Ne par karstu, ne par aukstu

Jaunākie inflācijas un IKP izmaiņu dati vēsta, ka Latvijas ekonomika ir biznesa cikla “saldākajā posmā” — tā nav ne par aukstu, ne par karstu. Izaugsme ir paātrinājusies, bet tā vēl neatduras pret pieejamo resursu limitu tik spēcīgi, lai izraisītu cenu kāpumu.

Gada inflācija oktobrī samazinājās trešo mēnesi pēc kārtas, noslīdot līdz 2.8%, tā ir krietni zem nesenās pagātnes augstākā punkta jeb 3.4%, kas bija martā un aprīlī. Līdz gada beigām inflācija vēl visdrīzāk nedaudz samazināsies, janvārī gan atkal pieaugot. Cenu izmaiņas pret iepriekšējo periodu jeb 0.7% mēneša inflācija oktobrī ir lielāka nekā vidēji šajā laikā, bet starpība nav ļoti uzkrītoša.

Tuvu pusei jeb 1.28 procentpunktus no cenu kāpuma gada laikā veido pārtika. No vienas puses, tas ir slikti — ja straujāk aug pirmās nepieciešamības produktu dārdzība, tas sagādā grūtības cilvēkiem ar nelieliem ienākumiem. Pārtika vidēji šobrīd ir par 5.3% dārgāka nekā pirms gada. No otras puses, šis cenu kāpums ir spoguļattēls ražotāju cenu kāpumam, tātad citu Latvijas iedzīvotāju ienākumu pieaugumam. Daļai pārtikas produktu cenu līmenis gada laikā mainījies maz, piemēram, maizes cenas ir gandrīz nemainīgas.

Taču izmaksas ir strauji kāpušas piena produktiem, atspoguļojot svaigpiena cenu straujo korekciju pēc ilgstošās krīzes, kas sākās 2014. gadā. Piena, siera un olu gada inflācija oktobrī bija 14.5%, ļoti tuvu augstākajam punktam septembrī (14.9%), straujākais cenu kāpums šajā produktu kategorijā kopš 2011. gada jūlija. Tā kā Latvijā saražo trīs reizes vairāk svaigpiena nekā šeit patērē tieši vai pārstrādātā veidā, mūsu valsts ekonomika no svaigpiena cenu kāpuma kopumā ir ieguvēja. Diezgan izteikts ir arī gaļas produktu cenu kāpums jeb 3.9%.

Vēl 0.32 procentpunktus no gada inflācijas oktobrī veidoja produkts ar ļoti nelielu daļu patēriņa grozā jeb autotransporta apdrošināšana. Ir notikusi vienreizēja korekcija pēc tam, kad šī pakalpojumu cenas kādu laiku bija ilgtnespējīgi zemas, tā vēl neliecina par vispārēja inflācijas spiediena esamību. Pamatinflācija Latvijā ir apbrīnojami “mierīga”. Kopš gada sākuma tā ir svārstījusies 2-3% robežās, kamēr Lietuvā un Igaunijā tā no ļoti līdzīga līmeņa vēl gada sākumā ir strauji traukusies uz augšu, Igaunijā tā ir gandrīz 4%, bet Lietuvā pat tuvu 5%. Pakalpojumu inflācija, kas tieši signalizē ar algu izmaksu spiedienu, Latvijā ap pašreizējo līmeni svārstās kopš 2014. gada 2.puses.

Inflācijas mērenība vēsta, ka mūsu ekonomikā vēl ir resursi izaugsmes paātrinājumam. Šie resursi ir pat ļoti lieli, ja ņem vērā ārzemēs dzīvojošo mūsu valsts izcelsmes cilvēku skaitu. Taču viņu piesaistei lielākā skaitā būs nepieciešamas ievērojami augstākas algas, kas savukārt nozīmēs augstāku cenu līmeni. Varbūt attīstīsies šāds scenārijs, taču tad jau sadursme starp Latvijas kā dzīvesvietas un ražošanas vietas konkurētspējas mērķiem būs asāka.

Pasaules ekonomika signalizē par inflācijas riskiem, taču pagaidām mēreniem. Sliktās ziņas nāk no naftas tirgus puses, tās cena jau pieaugusi līdz 64 dolāriem. Taču kopējais inflācijas līmenis eirozonā ir neglābjami iestrēdzis. Pēc tam, kad pamatinflācija (izmaiņas patēriņa grozā, no kura atskaitīta enerģija, pārtika, alkohols un tabaka) Eiropas Centrālajai bankai par prieku jūlijā un augustā pakāpās līdz 1.2%, tā oktobrī atgriezās pie 0.9%, kas padara monetārās politikas mērķa jeb “zem 2%, bet tuvu 2%” sasniegšanu tuvāko pāris gadu laikā par bezcerīgu misiju.  No vienas puses, inflācijas faktiska neesamība eirozonā lejupvērsti ietekmē cenu kāpumu Latvijā. Taču šī ietekme var nebūt izšķiroša un ilgstoša, ievērojama inflācijas starpība var radīt galvassāpes tālākā nākotnē.