Kalvītis: Esmu Latvijas pusē

”Latvijas gāzes” jaunais vadītājs sola labu gāzes tirgus liberalizāciju

Kopš pirmdienas a/s “Latvijas gāze” (LG) ir jauns vadītājs. Uzņēmuma akcionāri – Krievijas enerģētikas kompānijas “Gazprom”, “Itera Latvija” un Vācijas “E.ON Ruhrgas” – vienbalsīgi nolēmuši uzņēmuma vadības grožus uzticēt ekspremjeram Aigaram Kalvītim (49). Ar ko izpelnījies šādu gāzes monopolista uzticību, un kāds ieguvums no tā būs Latvijai – Ir intervijā ar jauno LG vadītāju viņa pirmajā darba dienā.

Kas bija jūsu priekšrocības, lai nonāktu jaunajā amatā?
Šis jautājums droši vien būtu jājautā akcionāriem. Man ir grūti novērtēt. Pirmkārt, es domāju, pietiekami liela politiskā pieredze, jo process, kas LG sagaida tuvāko trīs gadu laikā, ir tieši saistīts ar darbu ar politiķiem, likumdošanu, daudziem juridiskiem aspektiem. Droši vien nav mazsvarīgi – kā bijušais valdības vadītājs arī biju labās attiecībās gan ar daudzām valstīm Eiropas Savienībā, gan, protams, arī Krieviju, kas ir viens no akcionāriem. Droši vien tāpat enerģētikas jomā – es daudz dabūju ar LG jautājumiem strādāt gan kā ekonomikas ministrs, gan premjers.

Kā jūs raksturotu to, cik spēcīgs bijis Krievijas gāzes monopolista lobijs Latvijas valdībā, un kādas jūs gribētu veidot šīs attiecības turpmāk?
Es domāju, ka daudz mītu ir cilvēkiem, kas līdz galam nav iedziļinājušies LG attiecībās ar Latvijas valsti. Bieži vien tiek runāts par lobijiem, par kaut kādu LG interešu aizstāvēšanu, bet ir jāsaprot tas, ka notika privatizācija, tika parakstīts akcionāru līgums starp pašreizējiem akcionāriem un Latvijas valsti, kurā stingri atrunāts, kādā veidā LG funkcionēs tuvākos 20 gadus līdz 2017.gada 3.aprīlim. Dabīgi, ka šis līgums, kā jau investīciju līgums, aizsargā pašreizējos akcionārus. Cik es redzu un saprotu, pašreizējie akcionāri vienkārši aizstāv savas intereses, un Latvijas valsts, šo līgumu parakstot, ir uzņēmusies saistības, kuras tai ir jāizpilda. Runāt, ka LG kaut ko pārmērīgi būtu izlobējusi no Latvijas valdības, mēs nevaram. Vienkārši tika ievērots līgums, kas savā laikā tika parakstīts. Daudziem liekas, ka tika atlikta gāzes tirgus liberalizācija un tā tālāk, ziniet, tā nav patiesība.

Ja mēs skatāmies, kas ir noticis mūsu kaimiņvalstīs…
Viņiem nebija šādu līgumu, un neviens nerunā par to, ka ES ir akceptējusi, ka mums pēdējiem ir gāzes liberalizācija tāpēc, ka bija investīciju līgums.

Vai Latvijai šis līgums bija izdevīgs?
Tajā brīdī, kad privatizēja LG, kura, acīmredzot, nebija saimnieciski labākajā stāvoklī, protams, izdevīgs. Redzot, kā kompānija ir attīstījusies, ka rezultāti ir sasniegti – ļoti labi, gāze funkcionē, strādā ar peļņu, viņa ir tehniski droša, nav nekādas bīstamības un tā tālāk. Tie mērķi, ko 1997.gadā valdība gribēja, ir sasniegti.

Bet, ja paskatāmies uz mājasdarbiem, kuru izpildē mums veicies sliktāk nekā kaimiņvalstīm?
Ko nozīmē mājasdarbi, nav tādi mājasdarbi.

