Neizbēgamā latviskuma brīnums

Mārtiņš Brauns 65. jubilejā atskatās uz klasiķa cienīgu veikumu

Komponista Mārtiņa Brauna radītie skaņdarbi ir gan Dziesmu svētku repertuārā, gan Latvijas kultūras kanonā, leģendārās rokgrupas Sīpoli mūzika arvien skan gan koncertos, gan radio, un monumentālā Saule, Pērkons, Daugava pat kļuvusi par katalāņu neatkarības himnu, līdzīgi kā pirms ceturtdaļgadsimta bija mūsu Atmodas himna.

Taču meistars nelabprāt piekrīt intervijai. Viņa īstā atskaite būšot koncerti šoruden, bet “piedrazāt informatīvo telpu ar pļāpāšanu par dzīvi” viņš nealkstot. Kad tomēr satiekamies svētdien viņa mājas dārzā vecajā Baltezerā, Mārtiņš sev raksturīgajā ironiskajā stūrainumā pukojas: “Viss ir apstāstīts, izstāstīts – nu, ko vēl? Nu, kas ir sešdesmit pieci? Smiltis birst vecim!”

Smiltis? Aleksandram Kublinskim šodien astoņdesmit, bet radio tik un tā dzied par mazo Janu.
Mazā Jana pati ir kādus četrdesmit gadus veca jau.

Varbūt drīzāk nu jau sešdesmit… Bet jūs šodien bijāt baznīcā. Esat teicis, ka reti ejat uz baznīcu…
Domāju, katrs cilvēks meklē. Lasīju, ko no mūsu Zinātņu Akadēmijas kāds teica – ka viņš neticot Dievam, viņš zinot, ka Dievs ir. Man ļoti patīk tas, ko viņš saka! Jo ir pilnīgi neiespējami, kad paskatāmies dabā – vai tā ir lapiņa, vai tas ir kukainis, vai gravitācija…

Gravitācijas viļņi nupat atklāti.
Jā, mēs nevis atklājam radīšanu, mēs rezultātu pētām! Tas, ka cilvēks rada cilvēku, arī ir kaut kāda ģeniāla neaptveramas idejas realizācija. Kad cilvēkam nāk pēcnācēji – kurā brīdī gars ienāk, kā tas ir? Mēs neko nezinām. Ir visādi minējumi – baznīckungu, un citiem ir halucinācijas, citiem tiešām kaut kāda atklāsme. Bet mēs nezinām.

Jums patīk zinātnieka teiktais, ka viņš zina? Pats reiz teicāt, ka pirmais bauslis esot – tev nebūs zināt!
Tieši tā! Man patīk tas, ko viņš teica, bet es arī joprojām uzskatu, ka, ja runājam par ticību, tad jau izbeidzas ticība, ja mēs zinām. Un, ja man kāds tic, tas ir burvīgi. Bet, ja kāds zina, ka es to un to darīšu, tur vēl nekāda mīlestība nesākas. (Smejas)

Esat teicis, ka šis neesot jūsu laiks, un arī – ka jums esot grūti rakstīt, jo šķietot, ka viss, ko rakstāt, ir “draņķis”…
Tā tas vienmēr ir bijis.

Vai nav dīvaini, ka to saka cilvēks, kura radītais ir kultūras kanonā?
Man liekas, ka tas ir visas radīšanas pamatā. It sevišķi, ja atceros, cik esmu kino rakstījis – man vairāk nekā simt vai divsimt filmu ir, lielas un maziņas, visādas. Man iedod darbu, un apmēram pēc divām dienām es zvanu režisoram – vecīt, piedod, es laikam nevarēšu, tukša galva. Mokos, kaut ko klimperēju un brīnos, cik stulbi. Paiet mēnesis vai citreiz nedēļa, un tu skaties – viss ir gatavs! Un pašam vēl patīk kaut kas. Lūk, tie ir podi!

Kurā brīdī un kā notiek, ka pēkšņi ir gatavs?
Lūk, tas atkal ir tas, ko nevar pateikt vārdos. Nē, nu, var mēģināt. Citreiz tā ir rotaļa – tev ir labs garastāvoklis, un tu rotaļājies, spēlē un spēlējies. Nevis tā – kā tev uzkritīs roka, tā būs labi -, bet kaut kādā rotaļas veidā tas nāk. Citreiz tā ir varbūt ideja kaut kāda – teksta divu, trīs, četru vārdu atslēgšana ar citādu atslēgu. Man grūti tagad izdomāt, kādus vārdus… (Domā) Nu, vienalga – “es domāju”. Ja es lieku mūziku apakšā, varu pateikt kategoriski: “Es domāju!” Varu pateikt trīcošā balsī – ka es domāju, bet īstenībā man galva ir tukša. Es varu būt nāvīgi nikns un teikt, ka es domāju, un jūs, duraki, neko nesaprotat. Tā ar muzikālu atslēgu var jebkuru tekstu mēģināt atslēgt.

Varat. Tad kāpēc šis nav jūsu laiks?
Kāpēc šis nav mans laiks? Es klausos mūziku – ja es klausos -, un tā no sirds, ka es būtu aizrāvies un kaifotu par to – tas notiek ļoti retos gadījumos. Otrkārt, tas, ko raida visas raidstacijas, gandrīz visas, varbūt izņemot Radio 3, – es jūtu, ka tas ir tirgoņu radīts produkts. Tā nav jaunrade, tas ir tirgoņu radīts. Ieskaitot pat akadēmisko mūziku. Man sāk rasties šaubas pat par tā saucamo garīgo mūziku, kas tiek sacerēta latīņu valodā no tekstiem, kuri jau ir drillēti un muļļāti tūkstoš reižu. Protams, ka ir mūžīgās patiesības, un tā tālāk. Bet, ja nu reiz psalmos ir – “dziediet tam Kungam jaunu dziesmu” -, tad tas, ko es dzirdu, nav jauna dziesma. Tā ir veca dziesma. (Smejas)

Bet tā ir citu mūzika. Kāpēc nav jūsu laiks?
Es jūtu, ka tas, kas tiek popularizēts, tiek sists un dzīts tautā. Tagad jau mūzika paliek populāra piespiedu kārtā, caur sišanu – menedžeris samaksā raidstacijai, raidstacija noraida desmit reižu un pati uztaisa sev, ka tas ir hītu saraksts. Tā tas visā pasaulē notiek, ne tikai Latvijā. Ja runājam par tādiem mūzikas pirmsākumiem, tad tomēr bija laiks, kad bija pagrīdes mūzika, cilvēki meklēja – kur ir? Un tas pat bija aizliegts. Tagad nav meklēšanas procesa – tev dauza galvā, un tev liekas, ka tas ir labi, jo desmit reizes spēlēts.

