Par politikas tīrību

Sabiedrības pārvalde ir svarīgs un godājams darbs

Latvijas sabiedriskajai sarunai pēdējo nedēļu laikā pastiprināti virpuļojot ap Vienotību un tās gaidāmo līderu maiņu, kā uz delnas izklātas, skaidri iezīmējas šķietami nepārvaramas pretrunas mūsu sabiedrības domāšanā, kas diemžēl traucē mūsu valsts un sabiedrības attīstībai un labklājības vairošanai. 

Par to spilgti liecina veids, kādā sabiedriskajā sarunā runājam par Vienotības Saeimas frakcijas vadītājas Solvitas Āboltiņas paredzamo aiziešanu no politikas un atgriešanos diplomātiskajā dienestā – ar riebumu, naidu, nicinājumu, skaudību un nenovīdību. 

Lai nebūtu aizdomu par iespējamu interešu konfliktu, te man jāatklāj, ka mans vīrs strādā Latvijas diplomātiskajā dienestā un ir bijis S. Āboltiņas kolēģis. Pati esmu žurnālistes gaitās dažas reizes saskārusies ar S. Āboltiņu kā politiķi, kā arī šā gada sākumā uz savas ādas izbaudījusi visai dīvaino NEPLP locekļu izvēles procesu Saeimā.  

Dzīve pēc politikas

Taču mana raksta pamatdoma šoreiz nav vērtēt viņas veikumu politikā vai nianses diplomātiskā dienesta iekšienē. Es gribu vērst uzmanību uz to, kādu vēstījumu mēs kā sabiedrība šajā gadījumā un ne tikai šajā raidām to cilvēku virzienā, kuri varbūt plāno iesaistīties politikā jeb sabiedrības pārvaldē vai jau tur atrodas. 

No plašsaziņā virmojošā sabiedrības noskaņojuma S. Āboltiņas gadījumā var diezgan skaidri nolasīt  caurvijušos “sarkano pavedienu” – viņas atgriešanās iepriekšējā darbavietā jeb diplomātiskajā dienestā ir kaut kas nekrietns, nožēlojams un nepieļaujams. Protams, ka tāds viedoklis ir iespējams, taču mani interesē, ko gan šie cilvēki ieteiktu viņai un citiem no politikas aizejošajiem politiķiem darīt tā vietā, lai atgrieztos savā iepriekšējā profesionālās darbības laukā?

Galu galā, ja cilvēks ir ieguvis nepieciešamo izglītību un strādājis noteiktā jomā, tad diezin vai pēc politikā pavadītiem daudziem gadiem un arī mūžam ritot uz priekšu, vairs ir tik viegli un vienkārši  iespējams pilnībā mainīt nodarbošanās jomu. Var jau ļaunā priekā teikt – lai iet, kur acis rāda, taču tad jārēķinās ar mācību, ko dodam jaunajai politiķu paaudzei. 

Proti, tādā veidā mēs jauniem un spējīgiem cilvēkiem, kuri ir gatavi pielikt arī savu roku un plecu darbam valsts un sabiedrības labā, liekam skaidri saprast, ka politikā nevajag iet, jo pēc tam viņiem nebūs atgriešanās savās iepriekšējās nodarbošanās jomās, jo sabiedrība labprātāk redz viņus lēnām “noasiņojam” kā cīņas arēnā saplosītus gladiatorus vai kā spitālīgos apzīmogotus uz visu mūžu. 

Ir, protams, vēl arī citi varianti – piemēram, iet politikā un tad, rēķinoties ar to, ka normālas darba dzīves pēc tam nav, bāzt kabatās, cik var iebāzt, krāt ārzonu kontos, cik var iekrāt, vai par zināmu atlīdzību kultivēt noderīgus sakarus uzņēmējdarbības vidē un tirgoties ar ietekmi, kamēr var un vēl pēc tam. Vai tāda sabiedrības pārvalde tiešām būtu labāka Latvijas demokrātijai?

Godājama nodarbošanās

Ja mēs vēlamies attīstīt savu valsti civilizētā veidā un stiprināt mūsu salīdzinoši jauno un vājo demokrātiju, tad sabiedrības vēstījumam ir jābū pilnīgi pretējam  – ejiet politikā, jaunie un spējīgie, gudrie un uzņēmīgie. Ejiet un dariet grūto un nepateicīgo politikas jeb sabiedrības pārvaldes darbu, jo mums visiem tas ir vajadzīgs. Nāciet no dažādām jomām un ar dažādām zināšanām, lieciet galvas kopā un mēģiniet kaut ko izdarīt. Jums ir tiesības arī kļūdīties, savas kļūdas atzīt un no tām mācīties, jo jūs esat tādi paši cilvēki kā mēs, jūsu vēlētāji. Un, jā, jums ir arī tiesības uz pilnvērtīgu un godājamu dzīvi arī pēc politikas. Jums ir tiesības krist un celties, jums nav no kauna zemē jālien vai jāpazūd no zemes virsas tāpēc vien, ka esat bijuši saistīti ar politiku. 

Sagadīšanās pēc nule arī izlasīju izdevumā The New York Review of Books Pensilvānijas universitātes asociētā profesora Bendžamina Natansa rakstu par Krieviju, kur viņš cita starpā min mūsdienu Krievijas sabiedrībai raksturīgu iezīmi – plaši izplatītu uzskatu, ka būt saistītam ar politiku – opozīcijā vai pozīcijā – ir amorāli jeb netikumīgi. Domāju, ka vēsturisku iemeslu dēļ tas lielā mērā attiecināms arī uz Latviju, pat ja mūsdienu Latvijas un Krievijas politiskās iekārtas nav salīdzināmas. 

Nav jābrīnās, ka gan Latvijā, gan Krievijā, daudzus gadsimtus esot vairāk vai mazāk atrautiem no progresīva un sabiedrību iesaistoša politiskās attīstības procesa Eiropā, tā arī neesam līdz galam sapratuši politikas lomu valsts un sabiedrības dzīvē. Latvijas valstiskuma idejas nobriešanas un  veidošanās desmitgadēs un divos gadu desmitos pēc neatkarības iegūšanas uzkrātās zināšanas un pieredze diemžēl tika lielā mērā pazaudēta piecdesmit padomju okupācijas gados, kad tikām atmesti “akmens laikmetā” pilsoniskās sabiedrības un politiskās attīstības ziņā. Tādēļ vēl ceturtdaļgadsimtu pēc neatkarības atjaunošanas joprojām neesam spējuši aizpildīt totalitārās varas cirstos robus mūsu sabiedrības apziņā. 

Darbs politikā jeb sabiedrības pārvaldē ir ļoti nozīmīgs un godājams darbs, jo no šī darba darītājiem ir ļoti lielā mērā atkarīgas mūsu visu ikdienas dzīves līdz pat pēdējiem sīkumiem. Tāpēc attieksmei pret sabiedrības pārvaldi būtu jābūt tādai, lai mēs tai spētu piesaistīt labākos no labākajiem dažādu jomu pārstāvjiem, kuri kopā un sadarbībā spēj rast iespējami labākos risinājumus visas sabiedrības labklājības vairošanai. Taču diezin vai ko tādu var prasīt no cilvēkiem, kuriem nav atļauts nedz kļūdīties, nedz būt cilvēkiem ar visām vājībām un emocijām, kā arī cerībām uz cienījamām  vecumdienām. 

Autore ir brīvžurnāliste