Kas apdraud Latvijas piedalīšanos olimpiskajās spēlēs?

Latvijas piedalīšanās 2018. gada Ziemas olimpiskajās spēlēs ir apdraudēta. Uz šādu risku norādījusi Latvijas Olimpiskā komiteja (LOK), paužot neizpratni, kāpēc Ministru kabinets nolēmis nesteigties ar jauna Antidopinga biroja izveidošanu, uz laiku atliekot šī jautājuma izskatīšanu.

Nesakārtojot antidopinga kontroles jautājumus valstī atbilstoši Pasaules Antidopinga aģentūras (WADA) prasībām, Latvijas sportistiem un sporta spēļu komandām varētu tikt aizliegts piedalīties starptautiskās sacensībās. Tai skaitā arī Ziemas olimpiskajās spēlēs, kas no 2018. gada 9. līdz 25. februārim norisināsies Dienvidkorejas pilsētā Phjončhanā.

Pašreizējā situācija tik tiešām vieš bažas. Vērtējot Latvijas antidopinga kontroles sistēmas atbilstību Pasaules antidopinga kodeksam un Eiropas Antidopinga konvencijai, atklātas daudzas nepilnības.

Veselības ministrijas (VM) ziņojumā “Par situāciju antidopinga jomā Latvijā un nepieciešamajām izmaiņām” norādīts, ka Latvija nepilda 17 WADA kodeksa prasības un tas nu tiešām ir daudz par daudz.

Būtu pat jājautā, ar ko par dopinga kontroli atbildīgā Latvijā nacionālā organizācija – Valsts sporta medicīnas centra (VSMC) pakļautībā esošā Antidopinga nodaļa – vispār līdz šim ir nodarbojusies.

Ir saprotams, ka atsevišķas WADA kodeksa prasības, iespējams, nav pildītas līdzekļu trūkuma dēļ. Tā, piemēram, ziņojumā norādīts, ka “Antidopinga nodaļā nav atsevišķs dopinga kontroļu paraugu savākšanas personāls, kas līdz ar to ietekmē pārējo antidopinga uzdevumu ieviešanu un izpildi.”(No Veselības ministrijas 2017. gada septembra konceptuālā ziņojuma “Par situāciju antidopinga jomā Latvijā un nepieciešamajām izmaiņām”.)

Tajā pašā laikā nav skaidrs, kādi nepārvaramas dabas šķēršļi Antidopinga nodaļas darbiniekiem lieguši izstrādāt “kārtību un procedūras, lai nodrošinātu savāktās informācijas apkopošanu un apstrādi antidopinga nolūkos.”

Antidopinga konvencijās minēto prasību izpilde un dopinga kontroļu organizēšana VM padotības iestādei VSMC ir deleģēta 2012. gada 4. decembrī pieņemtajos noteikumus Nr. 821 “Valsts sporta medicīnas centra nolikums”.

Ir pagājuši jau vairāk nekā pieci gadi. Pilnīgi pietiekams laiks, lai VM un VSMC vadītāji, juristi un citi procesā iesaistītie ierēdņi izstrādātu Antidopinga nodaļas darbības principus, dopinga kontroles un uzraudzības mehānismus, saskaņotu tos ar Pasaules Antidopinga kodeksu un Eiropas Padomes Antidopinga konvenciju.

Nav pat saprotams, kā vispār Antidopinga nodaļa var strādāt, ja nevadās pēc precīzas, starptautiskajiem standartiem atbilstošas informācijas apstrādes un uzglabāšanas kārtības un, kā šādu situāciju daudzu gadu garumā varējusi pieļaut VSMC un VM vadība.

Piekrītot tam, ka antidopinga kontrole ir jāuzlabo un problēmas ir jārisina, turklāt tas ir jādara nekavējoties, ja vien negribam sagaidīt starptautisku Latvijas sportistu izolāciju, gribu norādīt, ka iespējami dažādi risinājuma varianti.

VM, kuras pakļautībā atrodas VSMC un tā sastāvā esošā Antidopinga nodaļa uzskata, ka labākais risinājums būtu jauna Antidopinga biroja izveidošana.

Birojs tiktu izveidots, atdalot Antidopinga nodaļu no VSMC, un tas atrastos tiešā veselības ministra pārraudzībā. Antidopinga biroja administratīvās atbalsta funkcijas, piemēram, personālvadību un grāmatvedību, nodrošinātu VM centralizēti.