Vai tie tomēr nebija divi procesi – viens bija Latvijā aizliegtais meklēšanas process, bet otrs – visur, arī brīvajā pasaulē notikušais rokmūzikas pārrāvums 1975.gadā, kad gāzās pāri kājminamā disko plūdi?
Jā, jā, šitie marši, lai stulbenim iesistu galvā – redz, kur ir viens, divi, trīs, četri! Nevis kaut vai vecais rokenrols, kas arī ir absolūti primitīvs, bet tev dod vēlēšanos sist uz divi plaukstas. (Sit plaukstas) Tas prasa kaut kādu tavu radošo līdzdarbošanos. Bet tas, ka tev sit priekšā takti, izslēdz tavu radošo līdzdarbošanos. Ja es redzu, ka uz skatuves cilvēciņš dzied un rāda publikai priekšā – sitiet plaukstas! – es nekādā gadījumā tās nesitīšu. Jābūt, lai man rodas vēlēšanās, lai jūtu, ka mani sašūpo šī mūzika, un man gribās iemaukt līdzi. Bet “visi dara tā!” man ir ļoti alerģiski. Es zinu, ka cilvēki dažādos laikos tika sodīti par to, ka nedarīja tā, kā visi. Bet komponista, gleznotāja, dzejnieka pienākums ir jaunrade. Un jaunrade – tas nav “visi dara tā”. “Visi dara tā” ir plaģiāts vai zagšana. Mans dzīves princips noliedz to “visi dara tā”. Jā, ir kaut kādas likumības, ir valoda, kura ir jāiemācās, un visi runā valodā. Bet, par ko un kā runāt – tas ir manas fantāzijas ziņā.
Bet tas netiek pieprasīts. Es zinu, ka pat ansamblim Queen ir bijis ļoti grūti izsist raidstacijā kādus gabalus, kuri metrāžā pārsniedza parasto normu – trīs, četras minūtes, ko vajag, lai var starpā reklāmu palaist. Man arī raidstacijā, ne jau tajā mīļākajā, uzbāzās, lai es iesaku savus mīļākos personīgos gabalus. Es pateicu – man patīk tas un tas…

Kas tieši?
Neatceros vairs, vai tā bija Trakā Līze vai kas. Bet man pasaka – nav formāts. Aha! Tad meklē formātu un nesauc mani! Ja man mūzika interesē, es to klausīšos – nu, varbūt stundu ir grūti, bet 55 minūtes noteikti var. Bet, ja nepatīk, tad jau otrajā minūtē, un es tikai pārbaudu savu pacietību – varbūt piektajā minūtē kaut kas tomēr parādīsies. Tas ir kā ar grāmatām – tu lasi, garlaicīgs materiāls, un pēkšņi kādā divdesmitajā lappusē ieslēdzies iekšā, un nekas tur nav garlaicīgs, viss ir labi.

Saprotam, ka ir komercializācija un lētums, bet tik un tā ir taču radošas personības, talantīgi cilvēki.
Ir. Bet mans skats uz mūsu laiku ir – neko nevaru pārmest vērtību ziņā, bet gribu teikt, ka ir interpretāciju laiks. Ir izpildītāju, solistu laiks. Jo ir meistarīgi instrumentālisti, burvīgi diriģenti, kolosāli orķestri, nepārspējami ģitāristi – jau arī Latvijā. Opermūzikā arī – brīnišķīgi solisti. Populārajā mūzikā mazāk. Redzu, protams, šo to cerīgu un jauku, bet te man jāpiemin, kā man liekas, gadsimta solists Latvijā – tas ir Niks Matvejevs. Jo tāda otra nav. Ne tikai tas, ka četru oktāvu diapazons, bet arī tas, ka viņš varēja visu ko nodziedāt jebkurā stilā – vai tā ir čukstēšana, vai operas balss.
Mēs šad tad divatā koncertējām. Braucam mašīnā, un viņš visu laiku kaut ko dzied, kaut ko murmina pie sevis – es pie tā esmu pieradis. Bet viņš stāsta, ka aiziet uz koncertu – arēnā vai kaut kur, tur lielais rasols no visādiem solistiem -, un Nikiņš iedziedas. Un, nesaukšu tagad uzvārdu, viens, arī populārs smukulītis, pienāk – Nik, ko tu dari? Kā, ko? Iedziedos, es katru dienu mājās dziedu. Un šis – a priekš kam vajag?
Tas pats attiecas uz konservu mūziku, kad palaid sekvenceru vai ierakstu no USB un kaut ko dziedi vai izliecies, ka dziedi. Es konservēto mūziku ciest nevaru, ja to koncertā pasniedz. Es gribu, lai tas cilvēks, kuru esmu atnācis klausīties, tieši šodien man dzied, nevis demonstrē, ko pirms kāda laika kaut kur. Vecīt, apskaties, kā šodien saule spīd! Kāpēc tu izliecies, ka šodien dziedi tā, kā toreiz, kad tu iedziedāji, kad bija sūdīgs vai labāks laiks? Kādreiz bija tā, ka Maskavas centrālā televīzija pieņēma tikai konservus. Jo aparatūra bija slikta, nebija iespējams kvalitatīvi pārraidīt.

Vai tas nenotiek arī Latvijas televīzijā?
Tas pats stipri vien notiek arī Latvijas televīzijā. Un tad, kad es redzu, ka tas nav dzīvais, ka viens nospiež “plau” jeb, angliski runājot, “play”, tad vairs negribu klausīties. Man nevajag “start” – “stop”. Man vajag, kā dzied Juris.
Runājot par laikmetu – man liekas, ka nav īsti komponistu laiks. Cilvēki, no vienas puses, atdarina un mēģina iekļauties formātā – par tiem nerunāsim, negribu brāķēt. Bet arī tā izmisīgā vēlēšanās pateikt kaut ko jaunu, it kā nebijušu, un tad tiek radīts atonāls darbs bez melodijas – uzlējums, kā es saku, – un beigās izrādās, ka arī tie uzlējumi visi ir vienādi.

