Valdošie paši aģitē, bet citiem to liedz

Šogad vēlēšanu aģitācijā priekšplānā sarakstu līderi

Pašlaik burtiski slīkstam priekšvēlēšanu aģitācijā. Publiskā telpa ir pārpilna ar esošo un topošo politiķu sejām, viedokļiem, nākotnes solījumiem. Partijas izmisīgi meklē iedarbīgākos komunikācijas risinājumus un vairāk vai mazāk prasmīgi tos mēģina izmantot.

Sabiedrības reakcija uz šiem centieniem ir visdažādākā – sākot ar pilnīgu norobežošanos no jebkurām politiskajām izpausmēm līdz aklai uzticībai kādam konkrētam politiskajam spēkam. Šogad pašvaldību priekšvēlēšanu komunikācijā, turklāt ne tikai Rīgā un lielajās pilsētās, bet Latvijā kopumā vērojamas vairākas īpatnības.

Reklāmās uzsvars lielākoties likts uz vienu vai divām konkrētām personām, nevis kandidātu sarakstiem un priekšvēlēšanu programmām.

Vides reklāmās un partiju avīzēs izcelti sarakstu līderi, un tas arī saprotams, jo pašvaldībās cilvēki ir vairāk savstarpēji pazīstami un sejas zināmas. Arī radio, kas šajā priekšvēlēšanu laikā tiek izmantots īpaši aktīvi, mūs uzrunā sarakstu līderi.

Saprotot, ka sabiedrība mūsdienās vairs neuztver garus tekstus un izvērstu saturu, reklāmas ziņojumi ir kļuvuši pavisam vienkārši – viena konkrēta pazīstama persona runā par vienu konkrētu aktivitāti, kuru apsola īstenot. Tā var būt cīņa ar korumpantiem, bezmaksas ēdināšana skolās, solījums kaut ko uzcelt vai apkarot kādu nebūšanu. Reklāmas ziņojumiem kļūstot arvien lakoniskākiem, uzvarētājs šajā kategorijā, šķiet, ir Mārtiņš Bondars ar “Gāžam Nilu!” – īsāk un skaidrāk vairs nevar. Jāpiebilst gan, ka citu kandidātu piesaukšana ir reklāma arī konkurentam.

Sociālie tīkli vēl maz apgūti
Nedaudz citādi priekšvēlēšanu aģitācijā tiek lietoti sociālie tīkli. Vairākumam partiju sarakstu Rīgā, Pierīgā un lielajās pilsētās ir savs Facebook profils, retāk tiek lietoti Twitter, draugiem.lv un Youtube. Informācija sociālajos tīklos ir detalizētāka un daudzveidīgāka nekā reklāmās.

Taču papētot ir redzams, ka daudzi kandidātu saraksti pieļauj tās pašas kļūdas, ko uzņēmumi – īsti neizprotot sociālo tīklu komunikācijas īpatnības, vēstījums ir vienpusīgs, ar propagandas raksturu un ļoti neinteresants – lielākoties nopietni vai smaidīgi kandidāti, nedaudz vietas atvēlēts sarakstu programmām, tas viss atšķaidīts ar dažiem skaistiem novada vai pilsētas skatiem. Ļoti bieži nav ievērotas tehniskās īpatnības kvalitatīvu vizuālo materiālu ievietošanai.

Kaut cik interesants saturs un profesionāla pieeja ir tikai nedaudzās vietnēs, ko veido deputātu kandidāti paši, ne nolīgtas aģentūras.

Tas atspoguļojas lapas sekotāju skaitā – lielākajai daļai vietņu tas ap simtu, 50 vai vēl mazāk. Secinājums – sociālie tīkli Latvijā ar retiem izņēmumiem ir vēl maz apgūta joma pašvaldību priekšvēlēšanu aģitācijā.

Administratīvā ietekme arvien lielāka
Vēl viena arvien redzamāka īpatnība ir pašlaik pašvaldību galvgalī esošo politisko spēku mēģinājumi ierobežot konkurentu priekšvēlēšanu aktivitātes. Ir pašvaldības, kurās pie varas esošie ir noteikuši aizliegumu izvietot vides reklāmas visā teritorijā, daļēji vai atsevišķos kanālos, nedodot iespēju jaunajiem sarakstiem iepazīstināt un pārliecināt par sevi.

Lielās un mazās pašvaldībās administratīvā ietekme tiek izmantota visdažādākajos veidos, piemēram, ar dažādiem aizbildinājumiem neizsniedzot atļauju konkurentu iecerētajām aktivitātēm – koncertiem vai sporta pasākumiem, tā ierobežojot konkurentu piekļuvi potenciālajiem vēlētājiem. Gluži pretēji tas ir ar pašvaldības vadības iniciētiem sarīkojumiem, piemēram, Rīgas domes iniciētā ”Bi-2” koncerta gadījumā.

Turklāt tas tiek darīts arvien juridiski prasmīgāk un no skaidrojošās komunikācijas viedokļa ciniskāk.

Nav viegli orientēties priekšvēlēšanu laikā, un drīz tas beigsies. Taču nemaz ne tik ilgs laiks nebūs laika sprīdis līdz nākamajām priekšvēlēšanu kolīzijām, kuras varēsim vērot jau nākamgad – 13.Saeimas vēlēšanas notiks 2018.gada 6.oktobrī. Tad arī vērtēsim, kā turpmāk attīstīsies priekšvēlēšanu aģitācija Latvijā.

Autore ir Biznesa augstskolas ”Turība” docente.