Vai “Rīdzenes partija” joprojām stipra?

Kāpēc Latvijā joprojām valda komunistu nomenklatūra un nu jau viņu izaudzināto komjauniešu komersantu naudas ideja savām vajadzībām

Nesen izskanēja ziņa, ka daži „Vienotības” politiķi grasoties kļūt nevienoti un dibināt savu atsevišķu partiju. Komentāros sākās parastās debates, kādas varējām lasīt iepriekš līdzīgu notikumu sakarā.

Daži komentētāji savā ziņā pamatoti uztraucas par pārlieku sašķeltību, ja veidojas jaunas un jaunas partijas. Un domā, ka svarīgāk būtu, neskatoties uz visām atšķirībām, turēties kopā, lai neizkliedētu tā saucamās latviešu balsis. Tāpēc cilvēkiem, kuri ir politikā, nevajag staigāt pa partijām. Manuprāt, pamata postulāts ir pavisam nepareizs. Ceru, ka no turpmākā būs skaidrs, ko ar to domāju.

Labi, nevajag šķelt, bet ko tad darīt? Visus, kuri vēl uzdrīkstas iet politikā, kā vienu pa vienam iegremdēt klusi burbuļojošā purvā, lai ne baltumiņš vairs nav redzams, un, kad šie tur spirinājušies un virpinājušies saprot, ka nu nekādi, nu ne pa kam – tikai dziļāk stieg, izrāpjas no akača, tad paziņo: “Oi, nē! Jums Āboltiņa pielipusi un netīri izskatāties.”

Jāsaprot, ka Latvijā politisko partiju joprojām nav. Pirmā, kas parādījās, bija “Visu Latvijai”. Tā bija politiska partija, kamēr neapvienojās ar TB/LNNK un tad – pļunkts. Tagad jau var domāt, ka Jaunā konservatīvā partija (JKP) izskatās pēc politiskas partijas. Tomēr man vēl nav skaidrs priekšstats par to, vai visiem tās redzamākajiem pārstāvjiem ir vai nav līdzīgi uzskati.

Par tā saucamo “Vienotības” liberālo spārnu man ir puslīdz skaidrs, ka tie cilvēki visi domā diezgan līdzīgi. Savukārt ZZS, SC, “Vienotības” meinstrīms un VL-TB/LNNK (kur idejiskie vispār vairs nepīkst) ir “Rīdzenes sarunu” purvs – nepotisma un kleptokrātijas nomenklatūra, pareizāk sakot, šīs nomenklatūras interešu un lobiju grupas.

Manuprāt, ir arī nepareizi visu laiku stāstīt par krievu un latviešu partijām. Arī tas ir viltus dalījums.

1) Tāpēc, ka tās nav partijas, bet nomenklatūras interešu grupas ar pavisam vienotām interesēm. Piemēram, ļoti bieži ZZS un SC dara vienu un to pašu.

2) Vienīgā atšķirība ir tā, ka stabilāka pārdošanās shēma ir SC, kas sakārtojusi noturīgu pieeju Krievijas naudai, kamēr ZZS un viņu filiāles “Vienotība” un TB/LNNK mētājas no Austrumiem uz Rietumiem un atpakaļ, kur kurā brīdī vairāk spīd. Tomēr ZZS pamatā mentalitātes sakritību dēļ vairāk sliecas uz Austrumiem, kamēr filiāles biežāk pie Rietumiem ar izstieptu roku.

Tiešām neloloju cerības, ka brīdī, kad būs parādījušās vairākas patiesi politiskas partijas, vēlētāji tūlīt sameklēs sev pievilcīgāko un par to balsos pilnībā aizmirstot “purvu”. Tāpat lielākā daļa balsos par tiem pašiem, jo visu neatkarības atjaunošanas laiku tiklab kā pati ZZS un no tās pašas smilšu kastes nākusī SC konsekventi rūpējās, lai Latvijā būtu pēc iespējas vairāk nabagu. Tāpēc arī abi galvenie un pastāvīgie Latvijas pārvaldītāji labprāt atbalstīja visus “rīdzeniešus” viņu savtīgajos centienos iedzīvoties uz pārējo rēķina. Turklāt arī paši abu augšminēto “pskp” atzaru biedri savas naudas lietas ar šo pašu “rīdzeniešu” palīdzību kārtoja. Un viss ir ērti – Lemberga kungs “īstais saimnieks”, kurš “zog, bet ar citiem dalās” (tie ir no vēlētājiem publiski dzirdēti apgalvojumi – šo apgalvojumu autori neatskārš, ka raksturo Sicīlijas mafijas bosu, ar kuru Lemberga kungu gan laikam salīdzināt nebija viņu nolūks), paziņo, ka Latviju pārvalda sorosīti, un ar pirkstu norāda tieši uz tiem, kuri pārsvarā devušies politikā, pievienojoties “esošajām partijām”, lai kaut ko mainītu.

