Lai padomju gados radītu, reizēm vajadzēja da Vinči daudzpusīgos talantus un Makjavelli viltību. Kinorežisors Jānis Streičs stāsta par piecām tālaika filmām
Jānis Streičs savas astoņdesmitgades priekšvakarā ir vienā skrējienā: intervijas un fotosesijas seko cita citai, telefons zvana gandrīz nepārtraukti, mūsu sarunas laikā ar ziediem un jaunās grāmatas maketu ierodas arī kinozinātniece Daira Āboliņa un izdevniecības dāmas. Vērojot, kā Streičs acumirklī pārslēdzas no vienas problēmas uz citu, iešaujas prātā, ka tādi vīri varētu nākt no renesanses laikiem: ar stingru mugurkaulu, dāsni apdāvināti, uzmanīgi un viltīgi.
Jānis Streičs ir viens no latviešu kino stūrakmeņiem, uzņēmis 22 filmas, lielāko daļu – padomju cenzūras, Maskavas kontroles un pašmāju uzraugu traucēts. Daudzas no tām ir kļuvušas par klasiku, bez kuras mēs nevaram iedomāties savu dzīvi. Viņa filmas bija ieguvušas milzu popularitāti ne tikai Latvijā, bet visā daudzmiljonu Padomju Savienībā, sestajā daļā zemeslodes, un «brālīgajās» sociālisma valstīs. Viņa izcilo Teātri ar Vijas Artmanes Džūliju redzēja ungāru režisors Ištvans Sabo. Un pēc tam tā arī nepārspēja Holivudā uzņemtajā Būt Džūlijai ar Aneti Beningu galvenajā lomā. Streičs saņēmis balvas starptautiskos festivālos. Paradoksālā kārtā tikai viena viņa filma – Limuzīns Jāņu nakts krāsā – nav ieguvusi ievērību ārpus Latvijas, un režisors zina, kāpēc.
Jautāts, vai ir kāda filma, kurā viņš stāstītu par sevi, Jānis Streičs kļūst gandrīz vai pikts. «Visās ir par mani! Ja gribat zināt, Teātris arī ir par mani! Nenopietnajā cilvēkā ļoti daudz ir par mani. Un Rūdolfa mantojumā. Es jau netaisu nekādus humorus, es ielieku filmās savas nebūšanas, un cilvēki smejas. Varbūt par mani.»
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.