Esat teicis, ka viens pats jūs esot “nulle komats kaut kas”. Varbūt nevis nav jūsu laiks, bet gan jums vajag režisoru?
Varētu pat vēl plašāk teikt – ne režisoru, bet domubiedru. Tas var būt diriģents, var būt, pieņemsim, čellists. Mēs esam labās attiecībās ar Raimondu Ozolu, simfoniskā [orķestra] pirmo vijoli. Esam jau sākuši runāt, ka – ek, kur forši būtu! Domāju, ja mēs būtu vienā nometnē kaut kādā trāpījušies vai blakus mājās dzīvotu, ka mēs katru dienu tiekamies. Tad – labi, vecīt, es skatos, ko tu vari. Jo ir izpildītāju laiks. Un tu man saki – man gribētos tā, bet man šite nevelk. Un tā mēs kopā – es zinu, ko viņam vajag, un es jūtu, kā gribu to pateikt.
Tas ir vienalga, vai tas ir režisors vai diriģents, vai mūziķis, bet lai beigu beigās tas ir tuvs cilvēks, kam es uzticos un kas man uzticas. Es varētu teikt, ka man ir tā laime būt nevis pirmajam radītājam, bet gan izpildītājam. Es, pieņemsim, izpildu Kaspara Putniņa vēlēšanos radīt korim, klavierēm darbu. Mans draugs, režisors Uģis Brikmanis ir sameklējis Skujenieka tulkotu tekstu, mēs visi trīs esam kopā, es rakstu, parādu – oi, tas ir forši, bet tajā vietā, zini, nē, liekas par prastu. Es klausos, vai ir, vai nav par prastu, nākošreiz varu viņam pateikt, ka tas tomēr nav par prastu, vai tas, ko nosauca par foršu, tomēr nav forši. Tā darbs veidojas. Nu, kā – viens nav karotājs! Ir berze vai ne berze, fizikāla kaut kāda īpašība, kā doma pārtop. Bet ir arī darbi, kurus esmu rakstījis absolūti bez otra cilvēka iniciatīvas.

Tie ir tie, kurus atradāt, dienām apkrāvies ar dzejas grāmatām?
Jā, tieši tā – apkrāvies ar grāmatām, izlasījis četrdesmit dzejoļu grāmatas, neatradis nevienu dzejoli, pēc tam ņēmis vēlreiz un atradis, ka pirmajā grāmatā pirmajā lappusē kaut kas ir. Un tad pusgadu vai gadu mocījies.
Ir man kora dziesma Ziedu kompozīcija, Plūdoņa dzejolis – “ābeļziedu melodijas, ceriņsmaržu simfonijas”. Es domāju – re, kur forši, nekādas problēmas! Un es uzrakstīju diezgan ātri pirmās četras vai astoņas taktis. Pašam patīk. Tālāk neiet. Šo dziesmu es rakstīju veselu gadu. Un varbūt būtu rakstījis ilgāk, ja maestro Račevskis nebūtu uzzinājis, ka es pie tās strādāju, un sācis dot termiņus.

Atkal režisors?
Jā, jā, vagars! Termiņš, un tad tev jānodod! Nē, nu, tādu es nevaru nodot! Nu, labi, šoreiz ne, bet tad – nākamais termiņš! Ja tev līdz Jaungadam nebūs, tad nekā. To dziesmu es rakstīju gadu, tā ir izslīpēta, tagad ir Konservatorijas mācību līdzeklis diriģentiem, kanons jau – to jāvar nodiriģēt. Ir koncertos un izklausās, kā būtu komponēta divās stundās vai pusstundā – vienā elpas vilcienā.

Vai esat atklājis un sev formulējis, kam jābūt dzejolī, lai tas iedvesmotu uzrakstīt vismaz pirmās četras taktis?
Kā kuro reizi. Bet toreiz man patika tas, ka nav problēmu. Biju rakstījis daudz ar problēmām.

Kā tas ir?
Vai nu tā bija patriotiska tēma, krievu laikā it sevišķi, kad tas bija aizliegtais saldais auglis, vai nu kāds erotisks zemteksts. Vai nu, ja tas bija teātra vai kino režisora pasūtījums, es skatos tajā uzvedumā vai filmā lietu, kas man iepatīkas – ja man uzreiz nepatīk, pieņemsim, ja pats nebūtu šo lugu ņēmis. Skatos, kas tur pietrūkst, ko no sevis varētu iedot klāt. Vai – kas man tur tā patīk, ka varētu. Es nevaru, kad man nepatīk. Vai man patīk scenogrāfija? Oi, man šī aktrise patīk! Johaidī, un viņa uz mani neskatās nemaz! Katru reizi vajag atrast to āķīti, kas atraisa ieinteresētību.

Vai līdzīgi bija arī ar kanonisko Saule, Pērkons, Daugava, ko izvēlējāties rakstīt nevis pats, bet gan tāpēc, ka bija luga?
Es rakstīju [režisoram Valentīnam] Maculēvičam Daugavu. Saule, Pērkons atkal ir tas variants, ka es to uzrakstīju ļoti ātri, pusstundā. Tikai tās attīstības etaps cauri nāca gadiem, kamēr tā ir tādā formā, kādā ir tagad – ar visām starpspēlēm, ar izmestu ārā vienu pantiņu, ar orķestrāciju, kad viss tīrraksts ir pabeigts. Reāli pabeigta tā bija vairāku gadu laikā, kaut gan uzrakstīta faktiski pusstundā – jau varēja dziedāt.

Arī par Līvu Dzimto valodu esat teicis – dzejolis kā dzejolis, bet dziesma varena. Kā no vienkārša dzejoļa top himna?
Nu, Dzimtai valodai ir brīnišķīga atslēga. Ja lasi to dzejoli – vai, cik skaisti, jauki – dzimtā valoda, pļa, pļa, pļa, pļa! Bet, kad dzied ar skaudrumu, ar ķērcienu, es saprotu, ka dzimtā valoda ir apdraudēta un ka es tev neļaušu iet postā! Tā ir atslēga. Viņš [Jānis Grodums] ir atslēdzis šo dzejoli.

Bet Saule, Pērkons, Daugava var dziedāt dažādi, un tik un tā ir skaisti… Cita atslēga?
Bet tur nav pajūsmots, cik saulīte skaisti spīd un cik labs Pērkona tētiņš.

Nē, bet tur kaut kas ir mūzikā. Kas tas ir?
Enerģētika. Tur noteikti ir enerģija, nepielūdzama enerģija. Jo tā man arī nāca taktsmērā, kas ir galīgi nedemokrātisks – septiņas ceturtdaļas. Ja spēlētu citu gabalu septiņās ceturtdaļās – nu, neuztvertu, nepieņemtu. Bet šīs septiņas ceturtdaļas kaut kā aizgāja. Tur arī kaut kas mistisks, brīnums ir.