Pa to laiku īsteni valdītāji ar pašu Lemberga kungu priekšgalā pašvaldību līmenī sacenšas, kurš izdalīs “nabagajiem” vairāk labumu, lai būtu tīkamāks – “vienkāršās tautas aizstāvis, tēvs un vadonis”. Nu, ne nosacītajam Ušakova kungam, ne nosacītajam Lemberga kungam nav ne mazākās vajadzības, lai Latvijā cilvēki būtu pārtikuši un līdz ar to arī no viņu žēlastības neatkarīgi. Un, lūk – no “vienkāršās tautas” pirms pašvaldību vēlēšanām dzirdu: “Ušakovs ir vienīgais, kurš rūpējas par nabagiem”. 

Nē, godātie un cienītās – viņi rūpējas, lai nabagi nebeigtos, lai arī turpmāk viņi varētu nopirkt tik daudz balsis, cik vajadzīgs, lai nosacītais Benhems, Ameriks u.c. varētu turpināt apkalpot naudas plūsmas.

Caur angažētiem medijiem nemitīgi tiek uzturēti visādi mīti un nomelnoti tie, kuri šiem komunistiem ir bīstami. Nu, protams, tādu Viņķeli ir viegli padarīt par nepatīkamu “šmucig sievišķ” (no “Skroderdienas Silmačos”, ja kas), jo cilvēki, kuri godīgi saka ko domā, nekad nav visiem pa prātam un tur tad PR speciālistiem ir daudz kur pieķerties.

Tādu Ušakovu gan nepaņemsi tik vienkārši , jo viņa uzkonstruētajā nogludinātajā virsmā katrs var spoguļoties pēc sava ģīmja un līdzības, bet ko viņš patiesībā domā, uzzināt nav iespējams. Vai, teiksim, gludenais Lemberga kungs – nu tā sakopis un sakārtojis Ventspili, kaut arī pēc viņa paša fanu vārdiem, arī daudz ko nozadzis, bet tas tak nekas salīdzinot ar Ventspils smukumu, un par tiem “nabagiem” ar tā rūpējas, tā rūpējas. Un tā starp citu paziņo, ka Latviju tagad NATO karaspēks okupējot. Un tie zagšanas laimīgie atbalstītāji vienā mutē sauc līdzi. Un Lembergs un Brigmanis, un Ušakovs un Urbanovičs priecīgi, ka šie Krištopāna kunga savulaik aprakstītie zivju patērētāji nav pamanījuši, ka Latvija jau sen ir NATO valsts un mātes Latvijas armijas karavīrs ir NATO karavīrs. Ko ta nu? Vai tad sanāk, ka Latvijas armija Latviju okupējusi? Bet tie pārējie – nominālie valsts pārvaldītāji, nosacītā Āboltiņa, vairāk izskatās pēc tādiem angļu lordu virssulaiņiem vai kādas augstas personas preses sekretāriem, kuri tik ilgi savu kungu spozmē grozījušies, ka paši sajutušies dikti svarīgi un nozīmīgi, un, lai to sev lieku reizi apliecinātu, iespers jebkuram savas šķiras ļaužam, ka tik kāds nepadomā, ka šie līdzīgi.

Nu šāda, manā skatījumā īsi aprakstot, ir tā Latvijas politiskā ainaviņa. Un es nedomāju, ka to var izdoties mainīt bez līdzīgi domājošu cilvēku, uzsvēršu – līdzīgi domājošu cilvēku apvienošanās reālās politiskās partijās, lai no kurienes arī katrs no viņiem nāktu. Vēl būtu pat labi, ja katrai partijai būtu savi mediji, vai savi informācijas izplatīšanas kanāli un vienlaikus pastāvētu politiski neietekmējami sabiedriskie mediji (lai būtu iespējams nodrošināt objektivitāti) un beidzot sabiedriskajā telpā parādītos konkurējošas idejas par valsts attīstību.

Pagaidām mums ir viltota ideju konkurence. It kā esot latviskā, labējā, rietumnieciskā un otra – krieviskā, kreisā, prokrieviskā. NAV. Ir tikai komunistu nomenklatūras un nu jau viņu izaudzināto komjauniešu komersantu naudas ideja savām vajadzībām un visa politika ir neļaut vēlētājiem atkrist no žēlastības dāvanas sniedzošās (vai pēc “Rīdzenes sarunām” var arī atklāti teikt – pasviežošās rokas). Ne tur kas krievisks, ne kas latvisks – ne kas prokrievisks vai rietumniecisks. Tikai mentalitāte Krievijai tuvāka un viss.

Autors ir blogeris