Ko nozīmē dienēt armijā?

Kad dienests bruņotajos spēkos ir dzīvesveids un aicinājums

1919. gada 10.jūlijs ir diena, kad tika izdota pavēle Nr.1 Latvijas armijai, ar kuru ģenerālis Dāvids Sīmansons paziņoja par savu stāšanos Latvijas armijas virspavēlnieka amatā. Pirms tam Latvijas armijas kā vienotas struktūras nebija, tāpēc šo dienu uzskata par Latvijas armijas dzimšanas dienu.

Vēlme dienēt Nacionālajos bruņotajos spēkos man veidojusies sistemātiski, jau no pusaudža gadiem. Absolvēju profesionālo vidusskolu, kur četros gados varēja iegūt „trīs vienā” – vidējo izglītību, zemessarga pakāpi un autoremonta atslēdznieka profesiju. Pēc absolvēšanas turpināju karjeru profesionālajā dienestā – sākotnēji kā karavīrs, vēlāk jau kā instruktors.

Visa mana dzīve ir pakārtota dienestam. Ikdiena ir dažāda – ir aizņemtāki periodi un brīvāki. Pēdējo divu mēnešu laikā mājās esmu pavadījis kopumā tikai piecas dienas – pārējais laiks aizrit komandējumos un apmācībās. Vasaras mēnešos ir intensīvāks apmācību posms, savukārt ziemā vairāk jābūt uz vietas Nacionālajā aizsardzības akadēmijā. Tagad dienēju Nacionālo bruņoto spēku aizsardzības akadēmijā, esmu sauszemes studiju kursu virsseržants. Civilā valodā izsakoties, esmu atbildīgs par tiem, kuri dienē uz sauszemes. Manā pārziņā ir praktiskā apmācība, kas notiek poligonā, teorija ir virsnieku pārziņā.

Ikdienā strādāju ar tiem, kuri pavisam nesen pievienojušies Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem, proti, ar tiem karavīriem, kuri ir izgājuši militārās apmācības kursu Kājnieku skolā Alūksnē, pēc tam pabeiguši Nacionālo bruņoto spēku Instruktoru skolu Cēsīs un tad nonāk Latvijas Nacionālajā aizsardzības akadēmijā, kur no karavīra kļūst par virsnieku.

Pēdējā laikā saistībā ar notikumiem pasaulē pieaug jauniešu interese par dienestu – gan Zemessardzē, gan profesionālajā dienestā. Daudzi saprot, ka paši vēlas kaut ko darīt, lai veicinātu savas valsts drošību. Jāsaka, ka vēlēšanās dienēt bruņotajos spēkos ir daudziem, bet, sākot studēt, liela daļa tomēr saprot, cik tas ir grūti, un pārdomā.

Tie, kuri pārdomā, ir aptuveni 30-40%. Protams, gadu no gada šis daudzums mainās. Ja ņemam par pamatu to skaitu, kuri sāk studijas un dienestu, pirmo virsnieka pakāpi saņem aptuveni par 40% mazāk. Runājot par iemesliem, kāpēc daļa tomēr pārdomā un pamet dienestu, jāsaka, ka tie nebūt nav fiziskie pārbaudījumi un normatīvi. Fiziskie pārbaudījumi šķiet smagi tikai mūsu galvās, turklāt dienestā nav tādu vārdu kā „grūti” vai „nevaru”, drīzāk tas nozīmē, ka cilvēks negrib. Problēma slēpjas motivācijas trūkumā. Apmācību posms ir grūts, jo nākas apgūt gan civilo pusi, proti, inženiera mehāniķa profesiju, gan militāro pusi. Viss process ir sadalīts posmos. Arī es pats paralēli dienestam apguvu profesiju, studējot augstskolā.

Man dienests ir dzīvesveids un aicinājums. Mana dzīve ir pakārtota dienestam. Ja dienestu uztver tikai kā darbu, nav iespējams pilnvērtīgi pildīt savus pienākumus. Tas nav darbs no pulksten 9 rītā līdz 17 vakarā. Ar to arī jārēķinās ne tikai pašam, bet visai ģimenei un tuviniekiem. Ne velti ir teiciens, ka, precoties ar karavīru, precies ar armiju. Tā ir profesija, kas visu laiku prasa aktīvu iesaisti.

Latvijas armijas dzimšanas dienā visiem, kuri dienē Nacionālajos bruņotajos spēkos, novēlu izturību un motivāciju, jo bez tā nevar. Novēlu katram sevī atrast iekšējo motivāciju pildīt savus pienākumus pēc vislabākās apziņas!

Autors ir Nacionālo bruņoto spēku virsseržants