Uzskata, ka, lai nu kurā, bet šajā dziesmā gan ir ārkārtīgi daudz latviskuma. Kā jums pašam šķiet?
Nu, tas ir neizbēgams latviskums. Ir viena interesanta lieta, kas saistās ar manu pārliecību un ko man kādreiz melnsvārči pat ir pārmetuši. Ir melnsvārči, kuri neļauj Saule, Pērkons dziedāt savā baznīcā…

Nupat bijāt baznīcā, bet sakāt – melnsvārči…
Jā. Viena lieta ir ticība, otra – cilvēku konkurējošās institūcijas, cīņa par varu, naudu un visu pārējo. Nesaku, ka mācītāji ir slikti, brīnišķīgus mācītājus zinu. Un nesaku, ka tas sliktais ir slikts, jo viņš varbūt vienkārši citādi domā, ar citu atslēdziņu. Ka, ja es tagad nodziedu Saule, Pērkons, Daugava, tad mana ticība ir pie ozola izlieta biezputra, lai kumeļš atskrietu. Nu, tā ir ļoti naivulīga cilvēku ticība. Tā, kā es no vienas tantiņas dzirdēju – ka viņa negribot paradīzē, tāpēc, ka tur ir garlaicīgi. Viņa domā, ka tur ir tikpat garlaicīgi kā baznīcā, piemirstot to, ka viņa tiek tuvāk tam procesam, kur notiek visa radīšana. Kur rodas viss, sākot ar spindzeli un beidzot ar vulkānu izvirdumiem un komētām. Ka tā ir bezgalīga interesantas informācijas jūra. Nē, viņai paradīzē ir garlaicīgi.

Bet kuri neļauj dziedāt baznīcā?
Ir gadījies. Man ir dziesma Kur miers, tā arī tiks atskaņota manā jubilejas koncertā Nacionālajā teātrī. Kori to bieži atskaņo, bet tur būs ar orķestri. Viens no režisoriem, kas man mīļš un kas man pavēra ceļu, un mani pat Londonā pēc tam aicināja kā komponistu, ir Juris Podnieks. Būdams dokumentālists, viņš sapņoja uzņemt filmu Jāzeps un viņa brāļi. Un tur tas joks – ir Jāzeps un brāļi Bībelē, un ir Jāzeps un viņa brāļi, Rainis. Un tad domāju – tagad Juris ir aizgājis, un viņa piemiņai ko var uzrakstīt? Un atkal ar manu draugu un domubiedru meklējām, izrakām Raini, un beigās Galā un sākumā ir divas rindiņas – “kur miers, kur mājas?” Viss, vairāk nekā. Piekombinēju psalmu klāt piedziedājumā: “Kur miers? Kur miers? Uz tevi, Kungs, es paceļu savu dvēseli, lai mana dvēsele tev dzied un necieš klusu. Kur miers? Kur mājas?” Savienojās it kā Raiņa Saules ticība ar psalmiem. Un man liekas, ka tas viens otram pretī nerunā.
Mana dziļākā pārliecība ir, ka, ja ir augstāka, vienalga, tradīcija, ticība vai kā, nevar noliegt – ja Dievs ir radījis latviešus, ja Dievs ir radījis tautas ar savu kultūru, ar savām pasakām, ar savām teikām, ar saviem ticējumiem, tad tas vienojas ar Dievu.
Un tādā veidā man iznāk, ka Saule, Pērkons, Daugava, manuprāt, var dziedāt baznīcā. Tā ir tik ļoti daudz dziedāta Somijas baznīcās, kad Sindi putnu dārzs bija, un somi cēlās kājās, nesaprazdami, par ko ir runa.

Vai tas ir tikai latviskums, ja somi ceļas kājās un ebreji Izraēlā raud, to dzirdot, kaut arī nesaprot vārdus? Kas tas ir?
Es negribu sevi lielīt vai kā. Es nesaprotu, kas tas ir.  Es tikai varu teikt, ka mīlu šo būšanu. Tur ir mana spītība arī iekšā. Tās septiņas ceturtdaļas – tā ir mana spītība, mans huligānisms. Tas ir kaut kā, nezinu, kā, bet iekšā.

Var pavaicāt no otra gala – vai šlāgeraptauja ir latviska?
Tā ir lieta, kas man neinteresē.

Bet latviešu tauta ļoti pārdzīvoja, ka to varētu aiztaisīt ciet, un jutās laimīga, ka tomēr ne.
Es nenoliedzu un nekritizēju Radio 2 par šito te…

Vai tad tā nav LTV1?
Ā, jā? Nē, nu, Guntis Skrastiņš ir prīmā puika! Jā… Ir interesanti ar tiem šlāgeriem, ka nesasniedzams augstums tiem tomēr ir Raimonds Pauls. Un viss pārējais, kas nav Pauls, ir, nu, pamatīgas kāpnītes uz leju.
Vienīgais, es netīšām kādreiz esmu dzirdējis šo to no šlāgeraptaujas, protams, tajos gabalos, kur nav automātikas – ja tur viens “play” nospiež, tad es uzreiz slēdzu ārā, – es dzirdu, ka gabals ir primitīvs, bet baigi labi ģitārists spēlē! Baigi prot! Tur vienai no tām blicēm piejūgts labākais saksofons – nu, naudiņu vajag cilvēkam. Viens otrs, kas tur spēlē – jā, var paklausīties. Ne jau tos šlāgerus pašus par sevi. Tekstu dēļ viņi man parasti nepatīk. Un, ja es šito piesoļošanas ritmu izdzirdu, slēdzu ārā. Nu, jā, nav tev ritma izjūtas, un tagad tev viens sit pa galvu, lai tā rastos. Nu, labi, labi, bet tas nav priekš manis.

Vai Atmodas laikos tādu šlāgeraptauju uzskatītu par īsteni latvisku, kā uzskata pašlaik?
Man liekas, ka tā attīstība ir no kaut kā cita. Proti, es atceros, kad skolā gāju, mēs klases vakaros vai kādās dzimšanas dienās labprāt uzdziedājām “mēs sitīsim tos utainos”, Zilo lakatiņu, “tikai no tevis nav vēstules”. Tie ir šlāgeri! Tolaik tie bija aizliegti. Bet tā saikne, kur šlāgeris sākās, nav pārtūkusi. Vienīgi tāds Zilais lakatiņš ir izsāpēts cilvēkam, kas netiek pie savas mīļās, un “tikai no tevis nav vēstules” nevis tāpēc, ka tu, kaimiņos dzīvodama, man neraksti, bet gan tāpēc, ka tu esi okeāna otrā pusē un nezinu, vai esi, vai neesi dzīva – “tikai no jūras man sveicienus kaijas nes”. Tas bija izsāpēts. Cik lielā mērā tagad ir izsāpēts teksts – tas ir ar ļoti retiem izņēmumiem.

Vai lielākoties tā nav latviešu tautas masveida debilizēšana?
Nu, tur es gribētu piekrist. Nekā nevaru darīt – man ir jāpiekrīt, ka tā ir masveida debilizēšana.

