Cilvēki jau sen ir pelnījuši humānu ārstēšanu

Rīgas vīrusam cīņā pret melanomu pagaidām līdzīga nav

Melanomas modrības dienas liek aktualizēt tēmu par vēzi, ādas vēzi un melanomu. Lai gan nereti liela daļa cilvēku pat ar aci redzamas izmaiņas savās dzimumzīmītēs uztver diezgan vieglprātīgi, melanoma ir slimība, kas joprojām ir ārkārtīgi bīstama ar letālām sekām, jo tā mēdz strauji progresēt, ātri izsējoties plaušās, aknās, un tad jau aizdzīt nesaukto “ragaini” prom ir ļoti, ļoti grūti.

Latvija soli priekšā
Mēs kā Latvijas iedzīvotāji varam sevi mierināt, ka melanomas, agresīvās vēža formas, ārstēšanā esam soli priekšā daudzām, tostarp attīstītām pasaules valstīm, ņemot vērā, ka tieši Latvijā ir atklāts pasaulē pirmais un pagaidām vienīgais dabīgais vīruss – Rīgas vīruss, kas spēj atrast un iznīcināt noteikta tipa vēža šūnas. Citās pasaules valstīs ap 100 dažādu starptautisku lielu un ietekmīgu kompāniju joprojām tikai strādā pie sava analoģiska preparāta izveides, apzinoties viroterapijas perspektīvas cilvēku ārstniecībā, īpaši onkoloģijas jomā, kur tradicionālās terapijas metodes savas iespējas ir bieži vien izsmēlušas.

Tomēr jāapzinās, ka saslimušajiem tas ne vienmēr ir mierinājums, ņemot vērā vēža kā saslimšanas īpatnības – katram cilvēkam šī saslimšana attīstās atšķirīgi un uz visām zinātniski pamatotām un praksē lietotām ārstniecības metodēm reaģē atšķirīgi.

Ir tik daudz vēža formu, cik vēža slimnieku.

Jo agrīnākā stadijā vēzis tiek atklāts, jo lielākas cerības izārstēties. Slimības ierobežošanas pamatā – ne tikai agrīna diagnostika, bet arī savlaicīga ārstēšana. Latvijā melanomas ārstēšanā kā pamatproblēmu var definēt tieši slimības agrīno diagnostiku. Daļā gadījumu jārunā par pašu cilvēku novēlotu došanos pie ārsta. Tāpēc aicinu ikvienu nopietni izturēties pret savām dzimumzīmītēm, jo īpaši izmaiņām tajās, un doties pie ārsta uz konsultāciju, tostarp izmantojot Melanomas modrības dienu konsultācijas.

Taču problēmai ir otra puse. Tā ir veselības sistēmas kopīgā attieksme pret slimību. Nereti slimības agrīna atklāšana nenozīmē agrīnu ārstēšanas sākšanu, jo pa vidu starp atklāšanu un ārstēšanas sākšanu ir novērošana. Šī sistēmas nostiprinātā novērošana daudziem pacientiem diemžēl ietver ļoti augstu dzīvildzes risku.

Audzējs – tā ir gēnu slimība, tas nozīmē, ka bojāts ir vai nu pats gēns vai gēna nolasīšanas mehānisms.

Tāpēc ļauno šūnu izgriešana vienā organisma vietā nenozīmē audzēja iznīcināšanu vispār. Tas nozīmē – vienkārši vienā vietā audzēja vairs nav. Tāpēc mūsdienu zinātne visā pasaulē aktīvi strādā pie tā, kā risināt pamatproblēmu – organismā atrast tieši šūnas ar defektīviem, bojātiem gēniem, lai ārstējot neskartu veselās šūnas, jo īpaši tāpēc, ka ar ķīmijterapijas metodēm, un tas ir pierādīts, pilnīgi selektīvi iznīcināt ļaundabīgās šūnas nav iespējams.

