Karameļu biznesu māsas Ilze Priževoite un Inga Zagdaja sāka tikai pirms trim gadiem vienistabas dzīvokļa virtuvē, bet pašlaik viņu meistari gatavo tonnām karameļu un apgādā ar tām simtiem Latvijas veikalu
Ja kļūst skumji vai drūmi, jādodas uz Jelgavas Karameļu darbnīcu. Gaišās telpās vizuļo priecīgu toņu karameles un viegli smaržo pēc sīrupa. «Maigus miegus atvelk peles, kūst uz mēles karameles,» atceramies kādreiz Ingus Pētersona dziedātu dziesmu ar Pētera Brūvera vārdiem. Māsu Ilzes Priževoites un Ingas Zagdajas izveidotais karameļu bizness nepilnu trīs gadu laikā uzņēmis karuseļa cienīgus apgriezienus.
Tas, cik skaisti viss noticis, pierāda, ka māsas piedāvā kaut ko daudz vairāk par konfektēm – iespēju kaut uz dažiem mirkļiem justies kā bērnībā, kad varējām, bezbēdīgi kūļājot kājas, justies laimīgi tāpēc vien, ka konča aiz vaiga.
Nekādu noslēpumu!
Kur karameles, tur bērni. Pie mazās ražotnes ik pa laikam drūzmējas bērndārznieku, klasesbiedru, dzimšanas dienu svinētāju grupiņas. Karameļu darbnīcā vienā telpā ar veikalu ir demonstrācijas galds, pie kura var vērot, kā divi karameļu meistari muskuļotām, tetovētām rokām staipa kilogramiem smagas, jau iepriekš katlos uzvārītas un sagatavotas karameļu masas. «Vai zināt, no kā veido karameles?» bērniem vaicā maza auguma dāma ar labsirdīgu smaidu. «Galvenās sastāvdaļas ir ūdens, cukurs un glikozes sīrups. Karameles ir daudzkrāsainas, vai ne? Taču mums ir tikai trīs dabīgās krāsvielas: beta karotīns, no kā iegūst visus dzeltenos un oranžos toņus, zaļā krāsviela, pagatavota no spinātu un nātru sulas, bet sarkanā krāsa, kas karamelēs var mainīties no maigi rozā līdz pat bordo, ir melno burkānu sulas koncentrāts.» Izrādās – krāsa karamelēs mainās skābekļa iedarbībā. Tās intensitāte un tonis ir atkarīgs no tā, cik ilgi karameļu meistari staipa saldo masu. Gluži kā debesmannai, kas krāsu maina, kamēr to puto.
Staipot, vijot, lokot karameļu masu, meistari izgatavo no tās varenu bomi. Pagriežot tā galu bērniem, atklājas, ka sarkanās masas vidū viņi ir izveidojuši zemeni.
Bet varot ieveidot arī ābolu, traktoru ar visiem četriem riteņiem un dažādus uzrakstus. «Bet kā no tādas lielas konfektes var izveidot mazas?» prasa kāds no bērniem. Seko neticamais. Kamēr smaidīgā sieviete lēnām šurpu turpu rullē apmēram piecus kilogramus smago karameļu rulli, meistars vienā galā no tā izvirpina smalku karameļu stīdziņu. «Karamelei ir aste!» – «Nē, tā ir čūska!» sauc bērni. Kad «aste» sacietē, to sacērt mazos gabaliņos, un bērnu rokās nonāk mazas, sarkanas karameles, katrai vidū sārta zemenīte ar zaļu lapiņu.
Karameļu darbnīcā katrs, kas vien vēlas, var redzēt, kā meistari ar rokām, bez kādas iekārtas palīdzības, pagatavo garšīgās konfektes. Ne visas Latvijas ražotnes ir atvērtas interesentiem, tāpēc ļaudis veikalā ir gandrīz nepārtraukti, un ekskursijas darbnīcā ir saplānotas divus mēnešus uz priekšu. «Es saprotu, kāpēc citi uzņēmumi nelabprāt laiž ekskursantus ražotnēs – grūti ievērot higiēnas normas, un ziņkārīgo pūļi traucē ražošanas procesam,» saka Ilze. «Bet mums ekskursantiem ir izveidota pilnīgi atsevišķa demonstrāciju zāle, un tajā karameļu darināšanu var vērot bez maksas.»
Bez maksas?! «Jā, ļoti veiksmīgs risinājums,» apstiprina Ilze. Jo saldummīļi no visas Latvijas, uzzinot, ka par ekskursiju nav jāmaksā, steidzas braukt uz Karameļu darbnīcu. Pat uzzinot, ka par pašu rokām izgatavotu karameli jāmaksā divi eiro, nevienam nešķiet par dārgu. Līdzās demonstrāciju galdam ir veikals ar karameļu pilniem plauktiem. Reti kurš spēj pretoties kārdinājumam kaut ko nopirkt. «Tā mēs iegūstam jaunus klientus,» rezumē Ilze.
