Asinis tintnīcā

Salmana Ahtara dzejoļi Ulda Bērziņa tulkojumā

Ir 15.jūnija numurā publicēta intervija ar Salmanu Ahtaru. Viņš ir ne tikai pasaulē pazīstams psihoanalītiķis, bet arī dzejnieks. Nesenā Rīgas apmeklējuma laikā Ahtars nolasīja vairākas lekcijas un arī piedalījās dzejas lasījumā ar Uldi Bērziņu. Ar autora un tulkotāja laipnu piekrišanu publicējam dažus Ahtara dzeļojus.

 

Asinis tintnīcā

 

Koki un saldējums

 

Mīlu tos kokus, kas vairs nav jauni, bet vēl nav veci.

Kokus, ko visi zvēri ņem par pilnu.

Kokus, kas pielijuši lietus.

Kokus, kuriem pietrūkst gudrības un kuri iemieg it viegli.

Kokus, kuŗu augļi sievietēm tīk.

Kokus, kuri rādās sapņos.

Kokus, kas grib augt tuvu pie upes.

Es mīlu visus šos kokus, un es mīlu saldējumu.

 

 

Pateicība ir smaga nasta

 

Kopš šā brīža tev jāmācās staigāt piesardzīgi.

Mīlestības ņirbīgais krikums pastieptā delnā

slīd, pald, lokās,

tūliņ izritināsies zemē.

 

 

Lūgums ķirurgam

 

Uztrin skalpeli.

Šķel mana temperamenta plāno ādiņu.

Šķērd manu krūšukurvi.

Cel ārā to tukšo sirdi, kas uztur manas muļķīgās cerības.

Aizsprosto asinsvadus, kuros vēl pludo manu senču dzeja.

Izoperē man zarnu traktu, lai neliekas vairs, ka es briesmas nomanu iekšām.

Veltas raizes, ka es varētu nepārciest operāciju.

Nesatraucies, ka vari man ko nelabojamu nodarīt,

man daudz vairāk ļauna nesuši tuvinieki

un nepielūdzamais steidzīgais laiks.

 

 

Ledus gabaliņš

Ilānijai Koganai 70. dzimšanas dienā

 

Ledus gabaliņš

kam mazuļa slīdīgā roķele ļavusi nokrist uz virtuves grīdas,

vai tas otrs,

iemests glāzē ar viskiju uzdejot

kūst.

 

Upe tur izceļas,

bezjēdzības un jēgas saderināšanās upe,

veltu iekaislību un auglīgu atbūtņu upe,

sākumu – beigu upe, un arī tā visa, kas starp viņām abām.

Laika upe.

 

Nāc,

meklēsim tuvāko laivu,

pirms norietējusi saule.

 

 

Notikumi

 

Burvjumākslinieki liek cepures galvā

ar saviem papagaiļiem, bumbām, apļiem un trušiem tie atstāj nu arēnu.

Rietošās saules nežēlīgie stari pārgriež Rietumu debesīm rīkli.

Pasaule jau ir aizmirsusi Nāzimu Hikmetu.

Daži žēlojas, ka cukurs neesot vairs salds.

Bobs un Rahele sākuši izjust viens pret otru

to sirsnību, kāda pienākas kaimiņa sunim.

 

 

Mēļa turesamība

 

Un tad kādudien

viņš iekrita Aicinājuma Akā

gluži kā lietuslāse.

 

Viņš salija kopā

ar pašķīdušo ūdeni.

Sadraudzējās ar sprindzīgo vardīti, kuŗa tur akā dzīvoja.

Iepatikās sūnām, kas zaļoja uz akas baļķēniem.

 

Rūpīgi ievīstīts

 

Ar sarkanu sveci rokā

nāk sāpe

un klaudzina pie sirds namdurvīm.

 

Kā tas muļķa viesturis sensenā arābu pasakā

namatēvs aprūp niķīgo ceļavīru,

sagādā viņam daļēju labsajūtu.

