Kādu es redzu Latviju rītdien

Skolnieka Igora Lobzanova rakstītā “prezidenta uzruna” svētkos, kas 18.novembrī skanēja Nacionālajā teātrī

Labdien visiem! Mani sauc Igors Lobzanovs. Un tā nu ir sanācis, ka pašlaik dzīvoju Lejasstrazdu bērnu namā. Mums šo vietu patīk arī saukt par „Namiņu”. Pirms turpinu, vēlos atklāti pateikt – šo runu man uzrakstīt palīdzēja labākais draugs. Taču runas pamati un idejas ir manējās. Man arī stāstīja, ka Latvijas valsts prezidentam esot palīgi runu rakstīšanā. Tāpēc varētu teikt, ka esmu mācījies no mūsu prezidenta un pieaicinājis arī sev palīgu. 

Atklāti runājot, jau no dzimšanas esmu piedzīvojis daudzus grūtus brīžus ģimenē un attiecībās ar citiem jauniešiem, un šie grūtie brīži ir noveduši pie tā, ka esmu bērnu namā. Ceru, ka jūs saprotat – pirms nonākšanas bērnu namā neviens sev neprasa: „Kur es labāk gribētu dzīvot? Mīlošā ģimenē kopā ar vecākiem vai arī tomēr vēlos braukt uz bērnu namu?”… 

Nesen nosvinēju savu 13. dzimšanas dienu. Īpaši forši šajā dienā bija nopūst svecītes un izteikt vēlēšanos. Man šķiet, ka īsti džeki neraud. Bet, iespējams, pūšot svecītes un domājot par vēlēšanos, man nobira kāda prieka asara. Precīzi neatceros un nevaru pateikt, vai tā tiešām bija. 

Vienalga, vai jūs pēdējo reizi svecītes kūkā nopūtāt vakardien vai pirms vairākiem gadiem, mans aicinājums šodien – aizveriet acis un domās nopūšiet 98 svecītes par Latviju. Iedomājieties, ka tās ir grūti nopūšamās svecītes, gluži kā manējās, un pūtiet no visa spēka un no visas sirds. Nopūtiet šīs 98 svecītes ar lielu cerību, ka rītdien Latvija būs vēl labāka valsts. 

Domāju, ka mēs katrs esam gājuši vai pašlaik ejam cauri kādām grūtībām. Ticiet man, es jūs saprotu. Katrā gadījumā es novēlu jums nelaist vaļā cerību par vēl labāku rītdienu mums katram un visiem kopā. 

Padalīšos ar to, kādu es redzu Latviju rītdien. Pirmkārt, es redzu Latviju, kura ir draudzīga, bez noziegumiem un nabagiem, un ar lielākām pensijām.

Otrkārt, es redzu Latviju, kurā cilvēkiem ir labas attiecības savā starpā. Novēlu lai mums blakus būtu īsti draugi, kuri vienmēr palīdz grūtās situācijās. Es vēlos redzēt Latviju, kurā ikviens atrod laiku un rūpējas par labām attiecībām ar pazīstamajiem un uztur saziņu ar ģimeni. 

Treškārt, man ir svarīgi, lai jaunieši bērnu namos nepīpē, nedzer un ieklausās vecākos cilvēkos. Visbeidzot, es gribu redzēt Latviju, kurā cilvēki netērē naudu muļķībām, bet palīdz nabagiem cilvēkiem. 

Es aicinu jūs pievienoties manai cerībai par Latviju. Aizvērt acis, nopūst 98 svecītes par labāku Latviju un katram no mums mainīties ceļā uz vēl labāku Latviju. Un būsim godīgi – mēs, protams, kļūdīsimies ceļā uz labāku Latviju. Viss būs forši, ja mēs atzīsim savas kļūdas un spēsim atvainoties un piedot citiem. Tāpēc šovakar es vēlos atvainoties visiem, kuriem esmu darījis pāri un vēlos pateikt, ka es piedodu visiem, kuri man ir darījuši pāri. Lai mums izdodas kopīgi veidot labāku Latviju. 

Dievs, svētī Latviju!