Kā uzskata VM, šāds risinājums ļautu panākt lielāku nacionālās antidopinga organizācijas autonomiju nekā esošais modelis, kad Antidopinga nodaļa ir VSMC struktūrvienība un atrodas VM pakļautībā.

Lai nodrošinātu jaunā Antidopinga biroja darbību būs nepieciešami lielāki līdzekļi, tāpēc jau nākamajā gadā antidopinga procesu uzraugi no valsts budžeta papildus saņems vairāk nekā 600 000 eiro. Palielināsies arī organizācijas personālsastāvs – no četriem līdz desmit cilvēkiem.

Kā raksturot VM piedāvāto reformu? Nāk prātā vienkāršs salīdzinājums. Iedomāsimies ne pārāk uzcītīgu ierēdni, kurš savus darba uzdevumus neveic pietiekami labi. Vai šis ierēdnis sāks strādāt efektīvāk, ja viņam palielinās algu, pārbīdīs rakstāmgaldu uz vietu, no kuras paveras labāks skats pa logu, iedos jaunu dienesta auto, un nodrukās glītākas vizītkartes? Maz ticams…

Gluži tāpat grūti iedomāties, ka antidopinga uzraudzības sistēma un atbilstošās procedūras Latvijā varētu uzlaboties tikai dēļ tā, ka par tām atbildēs iestāde ar nedaudz atšķirīgu nosaukumu. It īpaši, ja arī jaunizveidotā atradīsies tiešā VM pakļautībā.

Absurdi runāt arī par autonomijas principu ievērošanu, ko no antidopinga uzraugiem pieprasa Pasaules Antidopinga aģentūra, jo VM ietekme, kļūstot tiešai, nevis pastarpinātai tāpat palielināsies.

VM arī nav devusi skaidru atbildi, kādiem mērķiem būs nepieciešams 600 000 eiro gadā lielais papildfinansējums. Vai tas būs sešu jauno darbinieku algām un reprezentācijas izdevumiem? Vai jaunas nevajadzīgas laboratorijas izveidošanai, situācijā, kad sertificētas un pietiekami kompetentas, taču nepietiekami noslogotas, ir jau esošās.

Vai nebūs tā, ka pēc gada VM prasīs vēl papildus 600 000 eiro, jo esošais biroja finansējums atkal būs par mazu?

Pieredze liecina, ka līdzīgu šādi izveidotu iestāžu apetīte aug ātri. Nomainīt vienu VM pakļautībā esošu birokrātisku aparātu pret citu – lielāku un rijīgāku – kā to piedāvā veselības ministre A. Čakša nav ne labākais, ne lētākais risinājums.

Efektīva un starptautiski atzīta antidopinga sistēma valstī ir nepieciešama. Kādas ir alternatīvas? Labi piemēri nav jāmeklē tālu. Kā paraugu varam ņemt Somiju.

Šīs valsts antidopinga aģentūra ir sabiedriska organizācija, kas lielāko daļu finansējuma saņem no Somijas Izglītības un kultūras ministrijas loteriju budžeta.

Somijas antidopinga aģentūrai ir piecas dalīborganizācijas – Somijas Olimpiskā komiteja, Somijas Paralimpiskā komiteja, Somijas Sporta medicīnas sabiedrība, Somijas Sporta konfederācija un Somijas valdība.

Šāds dibinātāju sastāvs nodrošina gan efektīvu organizācijas mērķu izpildi (valstī ir izstrādāts un tiek ievērots savs antidopinga kodekss, ko ir atzinusi WADA), gan lietderīgu līdzekļu izmantošanu, gan sportistu un sporta organizāciju interešu pārstāvību.

Līdzīgu ceļu, veidojot valsts galveno antidopinga uzraudzības iestādi, kā sabiedrisku organizāciju, kurā sava ietekme ir ne vien medicīnu, bet arī sportu pārstāvošām struktūrām, būtu jāiet arī Latvijai. Paredzot iespēju saņemt gan valsts finansējumu, gan ziedojumu naudu. Tas nodrošinātu gan pietiekamu autonomiju, gan arī finanšu tēriņu pārskatāmību.

Latvijas piedalīšanos olimpiskajās spēlēs neapdraud jauna Antidopinga biroja neesamībai vai papildus finansējuma trūkums. To apdraud Veselības ministrijas nespēja nodrošināt efektīvu tās pakļautībā esošo iestāžu pārvaldību un tās vadītāju iesīkstējušie uzskati.

Autors ir neiroķirurgs, Saeimas deputāts