Tikai pirms trim gadiem, 2013. gada augustā, Ilze kopā ar māsu Ingu pirmo reizi mazā Jelgavas amatnieku un mājražotāju tirdziņā piedāvāja pašu gatavotās konfektes. Toreiz tās izskatījās tik atšķirīgas no rūpnīcu ledenēm, ka daudzi pircēji jautāja – tās ir krelles? Vai pogas? Bet trīs gadu laikā māsu gatavotajām karamelēm atradušies pircēji simtos Latvijas veikalu, no šī gada tās nopērkamas arī vairākos Maxima, Rimi un Mego veikalos. Vēl pērn Karameļu darbnīcā meistari izgatavoja 35 tonnas konfekšu, bet šogad jau līdz septembrim bija pārdotas vismaz 40 tonnas, tātad šis gads būs vēl ražīgāks.
«Mana mammīte,» Ilze iepazīstina ar ekskursiju vadītāju Birutu Beitiņu. «Šis ir ģimenes bizness.» Ilze ir 15 cilvēku uzņēmuma stratēģijas un mārketinga vadītāja, viņas mamma gādā, lai visi no darbnīcas iziet priecīgi, ar saldu garšu mutē. Ilzes deviņgadīgā meita Enija kā našķu eksperte un viena no tirdziņu pārdevējām piedalās visās Karameļu darbnīcas sapulcēs. Bet pati ideja veidot šādu mazu konfekšu fabriku bija Ilzes māsai Ingai.
Sākumā neviens neticēja
«Teikšu godīgi – sākumā neviens no mums neticēja māsas idejai,» saka Ilze, kas Karameļu darbnīcā uzņēmusies runāt arī māsas vietā, kura no publicitātes vairās. Ilze stāsta, ka reiz, Ingai sēžot pie stūres mašīnā un domājot dažādas domas, iešāvās prātā jautājums: «Kāpēc Latvijā neražo karameles?» Inga gan neesot ģimenes lielākā saldummīle, taču kopā ar māsu bērnībā bija gan cukurgailīšus, gan gotiņas no lauku krējuma gatavojusi.
Kas karameļu gatavošanā ir tik sarežģīts? Jautājuma urdīta, viņa internetā sameklējusi meistarus Polijā un drīz vien devusies pavērot, kā taisa konfektes. «Viņa lūdza poļiem, lai iemāca gatavot karameles. Bet poļi par to paprasīja tādu naudu, kādas mums nebija. Nevarēju iedomāties, ka man kādreiz būs tā jāsaka, bet labi, ka nebija,» stāsta Ilze. Jo tikai mēnešiem ilgi izmēģinot dažādas tīmeklī atrastas karameļu receptes un turpinot eksperimentus, Inga izveidoja savu izpratni, kā jāgaršo, jāizskatās, jākraukšķ īstai karamelei.
Tomēr pirms vairāk nekā trim gadiem, kamēr Inga vēl būrās ap katliņiem, Ilze skeptiski pie sevis domāja, ka māsa ar saviem «čupačupiem» tikpat neko lielu nopelnīt nevarēs. Viņas skepse izkusa vienā 2013. gada augusta vakarā, kad Inga paaicināja māsu palīgā sasiet lentes konfekšu turzām. Inga bija noīrējusi mazu vienistabas dzīvokli, kur gatavot saldumus, reģistrējusies par mājražotāju un gatavojās pirmajam iznācienam mazā Jelgavas sestdienas tirdziņā. «Iegāju mazajā virtuvītē, ieraudzīju, ko viņa tur dara, un joprojām atceros tās patīkamās trīsas, kas man bija, saprotot – māsa ir radījusi brīnumu,» atceras Ilze.
Viņa ne tikai palīdzēja apsiet lentes karameļu iepakojumiem, bet nākamajā dienā stāvēja tirgū un pulcināja pircējus pie konfektēm. «Tajā dienā atklāju sevī pārdevējas talantu,» saka Ilze, kura drīz pameta juristes darbu, lai palīdzētu māsai. Pēc rudens Miķeļdienu un Mārtiņdienu tirdziņiem strauji tuvojās Ziemassvētku laiks, kurā pieprasījums pēc karamelēm bija tik liels, ka kļuva skaidrs – darbība jāpaplašina. «No vienistabas dzīvoklīša mums arī vajadzēja aiziet. Tādās telpās karameļu darbnīcu neizveidot. Turklāt kaimiņiem bija radušās aizdomas, ka mēs nodarbojamies ar kaut ko nelegālu. Policisti nāca pārbaudīt, vai taisnībai atbilst kaimiņu sūdzības, ka mēs kandžu dzenam,» atceras Ilze.