Imūnsistēmas loma
Melanomas attīstība organismā ir atkarīga no mūsu imūnsistēmas stāvokļa. Jāsaprot, ka melanomas šūnas ir mūsu pašu šūnas. Līdz ar to organisma imūnsistēma pret tām izturas ar cieņu: imūnsistēmai šķiet, ka audzējs ir embrijs jeb auglis, ko nepieciešams aizsargāt. Tas ir tāpēc, ka uz audzēja šūnas ir dažādas olbaltumvielas, kas raksturīgas embrionālajām šūnām. Tāpēc vēža ārstniecībā metodes, kas orientētas uz imūnsistēmas aktivizāciju, tomēr nevar nomērķēt: imūnsistēma aktivizējas, bet nesaprot, kas tieši tai būtu jāapkaro. Tas ir arī princips kā strādā populārie imūnsistēmas stimulatori interferons, interleikīns. Diemžēl šie preparāti melanomas slimnieka dzīvildzi nepagarina.

Vienīgā iespēja ir šūnas iezīmēt. Savukārt mākslīgi uzstimulēta imūnsistēma, kuru nevar mērķtiecīgi pēc uzstimulēšanas vadīt, finālā tiek satracināta un pati vēršas pret saimnieka šūnām jeb labajām šūnām, uzskatot, ka ļaunās šūnas ir auglis, kas jāsargā. Vislabāk pazīstamās imūnšūnas ir limfocīti, taču jāzina, ka to vidū ir gan šūnas – slepkavas, gan palīgi, gan aizsargi un ”nulleri”, kas var pārvērsties par jebko.

Te jāmin makrofāgi – organisma kareivji, kas dodas uzbrukumā nogalināt jeb iznīcināt svešo.

Cilvēka organismā ik dienu visa mūža garumā notiek karš starp imūnšūnām un “svešiniekiem”. Tomēr, ja bojāti ir paša saimnieka šūnu gēni, organismā nepieciešams kāds, kurš varētu rādīt nogalināt gatavajiem kareivjiem kaujas ceļu. Diemžēl lielākajā daļā gadījumu imūnsistēma pati to izdarīt nespēj.

Vīrusi – palīgs
Vienīgais veids, kā mainīt situāciju, ir ārstniecības nolūkos izmantot tos līdzekļus, kas dabā paši ir orientēti vērsties pret šūnām. Tie ir vīrusi un baktērijas. Baktēriju izmantošanu ārstniecībā varētu salīdzināt ar džina izlaišanu no pudeles, jo baktērijas spēj pašas augt, un to kontrolēt var tikai ar antibiotiku palīdzību. Tāpēc te riski ir ļoti augsti.

Savukārt vīrusu izmantošanas priekšrocība ir tā, ka tas pats vairoties ārpus saimniekšūnām nespēj. Lai vīruss varētu vairoties, tam nepieciešams atrast, pazīt un iekļūt saimniekšūnā.

Šī procesa rezultāts vīrusam nozīmē laimīgu dzīvi, kamēr saimniekšūnai – nāvi.

Tādēļ visi pretvīrusu līdzekļi darbojas tikai brīdī, kamēr vīruss meklē savas saimniekšūnas. Līdzko vīruss tās ir atradis, tas tur ieperinās un vairojas. Tajā pašā laikā katram vīrusam ir savs šūnu tips, kurā tas mēdz ieperināties un dzīvot līdz šūnas bojāejai. Pozitīvais šajā apstāklī – tiklīdz vīruss ieperinās kādā šūnā, tā kājās tiek sacelta visa cilvēka organisma imūnsistēma, kas meklē iespējas pati tikt galā un nelūgto viesi apkarot.

Rezultātā viss cilvēkā mītošais šūnu karaspēks ir sacelts kājās, imūnsistēma veido limfocītu armijas ar saviem iznīcinātājiem un dodas uzbrukumā. Šajā gadījumā vīruss ir ļāvis imūnsistēmai identificēt bojātās šūnas, un tai ir parādīts gan mērķis, kas jāiznīcina, gan ceļš, kā līdz tam nokļūt. Šajā brīdī vai nu imūnsistēma pašaktivizēšanās rezultātā kļūst tik spēcīga, ka spēj apkarot vīrusu un tas mirst, vai arī vīruss jau paspējis iespiesties atrastajās saimniekšūnās un vairojas, un rezultātā mirst šūnas.

Tāpēc pasaules zinātnieku izaicinājums ir atrast tādu vīrusu, kas par savu vairotāju izmanto audzējšūnas.

