Latvijas vispārējās izglītības sistēmas raksturojums

Par izglītības sistēmā nepieciešamajām pārmaiņām kā priekšnosacījumu tam, ka Latvija kļūst par labklājības valsti

Iepriekš stāstījām, ka Latvijas skolēnu mācību rezultāti uz citu attīstīto valstu fona kopumā izskatās visai viduvēji. Tomēr, kā jebkurā citā valstī, arī Latvijā ir skolas, kuru skolēni uzrāda ļoti labus mācību rezultātus, tāpat ir skolas ar vājiem rezultātiem. Šajā rakstā pētīsim, kādi ir labas skolas priekšnoteikumi.

Svarīgs ir sadalījums – parasti var sagaidīt, ka skolēnu/skolu, kur rezultāts ir virs vidējā, būs aptuveni tikpat kā skolu/skolēnu, kuriem rezultāti ir zem vidējā. Citiem vārdiem, skolēnu skaits atbilstoši sekmēm būtu normāli sadalīts.

Piemēram, izmantojot Latvijas vidusskolas beidzēju sekmes matemātikas eksāmenos 2015. gadā, var redzēt, ka faktiskais sadalījums atšķiras no teorētiski sagaidāmā – skolēnu ar rezultātiem zem vidējā ir vairāk nekā skolēnu, kuru rezultāti ir būtiski augstāki par vidējo (1. attēls).

1. attēls. 12. klases matemātikas rezultātu sadalījums 2015./16. mācību gadā

Avots: Valsts izglītības satura centrs (VSIC)

Ko tas liecina? Acīmredzot, pašreizējā izglītības sistēma neļauj pietiekami daudziem Latvijas skolēniem pilnībā attīstīt savu potenciālu. Rezultātā daļa Latvijas skolēnu pēc skolas absolvēšanas arī neiegūst pietiekami kvalificētu darbu. Līdz ar to arī nākotnē nesaņem tādu atalgojumu, kādu potenciāli varētu saņemt pēc citas, kvalitatīvākas izglītības iegūšanas.

Skolas lielums un kvalitāte

Pētot sīkāk šo mācību rezultātu atšķirību iemeslus, atklājas, ka skolēnu mācību rezultātu sadalījums neveidojas nejauši, bet gan ir cieši saistīts ar vidējo vidusskolas lielumu. Kā redzams no 2. attēla, vidējais skolēnu skaits skolā ļauj paredzēt arī šīs skolas skolēnu vidējās sekmes eksāmenos. Tiesa, šī sakarība, nav perfekta un, iespējams, nav arī lineāra.

No 2. attēla redzams, ka kopumā patiesībai neatbilst stereotips par vājajiem rezultātiem lauku skolās. Jā, protams, Latvijā eksistē lauku skolas ar vājiem mācību rezultātiem, bet tajā pašā laikā ir arī lauku skolas ar rezultātiem, kas krietni pārspēj vidējos rezultātus valstī. Savukārt lielajās Latvijas pilsētās, tajā skaitā Rīgā, rezultāti svārstās amplitūdā no ļoti labiem līdz ļoti sliktiem.

Līdz ar to – precīzāks kritērijs skolu vērtēšanai pēc iegūtās mācību kvalitātes ir nevis lauku/pilsētas skola, bet gan liela/maza skola, ņemot vērā tieši skolēnu skaitu skolā.

Kā redzams no attēla, skolēnu skaitam skolā pārsniedzot 600 atzīmi, praktiski visās Latvijas skolās eksāmenu rezultāti ir tuvu vidējiem rādītājiem vai pat pārsniedz tos (tajā skaitā arī lauku skolās šajā grupā). Savukārt gandrīz visi rezultāti, kas ir būtiski zem vidējā valsts rādītāja, nāk no skolām, kurās skolēnu skaits ir zem 600 (sevišķi kritiski rezultāti uzrādās skolās ar 200 un mazāk skolēniem).

2. attēls. Sakarība starp vidējo skolas lielumu un skolēnu eksāmenu rezultātiem dabaszinībās, 2015. gads 

Avots: Latvija OECD Starptautiskajā skolēnu novērtēšanas programmā 2015 – pirmie rezultāti un secinājumi. Andra Kangro redakcijā. Rīga: Latvijas Universitāte, 2016.