2014. gada martā māsas reģistrēja savu uzņēmumu un noīrēja 40 kvadrātmetru māju, kur gatavot karameles. Bet arī tur lielā pieprasījuma dēļ kļuva par šauru. «Sapratām – ja nepaplašināsimies, mūsu bizness uz attīstību nebūs vērsts,» stāsta Ilze. Meklējot lielākas telpas, māsas par vispiemērotāko nelielai ražotnei atzina kādreizējās kafejnīcas Atpūta ēku, kas jau vismaz trīs gadus stāvēja neapsaimniekota un neapkurināta. Lai varētu vienstāva namu iegādāties, māsas, izmantojot Altum programmu, aizņēmās 60 tūkstošus eiro. «Par aizdoto naudu iegādājāmies ēku, bet renovācijā ieguldījām pašu nopelnīto,» stāsta Ilze. Tagad zem viena jumta ir ražotne, administrācijas telpas, demonstrāciju vieta un neliels veikals. Lai gan nams nav pilsētas centrā un to nerotā gaismas reklāma, tas palīdzējis Karameļu darbnīcai kļūt redzamākai nekā pirms gada – uz to brauc interesenti, potenciālie klienti un sadarbības partneri no visas Latvijas. Uzņēmums ir atvērts visiem, un karameles tajā top visu acu priekšā.
Ne gads bez peļņas
«Mēs ļoti lepojamies ar to, ka esam tik jauns un jau veiksmīgs uzņēmums. Tas dod lielu motivāciju turpināt,» saka Ilze. Viņa uzskata, ka straujā izaugsme bijusi iespējama, tikai pateicoties pašu strādīgumam. Jo vairāk taujā pēc karamelēm, jo vairāk tās gatavo. Pieņemti darbā jaunieši vecumā no 19 līdz 21 gadam, kuriem nav pieredzes pārtikas ražošanā, bet kuri strādā ar lielu prieku un jaudu.
Pārsvarā ražotnē strādā jauni vīrieši, jo staipāmā karameļu masa ir vidēji deviņus kilogramus smaga. Bet viņu vidū ir arī viena, pēc Ilzes vārdiem, «smalka meitene», kura ļoti labi tiek galā ar saldo masu. «Man ir liels gandarījums un prieks par mūsu karameļu meistariem, kuri attīsta savu talantu tā, ka mēs te paši brīnāmies,» Ilze stāsta, kādi sajūsmas pilni izsaucieni ir tad, kad bērni ierauga konfektes vidū tīģeri vai gulbi.
Karameles zīmējuma vai raksta izveidošana esot viens no sarežģītākajiem uzdevumiem. Nemaz tik vienkāršs nav arī karameļu izstiepšanas process, un arī sacirst tās jāmāk. «Ja griež, tad aizstiepj ciet zīmējumu. Tāpēc jāpagaida, lai masa sacietē, un tad jācērt mazos gabaliņos tā, lai ornaments paliek redzams,» pamāca Ilze. Lielā pieprasījuma dēļ ir bijusi doma mehanizēt ražošanu, bet, izpētot karameļu ražošanu citviet pasaulē, māsas secināja, ka īstu karameļu gatavošanu nav iespējams pilnībā mehanizēt. «Var nopirkt ražošanas līnijas, bet tās ir dārgas un ražotu tik daudz konfekšu, cik Latvijas tirgum noteikti nevajag,» saka Ilze. Viņa neslēpj, kādreiz domāja – kad uzņēmumam būs ražotne un laba reputācija, būs jāgādā par eksportu. Bet tagad ar to nesteidzas. Jo tad būtu jāgādā arī par konfekšu derīguma termiņa paildzināšanu. Bet Karameļu darbnīcas saldumi veidoti tikai no dabīgām izejvielām, nav nevienas sintētiskas sastāvdaļas un nevienas piedevas krāsas, izskata vai glabāšanas ilguma uzlabošanai. «Esam jauns uzņēmums, mums pašu mājās vēl ir daudz darāmā. Latvijas tirgus mums ir ļoti piemērots,» rezumē Ilze. Viņas teikto pierāda skaitļi. Pagājušā gada apgrozījums bija 132 tūkstoši eiro, šogad gaidāms jau divreiz lielāks.
«Ideju ir tik daudz, ka roku nepietiek. Piemēram, saldās pastilas. Sākumā radījām vienkāršas šokolādes, vaniļas un zemeņu pastilas. Bet tad sāka birt idejas, ka var būt arī pīlādžu pastilas ar kaltētiem pīlādžiem, piparmētru, granātābolu, mango un pistāciju,» stāsta Ilze, kura ļoti labprāt aprunājas ar klientiem un veikala pircējiem un sarunās gūst jaunas idejas. Reiz kāds pircējs stāstījis, ka lieto priežu čiekuru sīrupu un jautājis, vai iespējams no tā pagatavot saldumus. Lūdzu – tagad Karameļu darbnīcā nopērkamas priežu čiekuru sīrupa karameles ar kadiķogām.
Dzinējspēks, kas liek darboties biznesā
Gandarījums. Kad kļūst grūti, kāds klients pasaka: «Kādi jūs esat malači!»
Lielākā kļūda, kas devusi mācību
Radusies uzticēšanās dēļ. Bet mēs neesam no šīs kļūdas mācījušies. Esam nolēmuši, ka vilšanās dažos cilvēkos nedrīkst liegt uzticēties citiem.
Vērtīgākais padoms jaunam uzņēmējam
Noteikti nebaidīties! Ja mēs būtu visu sīkumos apzinājušies, kam jāiziet cauri, būtu sabijušies. Galvenais – rīkoties!
Komentāri (29)