Vēl viens nepārprotami ļoti latvisks komponists ir Imants Kalniņš. Kāpēc, jūsuprāt, viņš tagad slavē Putinu?
Es to nesaprotu. Varbūt viņam ir kaut kāds iekšējs aizvainojums par kaut ko. Man ir grūti spriest, jo cilvēks ir izmalies cauri Saeimas visiem koridoriem, un kādā veidā var nojūgties – es nezinu, var būt, ka nav. Viņš jau arī Korānu pats tulko.

Tas jau nav nekas slikts.
Jā, Uldis Bērziņš arī to dara, un tas jau nekas. Ir taču inkvizīcija bijusi pie kristiešiem, un teroristi ir pie muslimiem. Krusta kari un muļķība muļķību pēc. Šiīti vai sunnīti – un mirst nost. Man nav tiesību spriest, kā tas naids ir uzkurinājies. Bet man latviskumu stiprā mērā ir iepotējis Vilnis Šmīdbergs.

Viņš lika jums rakstīt latvisku mūziku, nevis atdarināt Rolling Stones un citus…
Jā, viņš kaifoja no tā, kā es atdarinu, tāpēc pasauca mani uz to Tukuma rajona ansambli, ko vēlāk es pārsaucu par Sīpoliem. Man bija pieredze rokenrolā, “firmas” mūzikas atdarināšanā, spēlēšanā, un viņam bija Katedrāles mūzikas pieredze, ļoti interesanta un latviska. Bet viņiem pietrūka roka niknuma – tā, kurš nāca, ja ne tik izteikti ar bītliem, tad ar rollingstouniem vēl vairāk un līdz pat savā ziņā šlāgeriskajiem krīdensiem, bet latviešiem tādi šlāgeri būtu kārtībā. To šlāgerismu viņiem nomāca Fogertija ķērcošā balss, aizdzina iespaidu, ka tas ir šlāgeris.
Bet par to latviskumu – tas ir no Šmīdberga un arī jau vecāku ieaudzināts. Viņi neko neslēpa, un es esmu no tiem, kas komunistu laikā zināja, ka tā ir sātana valstība, kas joprojām ir dzīva. Kā Šmīdbergs teica – ka tā agonija būs briesmīga. Un tā turpinās. Es domāju, ka Atmodu arī ļoti labi koordinēja čekisti, kas tagad ir miljonāri. Ja tu vari milzīgu armijas daļu prihvatizēt par sertifikātiem un zināt, kad to izdarīt un kā… Es domāju, ka tie komunistu līderi ir vinnētāji Atmodas gadījumā.

Ir cilvēki, kuri prot iekārtoties jebkurā sistēmā. Bet Atmoda tomēr bija laiks, kad visa tauta bija politikā.
Visa tauta! Ieskaitot krievus, kuri arī bija mūsu pusē. Vot, tas bija skaisti!
Vēl, runājot par tādām slidenām tēmām – par čekas būšanām. Tagad runā, vai tos čekas maisus taisīs vai netaisīs vaļā. Ko tur taisīs? Kas tās par muļķībām? To, ko krievam vajadzēja, viņš savlaicīgi aizvāca. Un tie, kas bija čekisti, par kuriem krievs ir aizvācis, joprojām strādā Krievijas labā. To, ko krievs gribēja novākt varbūt vai kas viņam bija vienalga – viņš safabricēja lietu un atstāja.
Es redzu no tā, kas notiek valdībā – kādi cilvēki daži ir valdībā. Domāju – nu, tu taču esi aģents! Bet esi savlaicīgi vai nu pats izvācis tos papīrus ārā no maisiem, vai nu, es nezinu, kā. Bet katrā ziņā tā ir un būs muļķošana, kas paliks arvien vienaldzīgāka cilvēkiem, jo tā paaudze jau aiziet lēnām.

Ko mēs ar to varam darīt, ja bijušo čekistu nav, kā teicis Putins, un viņi te joprojām ir?
Viņi te ir. Bet jautājums tāds – tie, kas ir legāli, varbūt te vairs nav, bet tie, kas nav legāli, sadarbojas un strādā joprojām Maskavas labā. Un sēž arī Saeimā – papīri ir izņemti.

Vai jums pašam padomju laikos bija kādas attiecības ar VDK?
Man bija – es ar viņiem sveicinājos, kas viņiem droši vien nepatika. Ar dažiem.

Ar virsniekiem vai ar stukačiem?
Par stukačiem ir tikai aizdomas. Es zinu, uz ko man bija aizdomas, bet uz aizdomu pamata man nav tiesību cilvēkam traipu likt virsū. Bet ar pašiem čekistiem man bija divu veidu kontakti.
Viens bija – izsauca un teica, ka es esmu dedzinājis ugunskuru, dziedājis Dievs, svētī Latviju! un sarkanbalto karogu plivinājis. Neko tādu nebiju darījis. Tātad vai nu kāds bija mani kaut kādā veidā apmelojis, vai nu viņi mēģināja paši safabricēt kaut kādu lietu, lai ievilktu mani tīklos. Es tur divas stundas notupēju. Atceros, manam vectēvam bija teiciens – pierādi, ka neesi kamielis. Mana mamma bija Rīgas rajona poliklīnikas galvenā ārste, kas dažu labu čekistu arī bija ārstējusi, un viņa zināja, kur piezvanīt, tad nu mani pēc divām stundām palaida vaļā.
Cita būšana bija, kad Sīpolus izvēlēja uz Maskavas starptautisko mūzikas vai kādu tur…

Jaunatnes festivālu?
Jaunatnes festivālu! Tad bija rokgrupas vajadzīgas, un bija to skaitā arī Sīpoli. Latviešu paviljona direktors bija Māris Gailis. Es te nerunāju par ideoloģisko pusi – viņš ir labs arhitekts. Smuki bija tie paviljoni uzbūvēti. Bet tad pie mums nāca klāt čekisti, stādījās priekšā. Sak, zēni, ja jums ir kādas problēmas – sakiet, mēs jums palīdzēsim.

Vai tā arī teica – mani sauc tā un tā, es esmu čekists?
Ne, ka čekists, bet, jā – “es esmu no Drošības komitejas”. Un es turpināju viņus savos koncertos sveicināt. Man liekas, ka pirms viena no koncertiem ar vienu no viņiem pat aprunājāmies – nu, kāds tad būs? Es saku – būs forši, nāc, klausies!