Enereģētiskā drošība?
Nu, jā, enerģētiskā drošība un tādas lietas – jā, bet, ja runājam par tirgus liberalizācijas jautājumu, kur visi šeit mēģina veidot kaut kādu diskursu, cik es saprotu – pašreizējie akcionāri vienkārši aizstāvēja savas tiesības. Neko vairāk, viņiem bija tiesības saglabāt gāzes monopolu līdz 2017.gadam, un pie tā viņi arī stigri turas. Ja Latvijas valdība savā laikā parakstīja šādu līgumu, tad viņš tāds arī ir. Tikai abām pusēm vienojoties, var līgumu lauzt.

Mans jautājums jums kā bijušajai augstai valsts amatpersonai – vai jūs redzējāt gāzes monopolista spēcīgo lobiju?
Ziniet, es kā valdības vadītājs nejutu, ka būtu kādas lobiju kompānijas vai lobisti, kas gribētu realizēt pārmērīgu gāzes ietekmi. Tā nav taisnība, jo LG bija skaidri nosacījumi – monopoluzņēmums. Šo uzņēmumu regulēja regulators, tarifus noteica regulators, un līdz ar to attiecības starp valsti un gāzi bija sakārtotas. Tur nebija nekādu problēmu, es neizjutu nekādu lobismu. Ja gribat vaicāt, kāpēc toreiz pārcēla termiņus, tad Latvijas valstij nebija nekādas izvēles, līgums bija parakstīts. Ja Latvija to vienpusēji lauztu, tad būtu simtiem miljonu tiesvedības process.

Kā jūs raksturotu – vai Latvija nav pārāk atkarīga no viena gāzes piegādātāja – Krievijas?
Vai tad mums šajā brīdī ir kāda alternatīva?

Vai esam kaut ko darījuši, lai būtu alternatīvas?
Ņemot vērā gāzes patēriņa apjomu, kas Latvijā katru gadu samazinās, praktiski nav iespējams ieviest alternatīvu piegādātāju. Neviens nevar uzbūvēt infrastruktūru.

Lietuva, neraugoties uz finansiāli lielajiem izdevumiem, ir mēģinājusi rast alternatīvas un veiksmīgi arī īstenojusi.
Cik es esmu dzirdējis, tad viņu veiksmes stāsts nebūt nav veiksmes stāsts. Viņiem tas izmaksā ļoti dārgi, ļoti dārgi.

Jā, bet viņiem gāzes cenas saruka jau pirms sašķidrinātās gāzes termināļa palaišanas.
Jā, tā ir taisnība, bet Lietuvas patēriņš ir divas reizes lielāks nekā Latvijas. Jūs zināt, biznesā vienmēr ir arī apjoma atlaides. Ja Latvija patērētu divas reizes vairāk gāzes, mums, iespējams, būtu tieši tāds pats tarifs kā Lietuvā.

Jūs domājat, ka Latvijai nav citas alternatīvas?
Nē, es nerunāju [par nākotni, bet par to], kā bijis līdz šim. Ja mēs tagad realizējam gāzes tirgus liberalizāciju un pašreizējie akcionāri ir spiesti pārdot infrastruktūru, kas viņiem pieder – respektīvi, transportēšanu, caurules, gāzes krātuves, kapacitātes, visas lietas, ko viņi šobrīd izmanto, tad, protams, būs iespēja piekļūt trešajai personai. Viņa varēs par to tarifu, kas būs noteikts, piegādāt gāzi. Tad mums būs alternatīva, bet līdz dienai, kamēr LG apsolīts monopols uz 20 gadiem, šādas iespējas nav.

Kādas šobrīd ir LG intereses Latvijā, kādu saskatāt uzņēmuma lomu pēc monopolista sadalīšanas?
Droši vien saglabāt savas pozīcijas, pirmām kārtām – pozīcijas gāzes tirgū.