Unikāls atklājums
Pirmais pasaulē un šobrīd vienīgais dabīgais šāds vīruss ir Rīgas vīruss, ko Latvijas zinātniece Aina Muceniece savulaik atrada maza bērna zarnu traktā. Turklāt ļoti pozitīvs ir fakts, ka šis vīruss ir salīdzinoši nekaitīgs, jo tas pats par sevi neapdraud cilvēka dzīvību, piemēram, kā baku vai masalu vīruss. Toties tas ļoti labi pazīst melanomas šūnas, labi tajās aug un vairojas, un līdz ar to arī ļoti labi nogalina melanomas audzēja šūnas.

Jāņem vērā, ka šim vīrusam patīk visas epiteliālās un gļotādu izcelsmes šūnas. Tieši pēc šī principa vīruss organismā atrod mērķi savam uzbrukumam, tādā veidā gan tieši iznīcinot melanomas šūnas, gan arī pievēršot imūnsistēmas uzmanību noteiktam mērķim.

Atšķirībā no ķīmijterapijas, kas ir kā atomsprādziens organismā, vīruss organismā uzvedas kā dzinējsuns, tiesa, pie nosacījuma, ka imūnsistēma nenogalina pašu dzinējsuni tajā laika posmā, kamēr tas savu medījumu – šūnas, kurās ieperināties – vēl tikai meklē. Tāpēc, izmantojot vīrusu, ļoti svarīga ir terapijas pareiza pielietošana, ņemot vērā, ka imūnsistēmai ir savi aktivācijas un nomierināšanās periodi, un. terapiju pielietojot neprecīzi. var iegūt pat pretēju efektus Tāpēc te vēlreiz jāuzsver Rīgas vīrusa nekaitīgums – tas ir atrasts maza bērna zarnu traktā, un līdz ar to tas neapdraud cilvēka dzīvību.

Patlaban ap 100 dažādu lielu un ietekmīgu kompāniju visā pasaulē strādā, lai radītu analogu vīrusu, taču pagaidām nesanāk. Līdzšinējie mēģinājumi ir rezultējušies tikai ģenētiski modificētu vīrusu izstrādē, kuru praktiskā pārbaude diemžēl nav devusi gaidīto. Kāpēc? Vīruss ir kā dzinējsuns, kas skrien pēc medījuma, taču, tā kā ģenētiski modificēto vīrusu izstrāde notiek uz dzīvībai bīstamu vīrusu – herpes, baku, masalu – bāzes, ģenētiskās modifikācijas ceļā vīrusam tiek mēģināts mazināt infekciozitāti jeb, citiem vārdiem, atņemt nāvējošajam vīrusam tā dabisko spēju nogalināt, lai cilvēks nenomirtu.

Taču šajā gadījumā vīrusa infekciozitātes samazināšana ir tas pats, kas dzinējsunim atņemt degunu un ožu – suns jau ir, bet medīt vairs nespēj.

Tieši šo problēmu pārdzīvo ģenētiski modificētie vīrusi. Vīruss tā kā būtu, bet nokļūt līdz audzēja šūnām tas vairs nespēj.

Mani oponenti teiks – Rīgas vīruss pilnīgi visiem visos gadījumos nepalīdz. Paskaidroju: Rīgas vīrusa karaspēka daļas dabīgais celms pieder ECHO7 vīrusu grupai. Līdz ar to pastāv pietiekami liela iespēja, ka cilvēks kādreiz savā dzīvē ir slimojis ar kādu no šīs grupas zarnu vīrusiem, un rezultātā cilvēka organisms šo vīrusu jau pazīst. Tādā gadījumā imūnsistēma, sastopoties ar Rīgas vīrusu, biežāk spēj to pazīt un neitralizēt.

Tāpēc zinātnes izaicinājums ir pilnveidot diagnostikas pieejas, kas ļautu cilvēkam pēc audzēja diagnozes uzstādīšanas un pirms terapijas sākšanas saprast, vai konkrētais vīruss derēs vai ne. Tie ir zinātniski meklējumi, kurus zināmā mērā var salīdzināt ar adatas siena kaudzē atrašanu, jo pašlaik nav skaidrs, vai vīrusam traucē kādi noteikti marķieri uz noteiktām šūnām, vai noteiktās situācijās tas nespēj piespiest šūnu sevi savairot u.tml.