Jūs neesat bijis nevienā partijā, tomēr 2009. gadā kandidējāt pašvaldību vēlēšanās Garkalnē. Kāpēc bijāt izlēmis, ka jākandidē?
Mani pierunāja viens Garkalnes aktīvists. Un es domāju – es te dzīvoju. Pieņemsim, pirms gadiem sešiem, septiņiem te tā varēja sēdēt, dzert sarkanvīnu, un brīnišķīgi varžu kori skanēja no ezera. Vai es varēju vienkārši vakarā, nostrādājies, noiet ezera krastā, un tik omulīgi vardes kurkstēja. Tagad – nevienas vardes. Nekur. Ezers aizaug. Es bērnībā biju makšķernieks, tagad izbraucu kaut kur – neko nenoķēru. Es redzu, ka bandīti ir sabūvējušies tauvas zonā apkārt ezeram, piesegušies ar žogiem, nikniem suņiem un apsargiem. Bet tur es esmu bezspēcīgs laikam, lai es būtu kāds Saeimas kaut kas vai prezidents, vienalga. Te ir bandītu būšana, un nejaucies! Mums šeit ir vecais Baltezers, bet uz to pusi ir “baņģušņiks”.
Vai, piemēram, manu bijušo sievu, nu jau nelaiķi, sakoda klaiņojošs suns, bet privātais. Arī manu māsu te sakoda suns. Es tajā brīdī domāju – ja es būšu Garkalnes domē, kaut kā varēšu regulēt, lai šeit būtu dežurants, kas tos klaiņojošos suņus… Nu, diemžēl nav mums tāda likuma, ka varētu nošaut.
Un ko laiž ezerā? Atceros, padomju laikā Alfa salaida tādu indi, ka zušus, zandartus kā ūdenszāles skaloja krastā, dārzus cilvēki mēsloja ar viņiem. Bet tagad ezers aug arī ciet, un arī kaut kāda kanalizācija pa kluso tiek laista. Man likās, ka es kaut kādā mērā varētu vairāk būt saimnieks.
Avīzē lasīju, ka Raimonds Pauls, pretējā krastā dzīvo, ir attīrījis savu piekrasti no aizaugšanas, un par to viņam gandrīz krimināllietu piešuva – ka nedrīkst, ka te ir ekosistēma, kurai jāļauj attīstīties. Kāda ekosistēma? Vakardien biju ekskursijā puišelim [līdzi] uz sūkņu staciju, un tur priekšnieks pastāstīja interesantu lietu, kāpēc Baltezers aizaug. Jo visu laiku bija darbojies Gaujas – Mazā Baltezera kanāls, bet jau gadiem vairs nav. Nav caurteces. Ja gribēsi peldēties, vajadzēs mašīnas, kas bagarē ūdenszāles ārā, citādi drīz pie ezera vispār nevarēs tikt klāt. Mūsu peldvieta aizaug lēnām, ir mazs pleķītis, kas kļūst arvien mazāks.
Un viens no vadošajiem tās partijas [Rīgas apriņķa novadu apvienība] biedriem teica, ka viņiem vajag… Mums bieži vien elektrības nav, ūdens. Domāju – ja es būtu tuvāk valdīšanai, tad varbūt man būtu savs vārds sakāms. Un tad es it kā tur nokandidēju, bet labi vien ir, ka neko nevinnēju.

Varbūt vēlētāji tomēr ir gudri un pateica, ka jums mūzika jāraksta?
Jā, droši vien! Ir komponisti, kas sēž Saeimā, un uzrakstīt dziesmiņu viņiem ir tas pats, kas nopirsties. Man tā nav.

Toties 2013.gadā teicāt par Saeimas vēlēšanām: “Balsošu tā, lai neturpinātos mūsu valsts izlaupīšana un nenotiktu pārkrievošana. Un es ceru, ka arī visi pārējie rīkosies pietiekami gudri.” Vai cerības ir attaisnojušās?
Nē, klausoties tagad šo citātu, es jūtu, cik tas ir utopisks. Izlaupīšana turpināsies, cik vien var. Tas grupējums ir varu nepārsūdzami pārņēmis.

Kurš grupējums?
Tas, kas pie valdīšanas un sadalīšanas. Pie Eiropas naudas apgūšanas, piemēram, kas te ceļus visādi labo.

Premjerministrs pašlaik ir no Zaļo un Zemnieku savienības. Vai to jūs dēvējat par grupējumu?
Neatkarīgi no savienības, kurā viņš ir. Ja ir mafijā, var caur jebkuru savienību. Partijas piederība, man liekas, tur vairs nespēlē lomu. Viņš ir savā mafijā, un, ja nebalsos tā, kā vajag tam, kas viņu baro, tad viņam slikti klāsies.

Bet jums pašam ir iznācis ar Ušakovu sadarboties.
Man iznāca sakarā ar Raimonda Paula jubileju sadarboties. Ar Ušakovu es neesmu sadarbojies tieši, bet man bija liels darbs – savācu visādus Raimonda Paula gabalus, ko saprogrammēju [Rātsnama] zvaniem. Raimonds Pauls pēc tam pats noklausījās un laikam bija apmierināts, pat aplaudēja. Zvanus programmēt nav tik vienkārši kā iespēlēt klavieres. Es jau biju tajā lietā ieslēdzies, jo pēc Rīga 800 mani uzaicināja, līdzko tie zvani bija atvesti, pirmās programmēšanas uztaisīt. Tā ka pirmos Rīgas zvanus visus es programmēju, pēc tam vēlreiz papildināt vajadzēja, un ieguvu reputāciju kā cilvēks, kas prot apieties ar šo zvanu programmēšanu. Tad ir Ušakova laiks, jā, un sakrīt ar to, ka Raimondam Paulam ir lielā jubileja. Bet ne jau Ušakovs mani sauca. Uztaisījām līgumu, es izdarīju savu darbiņu, zvani skan, es klausos. Un tad, kad bija tā pieņemšana, tur bija arī Ušakovs un Raimonds Pauls, un tā mēs tajā vienā bildē gadījāmies.

Vienā video Pauls pajoko, ka labi, ka jūs esat zvaniķis, nevis kapracis. Kas ar to domāts?
Tas ir forši! Es domāju, ka tur nekāda zemteksta nav. Paulam smuki izdodas. Mums ar Niku bija joki par Paulu pašu. Un tad Pauls Nikam teica: “Nu, beidz taču.”

Kādi bija tie joki?
Mēs ar Niku pīpmaņi bijām, un publiski, neatceros, kādā sakarā: “Klausies, man zvanīja no Kultūras ministrijas.” “Kas ir par lietu?” “Mums jāuzpīpē.” Nu, un vēlāk tā iegājās – “klausies, man Raimonds Pauls zvanīja”. Skaidrs – večiem jāiet pīpēt, Raimonds Pauls zvanīja un teica, ka obligāti jāuzpīpē. Un tas tā iegājās tautā, ka atnāca atpakaļ līdz Raimondam.

