Okupācijas muzejs – valstiska nepieciešamība

Gaile izteikusies, ka muzeja piebūve atradīsies uz visdārgākās Vecrīgas zemes

Būt Okupācijas muzeja piebūvei Latviešu Strēlnieku laukumā Rīgā vai nebūt? Šāda diskusija sabiedrībai izvirzīta pēdējā pusgada laikā. Virmo kaislības par arhitektoniskām formām, muzeja pārcelšanu uz Stūra māju u.c.. Tās aizēnojošas svarīgāko – valstisko nepieciešamību, lai Latvijas Okupācijas muzejs varētu attīstīties nākotnē.

Lai gan muzejs ir privāta institūcija, valsts tai ar īpašu Saeimas likumu ir devusi konkrētus uzdevumus – vākt, saglabāt un pētīt dokumentālās vērtības par Latvijas valsts un tautas likteni Padomju Savienības un nacionālsociālistiskās Vācijas okupācijas laikā no 1940.gada līdz 1991.gadam, par okupācijas priekšvēsturi un okupācijas radītajām sekām.

Muzejam jābūt pieejamam sabiedrībai kā zinātniski pētnieciskam un izglītojošam informācijas centram. Tajā skaitā rādot jauno ekspozīciju, kuras izveidei privātpersonas un organizācijas ir saziedojušas 1,5 milj. eiro un kuras realizēšanai izlietoti jau 500 000 eiro. Latvijas Okupācijas muzejs ir iekļauts arī valsts oficiālā protokola pasākumos, apkalpo ārvalstu delegācijas un amatpersonas, kuras pie mums ierodas oficiālās vai darba vizītēs.

Līdzšinējā valsts politika muzeja atbalstam ir bijusi konsekventa. 2011.gada 8.jūlijā Ministru kabinets ar rīkojumu paredzēja Latvijas Okupācijas muzeja ēkas rekonstrukciju Latviešu strēlnieku laukumā, tā piebūves “Nākotnes nams” un Padomju okupācijas upuru piemiņas memoriāla celtniecību. Valdības rīcības plāns paredz būvniecību veikt līdz 2017.gada 1.jūlijam. Apņēmību solīto īstenot, atbildot uz 23 Saeimas deputātu vēstuli, šā gada jūnijā vēlreiz apliecināja premjere Laimdota Straujuma.

Šovasar notika Rīgas vēsturiskā centra saglabāšanas un attīstības padomes sēde, kura atbalstīja jau iepriekš padomes pieņemtos lēmumus par to, ka muzeja piebūve ceļama. Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcija savukārt par muzeja ēku deva savu atzinumu, kas nedod tiesības pašreizējo muzeja ēku uzskatīt par kultūrvēsturisku pieminekli.

Opozīcijā ir nelielas arhitektu grupas ar Zaigu Gaili priekšgalā akcija, vācot parakstus pret muzeja piebūves celtniecību. Tā sākta laikā, kad jau sen bija izdiskutēta piebūves nepieciešamība, par valsts (nodokļu maksātāju) līdzekļiem izstrādāts tehniskais projekts celtniecībai, un VAS „Valsts nekustamie īpašumi” jau bija aptaujājuši celtniecības firmas par dalību konkursā.

Neiztur kritiku dažu arhitektu iebildes, ka Latvijas Okupācijas muzejs var attīstīties bez rekonstrukcijā paredzētās piebūves. Muzejs nav tikai jauna moderna ekspozīcija. Muzejam ēkas piebūvē jāizvieto krātuve, jāveic skolēnu un pieaugušo izglītošanas darbs, jāizvieto mainīgā izstāžu zāle, bibliotēka, tajā nepieciešamas darba vietas muzeja darbiniekiem. To visu nevar izvietot, paplašinot muzeja pagrabus. Dienasgaismas neapspīdētajos pagrabos drošības un antisanitāro apstākļu dēļ nevar atrasties apmeklētāji, strādāt darbinieki.

Z.Gailes ieteiktā jaunā projekta izstrāde, paplašinot un labiekārtojot pagrabtelpas, teorētiski prasītu daudzus gadus, bet, visticamāk, nekad netiktu realizēta.

Muzejam par visai sabiedrībai nepieciešamā labuma nodrošināšanu, ko garantēs piebūve, jāskaidro vēl un vēlreiz. Strīdu par arhitektūru ēnā, muzeja attīstības vajadzības sabiedrībai līdz šim pārāk maz zināmas.

Sabiedrības daļā izskanējusi, taču realizēt neiespējama, ir ideja par muzeja pārvietošanu uz tā saukto Stūra māju Rīgā, Brīvības ielā 61. Muzeja jaunā ekspozīcija pielāgota rekonstruētajai muzeja ēkai Latviešu strēlnieku laukumā. Konfigurācijas dēļ tā nekādi nav ietilpināma ļoti sliktā tehniskā stāvoklī esošajā bijušajā LPSR KGB ēkā Brīvības ielā vai citās telpās.

