Nošaut ziņnesi

Vai zināt, kā vislabāk tikt galā ar kritiku, kas spiež jūs dzīvē kaut ko mainīt? Nošaut ziņnesi. Jā, nepārlasījāties, tieši nošaut.

Pirms pusgada man atrakstīja kāda sieviete, kas satraucās par ēdiena kvalitāti sava bērna bērnudārzā. Uzrakstīju dažus ieteikumus, ko varētu darīt, tai skaitā vērsties pašvaldībā. Pirms nedēļas viņa atrakstīja atkal — situācija uzlabojusies, grupa vecāku no viņu dārziņa bija vērsušies gan pie direktores, gan pašvaldībā. Ēdiens esot garšīgāks, un bērns ēd labāk. Kā viņa raksta, ēdinātāju, pašvaldības pārstāvju un vecāku sapulcē ēdinātājs “savu uzrunu sāka ar tekstu par to, ka visa šī ņemšanās par sliktiem ēdieniem iepriekšējā gadā bija saistīta ar personisku nepatiku”.

Diemžēl nereti aizstāvēšanos sāk ar uzbrukumu. Ziņnesis (kritiķis) būs pirmais, uz ko tēmēs. Taktika ir visai iedarbīga, ne velti to izmanto diezgan plaši, kritiku dēvējot par personīgu uzbrukumu vai “melno PR” kampaņu. Šādai taktikai nevajag pierādījumus, un ikviens, kas sirdī tic sazvērestības teorijām un cilvēku ļaunajai dabai, mās ar galvu, jā, kā tad, apzināta nomelnošana. It īpaši šādi argumenti tiek laisti klajā lietās, kuru izprašana prasa specifiskas zināšanas un iedziļināšanos.

Atzīšos — esmu gan pati piedalījusies, gan pazīstu vairākus cilvēkus, kurus vaino “melnajās PR”. Visos šajos gadījumos runāju par cilvēkiem, kas ir sākuši kritizēt kādu lietu, produktu vai ieceri, un visai ātri iedzīvojušies “melnā PR rindās”. Protams, nevienam kritika nepatīk, pat ja apzināmies, ka tā palīdz sasniegt labākus rezultātus. Tomēr, izdzirdot, ka pretreakcija par kritiku ir apvainojums “melnajā PR”, parasti ir pārsteigums un trūkst vārdu, ko atbildēt. Tie ir tik skaidri, nekaunīgi meli, ka apvainotajam taisnošanās šķiet zem sava goda. Tomēr — šādam pagriezieniem nevajadzētu būt pārsteigumam, jo tā ir plaši izmantota taktika tieši sava iedarbīguma dēļ. Latvijā īpaši labi strādā gadījumos, kad valsts iestādes piever acis pārkāpumiem, un uzņēmējs pret kritiķiem tiekas vaigu vaigā. Uzminiet, kam lielāks spēks?

Pirmoreiz atsperšanos uz “melno PR” lietā, kas mani interesēja, pamanīju pirms diviem gadiem, kad Saeimas deputāte Jūlija Stepaņenko nāca klajā ar saviem “tikumības grozījumiem”. Toreiz spontāni noorganizējās domubiedru grupa „CenzūraiNē”, kas uzskatīja, ka šie grozījumi patiesībā ir kaitīgi, uz ko Stepaņenko atbildēja ar apvainojumiem “melnajā PR kampaņā” pret viņas brīnišķīgajiem grozījumiem.

Krietni sāpīgāks un nopietnāks bija cits gadījums, kur “melnajā PR” vainotajiem draud tiesu darbi, tas ir, skandāls saistībā ar aizdomām, ka suņu barība „Dogo” varētu būt vainīga pie suņu slimības — barības vada paplašinājuma — uzliesmojuma. Barības ražotājs pārmetumus noraidīja, un uzskatīja, ka “spēcīgā ažiotāža, kas ir bijusi medijos, ir apzināti virzīta, lai nodarītu kaitējumu mūsu uzņēmumam un preču zīmei“. Valsts iestādes kavējās ar rīcību, lai apturētu potenciāli riskanto barību tirgū, bet valsts iestāžu mazspējas iedrošinātais uzņēmums vērsās tiesā, lai pieprasītu “apvainotājiem” — veterinārārstiem un saslimušo suņu saimniekiem — atsaukt savas ziņas un pie viena samaksāt prāvu kompensāciju pusmiljona eiro apmērā. Kā argumentu, kāpēc šāda “melnā PR ažiotāža” bijusi, uzņēmums piemin “negodīgu konkurenci”.

Ievērojāt? Kritiķiem (pacientiem un veterinārārstiem) tiek pārmesta negodīga konkurence — it kā viņi ražotu suņu barību! Viens no galvenajiem argumentiem, kāpēc uzņēmums un arī valsts iestādes neapturēja aizdomīgās barības tirgošanu, bija — “nav atrasta vainīgā viela”! Kas daudziem, iespējams, skan ticami. Pērn kā klausītāja piedalījos Veterinārārstu konferencē, kur cēla galdā netiešos pierādījumus, kas bija gana pārliecinoši. Kā ķīmiķe zinu, ka atrast barībā nezināmu toksisku vielu ir tieši tikpat iespējami kā adatu siena kaudzē, tāpēc netiešie pierādījumi nereti ir vienīgais pavediens. Un tādi bija! Gan saistība starp „Dogo” ēšanu un saslimstības biežumu (suņiem, kas ēda „Dogo”, bija simtiem reižu biežāka saslimšana), gan arī pati saslimstības gaita, ko veterinārārsti bija ļoti rūpīgi pētījuši un dokumentējuši. Brīdī, kad valsts iestādes klusē (par ko veterinārārstu konferencē vetārsti no citām valstīm bija ļoti izbrīnīti), uzņēmums tā vietā, lai novērstu problēmas, uzbrūk kritiķiem — un mēģina nošaut ziņnesi.