Monopolu?
Ko nozīmē – monopolu? Nu, gāzes pārdošanas apjomu. Ja sāksies konkurences apstākļi, tad būs konkurence, kurā vajadzēs cīnīties par vietu tirgū. Gāzes apjoms, ko šobrīd Latvijā patērē, nav tik liels, un būs jācīnās par katriem simts miljoniem kubikmetru. Būs jācīnās ar cenu, kvalitāti, ar piegādēm utt. Acīmredzot, pēc trīs gadiem tas būs galvenais LG izaicinājums, vai uzņēmums spēs brīvajā konkurencē strādāt tikpat veiksmīgi kā līdz šim.

Pēdējo gadu laikā redzams, ka “Gazprom” ir pametis daļu uzņēmumu Lietuvā un Igaunijā. Kādi ir nākotnes plāni Latvijā?
Šo jautājumu jājautā “Gazprom”, es nevaru atbildēt viņu vietā, bet tas, ka viņi ir atbrīvojušies no aktīviem Igaunijā un Lietuvā liek domāt, ka stratēģija varētu būt līdzīga. Bet to tikai jūs kā žurnāliste varat secināt. Es nevaru atbildēt “Gazprom” vietā, ko viņi darīs ar šiem aktīviem.

Kā jūs vērtējat iespēju, ka fonds “Margeuerite” varētu iegādāties LG akcijas no “E.ON Ruhrgas”?
Tas nav manas kompetences jautājums. Redziet, tas ir “E.ON Ruhrgas” jautājums, vai vienosies tās akcijas pārdot. Tas ir divu pušu savstarpējs darījums, tur LG nav nekādu iespēju procesu ietekmēt.

Kāds ir jūsu viedoklis, vai tuvāko trīs gadu laikā varētu mainīties uzņēmuma akcionāru struktūra?
Es domāju, ka tas ir sarežģīti. Neviens šobrīd nevar prognozēt, kas notiks ar kompāniju, kāda viņa izskatīsies pēc trīs gadiem, kāda būs tās tirgus vērtība, kāda būs cena. Ir grūti šobrīd spriest par to, kas būs akcionāri, kādi viņi būs. Es pat gribētu teikt – ir daudz risku jebkuram jaunam akcionāram, kas grib ienākt šajā tirgū, ir milzīgi riski. Tāpēc, ka nevaram novērtēt, cik maksā šis infrastruktūras uzņēmums, ja viņš nonāktu brīvā pārdošanā tirgū. Kāda būs gāzes cena pie tendencēm, kas šobrīd ir naftas tirgū? Ir daudz jautājumu, uz kuriem patlaban nav atbildes, tāpēc negribu, pat nedrīkstu ietekmēt divu juridisku personu sarunas vai darījumus. Lai viņi paši savā starpā izlemj.

Jūs pietiekami ilgi bijāt premjers, ekonomikas ministrs, sakiet, kāds būtu jūsu skaidrojums, kāpēc kaimiņi ir mums priekšā? Piemēram, Klaipēdā ir sašķidrinātās gāzes terminālis, mums pēdējais lielais infrastruktūras projekts – ”Latvenergo” TEC – 2.
Es neuzskatu, ka Latvija ir aizmugurē Lietuvai vai Igaunijai. Tas, ka viņi tirgus liberalizāciju ir veikuši ātrāk par mums, ir tāpēc, ka viņiem apstākļi to atļāva. Viņiem, atšķirībā no Latvijas valsts, nebija nekādu starptautisku saistību. Es arī neredzu nekādas priekšrocības šajā brīdī, ka viņiem kaut kas būtu labāk – drošāka gāzes apgāde vai ievērojami zemākas cenas nekā mums. Cenu atšķirība nav tik liela, lai mēs runātu par milzīgām priekšrocībām. Igaunijā šobrīd gāze maksā dārgāk, neskatoties uz to, ka liberalizācija ir notikusi. Labi, Lietuvā tā ir lētāka, bet Lietuvā ir vairāki aspekti, kāpēc tas tā notiek. Pirmkārt, protams, parādot, ka viņiem ir alternatīva un maksājot par to bargu naudu, [lietuvieši] ir panākuši, ka dabasgāzes tarifs tika nedaudz nolaists. Tas ir skaidrs, bet otra lieta – Lietuvas patēriņš ir divreiz lielāks nekā Latvijā. Un vēl caur Lietuvu pilnībā tiek apgādāts arī Kaļiņingradas apgabals, kurā ir vēl lielāks patēriņš nekā Lietuvā. Lietuvas infrastruktūra tiek izmantota arī Krievijas vajadzībām. Viņi šobrīd ir privileģētākā stāvoklī nekā mēs.

