Eiropa un Turcija: Vai Bosfors paliek platāks?

Aicinājums iesaldēt iestāšanās sarunas ir kļūdains un tuvredzīgs

Novembra beigās Eiropas Parlaments rezolūcijā aicināja Eiropas Komisiju uz laiku iesaldēt iestāšanās sarunas ar Turciju. Šī rezolūcija atspoguļo arvien lielākas Eiropas politiķu un sabiedrības daļas uzskatu, ka attiecības ar Turciju ir tik sliktas, ka iepriekšējais attiecību modelis ir sevi izsmēlis.

Kā iemesli tiek minētas autoritārās tendences Turcijas vadībā un pieaugošie cilvēktiesību pārkāpumi šajā valstī. Emocionāli ir saprotama daudzu Eiropas politiķu neapmierinātība ar Turcijā notiekošo, ko trijos vārdos varētu raksturot kā savstarpējās uzticības zudumu. Tomēr uzskatu, ka Turcijas gadījumā aicinājums iesaldēt iestāšanās sarunas ir kļūdains un tuvredzīgs.

Turcija vienmēr ir bijusi Eiropas politikas, ekonomikas un vēstures neatņemama daļa.

Eiropas Savienības (ES) un Turcijas muitas savienības līgums parakstīts 1995.gadā. Rezultātā savstarpējās tirdzniecības saites ir ļoti ciešas – ES ir Turcijas lielākais importa un eksporta partneris, un Turcija ir 7. nozīmīgākais importa un 5. eksporta partneris.

Kā NATO dalībvalsts Turcija ir pēckara Eiropas drošības struktūras būtisks elements, kurš šobrīd piedzīvo satricinājumus no daudzām pusēm. Bez Turcijas līdzdalības un ieguldījuma nav iespējams runāt par Eiropas drošības jautājumiem ne Melnās jūras, ne Vidusjūras, ne Tuvo Austrumu, ne Kaukāza reģionos. Turcijai ir nopietna loma arī drošības jautājumos, kuri skar Krieviju un Ukrainu.

Turcija ir bijusi uzticama NATO sabiedrotā Baltijas reģionam. Bez Turcijas aktīvas līdzdalības nav iedomājams apmierinošs risinājums Kipras salas apvienošanā. Turcija ir nopietns spēlētājs cīņā ar teroristisko organizāciju ISIS, un Sīrijas miera vai kara jautājumus nav iedomājams risināt bez nopietnas Turcijas iesaistes. Arī nesenie risinājumi pārtraukt migrantu plūsmu uz Eiropu tika panākti, Vācijas kanclerei Angelai Merkelei vienojoties ar Turciju. Kultūrvēsturiski Stambula jeb agrākā Konstantinopole ir viens no Eiropas vēstures spilgtākajiem objektiem.

Tomēr jāsaprot, ka pašlaik ES un Turcijas attiecības pārdzīvo vienu no nopietnākajām krīzēm.

Turcijas autoritārais prezidents Erdogans uzskata, ka Eiropa un rietumi kopumā nav snieguši viņam pietiekamu atbalstu un bijuši pasīvi 2016.gada vasaras apvērsuma nosodījumā un solidaritātes izteikšanā. Savukārt Eiropas pacietības mērs ir pilns, vērojot neskaitāmos arestus un tīrīšanas, mediju brīvības ierobežojumus un likumdošanu, kura arvien vairāk attālinās no Eiropā pieņemtajiem principiem, kā arī tiem, kurus iedzīvināja modernās un laicīgās Turcijas Republikas pamatlicējs Ataturks. Kā piemērus var minēt aso diskusiju, kura izvērtās ap valdības vēlmi leģitimizēt seksuālas attiecības ar nepilngadīgajiem vai ideju par nāves soda atjaunošanu.

Ir jāatzīst, ka Eiropas Savienības ietekme uz Turcijas iekšpolitiskajiem notikumiem ir ierobežota un pēdējo gadu gaitā mazinājusies. Manuprāt, tam ir bijuši divi iemesli. Pirmkārt, atsevišķu ES valstu apgalvojumi 2004.-2006.gadā par to, ka Turcija nekļūs par ES dalībvalsti pat tad, ja izpildīs iestāšanās kritērijus, atsvešināja Turcijas politisko eliti un tautu no Eiropas un samazināja vēlmi reformēties saskaņā ar Eiropas normām. Otrkārt, Kipras konflikta rezultātā tika bezjēdzīgi iesaldētas sarunu sadaļas, kuras pašreizējos apstākļos dotu iespēju ES daudz vairāk ietekmēt tiesiskuma un sekulārisma saglabāšanu Turcijā.

Šobrīd ES un Turcija atgādina divus pusaudžus, kuri katrs tup savā istabā, aizcirtuši durvis aiz sevis, un dialoga vietā apmainās asiem paziņojumiem.

No šādas politikas cietēji būs abās pusēs. ES globālā un reģionālā ietekme turpinās samazināties, savukārt Turcija turpinās virzīties autoritārisma un iekšējās sašķeltības virzienā, kas eventuāli apdraudēs stabilitāti visā reģionā.

Kāds ir risinājums? Uzskatu – lai apturētu attiecību lejupslīdi, ir jāatsakās no vienpusējām rezolūcijām un deklarācijām. Steidzīgi jāorganizē ES-Turcijas galotņu tikšanās Briselē, lai pie viena galda saprastu, ko īsti abas puses vēlas viena no otras un kā iedomājas kopīgo nākotni. Ir jāatrod veids, kā virzīties uz priekšu ar muitas ūnijas uzlabošanu, sarunu sadaļu atvēršanu, Kipras jautājuma iespējamu atrisināšanu, Sīrijas kara pārtraukšanu, sadarbību starp NATO un ES.

Pats galvenais – jāsaprot, vai patiesi abas puses vēlas turpināt iestāšanās sarunas, vai tomēr vēlas meklēt citus sadarbības veidus, kas balstītos uz savstarpēju cieņu un abu pušu interesēm. Pasaules politikā pašreiz ir pietiekami daudz populisma, unilaterālisma, izolacionisma un pusaudžu mentalitātes. Ne Eiropas valstis, ne Turcija nevar atļauties tālāku attiecību pasliktināšanos, kur Bosfors kļūs par nepārvaramu robežšķirtni.

Dr. Artis Pabriks ir Eiropas Parlamenta deputāts, bijušais Latvijas ārlietu un aizsardzības ministrs.