Nesen pirmo reizi mūžā uzrakstīju vēstuli Valsts prezidentam un Saeimas deputātiem. Tagad pirmo reizi mūžā rakstu kādam medijam. Uz šādu soli mani pamudinājis izmisums, kāds ir pārņēmis ne vienu vien onkoloģisko slimību pacientu Latvijā. Diemžēl nekas cits neatliek kā publiski runāt par mūsu mānīšanu un, šķiet, nu jau pieviltajām cerībām.
Pēdējā pusotra gada laikā veselības ministre Anda Čakša un premjers Māris Kučinskis ir solījuši, ka veselības aprūpes reforma, tajā skaitā onkoloģisko slimību ārstēšanas uzlabošana, būs tās darba prioritāte. Viņi pacientiem ir solījuši atrast vairāk līdzekļu gan zaļā koridora darbības pilnveidošanai, gan jauniem medikamentiem. Tika solīts 2018. gadā modernu un efektīvu medikamentu kompensācijai piešķirt vairāk nekā 14 miljonus eiro, taču, šķiet, ka šī nauda pacientiem ies gar degunu – jaunajām zālēm atkal nebūs nekā.
Solījumos gan pacientiem, gan Eiropas Komisijai valdība īpaši uzsvēra mērķi pagarināt pacientu mūžu, jo, kā mēs zinām pēc statistikas, Latvija ir Eiropas Savienības līdere pēc novēršamo nāves gadījumu skaita. Anda Čakša ir minējusi, ka katru otro slimību izraisīto nāves gadījumu Latvijā varētu novērst, ja vien veselības aprūpes sistēma strādātu labāk.
ZZS valdības solījumi un pavasarī apstiprinātais onkoloģisko slimību ārstēšanas plāns pacientiem bija devis cerību, ka uzlabojumi noteikti būs – ārstēšana kļūs ātrāk pieejama un būs efektīvāka. Brīnumus neviens, protams, negaidīja, tomēr ZZS atbildība gan par veselības jomu, gan par valdības darbu kopumā ļāva nākotnē skatīties mazliet cerīgāk un pieņemt, ka daudzu vēža pacientu izbaudītās problēmas ar diagnostiku, ārstēšanu un zālēm pakāpeniski tiks risinātas. ZZS tomēr asociējas ar stabilitāti un konservatīvismu, nevis tukšiem solītājiem.
Onkoloģisko pacientu skaits Latvijā tuvojas 100 000. Runas par vēža ārstēšanu kā prioritāti mums ļāva dzīvot ar mazliet lielāku cerību. Mēs sadzirdējām ZZS valdības signālu, tomēr tas izrādījies maldinošs.
Visi saprotam, ka veselības aprūpei pieejamie budžeta līdzekļi ir ierobežoti, taču, vai situācijā, ja naudas nebūtu nemaz, veselības ministre un valdības vadītājs būtu atļāvušies solīt un apgalvot, ka vēža slimnieki būs to prioritāte?
Mēs visi zinām slaveno lozungu “Kā var nesolīt?”. Pēdējā laika notikumi ap veselības aprūpes finansējumu diemžēl rada skumju iespaidu, ka arī ZZS un Māris Kučinskis ir kļuvuši par šī lozunga piekritējiem.
Veselības ministrijas izvairīšanās runāt skaidru valodu par nākamajam gadam piešķirto līdzekļu tērēšanu arvien vairāk apstiprina daudzu vēža pacientu nelāgo nojautu, ka apgalvojumi par lielāku naudu zaļajam koridoram, izmeklējumiem, jaunām zālēm un operācijām ir tikai tukši solījumi. Ja bija jau pašā sākumā zināms, ka naudas nepietiks, tad kāpēc bija jāsola, ka vēža ārstēšana būs prioritāte? Jāsecina, ka arī šai valdībai ar Māri Kučinski priekšgalā ticēt nevar.
Prostatas vēzis Latvijā ir visbiežākā onkoloģiskā saslimšana vīriešiem, un pacientu mirstība pēdējos gados pieaug. Diemžēl prostatas vēža pacientiem Latvijā nav pieejamas modernas zāles, kas ar slimību ļautu cīnīties efektīvi un pagarinātu mūžu. Turklāt droši var teikt, ka esošie budžeta līdzekļi tiek tērēti nelietderīgi, jo valsts prostatas vēža pacientiem turpina kompensēt novecojušus medikamentus ar zemu efektivitāti.
Mūsu kaimiņi igauņi un lietuvieši atkal ir daudz labākā situācijā, jo ir sapratuši jaunu zāļu vērtību un prostatas vēža ārstēšanai nodrošina pilnībā no valsts budžeta apmaksātas modernas zāles, kas ļauj cilvēkiem dzīvot ilgāk. Šeit nav runa par nedēļām vai mēnešiem, ir pierādīts, ka daudzu onkoloģisko slimību pacientu mūžu ar mūsdienu medikamentiem iespējams pagarināt par pieciem, desmit un vairāk gadiem. Prostatas vēža ārstēšana ir viens no šādiem piemēriem.
Kā vēlētājiem mums acīmredzot ir jāgaida nākamās Saeimas vēlēšanas un jāparūpējas, lai veselības aprūpes nozari pārraudzītu atbildīgāki politiķi, kuri spēs pacientiem doto solījumu izpildei nodrošināt vajadzīgo finansējumu.
Autors pārstāv prostatas pacientu iniciatīvu
Pagaidām nav neviena komentāra