Kas izārstēs pašu veselības aprūpes sistēmu?

Apmaksātie pakalpojumi jādefinē, sistēmai jābūt obligātai ikvienam

Jau ilgāku laiku rit spraigas diskusijas par problēmām veselības aprūpes sistēmā, tai skaitā par iespējamo obligāto veselības apdrošināšanas sistēmas ieviešanu. Šajā sakarībā Latvijas Banka (LB) ir sagatavojusi pamatīgu pētījumu un, ņemot vērā citu valstu pieredzi, paudusi savu redzējumu un ieteikumus par to, kā vajadzētu reorganizēt veselības aprūpes sistēmu.

LB pētījumā secinājusi, ka Latvijas veselības aprūpes sistēmā nesakārtotība pastāv ne tikai finanšu jautājumos, bet arī mediķu noslodzē, medicīnas iekārtu ekspluatācijā un veselības pakalpojumu sniegšanas kārtībā.

Koncepcijā sniegtie ieteikumi ir vērā ņemami, un pakalpojumu groza – valsts apmaksāto veselības aprūpes pakalpojumu klāsta – noteikšana kā viena no prioritātēm veselības aprūpes sistēmas reformā ir atbalstāma. Apmaksājamiem pakalpojumiem ir jābūt skaidri definētiem, un šai informācijai jābūt pieejamai katram Latvijas iedzīvotājam.

Pakalpojumu grozā būtu jāiekļauj konkrētajiem pakalpojumiem atbilstīgās medicīnas preces, ko apmaksā valsts.

Ir jāsakārto jautājumi, kas saistīti ar medicīnas personālu, piemēram, medicīnas māsu trūkums. Rūpīgi jānovērtē medicīnas izmeklēšanas iekārtu slodze – Latvijā ir iegādātas dārgas medicīnas izmeklēšanas iekārtas, taču laika patēriņš to izmantošanā ir salīdzinoši neliels, un līdz ar to – iekārtās ieguldītās investīcijas nav pietiekami efektīvas.

Latvijas Bankas izveidotajā dokumentā izskan ieteikums reformētajā veselības aprūpes sistēmā ļaut darboties ne tikai valsts institūcijām, bet iesaistīt arī privātās apdrošināšanas sabiedrības. Kā liecina citu valstu pieredze, šādā salikumā vērojama lielāka efektivitāte, jo privātās apdrošināšanas sabiedrības savā starpā konkurē, kas ir dzinulis tam, lai katrs sniegtu savu vislabāko piedāvājumu un pakalpojumus. Valsts institūciju un privāto apdrošinātāju sadarbības modelī vērojams augstāks caurspīdīguma līmenis – finanšu plūsmas ir skaidri pārskatāmas un pārbaudāmas.

Ar minēto sadarbības modeli būtu nepieciešama vēl viena institūcija – apdrošināšanas risku izlīdzināšanas mehānisms.

Tas nodrošina kārtību, kuru ievērojot, visi klienti maksātu vienādu summu par veselības apdrošināšanas pakalpojumu saņemšanu, bet šajā pakalpojumā būtu jau iecenoti riski, kas attiecināmi uz noteiktu klientu grupu, kam ir kādas hroniskas kaites un kur ir jau paredzams, ka medicīnas pakalpojumu izmaksas varētu būt ļoti lielas. Šeit gan atkal būtu nepieciešams speciāls mehānisms, kas nosaka, kādā veidā riski tiek sadalīti un kā tiek pārdalītas un piepildītas visu iedzīvotāju vajadzības.

Ja paraugāmies uz pašreizējo situāciju Latvijas tirgū, apmēram 30% no visiem darba ņēmējiem – manuprāt, ievērojams rādītājs – kā brīvprātīgie jau saņem veselības apdrošināšanu, par kuru pārsvarā maksā darba devējs. Šiem darbiniekiem ir derīga viena gada polise, kuru darba devējs apmaksā un par to saņem nodokļu atlaidi – šī atlaide ir zināms stimuls, lai tiktu iegādātas darbinieku veselības apdrošināšanas polises.