Kādi ir iemesli šādai sakarībai? Un vai tas nozīmē, ka, apvienojoties vairākām vājām skolām, uzreiz skolēnu mācību rezultāti uzlabosies? Protams, tā nenotiks. Arī starptautiskie pētījumi diezgan viennozīmīgi apstiprina, ka vienkārša mehāniska lielāka skolēnu skaita koncentrācija vienā vietā nesniedz tūlītējus rezultātus.

Tomēr:

* lielākas skolas dod iespēju skolotājiem labāk specializēties konkrētu priekšmetu mācīšanā; 

* lielāks skolēnu skaits palielina arī konkurenci pašu skolēnu vidū (ikviens grib būt labākais), tādejādi motivējot pašdisciplīnu; 

* lielākās skolas spēj piedāvāt daudzveidīgākas mācību priekšmetu izvēles iespējas, tādejādi labāk pielāgojot mācību satura piedāvājumu pašu skolēnu interesēm; 

* pats galvenais – lielākas skolas spēj nodrošināt lielāku finansējuma piesaisti, it sevišķi tajās valstīs, kurās – līdzīgi kā Latvijā – ir ieviesta sistēma “nauda seko skolēnam”.

Nenoliedzami, lielākām skolām ir arī savas ēnas puses (piemēram, tās nevar nodrošināt tik individuālu pieeju katram skolēnam kā mazās skolas), tomēr, salīdzinot vidējo skolas lielumu Latvijā un citās Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (OECD) valstīs, secinājums ir viennozīmīgs – Latvijā ir pārāk daudz mazo skolu, un rezultātā pārāk mazs vidējās skolas lielums (3. attēls).

Protams, diez vai Latvijai un tās iedzīvotāju blīvumam atbilstošais vidusskolas lielums būtu 700-800 skolēni, kā tas ir citās, blīvāk apdzīvotās valstīs.

Tomēr fakts, ka vidējais skolas lielums Latvijā ir viens no vismazākajiem Eiropā, liek secināt, ka šajā līmenī valsts nauda izglītībai tiek tērēta neefektīvi un nesniedz maksimāli lielu atdevi. Mūsu kaimiņvalstīs vidējais skolas lielums ir par trešdaļu (Igaunija) līdz gandrīz divām reizēm (Somija) lielāks.

Mazs ir jauks

Taču mēs Latvijā esam pieraduši, ka “mazs ir jauks” (small is beautiful). Vai tā ir problēma? Jā, ir. Pirmkārt, liels skaits mazu skolu nozīmē augstus šāda skolu tīkla uzturēšanas izdevumus. Pat ja pašvaldības daudzās vietās ir ar mieru uzturēt tehnisko infrastruktūru, daudzas skolas nozīmē arī nepieciešamību pēc liela skolotāju skaita, ko savukārt apmaksā no valsts budžeta.

Pat ja viens skolotājs pasniedz vairākus priekšmetus (no kā gan bieži cieš mācību kvalitāte), sadrumstalotais skolu tīkls Latvijā nozīmē to, ka arī valsts apmaksāto skolotāju valstī ir pārāk daudz. Atkal, salīdzinot skolotāju un skolēnu attiecību Latvijā un citās Eiropas Savienības (ES) valstīs, rezultāts ir Latvijai neiepriecinošs Latvijā ir vismazākā skolēnu-skolotāju attiecība (tas ir – visvairāk skolotāju, ņemot vērā valstī esošos skolēnu skaitu), tas redzams 4. attēlā.

Gan Igaunijā, gan Somijā šis rādītājs ir virs ES vidējā un aptuveni par 30% lielāks nekā Latvijā. Citiem vārdiem sakot, ņemot vērā kopējo valsts skolēnu skaitu, Latvijā ir par trešdaļu vairāk skolotāju nekā Somijā un Igaunijā. Vai tas viennozīmīgi ir slikti?

Ja ieskatās 4. attēlā, arī tādās valstīs kā Austrija, Luksemburga, Beļģija un Norvēģija skolotāju skaits ir diezgan liels. Šajā jomā Latvija nav starp pašām “atpalikušajām” Eiropas valstīm.