Esat daudz rakstījis pasūtījuma darbus kino un teātrim. Kā jums izdevās padomju laikos neuzrakstīt nevienu režīmam pieglaimojošu darbu?
Tā ir veiksmīga tālaika cilvēku partijas leijerkastes griešana. Viens no talantīgākajiem tās leijerkastes griezējiem bija Jānis Peters, kas prata griezt tā, ka tas bija latviešu tautai par labu un stiprināja nacionālās jūtas. Otrs bija Ojāra Vācieša cilvēku tips, kam kaut kāda ticība tiem ideāliem varbūt bija, bet tad viņi redzēja visu to bezjēdzību. Tāds bija arī Valentīns Maculēvičs. Laikam viņa mamma bija Valmieras partijas sekretāre vai kaut kas. Un tad bija [teātra režisors] Šapiro Ādolfs, un bija stāsts par kādu atentātu – kā cara laikā bija netaisnīga tiesa. Un tas it kā bija partejisks gabals, bet īstenībā tā taisnība tur bija tāda vācietiska atkal – it kā slavinām partiju, bet īstenībā dodam pa purnu tai. Tādi darbi man ir, tādām izrādēm.
Tad man ir nopietns akadēmiskās mūzikas darbs ar Ojāra Vācieša tekstu – Divas odas skorpionam. Pretkara tēma. Komunistiem tajā laikā bija milzīga propaganda, ka viņi ir mieru mīloši. Īstenībā viņi perināja, kā okupēt vēl daudz ko citu. Kā tālaika anekdotē par Brežņevu – nam nužen mir, vesj mir*.

Cīnīsimies par mieru tā, ka akmens uz akmeņa nepaliks!
Jā, ļoti labi! Vācietis bija uzrakstījis divus lielus dzejoļus, jo izrādījās, ka skorpionam ir nekaitīgas radiācijas devas, kas nogalina cilvēku. Un vienā no dzejoļiem pēdējā rinda bija: “Var nebūt ne krievu, ne latviešu, bet dzīvos skorpionu nācija.” Pretkara, it kā partejisks gabals, par ko es pēc tam pa kaklu dabūju. Es to akadēmisko gabalu pārliku Sīpoliem – arī sarežģīts, nav dejojams. Tbilisi 80 bija vissavienības festivāls, kur nodziedājām Divas odas skorpionam. Un no Latvijas bija līdzi divi stukači, kas to visu noziņoja Kultūras ministrijā un nezinu, kur citur vēl. Un mani sauc uz Kultūras ministriju. Es jau domāju – tūlīt likvidēs Sīpolus. Kā jūs tā varat dziedāt – var nebūt ne krievu, ne latviešu? Tad mēs bijām nevēlamie. Tas bija tas laiks, kad sadraudzējāmies ar Akvāriju.

Jums taču bija arī ieraksti kopā ar Akvāriju, vai ne?

Jā, mums bija ar Aleksandrovu, tas bija Akvārija fagotists. Mēs tolaik, lai dabūtu labākus instrumentus, spēlējām jau Jūras pērlē. No sākuma bija Alus restorāns. Citos restorānos dzeramnaudā maksāja piecīti, bet mums bija ceineris. Un naktsbārā, kur mēs netikām un kur bija [Laima] Vaikule, dažkārt bija divdesmit pieci – četros no rīta. Mēs līdz četriem nespēlējām, spēlējām līdz divpadsmitiem, un, ja bija vēlāk jāspēlē – ja bija pasūtījums -, dalījāmies ar zāles pārzini.

Kā jums izdevās nenodzerties?
Es esmu nodzēries!

Nu, neesat vis.
Man negribas dzert. Jo es zinu, ar ko tas beigsies. (Smejas) Negribu, eksperimentēts ir ļoti daudz. Es biju nodzēries, var teikt, kārtīgi, riktīgi. Jau pat studiju laikā, paskatos spogulī un secinu – jā, man šodien uz purna ir kvalitātes zīme!

Pits Andersons man stāstīja, kā daudzi talantīgi mūziķi tolaik izlēma nespuroties pret sistēmu un iet spēlēt krogā, un ar to tad arī beigušies. Kā pamanījāties laikus apstāties?
Es diezgan dzēru arī tad. Jo tur bija arī ļoti interesanta un jocīga likumsakarība, ka krogā dzeramnauda nav atkarīga no mūzikas kvalitātes. Nu, protams, debilie gabali jāzina – ”Marija Magdalena” vai ”Čin, čin, Čingizhan”, vai žīdu populārais gabals Septiņi četrdesmit, vai Odesas bandītu Eh, Odessa. Vai Babuška – kā seši jaunieši izvarojuši vecmāmiņu. Niks zināja visu. Nebija likums, ka man katrreiz jādzer, bet es zināju – ja būšu iedzēris, nāks labāka dzeramnauda. Baigi jocīgi! Varu sist garām, kļūdaināk spēlēt, bet mans acu skatiens ir nekaunīgs, es ieraugu tādu pašu piedzērušos cilvēku pie galdiņa, uz viņu skatos, un viņš nāk. Likums ir tāds – ja mūziķi dzer, tad publika met to naudu.

Tomēr pietika spēka pēc diviem gadiem pateikt, ka pietiek?
Tāpēc, ka bija sapelnīts mūzikas instrumentiem.

Daudz ir rakstīts, ka jums tolaik bija pasaulē laikam dārgākais sintezators, par ko samaksājāt 14 tūkstošus rubļu. Bet kur jūs to nopirkāt, jo ne jau elektropreču veikalā taču?
Tur atkal laikam jārunā par čekistiem. Bet tikai ne pa tiešo – tos čekistus es neredzēju, kuri veda viņus pāri. Laikam tolaik sadraudzējāmies ar [mūzikas kritiķi Artjomu] Troicki. Es neatceros, caur ko es meklēju sintezatoru, un Maskavā bija cilvēciņš, acīmredzot starpnieks, kas par bargu naudu tirgoja no ārzemēm ievestus sintezatorus. Tos nevarēja robežai dabūt pāri, to varēja tikai laba ranga čekists.

Kas jums bija – Moog?
Tas bija ARP Omni. Tas bija Latvijā pirmais daudzbalsīgais sintezators. Līdz tam bija vienbalsīgie.

Pīkstinātāji?
Jā, nopietnākais pīkstinātājs bija Ivaram Vīgneram – ARP Odyssey. Kā viņš to dabūja, nezinu. Bet tas bija vienbalsīgs sintezators – ļoti bagātīgs, liels brīnums. Vēl bija paštaisītie – [Jurim] Kulakovam tāds bija. Man bija pirmais daudzbalsīgais.
Tas bija Koļa vai, neatceros, kā viņu sauca, man bija adrese Maskavā, ar taksi bija jābrauc, un man apakškreklā bija iešūti 14 tūkstoši. Jo es baidījos – tāda milzīga nauda, vilcienā kupejā gulēju ar visu apakškreklu ar naudu mugurā. Aizbraucam, uzbraucam ar liftu, dzīvoklī noskaitu naudu, cilvēks iedod kasti.