Stūra mājas pagrabi un daļa pirmā stāva kā kultūrvēsturisks piemineklis simbolizē padomju represijas. Tas prasa stāstu par padomju represijām konkrētajā mājā, nevis par plašo okupācijas periodu kopumā, ieskaitot nacistisko okupāciju un holokaustu. Par valsts finansējumu visas Stūra mājas atjaunošanai, izņemot deklaratīvas finanšu ministra Jāņa Reira frāzes, neviens Saeimā un Ministru kabinetā nopietni nav domājis. Valstij izvirzot svarīgu mērķi – 2018.gadā palielināt izdevumus aizsardzībai 2% no nacionālā kopprodukta apjomā, nav pamata domāt, ka nauda vēl atliks Stūra mājai.

Valsts uzdevums nav samierināt dažādus arhitektu viedokļus. Muzeja piebūves projekts vieniem arhitektiem ir paticis, otriem – nē. Katram arhitektam bija savi argumenti. To pierādīja arī viedokļu dažādība 2.septembra Rīgas pilsētas arhitekta kolēģijas sēdē. Šovasar, kad no arhitektiem – projekta noliedzējiem – izskanēja runas par piebūves koriģēšanu un nepieciešamiem kompromisiem, neviens priekšlikums par piebūves uzlabošanu tā arī nav ieraudzījis dienasgaismu.

Savukārt Rīgas pilsētas arhitekts Gvido Princis 1.jūlija Rīgas vēsturiskā centra saglabāšanas un attīstības padomes sēdē vismaz atklāti norādīja, iespējams, īsto argumentu pret piebūvi – vēsturisko apbūvi tajā vietā atjaunot vairs nevarēs.

Valsts uzdevums ir konsekventi īstenot pašas izvirzītos mērķus. It sevišķi ja tiek tērēta budžeta nauda. Valsts mērķis – nodrošināt modernu muzeju un piemiņas memoriālu ir sabiedrības informēšanas, izglītošanas un vēsturiskās atmiņas glabāšanas labā. Un absurdi skan apgalvojumi par nodokļu tērēšanu muzeja piebūvei. Arī tādēļ, ka Latvijas Okupācijas muzejs pierādījis sevi kā rentablu institūciju. Tas valstij samaksājis vairāk naudu nodokļu veidā, nekā saņēmis valsts dotācijās.

Runājot par Z.Gailes vadīto parakstu vākšanu pret muzeja piebūvi un muzeja vāktajiem piebūves atbalsta parakstiem, tie tiešām ļauj uzzināt sabiedrības viedokli. Taču jau pašā vākšanas sākumā bija skaidrs, ka vienas mazas arhitektu grupas savāktie 1000 paraksti nebūs liekami svaru kausos ar tūkstošiem politiski represēto balsīm, kuri vēl cer ieraudzīt muzeja piebūvi un memoriālu, tūkstošiem muzeja jaunās ekspozīcijas ziedotāju – t.sk. latviešu diasporas ārvalstīs un 23 dažādu frakciju Saeimas deputātu vēlētāju tūkstošiem. Tāda ir demokrātijas aritmētika.

Vērojot, ka tik daudz pūļu un naudas tiek veltīts, lai apturētu pilnā gaitā ejošu valsts atbalstītu projektu, rodas pārdomas. Iespējams, ka patiesie pret muzeja piebūvi vērstās kampaņas iemesli ir pavisam citi. Tā Z.Gaile emociju uzplūdā ir izteikusies, ka muzeja piebūve taču atradīsies uz visdārgākās Vecrīgas zemes!

Neveicot Latvijas Okupācijas muzeja rekonstrukciju un neuzceļot Gunāra Birkerta plānoto muzeja piebūvi, tiks zaudēta muzeja ziedotāju uzticība. Līdz ar to muzejs, kura budžeta absolūto vairākumu veido privātie ziedojumi, nevarēs izpildīt Latvijas Okupācijas muzeja likumā uzdoto uzdevumu – kalpot sabiedrībai, un savu darbību būs spiests beigt. Atsakoties no paredzētās rekonstrukcijas un piebūves uzcelšanas, valsts zaudētu projektā jau ieguldītos 400 000 eiro, muzejs – ap 500 000 eiro, bet tā atbalstītāji prasītu atpakaļ saziedoto naudu. Tas novestu pie muzeja likvidēšanas. Jauna celtniecības projekta izstrāde būtu ilggadīgs process, kura finansēšana patlaban nav garantējama.

Rīgas pilsētas būvvalde līdz 10.septembrim solījusi sniegt administratīvo aktu Latvijas Okupācijas muzeja piebūves lietā. Atliek vienīgi cerēt, ka būvvalde nevadīsies pēc dažu arhitektu „patīk – nepatīk” principa, kā arī nepakļausies nekādam uz biznesa vai citām interesēm balstītam politiskam spiedienam. Muzeja piebūve ir svarīga gan valstij, gan Rīgai. Vēstures atmiņa un piemiņa ir tās lietas, ar kurām nevajadzētu šķelt galvaspilsētu no valsts.

Autors ir 12.Saeimas deputāts (Nacionālā apvienība)