 

Sāpe, šis majestātiskais vientulības špikeris

atnesis līdz tvīksmas ilgas

pēc kārām lūpam

rūpīgi slēptām vientules nakts skarbajā apmetnī.

 

 

Piederības sajūta

 

Plosts, kas šūpojas viļņu klēpī

neko nav dzirdējis par savu piederību okeānam.

 

Lietus lāses, kas krīt no debesīm, atgādina

par tā pārsteidzošo radniecību ar ūdeņiem tur apakšā.

 

 

Iegansti priekam

Aišei Altanai 43 dzimšanas dienā

 

Kādcēļ svinēt dzimšanas dienu?

Kas ko priecāties par vēl divpadsmit lapām, kas izbirst no dilstoša kalendāra?

Kādu tad prieku sniedz gadumija

ja laika grozā tu atrod tik vēl dažas vaiga rievas

un lielāku distanci attiecībās ar bērniem?

 

Bet ja jau jāsvin

tad dari to

tādēļ, ka neesi vēl izmisusi par politisko pokeri, ko pasaule spēlē,

tāpēc, ka svētbijības vīns vēl nav izšļācies no tavas sirds kausa

un arvien vēl smaids lūpās, kad tu uzlūko mazus sunīšus.

 

 

Turoties pretim

 

Gribu žirafi ar kazas kaklu

un suni, kas māk lidot.

 

Kalnu no ūdens

un tādu ezeru, kas piesūknēts dzelzs.

 

Bezskaņas dziesmu

un svilpjošu kapu.

 

Staigājošu koku

un vilcienu, kas ne uz kurieni neatiet.

 

Četrgadīgu vecmāmiņu,

trīsarpus metrus gaŗu dēlu.

 

Tik ja man viss tas būtu dots,

es varētu noturēties neiemīlējies tevī.

 

 

Skaitāmie kauliņi

 

Viens: tas mēs bijām sen, sen, un gribētu atkal kļūt.

Divi: manas rokas, kad tās tevi satver kā izcila medus krūku.

Trīs: zemes, kuŗās dzied mūsu dzīve.

Četri: liecības, ko Svētā Grāmata pieprasa, pirms mēs kļūsim par vienu.

Pieci: tu, es un mūsu trīs cildenie bērni.

Seši: pilsētas, kuŗu putekļos mūsu mīla atstājusi savu soļu pēdas.

Septiņi: tie gadudesmiti, pirms Kungs iečukstēja tavu vārdu man ausī.

 

 

Durvju zvans

 

Nebūdams iepazīstināts ar tavu gaumīgi ģērbto tēvu.

Ne reizes nesaticies ar tavu liego un laipno māti.

Gluži svešs tam lempim, ko tu sauc par savu brāli

Ierodos pie tava sliekšņa

izsalcis, kāruma pilns un pazemīgs,

taču saujā sažņaudzis mīlas dimantu.

Lūdzu, saki tak man,

vai kāds atdarīs durvis?

 

 

Burvestība

 

Neglītais pīlēns čāpoja

plēvainajām neveiksmju pleznām,

te uzreiz kāda Osmāņu princese

ar maigu ādu un sirdi

jā, ņēma un iemācīja viņam

lidot.

 

 

Taka

 

Dzejolis atnāk.

Gabriēls pačukst Muhammedam.

Mazulis miegā smaida.

Sāk līt.

 

Kāds spogulī

 

Viņš ir klāt katru reizi,

viņš vēro, kā es skujos.

Viņš nebilst ne vārda, iekams es pats ko nesaku.

Un arī tad viņš piebilst pavisam maz.

Bet viņa acīs var nolasīt,

ka viendien viņš par mani ir lepns,

citudien vīlies, pat sarūgtināts.

Viņš ir apglabāts pirms trīsdesmit gadiem Bombejā.

Viņš ir mans tēvs.