Vai pārbaudījāt?
Neatceros. Bet tā bija pietiekoši stipra “firma”, un to jau arī gan Troickis zināja, gan visa muzikālā elite. Toreiz jau bija draudzība starp latviešu un krievu ansambļiem. Es pazinu Mašina Vremeņi, kas bija pat valstiski ieredzēta grupa. Akvārijs nebija – bija galīgi melnajā sarakstā pēc Tbilisi 80, mēs arī nebijām tie vēlamākie.

Bet nekādi ieraksti kopā ar Akvāriju nav saglabājušies?
Nav – Latvijas Radio bija, un izdzēsa. Tās bija manas balādes ar leišu dzejnieka Marcēlija Martinaiša vārdiem, ko gribēja Edgars Liepiņš. Mēs pārņēmām tās Sīpolos un gribējām arī ierakstīt, bet tur baigi iederējās fagots, kas bija Akvārijā. Mēs Tbilisi ar viņiem dzērām kopā vienā laidā. Ne jau tā, ka vārtītos pa grīdu, bet tiešām bohēma gāja vaļā. Borisu es vēl nesen te vienā koncertā satiku, kopā koncertējām – es, Niks un Boriss. Bet tas bija privātais koncerts, vienam Nika draugam dzimšanas dienā spēlējām, draugs varēja atļauties izsaukt Borisu Grebeņščikovu un mūs ar Niku.

Kāpēc Radio izdzēsa to ierakstu?
Tas tāpat, kā Dzeltenos pastniekus izdzēsa. Domāju, ka Līvus arī dzēsa ārā. Jo bija tas pats formāts, tikai varbūt arī politiski formulēts – fondu ieraksti un dokumentālie. Ja esi paņemts fondu ierakstos, tas nozīmē, ka tevi var brīvi translēt pa radio rītos un vakaros, kad vien vajadzīgs, un tie ieraksti saglabājas. Bet dokumentālais ieraksts – tu esi piefiksēts, ka tāds ieraksts ir bijis, un pēc gada vai kā tiec izdzēsts. Atceros, ka komisija, kas lēma, vai paņemt fondos, Baušķeniekam izteica neizpratni, kāpēc viņam Zupa brīnišķā. (Smejas)

Vienā jūsu intervijā pievērsu uzmanību jauna intervētāja neizpratnei, kāds tad īsti purvs padomju laikos bijis jābrien dvēselītei. Tagad, kapitālismā – tas, lūk, esot purvs dvēselei!
Bet kas ir purva brišana? Tas ir tik plašs jēdziens. Kas tad bija ”Purva bridējs” filmā? Dzērājs, alkašs. Meitene, kas mirkst asarās, jo puisis pametis, arī brien savu purvu. Tā mēs tos purvus brienam, katrs ar citu diagnozi. Tas, ka komunistu laikos bija jāstāv pēc maizes baigā rindā? Ka skolā deva bulciņas, no kurām man divas reizes bija brīnumi – vienreiz no tās lupatu izvilku, otrreiz zivs asaku – visu skeletu. Nu, jā, kas tas par purvu, ja nevarēja maizi dabūt, vai ne?

Un par mutes palaišanu uz Sibīriju tikt.
Nu, es trāpīju interesantā laikā, kad par mutes palaišanu varbūt uz Sibīriju vairs ne, bet no augstskolas izmest noteikti varēja, no skolas izmest varēja un vecākus no darba atlaist.

Jūs esat teicis, ka “paldies Dievam, man nav, kam piedot”, jo neviens jums nav darījis pāri. Tā ir?
Tā ir. Es tiešām neatceros, kas man personīgi varētu būt darījis pāri kaut ko – varbūt nosūdzējis, apmelojis vai kaut ko tādu. Man tas atmiņā nestāv. Karjeru uz mana rēķina mēģinājis taisīt? Nu, man tas vienalga. Cik slikts es esmu, to es zinu.

Pēc labi padarīta darba jums esot gandarījums, taču uzreiz arī jautājums – bet ko tālāk? Nu, ko tālāk?
Ko tālāk? Tas man ir nomācošākais jautājums jubilejā. Vistrakākais jautājums. Jo jubilejā būs trīs pilnīgi dažādas koncertu programmas, koncerti, kuri viens otru neatgādinās.
Viens būs kora mūzikas koncerts, tāpēc varbūt ne tik lielai publikai. Tīra kora mūzika. Piedalīsies gan vīriešu koris, gan sieviešu koris, gan jauktais koris. Tas būs Universitātes aulā 21.oktobrī.
Tad būtiskākais un vienīgais būs 23.novembrī Nacionālajā teātrī. Tā iniciators, Biļešu paradīzes šefs Ēriks [Naļivaiko] saka, ka nav divas jubilejas, ir tikai viena. Un es domāju, ka to arī nevar atļauties vairāk. Jo tam koncertam pirmajā daļā paredzēts orķestris ar kori, būs mana Poēma par remontu, bet tālāk būs koris ar orķestra pavadījumu, un, tā kā tā ir tomēr mana jubileja, pirmā daļa beigsies ar Saule, Pērkons, Daugava. Tā ir mana atskaite. Koncerta otrajā daļā būs divi roka ansambļi, ja tā var teikt – tas, kas bija Igo Ūdens, ļoti labi mūziķi – Raimonds Macats, Juris Kristsons, nu, brīnišķīgi mūziķi! Pats Igo, protams, arī. Un otra puse būs Sīpoli jeb tas, kas palicis pāri no Sīpoliem, bet ar palīgiem. Un tas tiek turēts noslēpumā, kas būs palīgi. Tas būs koncerta pārsteigums. Tas būs vienīgais tāds koncerts.
Un pēc tam trešais – koncertu sērija, kas ies pa Latviju, un tā jau ir cita organizācija, koncertu turneja, ko organizē Jānis Kļaviņš. Sastāvs ir tas, kas spēlē Atspulgos, visi meistarīgi mūziķi – Daumants Kalniņš, Mārcis Auziņš, Aija Vītoliņa un no maniem Sīpoliem Ieva Sutugova. Tas būs Cēsīs, Rēzeknē, Alūksnē, vēl citur, un beigsies mazajā Dailītē Rīgā. Bet pilnīgi cits repertuārs, tajā būs daži mani gabali, kā es jokoju, kuru klausītāji jau ir miruši – tik veci gabali. Principā jau Dvēselīte un Daugaviņa arī ir no vecajiem gabaliem. Bet tur būs arī Viļņi, Tevi es redzu, Rotaļa – gabali, kurus neviens nezina.

*Mums vajag mieru (pasauli), visu pasauli (krievu val.)