Mums ir Inčukalns.
Ko dod Inčukalns, ja neviens viņā neglabās gāzi? Praktiski Inčukalnā netiek glabāta ne Igaunijas, ne Lietuvas gāze. Varbūt kādos laika periodos “Gazprom” kaut ko glabā, bet patiesībā mēs tur glabājam tikai gāzi Latvijas patēriņam, saprotiet.

Bet jūs sakāt – kādā brīdī Krievija izmanto to savām vajadzībām.
Par to viņa arī maksā tarifu.

Ja runājam par infrastruktūras priekšrocībam, kāpēc Latvija šo nav izmantojusi?
Acīmredzot, pie pašreizējās gāzes industrijas attīstības šādām krātuvēm vairs nav tik liela nozīme. Varbūt 1960., 1970., 1980.gados tam bija lielāka nozīme. Ja padomju laikos no Latvijas ar gāzi apgādāja līdz pat Pēterburgai, tad patlaban to dara taisnā veidā pa savu vadu, neizmantojot Inčukalnu.

Ja nav tik liela nozīme, tad nebūs problēmu, un LG atteiksies no Inčukalna pazemes gāzes krātuves?
Protams, to jau arī liberalizācija nosaka, ka glabāšana un transportēšana ir nost no LG.

Vairāk nav nekādu iebildumu?
Es nezinu, to lai akcionāri atbild, bet būs jāatdala no tirdzniecības. Tātad nav iebildumu, protams, jo to nevar apiet. 2017.gadā, kad beigsies šis līgums, tā būs jāatdod infrastruktūras kompānijai.

Kam būtu jāpieder šai infrastruktūras kompānijai?
Kas viņu var vislabāk apsaimniekot.

Jūsuprāt, valsts būtu labs apsaimniekotājs?
Mēs zinām, ka valsts nekad nav labs apsimniekotājs, bet vai tā ir jāpārdod privātajiem, tas ir politiķu jautājums. Lai viņi to izlemj.

Krievija gāzes biznesu mēdz izmantot kā vienu no instrumentiem ģeopolitiskajā cīņā, kurā frontes pusē jūs būtu šādā situācijā – vai esat gatavs aizstāvēt, lobēt arī Latvijai klaji neizdevīgus nosacījumus?
Tas ir retorisks jautājums. Latvija ne reizi nav bijusi situācijā, kad mūs šantažētu ar gāzi. Ne reizi!

Es atceros dzirdējusi stāstus, kādas briesmīgas cenas draud, ja nepieņem šo vai to.
Nezinu, nevaru jums atbildēt. Es kā bijušais politiķis varu pateikt, ka Latvijas valdība, vismaz manā īsajā atmiņā, jo man viņa ir īsa, jūsuprāt, nekad nav nonākusi situācijā, kad mūs šantažētu ar gāzi.

Jūs nepiekrītat tam, ka gāzes cena tiek izmantota kādiem ģeopolitiskiem mērķiem?
Šajā brīdī nē, līdz šim nav bijusi šāda situācija.