Katram savs komplekts
Daudzi no Dž.K.Džeroma grāmatas “Trīs vīri laivā” atceras literārā varoņa Harisa atziņu pēc iepazīšanās ar Medicīnas enciklopēdiju: “Man ir visas slimības, izņemot ūdens celī.” Šis teiciens ir folklorizējies humora pasaulē. Pilnīgā nopietnībā medicīnā pastāv vispārzināma parādība – komorbiditāte, kas nozīmē – pasaulē nav neviena ārstniecības līdzekļa, kas derēs pilnīgi visiem, jo ikviens cilvēks vienlaikus ir slims ar vairākām slimībām.

Cilvēks ir pašregulējoša būtne līdz noteiktai robežai. Tas nozīmē – ārstējot vienu kaiti, jārēķinās ar citas kaites ietekmi. Kā vienkāršu piemēru minēšu galvassāpes, kuru mazināšanai atšķirīgiem cilvēkiem dažādi medikamenti nodrošina ļoti atšķirīgu sāpju mazināšanas efektu.

Šāds princips ir spēkā visām terapijām un visiem medikamentiem, jo katram ir savs individuālais akūto un hronisko saslimšanu komplekts.

Es kā zinātnieks varu ieteikt, ka tajos gadījumos, kad nav zināms, kāpēc Rīgas vīruss nepalīdz, būtu ieteicams paņemt audzēja materiālu, no tā izveidot audzēja šūnu kultūru un to inficēt ar Rīgas vīrusu. Ja vīruss inficē šūnas ārpus organisma, tas ir, šūnu kultūrā, tad tas pats notiks arī organismā, bet, ja tas nenotiek, tad tas nenotiks organismā. Lai vīruss spētu ārstēt, tam jātiek šūnās iekšā.

Zāles nedrīkst kaitēt
Es uzskatu, ka cilvēki jau sen ir pelnījuši humānu ārstēšanu, proti – zāles vēža ārstēšanai nedrīkstētu kaitēt cilvēka organismam. Pašlaik Rīgas vīruss ir humānākais vēža ārstēšanas veids, ņemot vērā, ka vienīgās terapijas blaknes ir pāris dienas mazliet virs 37 grādiem paaugstināta temperatūra un vājums kā pie iesnām. Kad vīruss jau ir sācis darboties, cilvēks nejūt gandrīz neko.

Cilvēkiem, kurus skāris vēzis, diemžēl jāsaprot, ka šo slimību nevar izārstēt, ņemot vērā, ka saslimšanas iemesls slēpjas gēnos vai to nolasīšanas mehānismā. Tāpēc tas, kas zinātnei kopā ar veselības sistēmas funkcionāriem būtu jāpanāk, ir risinājums – kā saslimšanu no letālas slimības pārvērst par hronisku kaiti, ar kuru ikdienā iespējams sadzīvot, pagarinot gan dzīvildzi, gan dzīves kvalitāti.

Patlaban viroterapijas zinātniskais izaicinājums ir noskaidrot, kā diagnosticēt, kuram nepieciešama šī terapija un kuram tā nebūs risinājums.

Pagaidām to var noskaidrot, tikai izrakstot slimniekam zāles un novērojot terapijas efektu.

Otra attīstības līnija ir viroterapijas ar Rīgas vīrusa palīdzību iespēju paplašināšana. Tas līdz šim ir apstiprināts tikai melanomas ārstēšanai. Kā jau savulaik bija izpētījusi profesore Aina Muceniece, tas ir orientēts uz epitēlijveida un gļotādu audzējšūnu atrašanu un nogalināšanu. Ir pētījumu iestrādes par kuņģa vēža, nieru audzēja un citu audzēju iznīcināšanas potenciālu, kas ļauj apgalvot, ka Rīgas vīrusa iespējas ir plašākas nekā tikai imūnsistēmas aktivizācija.

Gribu jūs visus aicināt – ejiet pie ārsta laikus pārbaudīt savas dzimumzīmes un negaidiet, kamēr “ragainis” jūs pats izaicinās uz dueli!

Profesors Ivars Kalviņš ir Latvijas Organiskās sintēzes institūta Zinātniskās padomes priekšsēdētājs, Latvijas Zinātņu akadēmijas īstenais loceklis un “Rigvir holdinga” akcionārs.