Par LMT un Lattelecom apvienošanu: vai tiešām esam unikāli?

Pēdējo nedēļu laikā diskusija par mūsu telekomunikācijas uzņēmumu LMT un Lattelecom iespējamo apvienošanos uzņem apgriezienus. Par, pret, darīt, nedarīt, izskan dažādas versijas.

Pēdējā laikā manu uzmanību piesaistīja stāsti un teikas par Latvijas unikalitāti. Par to, ka esam tik citādi, ka nevaram rīkoties tā, kā to izdarījušas visas Eiropas un liela daļa pasaules valstu.

Latvija patlaban ir vienīgā valsts Eiropā, kur vadošo telekomunikāciju pakalpojumu sniedzēju integrācija nav notikusi.

Sākot ar Spāniju, Dāniju, Poliju, beidzot ar mūsu kaimiņvalstīm, šīs nozares uzņēmumu apvienošanās, saplūšanas, integrācijas ir notikušas. Un nekur neesmu dzirdējusi, ka tas ir izkropļojis tirgu. Dubults neplīst, pirms komentāra rakstīšanas vēlreiz sazinājos ar kolēģiem Igaunijā – nekādas radikālas pārmaiņas cilvēki nav izjutuši, arī cenu līmenis nav paaugstinājies, jo konkurence šajā nozarē ir pamatīga.

Latvijas publiskajās diskusijās bieži var dzirdēt argumentu: “Neba vienmēr mums jādara tā, kā dara citas valstis.” Taču šoreiz runa nav par aklu sekošanu citu valstu paraugam, bet gan par savlaicīgu un pamatota lēmuma pieņemšanu, ko mēs kā valsts nespējam izdarīt jau pārāk ilgu laiku. Turklāt tas notiek situācijā, kad jau sen vairs nekonkurējam tikai vietējā tirgū. Amazon, YouTube, Facebook – tie visi ir mūsu uzņēmumu konkurenti, kas ne tikai atņem mūsu laiku un uzmanību, bet arī naudu no maciņiem, kas savukārt iet garām arī valsts budžetam, mūsu ekonomikai. Turklāt ar šiem uzņēmumiem konkurē gan Lattelecom, gan LMT – diemžēl katrs atsevišķi.

Unikalitāte kā arguments nederēs arī sarunās par 5G ieviešanu. Simtiem miljonu investīcijas, kas būs nepieciešamas 5G ieviešanā, atsevišķi uzņēmumi Latvijā nevarēs atļauties. Protams, var atkal lūgt valsts iesaistīšanos, ko jau citos uzņēmumos esam pieredzējuši, taču es ceru, ka tas tomēr nenotiks, ja reiz mums ir tāda iespēja, ka to var izdarīt vienots uzņēmums.

Protams, varbūt ne vienmēr ir vērts darīt tā, kā citas valstis jau izdarījušas, un, iespējams, arī es šoreiz kļūdos. Taču tad, ja tiešām esam unikāli un mums vienīgajiem Eiropā jāpaliek bez šāda lēmuma, gribu šos argumentus dzirdēt no valdības. Vajag skaidri parādīt cilvēkiem, ar ko mēs tik ļoti atšķiramies, kādi konkrēti ir šie atšķirīgie apstākļi. Ja tie tiešām ir, ja Latvijas gadījumā apvienošanās nav racionāla un ekonomiski pamatota, tad skaidri ir jāpasaka, ka iesim citu ceļu. Bet vai nav tā, ka pret apvienošanos skaļāk runā tie, kuriem bail pazaudēt savus amatus, it īpaši vadības līmenī, jo IKT nozares speciālistiem jau nu darba netrūks, vismaz tuvākos 10 gadus noteikti.

Manuprāt, stāsts ir gaužām vienkāršs: valdībai jāsaprot Latvijas vajadzības un vēlmes, jānosaka prioritātes un tad, balstoties uz tām, skaidri jāpasaka: apvienosim, bet investoram izvirzīsim konkrētus nosacījumus. Ja vēlamies saglabāt ietekmi, jārunā skaidrā valodā, turklāt šodien, nevis pēc gada, diviem vai pieciem. Esmu pārliecināta, ka šādās situācijas vienmēr ir iespējams atrast kompromisu, vienmēr. Vajag tikai gribēt.

Autore ir biznesa augstskolas „Turība” Dr.oec., asociētā profesore, Uzņēmējdarbības vadības maģistrantūras programmas direktore