Eiropas Komisija pārbaudē ir konstatējusi problēmas.
Viena lieta, ka ir kāds strīds par cenām, otra – šantāža. Tās ir divas dažādas lietas. Par cenām mēs vienmēr strīdamies. Atvainojos par piemēru, – kleita maksā 100 eiro vai 50, mēs par to veikalā varam strīdēties. Bet cita lieta, kad atnāk pateikt, ka tu kleitu nedabūsi, ja neizdarīsi to un to. Tā nekad nav bijis, saprotiet.

Mums nav alternatīvas, mums ir viens piegādātājs, kurš nosaka cenu.
Jā, bet mēs viņu regulējam. Mums taču ir regulators.

Bet problēmas tika konstatētas arī attiecībā uz Latviju.
Ja ir kādi monopoluzņēmuma pārkāpumi, tad tiesas ceļā tas ir jānoskaidro. Par to nav ko īpaši diskutēt.

Vai monopolists gatavs maksāt soda naudu?
Ziniet, kā ir – ja ir piespriests, tad par to atkal tiesājas un, ja neuzvar tiesu, tad maksā. Es nevaru par to spriest, tas uz mani neattiecas. Absolūti. Tie jautājumi jāuzdod “Gazprom”, es neesmu “Gazprom” pārstāvis, esmu LG priekšsēdētājs, un LG, kā jūs ziniet, ir Latvijas kompānija, kas pieder vairākiem akcionāriem.

Labi, runāsim par jums. Jūs neatbildējāt uz jautājumu, kurā frontes pusē jūs būtu?
Es vienmēr esmu Latvijas pusē, vienmēr esmu bijis un būšu.

Vai esat gatavs aizstāvēt, lobēt Latvijai klaji neizdevīgas intereses?
Nu, nav tādu interešu! Es nesaskatu savā turpmāko gadu darbībā nevienu interesi, kas būtu pret Latvijas interesēm.

Vai ar to jāsaprot, ka gāzes monopolista interešu aizsardzība ir Latvijas interesēs?
Jūs tā interpretējat šo jautājumu, tā ir jūsu interpretācija.

Kā jūs uzskatāt?
Es vēlreiz atbildu. Es nesaskatu nevienu lēmumu, kas tuvākos gados man būs jāpieņem, ka tas būtu pret Latvijas interesēm. Nav tādu lēmumu. Ja kādam gribas tā interpretēt, lai interpretē. Ja man ir jāliberalizē tirgus, jānodala atbilstīgi ES direktīvām visas kompānijas un tā tālāk, tas viss ir Latvijas interesēs, nekur nav pret Latvijas interesēm. Protams, ja mani akcionāri teiks – mēs gribam, lai to dara mēnesi vēlāk vai mēnesi agrāk, man jārespektē akcionāru intereses, jo viņi ir mani darba devēji. Bet tas nav pret Latvijas interesēm, jo ir pilnīgi skaidrs, ka tirgus liberalizācija notiks. Jautājums ir, vai mēnesi ātrāk vai mēnesi vēlāk.

Kādas, jūsuprāt, pašreiz ir Latvijas un Krievijas attiecības?
Es domāju, ka šobrīd īsti nekādu attiecību starp Latviju un Krieviju nav. Politiskā līmenī pēdējā laikā neviena nopietna tikšanās starp politiķiem nav bijusi. Nav attiecību.

Pie robežām ūdens un gaisa telpā visu laiku notiek ieroču žvadzināšana.
Ja atrodies blakus tādam lielam un varenam kaimiņam, tad šad un tad viņš var žvadzināt – ar to jārēķinās. Mēs esam NATO, un tas arī ir mūsu drošības vairogs.

Kādus secinājums mums izdarīt?
Vienmēr pastāvējusi pretimstāvēšana starp dažādiem pasaules poliem, un šī ģeopolitiskā situācija – atkal sākusies pretīmstāvēšana starp Krieviju un Rietumeiropu, to nevar noliegt un ar to jārēķinās. Mēs dzīvojam buferzonā, respektīvi, uz robežas, un to izjūtam lielākā mērā, nekā to izjūt Spānijā.