Skatoties, kā šobrīd notiek veselības apdrošināšana privātajā sektorā, jāteic, ka lielākā daļa no apdrošināšanas pakalpojumu sniedzējiem, kas piedāvā veselības apdrošināšanu, jau 80% darījumu – gan pakalpojumu saņemšanu, gan pakalpojumu apmaksu – nodrošina tiešsaistes režīmā. Tas nozīmē, ka klientam, medicīnas iestādē uzrādot personas dokumentus un attiecīgo apdrošināšanas programmu, darbinieks var nekavējoties pārbaudīt, vai tiešām pakalpojums, ko klients vēlas saņemt, ietilpst viņa darba devēja iegādātajā apdrošināšanas polisē un vai vēl nav sasniegts limits pakalpojumu saņemšanai.

Šāda kārtība ir ļoti efektīva, jo samazina administratīvās izmaksas – čekus un dokumentus pēc tam nevajag apstrādāt papīra formā, savukārt informāciju par saņemto pakalpojumu apdrošinātājam iespējams nodot uzreiz, neizejot no medicīnas iestādes.

Ļoti būtisks jautājums – saprast, no kurienes un kā iegūt veselības aprūpes finansējumu – gan saglabājas.

Ir vairāki veidi, kā finansējumu iegūt, taču viens ir skaidrs – izskanējušais viedoklis, ka daļu finansējuma varētu iegūt no sociālās apdrošināšanas iemaksām, nebūs risinājums. Mūsu situācijā pašreizējo sociālās apdrošināšanas iemaksu mehānismu noteikti nevajadzētu aiztikt, jo tādā gadījumā tiktu tikai sašķobīts sociālās sistēmas finansējums.

Ir jāveido citi finansējuma mehānismi, ko iesaka arī Latvijas Banka savā koncepcijā, runājot par to, kā finansējumu piesaistīt. Viens ir skaidrs – pēc šīs veselības aprūpes sistēmas reformas noteikti ir jāsaglabā arī brīvprātīgā privātā apdrošināšana. Piemēri ir tepat netālu – kaut vai Zviedrija, kurā ir diezgan laba veselības aprūpes finansēšana un cilvēki augstu novērtē veselības aprūpes finansēšanu. Tur privātā apdrošināšana aizņem pietiekami lielu tirgus segmentu – vienalga, privātie uzņēmēji vai privātpersonas – daudz iedzīvotāju iegādājas papildu brīvprātīgo apdrošināšanu tādiem riskiem, kas varbūt ir retāki, un līdz ar to iestāšanās gadījumā izmaksas ir pavisam lielas.

Tā ir visās attīstītās valstīs – kaut arī valsts veselības aprūpe ir labi sakārtota, darbojas privātā apdrošināšana, un tās īpatsvars ir pietiekami augsts.

Latvijā arī tas būtu jāatstāj un jāsaglabā vai pat jāpaaugstina spēkā esošās nodokļu atlaides. Katrā ziņā kopējā veselības aprūpes sistēmā vajadzētu iekļaut sadaļu, kas saistīta ar brīvprātīgo apdrošināšanu.

Ja skatāmies tālāk, tad, ja ir izstrādāta obligātās veselības apdrošināšanas kārtība un normatīvais regulējums, ir skaidri jāpasaka – šī sistēma ir obligāta visiem Latvijas iedzīvotājiem. Tai nedrīkst būt izņēmumu, un tai jāattiecas uz pilnīgi visiem iedzīvotājiem – gan darba ņēmējiem, gan pensionāriem, studentiem, maznodrošinātajiem, invalīdiem utt. – sistēmai ir jāaptver pilnīgi visi.

Viktors Gustsons ir apdrošināšanas kompānijas “Compensa Life” vadītājs Latvijā.