Vasaras arhitektūras stāsti – no bijušās rietumkrasta metropoles Liepājas uz klusām mazpilsētām un ciemiem bijušo muižu un padomju armijas teritorijās
Darbs mani bieži aizved uz Liepāju, un šai pilsētai piemīt visas urbānās labsajūtas komponentes – pievilcīga arhitektūra, ko veido vēsturiskā apbūve un mūsdienu nami, kilometriem garas ūdensmalas un parks, kur gandrīz mēnesi vēlāk nekā Rīgā šogad reibinoši smaržoja ziedošas liepas. Te ir teātris, kafejnīcas, mazas bodītes un veloceliņi, bet pats galvenais – liela, jauna koncertzāle, kas pilsētas tēlu izmainījusi līdz nepazīšanai.
Liepājas koncertzāles Lielais dzintars (arhitekts Folkers Gīnke) attēlu atradīsit gan presē, gan uz tūrisma informācijas bukletiem, gan visur citur. Arhitektūra ir viens no spēcīgākajiem pilsētas mārketinga instrumentiem, un, lai arī oranžā dzintara un tēva un dēla Berči arhitektūras mantojuma valoda dominē, Liepājā ir daudz citu ievērības cienīgu, taču mazāk zināmu ēku. Arhitektūras, koncertu un teātru ekskursanti bieži nemaz nezina Jaunliepāju, kaut tieši te atrodas dzelzceļa stacija un autoosta, ved ceļš uz neparasto Karostu. Jaunliepāja ir pilsētas ievads, un, pirms novietot automašīnu centrā, ir vērts izkāpt un pastaigāties arī pa Liepājas strādnieku rajonu, kur vienkāršu, paplukušu dzīvojamo māju vidū izceļas Liepājas Lutera draudzes dievnams Brīvības un Jelgavas ielas stūrī – iespējams, lielākā baznīca, ko atvēra Latvijas pirmās brīvvalsts laikā 30. gados. Ēkas projekts ir daudz senāks, tā autors ir tolaik Lietuvā un Latvijā praktizējošais zviedru arhitekts Kārlis Eduards Strandmanis, bet baznīcas pamatakmeni lika jau 1914. gadā. Ēka joprojām nav pabeigta atbilstoši projektam, taču arī šādā veidolā ir īpaša Liepājas vietzīme.
Netālu Jelgavas ielā 17 atrodas cita sakrālā būve – Liepājas Dominikāņu klosteris ar harmonisku, gandrīz kvartālu aptverošu modernu arhitektūru (projekta galvenais arhitekts Andris Kokins). Lai arī ēkai ir vairāk nekā desmit gadu, var teikt, ka tā nekad nenovecos, jo ansambli veido tradicionālas, sabalansētas sakrālās būves formas ar vertikālu akcentu un to harmonizējošu horizontālu apjomu. Ne mazāk svarīgs fakts ir tas, ka būvniecībā izmanots pilsētai raksturīgais sarkanais ķieģelis, kas nācis no Karostas. Vēl 90. gados, kad bijušās militārās teritorijas vēsturiskās ēkas legāli un nelegāli tika nojauktas, pie šī ekskluzīvā materiāla palaimējās tikt ne vienam vien būvētājam, tagad tā ir pagātne, kas veiksmīgi integrēta jaunajā arhitektūrā.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.