Kā vērtējat Ukrainā notiekošo?
Tas, ka tur karo, ir traģēdja šīm divām tautām, kas patiesībā ir ļoti līdzīgas pēc savas būtības, bet nespēj problēmas atrisināt mierīgā ceļa. Tā ir traģēdija visai Eiropai. Un pārvērtīsies, iespējams, par lielāku traģēdiju, ja konflikts ieilgs.

Vai saskatāt Krievijas agresiju šajā valstī?
Tas ir acīmredzami, ka Krievija uzstājas daudz agresīvāk nekā agrāk, un Ukraina patlaban ir tas pretīmstāvēšanas punkts.

Vai jums ir pieņemami, ko [Krievijas] vara dara šajā valstī?
Ziniet, cilvēkiem var būt pieņemamas vai nepieņemamas daudzas lietas. Man neviens par to nejautā. Tas nav man.

Mani interesē jūsu viedoklis.
Man nav pieņemams ne karš Sīrijā, ne Islāma valsts karš ar kurdiem, man nav pieņemas karš vispār kā faktors. Arī karš Ukrainā un Krievijā man nav pieņemams. Es uzskatu, ka šie jautājumi ir jārisina savādāk, cik vien tālu iespējams bez asins izliešanas.

Notikumi Ukrainā un pirms tam Gruzijā lika uz Krieviju paskatīties citādām acīm. Vai jums ir kādas robežas attiecībā uz to, ar ko kopā strādājat, kā intereses pārstāvat, vai arī bizness ir bizness?
Es vienmēr esmu uzskatījis tā – ir jāmāk izmantot tās priekšrocības, kuras var dot arī Krievija tajā skaitā.

Vienalga, ko tā dara kaimiņvalstīs?
Izmantot priekšrocības, ko viņi var dot, bet tas nenozīmē, ka mums jākļūst par pakalpiņiem. Mums jātur sava politiskā līnija, jābūt savām nacionālajām interesēm. Taču patlaban diemžēl, kā man liekas, Latvijas teritorijā nav pat nodefinēts, kas ir mūsu nacionālās intereses. Ne mums īsti ir interese Rietumos, ne Austrumos. Dienvidos mums arī nav interešu. Tā varbūt ir lielāka problēma, ka neesam nodefinējuši priekš savas izdzīvošanas, kas ir mūsu intereses.

Kā jūs to saredzat?
Es varu tikai atkārtot – jāmāk izmantot tas, kas Latvijai ir izdevīgi. Mums jāspēj to izmantot. Ja kādās sfērās varam atrast izdevīguma punktus Krievijā, tad nevajag atteikties. To vajag izmantot, jo tas arī lielā mērā stiprinās mūsu drošību. Kaut vai ”Rīgas Dinamo” projekts – tas stiprina Latvijas drošību tāpēc, ka ir starpnacionāls projekts, kurā uzturam augstu Latvijas prestižu mūsu kaimiņvalsts telpā. Varam spītīgi pateikt – vairs nespēlēsim Krievijā, bet tad tiksim uztverti, kā bieži vien Krievijā uztver – vai zināt, kā? Nezinu, cik jūs savā dzīvē Krievijā esat bijusi, es esmu daudz tur bijis. Tur ir reģioni, kur mūs joprojām uzskata par vāciešiem, fašistiem. Katra mūsu sadarbība, darbība kultūras vai sporta jomā dzēš šo negatīvo attieksmi.

Tomēr Latvijas hokejkomandas dalība KHL, daudzuprāt, ir viens no Krievijas centieniem ar “maigo varu” ietekmēt sev par labu Latvijas sabiedrisko domu.
Jā, bet mēs gūstam no tā arī milzīgu labumu.

Kādu tieši labumu?
Ceļam savas valsts prestižu Krievijā. Jāpaņem labākais, ko var paņemt. Aizbraucam uz jebkuru Krievijas pilsētu, un mūsu himnu klausās ar cieņu, nevis svilpj, kā tas varbūt bija agrāk, saprotiet. Jūs tur neesat bijusi, nezināt, kādi ir apstākļi.

