Poliomielīts ir klāt, bēgļi arī

Vēlreiz par vakcināciju jeb ziņojums no Ukrainas

Šogad 1.septembrī Pasaules Veselības organizācija paziņoja, ka 30. jūnijā un 7. jūlijā dienvidrietumu Ukrainas Aizkarpatu apgabalā reģistrēti divi poliomielīta saslimšanas gadījumi nevakcinētiem bērniem – viens ir 4 gadus, otrs – 10 mēnešus vecs.

Poliomielīts jeb bērnu trieka ir akūta (trīs tipu) poliovīrusa izraisīta slimība. Organismā vīruss nokļūst caur gremošanas traktu un izplatās ar asinīm uz centrālo nervu sistēmu. Tas sagrauj perifērās, muskuļus inervējošās nervu šūnas. Slimība izraisa smagu neatgriezenisku paralīzi vai pat nāvi. Infekcijas avots ir cilvēks, visbiežāk vīrusu uzņem ar ūdeni, un izplatīšanās ceļš ir fekāli orālais. Poliovīruss ūdenī dzīvo ļoti ilgi, ir izturīgs ārējā vidē. Inkubācijas periods ilgst 5-40 dienas pēc vīrusa iekļūšanas organismā.

Šeit vēlos norādīt, ka abus slimības gadījumus Ukrainā izraisīja 1.tipa vakcīnas izcelsmes poliovīruss (cVDPV1), proti, poliomielīta vakcīna ir novājināta dzīva vīrusa vakcīna, kas gluži kā dabiskais vīruss izplatās ūdenstilpēs un laiku pa laikam atrasts arī Latvijas ūdenstilpēs. Ar šādu vīrusu var saslimt nevakcinēti bērni ar novājinātu imunitāti. Pēc Pasaules Veselības organizācijas datiem, 2015.gadā pasaulē reģistrēti vēl 10 vakcīnas izcelsmes poliomielīta vīrusa (cVDPV1) infekcijas gadījumi (no tiem deviņi gadījumi tika konstatēti Madagaskarā un viens gadījums Nigērijā).

Daudz bīstamāka ir slimība, ko izraisa savvaļas poliovīruss. Šogad īsta (savvaļas) vīrusa (WPV1) izraisīti 29 slimības gadījumi novēroti Pakistānā, bet 8 – Afganistānā.

Atklātie poliomielīta gadījumi būtiski palielina poliovīrusa ievešanas un izplatīšanās risku Eiropā. Autors šīs rindas raksta no Ukrainas, kur piedalās Dienvidaustrumeiropas ārstu konferencē un diskusijās. Iespējams, man nav taisnība, bet iespaids rodas, ka Ukrainā vakcinācijas uzskaites dati ir tik ļoti sagrozīti, zagšana tik izplatīta un vakcīnu piegādēs ir tik milzīgi pārrāvumi, ka, domājams, pēdējos gados poliomielīta imunizācijas aptvere bērniem realitātē ir bijusi ap 40%. Neviens skaidri šos skaitļus nezina.

Saskaņā ar Pasaules Veselības organizācijas datubāzi straujš vakcinācijas aptveres kritums, sākot no 2009. gada, acīmredzami ir iedragājis kolektīvo imunitāti Ukrainā. Vēl sliktāk – Pasaules Veselības organizācija norāda, ka līdzīgs vakcinācijas aptveres kritums bijis Krievijā no 1995. līdz 2000.gadam. Patiesībā mums blakus atrodas lielas teritorijas ar cilvēkiem, kas, iespējams, nav imunizēti pret poliomielītu.

PVO rekomendācijās norādīts, ka visiem ceļotājiem pirms došanās uz teritorijām, kur cirkulē savvaļas poliovīruss, jābūt pilnībā vakcinētiem pret poliomielītu. Realitātē tas nozīmētu ne tikai Pakistānu, Afganistānu, Kirgizstānu un Tadžikistānu, bet arī visu bijušo PSRS. Visiem, kas iepriekš saņēmuši trīs vai vairāk dzīvas (OPV) vai inaktivētas (IPV) vakcīnas devas, ieteicams saņemt vēl vienu poliomielīta vakcīnas devu. Tiem, kas nav saņēmuši nevienu vakcīnas devu (vai kam nav ziņu par to – vakcinēts vai nevakcinēts), līdz braucienam būtu ieteicams veikt vakcinācijas kursu pret poliomielītu atbilstoši primārās vakcinācijas shēmai – proti, trīs devas. Steidzama ceļojuma gadījumā būtu ieteicams saņemt vismaz vienu vakcīnas devu, ideālā gadījumā – 4 nedēļas pirms izbraukšanas.

Viss tas, ko es rakstu, visvairāk attiecas uz bērniem. Pašlaik pārlieku aktīvi norit propaganda pret vakcināciju. Šo rindu autors nav karojošs vakcinācijas aizstāvis, piemēram, jautājumā par nepieciešamību imunizēties pret gripu, bet uzskata, ka jautājums par nepieciešamību visus bērnus vakcinēt pret poliovīrusu nav diskutējams. Nemaz nerunājot par to, ka vakcinācija ir viens no galvenajiem un efektīvākajiem veselības profilakses veidiem un kopumā vienmēr ir lētāka un izdevīgāka par ārstēšanu un rehabilitāciju – kā indivīdam, tā valstij.

Poliovīrusa vakcinācija nodrošina iespējas bērnam dzīvot, nesaslimt un nenomirt no šīs ļoti bīstamās slimības.

Kāpēc vēl mums būtu jānodrošina visu bērnu vakcinācija pret poliovīrusu? Reāla problēma ir romu tautības cilvēku migrācija, pieņemot, ka tieši Bulgārijā un Rumānijā pastāvīgi dzīvojošie romu tautības cilvēki ir ar zemāko vakcinācijas aptveri, bet viņi vairāk vai mazāk brīvi pārvietojas pa visu Eiropu. Savukārt imigranti no trešajām (piem., Ziemeļāfrikas) valstīm allaž uzrāda dokumentus par vakcināciju pret visām zināmajām infekcijām, bet Eiropas ārstiem ir pamatots viedoklis, ka Ziemeļāfrikā par lētu naudu var iegūt vakcinācijas dokumentu, nevis vakcīnu. Imigranti no Afganistānas un Pakistānas tiešām var būt nevakcinēti pret poliovīrusu un būt šīs slimības nēsātāji.

Pienācis laiks atgriezties pie nopietnas Latvijas iedzīvotāju informēšanas par vakcinācijas nepieciešamību.

Autors ir Latvijas Ārstu biedrības prezidents