vairāk vai mazāk gari mati, tad no šī viedokļa mūsu kopmītne bija īsts hipiju perēklis.

Reiz pilsētas kultūras namā notika institūta komjauniešiem veltīts sarīkojums. Par tematisko daļu nav nekādu atmiņu. Atmiņas ir par to, kas notika ballītes daļā. Mums pienāca klāt daži atbilstoša izskata komjaunieši. Pirmā doma bija, ka viņi grib ar mums apmainīties pieredzē par komjauniešu darbu. Bet jau pirmais teikums bija šokējošs – “Kas jūs tādus lopus te ielaida?”

Protams, klausījāmies arī atbilstošo mūziku – bītlus ne tik daudz, vairāk gan Creedence Clearwater Revival. Viņu dziesmas nebija aizliegtas un institūta ballītēs tika spēlētas ļoti regulāri. Protams, klausījāmies arī Čikāgas piecīšus, līdz kādā dienā kopmītni apmeklēja draugi no VDK un visas lentas konfiscēja.

(..)

Ne tikai gari mati, pat apģērbs bija protesta forma

Pirmais cilvēks, kuru pazinu un kurš bija īsts pretpadomju elements, bija “Stilīgais”. Blomē kultūras namā notika ballītes, un viņš uz tām parasti nāca kļošenēs, turklāt bikšu gali patiešām bija ļoti plati. Skolā pēc tam vienmēr notika politinformācijas, kurās Stilīgais tika nosaukts ļoti nepatīkamos vārdos.

Gari mati un kļošenes ilgu laiku bija padomju varai ļoti kaitīgas lietas, un, protams, arī džinsu bikses. Tās gan tolaik oficiāli nopirkt nevarēja. Ja kādam radās iespēja džinsas nopirkt no rokas vai melnajā tirgu, viņa sociālais statuss uzreiz pieauga.

Studiju gados modē nāca arī īstais hipiju apģērbs – velveta bikses. Pret tām tāda īsta cīņa pat nesākās. Varbūt tāpēc, ka pirmais, kurš tās sāka valkāt, bija tolaik ļoti populārais Daugavpils institūta students sportists Arnolds Beinarovičs. Arī es kādu laiku izskatījos pēc īsta hipija – gari mati, puķains krekls, velveta bikses, kurpes un ģitāra.

Bet kādu laiku man izdevās citus pārsteigt arī ar kaut ko unikālu. Vecāsmātes māsa bija emigrējusi un dzīvoja Kanādā. 70. gados mums no Kanādas tika atsūtītas arī dažas paciņas. Tās gan parasti atnāca pustukšas, jo daļa no paciņu satura pa ceļam uz Latviju tika izzagta.

Kādā sūtījumā bija ļoti interesants apģērba gabals – mīksta, no zamšam līdzīga materiāla darināta sieviešu jaka zaļā krāsā. Es to sāku valkāt un jutos tiešām “kruti”. Nevienam citam studentam tādas nebija.

(..)

Dziesmas kā uzdrīkstēšanās jeb, puiši, uz Sibīriju negribat?

Padomju laikā bija ļoti daudz tautā populāru dziesmu, kuras nekad neskanēja radio un kuras tagad  sauc par galda dziesmām. Tās tika dziedātas tolaik un ballītēs, saviesīgajos vakaros, kāzās un tusiņos dzied arī tagad.

Pirmā dziesma, ko atceros no sendienām, bija “Mīļais, nesteidzies!”. Ļoti populāra bija arī “Vecpiebalgas ūdensrozes”. Vienīgā dziesma, kura skanēja radio un kuru tolaik dziedāja arī tauta, bija “Silavas valsis”. Vismaz Smiltenes apkārtnē. Varbūt tāpēc, ka dažu kilometru attālumā no Smiltenes  atrodas apdzīvota vieta Silva. Bet mūsu Smiltenes vidusskolas neoficiālā klases himna bija dziesma “Kaupēns – laupītājs.”

Kad studiju gados sākām spēlēt kāzās, repertuāru veidoja tieši šīs dziesmas. Oficiāli aizliegto dziesmu sarakstu nekad neesmu redzējis, bet zinājām, ka tās nedrīkst spēlēt dažādās skatēs, un arī oficiāli apstiprinātajā dziesmu repertuāra sarakstā šīs dziesmas iekļaut nedrīkst.

Gandrīz katrās kāzās dziedājām nu jau leģendāro dziesmu “Saldu dusu visiem maziem latvju bērniem”. Un katru reizi uzradās kāds vīrs kurš mums teica apmēram tā: “Puiši, beidziet! Vai jūs gribat uz Sibīriju?”.  Mēs, protams, turpinājām spēlēt, bet vīrs iemuka krūmos (ja kāzas bija vasarā un laukos) vai izgāja ārā, lai tikai nebūtu dzirdējis šo dziesmu!

Un dīvaini, ka mūs ne reizi nesauca uz pārrunām, ne arī pratināja. Bija tikai šie cilvēki “no tautas”, kuri mums izteica aizrādījumus vai pat draudēja.

Vēlāk, jau Gārsenes kultūras nama grupā, mēs spēlējām ļoti daudz “aizliegto dziesmu”. To teksti patiesībā bija pilnīgi nevainīgi. Vispopulārā bija dziesma “Sapņu bites”. Parasti to dziedājām dāmu deju laikā. Šīs dziesmas klejoja no viena mūziķa pie otra, to melodijas un vārdi mainījās. “Sapņu bitēm” vien ir apmēram piecas melodiju versijas. Kaut tagad ir zināms arī dziesmas komponists – Ivars Žindulis, šo dziesmu patiesībā var saukt par tautas dziesmu.

Spēlējām arī vairākas Eduarda Rozenštrauha dziesmas. Toreiz gan viņa vārds nebija zināms. Nesen centos savākt vairāk informācijas par aizliegto dziesmu autoriem, bet nekas neiznāca. Vienīgā dziesma, kurai izdevās noskaidrot iespējami visticamāko komponista vārdu, ir dziesma “Rūtīs ēnas krīt no kokiem” jeb “Pirmais valsis”. Šī dziesma radio šobrīd skan “Kokmuižas muzikantu” izpildījumā. Bet varbūtējā komponista vārds – Edmunds  Kucenčeirs. Dzīvojis un muzicējis Elkšņos – netālu no Aknīstes. Šķiet, ka ļoti daudzām dziesmām autoru vārdus neuzzināsim nekad, un tās oficiāli tiks atzītas par tautas dziesmām. Dažas no tām:

“Nepratu es tevi mīlēt”;

“Dzērves lido ceļā tālā, ceļā grūtajā”;

“Izšķirsimies tepat saulītē”.

(..)

Čekas maisu problēmas risinājums

Šķiet, ka šāda risinājuma šobrīd vienkārši nav. Cilvēki ir apmulsuši un nav gatavi uzzināt sāpīgas un reizēm pat neticamas lietas par mūsu kopējo pagātni. Tāpēc piedāvāju savu risinājuma variantu – cilvēkiem, kuriem VDK pievērsa īpašu uzmanību, pamazām pašiem rakstīt savas atmiņas. Publiskot savu redzējumu par šiem notikumiem, nenosaucot konkrētus notikumos iesaistīto  cilvēku vārdus. Kaut vai tādēļ, ka pierādīt šo notikumu patiesumu drīzāk jau vairs nav iespējams un kļūdoties var nodarīt pāri arī kādam pilnīgi nevainīgam cilvēkam.

(..)

Ata Priedīša dziesmu ieraksti Latvijas Radio šeit.