Bet es gribētu līdz galam saprast – jums ir pilnīgi vienalga, ko Krievija dara ar kaimiņiem?
Tā jūs sakāt, jūs savā jautājumā ietverat apgalvojumu.

Kāds ir jūsu viedoklis? Redzam notikumus Ukrainā, kas ir satraucoši arī Latvijas iedzīvotājiem. Kā izturēties patlaban pret Krieviju?
Ir jāatšķir divas lietas. Krievijas tauta, cilvēki un varbūt pašreizējā politiskā vara. Nekad nedrīkst nonākt politikā līdz situācijai, kad tautas tiek sanaidotas, ar tautu ir jādraudzējas vienmēr, vienalga ar kuru. Ir jādraudzējās, tie ir tavi kaimiņi, cita lieta – atzīt vai neatzīt politiskās darbības, ko realizē viņu politiķi. Mūsu valdība neatzīst to, ko viņi dara Ukrainā, mēs to nosodām, piedalāmies sankcijās, mēs to visu patlaban darām. Taču es vienmēr būšu par to, ka attiecības ar Krievijas tautu ir jāuztur, jo viņi ir mūsu tuvākie kaimiņi un nevajag visus novelt pār vienu kārti.

Esam bieži dzirdējuši, ka draudzīgāka attieksme pret Krieviju varētu nodrošināt lētākas gāzes cenas. Vai, jūsuprāt, pastāv šāda kopsakarība?
Nepastāv. Tad mēs atgriežamies pie tā, ko paši negribam. Negribam, lai politiskiem motīviem izmanto, pieņemsim, gāzi. Gribam, lai ekonomiskie principi dominē pār visu. Ja reiz gāze tirgū maksā tik daudz, labāk par to godīgi samaksājam, nekā saņemam gāzi par pusi cenas, bet no mums tiek paprasīts mūsu gods, cieņa un attieksme. Saprotiet, mēs negribam politiski iepirkt, es personīgi esmu gatavs labāk par pakalpojumu samaksāt to, ko tas maksā, nekā paņemt, kā saka, kaut kādu labumu, kurš pēc tam būs jāatstrādā.

Bijušais Vācijas kanclers Šrēders daudzviet ieguvis sliktu slavu tāpēc, ka pēc amata atstāšanas kļuva par “Gazprom” kontrolētā projekta “Nord Stream” padomes priekšsēdētāju. Vai nebaidāties, ka arī jūs var sākt uzskatīt par Krievijas interešu pārstāvi Latvijā?
Nē, absolūti nebaidos tāpēc, ka, pirmkārt, es strādāju Latvijas kompānijā. Šrēders strādaja “Gazprom”.

Bet redzam, kas ir šī uzņēmuma akcionāri.
“Latvijas gāze” ir kompānija, kas radīta, lai apkalpotu Latvijas tirgu. Saprotiet, Latvijas iedzīvotājus, Latvijas patērētājus, kompānija strādā Latvijā, tā nestrādā Krievijā un nekad nestrādās. Tā ir milzīga atšķirība. Un pat patiesībā – labi, Šrēders aizgāja. Negribu viņu aizstāvēt, bet uzbūvēt šos gāzesvadus uz Vāciju – Vācija jau rūpējās par savu enerģētisko drošību. Politiskajā retorikā oponentus var dažādi apsaukāt, tas nav nekas jauns, bet gāzesvadi tika uzbūvēti, Vācija šobrīd saņem gāzi un taisās vēl divus gāzesvadus celt.

Kāds Latvijai varētu būt ieguvums no jums?
Es realizēšu labu gāzes tirgus liberalizāciju.

Kam labu?
Arī akcionāriem, bet arī Eiropas Savienībai, jo tirgus liberalizācija ir ES politika.