Lielākā atšķirība starp Latviju un šim valstīm ir fakts, ka visas šīs bagātās Eiropas valstis šobrīd var atļauties uzturēt neefektīvu skolu tīklu un neproporcionālu skolotāju skaitu, tieši tāpēc, ka tās ir bagātas valstis. Latvijas valsts diemžēl šādu greznību šobrīd atļauties nevar.

Ja no budžeta ierobežotajiem līdzekļiem ir jānodrošina finansējums pārāk daudziem skolotājiem, tad sekas ir acīmredzamas un iepriekš paredzamas. Ar šo finansējumu nepietiek, lai nodrošinātu visiem esošajiem pedagogiem adekvātu un konkurētspējīgu atalgojumu. Rezultātā pedagogu darba samaksa būtiski atpaliek ne tikai no citām Eiropas valstīm, bet ir arī ievērojami zemāka nekā vidējā darba alga valstī (5. attēls).

Avots: Eurostat, Latvijas Centrālā statistikas pārvalde, Latvijas Republikas Izglītības un zinātnes ministrija, http://news.err.ee/120143/teachers-pay-to-increase-twice-in-2017.

* Latvijai un Igaunijai dati par skolotāju un vidējo darba samaksu attiecīgi 2016. gadā un 2017. gada 1. ceturksnī.

Nav jābrīnās, ka pie šāda atalgojuma līmeņa skolas bieži cīnās ar skolotāju trūkumu un ir gatavas ņemt strādāt gandrīz jebkuru, kurš daudzmaz atbilst formālajiem kritērijiem. Par kādām prasībām attiecībā pret mācību kvalitāti vispār varam runāt, ja labākie skolu un augstskolu beidzēji no skolotāja darba turas lielgabala šāviena attālumā (protams, ir izņēmumi).

Latviešiem ir pat teiciens “Kāds darbs, tāda alga!” Viens no galvenajiem ekonomikas likumiem gan ir pretējs: “Kāda alga, tāds darbs.” Ir pilnīgi skaidrs, ka ar pašreiz piedāvāto atalgojuma līmeni skolotājiem nav cerību sagaidīt masveida kvalitatīvu mācību procesu un rezultātu uzlabošanos.

Avots: Izglītības un zinātnes ministrija (IZM)

Turklāt, ja paskatās pedagogu atalgojuma sadalījumu starp skolām, tad ir skaidri redzams, ka tieši mazajās skolās situācija ir katastrofāla (6. attēls). Ja skolās ar skolēnu skaitu virs 300-400 vairāk nav vizuāli izteiktas sakarības starp skolas lielumu un skolotāju vidējo atalgojumu, tad zem šī līmeņa sakarība ir ļoti izteikta – jo mazāka skola, jo zemāks skolotāju vidējais atalgojums. Tieši šajā skolās vidējais atalgojuma līmenis ir 500 eiro un mazāk, atsevišķos gadījumos atalgojums ir pat zem valstī noteiktās minimālās algas līmeņa (nepilnās darba slodzes dēļ). Tā ir katastrofāla situācija, ka, strādājot skolā, cilvēks saņem mazāk nekā gaterī.

Tā veidojas vēl viens noslēgts un pats sevi uzturošs aplis: mazās skolas zemā finansējuma dēļ nespēj piesaistīt labus un kvalitatīvus skolotājus, rezultātā krītas piedāvātā izglītības kvalitāte.

To redzot, daļa vecāku nolemj savus bērnus vest uz tālākām, bet labākām skolām. Rezultātā šī skola kļūst vēl mazāka, finansējums sarūk, izglītības kvalitāte vēl vairāk krītas utt. Lieki teikt, ka šī ir Latvijas nākotnei ārkārtīgi drūma un nelabvēlīga tendence.

Tātad, apkopojot visu iepriekšminēto, Latvijas vispārējo izglītības sistēmu raksturo viduvēji rezultāti ar nobīdi sliktāko rezultātu virzienā. Mums ir vienas no mazākajām skolām Eiropā, lielākais skolotāju skaits, ņemot vērā skolēnu skaitu, un relatīvi zemākās algas pret citās nozarēs strādājošajiem. Vai tā ir tikai sakritība, vai tomēr līdz šim īstenotās izglītības politikas sekas? Lai mazinātu spekulācijas, nepieciešama dziļāka analīze. 

Autors ir Latvijas Bankas ekonomists