Cīņa no jautājuma par likuma ievērošanu tiek novirzīta citā — PR laukā, kur zinātniski un tehniski argumenti būs zaudētāji: plašai publikai tie ir grūtāk saprotami nekā apvainojumi “pērkamībā”. Lai gan tieši valsts ir tā, kurai būtu jāizvērtē argumenti, iesaistot zinošus ekspertus.

Vēl viens piemērs ir karstākais, straujus apgriezienus uzņēmušais „Rigvir” skandāls, kur tāpat valsts iestādes noskatās, kā „Rigvir” un saistītie uzņēmumi plosa kritiķus, — vienam pa vienam — ārstiem, kas pauž kritisku viedokli par „Rigvir”, uzsūtot savus advokātus un prasot atsaukt it kā nepatiesās ziņas par to, ka ir nepietiekami pierādījumi par zāļu efektivitāti. Tai pašā laikā — „Rigvir” pārstāvji nemaz nenoliedz, ka pierādījumi ir nepietiekami, jo atzīst, ka Eiropas līmenim vajadzīgo pētījumu nav, jo tie ir dārgi. (“Mums nav nepieciešami zinātniskie pierādījumi, lai redzētu efektivitāti”.)

Nu ja, kāpēc tērēties, ja ministre uz pierādījumu trūkumu un arī citiem, zāļu reklamēšanas noteikumu, pārkāpumiem piever acis? Daudzus pārsteidza ministres komentārs par ārstu asociāciju un citu speciālistu parakstīto vēstuli: “Kādas sociālās grupas rakstīta vēstule, ka man kaut kas nepatīk”.

Ir ļoti dīvaini, ka pati ministre nevis vērtē kritiķu argumentus, bet gan pauž nievas un pazemina kritiķu autoritāti, attiecīgās nozares speciālistus nosaucot par kādu sociālu grupu. Gaisā virmo baumas par „Big Pharma” uzbrukumiem, kam vajagot izēst mazo ražotāju, izrādās, „Rigvir” komanda pat apklaušinājusies, kas tad apmaksā trauksmes cēlājus? Un, neapšaubāmi, ļoti daudziem ir grūti saprast, kā starp rigviristu mājaslapās publicētiem pieredzes stāstiem*, Ainas Mucenieces autoritāti un pārdesmit publikācijām nevar atrast pietiekamus pierādījumus? Diemžēl, lai sekotu līdzi šīm diskusijām, ir nepieciešamas labas zināšanas ķīmijā vai medicīnā, tāpēc ļoti daudziem grūti saprast kritiķu argumentus, bet apgalvojums par „BigPharma” sazvērestību ir vienkāršs un saprotams.

Patlaban jau skandāls izskanējis starptautiski, jo kritiski par „Rigvir” uzrakstījis populārs ASV blogeris, onkologs David H. Gorski — gan par nepiedodamu pierādījumu trūkumu, zinātnisko publikāciju vājumu, gan par  medicīniskās ētikas pārkāpumiem, manipulatīvajiem pacientu stāstiem. Un pēkšņi savā tornī pamodusies arī Mis Salātlapiņa Anda Čakša, lai ielūgtu „Rigvir” pārstāvjus un ārstus, „Rigvir” kritiķus, uz sarunu.

Apburoši. Nepietiek, ka „Rigvir” saime regulāri pārkāpj Zāļu reklamēšanas noteikumus, par ko tai būtu jāsaņem sods, viņus vēl piesēdinās pie viena galda ar ārstiem, kam „Rigvir” advokāti draud ar tiesas darbiem? Atkal tā vietā, lai valsts iestādes darītu savu darbu, tiek iedarbināts PR. Uzņēmums turpina plosīt kritiķus pa vienam vien, bet ministre izliekas, ka kaut ko dara lietas labā. Piedodiet — ko dos saruna tik sarežģītā tēmā, ja kritiķu argumenti ir publicēti? „Rigvir” pierādījumiem jābūt publicētiem — lūdzu, veiciet ekspertīzi, Čakšas kundze, nevis izrādiet rosīšanos!

Tāpēc — neuzķerieties. Nošaut ziņnesi ir viegli. Mūsu padomju pieredze par melīgajiem Rietumiem, kas tā vien vēlas uzbrukt PSRS, diemžēl ir devusi ļoti pateicīgas ausis sazvērestības teorijām, it īpaši brīžos, kad zinātniskie un tehniskie argumenti ir grūti uztverami un prasa pamatīgu iedziļināšanos.

* Iesaku izlasīt D.H. Gorski veikto pieredzes stāstu analīzi. Lūk, kāpēc pieredzes stāsti, lai gan strādā uz “skatītāju parasto”, nav medicīnisks pierādījums.

 

Autore ir dr. sc. ing., partija „Progresīvie”