Haoss un neprofesionalitāte Veselības ministrijā

Rezidentu sadalē neņem vērā precīzus datus par jauno speciālistu nepieciešamību

Ceru, ka Veselības ministrija (VM) neatbild mēnešiem ilgi tikai uz maniem jautājumiem. Nezinu, kā cilvēki rīkotos manā vietā, iespējams vieglākais būtu atmest ar roku un ļaut visam ritēt savu gaitu, taču izlēmu rakstīt, jo šāda ministrijas bezdarbība kavē Latvijas attīstību un attur daudzu zinošu cilvēku iesaistīšanos Latvijas medicīnas aprūpes uzlabošanā.

Pirmo lūgumu VM uzrakstīju 8.jūnijā. Pēc tam, kad nekādu atbildi nesaņēmu līdz 24.jūnijam, lūdzu vēlreiz. 1.jūlijā man atbildēja, ka mani e-pasti aizgājuši uz junkmail. 2.jūlijā lūdzu atrakstīt, kāpēc ir notikušas tik būtiskas izmaiņas rezidentu sadalē starp dažādām specialitātēm, un šīs izmaiņas tik ļoti atšķiras no 2011.gada, kad mūsu pie VM izveidota komisija pirmo reizi atjaunotās Latvijas vēsturē precīzi aprēķināja, kuras specialitātes ārstu ir par daudz un kuras – par maz. Jau 2.jūlijā man atbildēja, ka sadalē ir ņemti vērā komisijas 2011.gada aprēķini, atbildīgā persona atrodas ārpus Latvijas atvaļinājumā un atbildēs tad, “kad tāda iespēja radīsies”. 9.jūlijā atkal lūdzu man atbildēt, jo bija tiešām neiespējami saprast, kā, ņemot vērā mūsu komisijas aprēķinus, varēja nonākt pie tik radikālām izmaiņām sadales procesā, taču atbildi vēl līdz šim brīdim neesmu saņēmis.

Vai tā ir normāla situācija, ka ministrija vienkārši neatbild uz tik daudzus jaunos ārstus interesējošu jautājumu? Situācija ir kritiska, medicīnas studijas pabeidza 280 jaunie ārsti, viena ārsta apmācība 6 gadus valstij maksā 29 000 eiro, taču, lai apgūtu specialitāti, tika piešķirtas tikai 200 rezidentūras vietas.

Tātad daļa no šiem 80 ārstiem vai nu brauks prom, vai nestrādās medicīnā – zaudējums valstij 2.3 miljoni eiro.

Kā to parāda rezidentu vietu sadale šogad, specialitātēs, kurās tā jau ir par daudz ārstu, vietas turpina piešķirt, bet tajās specialitātēs, kurās ārstu trūkst, rezidentūras vietu ir par maz!

Mūsu komisija 2011.gadā 9 mēnešus rūpīgi strādāja pie jautājumiem, kas saistīti ar rezidentūras sistēmas un tās apmaksas uzlabošanu, tajā pirmo reizi bija iekļauti vairāki rezidenti, un diskusiju saturs bija pilnībā pieejams publiskai apspriešanai. Lai saprastu, cik ārstu vajadzīgi katrā specialitātē, salīdzinājām Latviju ar Lietuvu, Igauniju un Skandināvijas valstīm, ņemot vērā pašreizējo ārstu un rezidentu skaitu katrā specialitātē, ārstu skaitu katrā specialitātē kas vecāki par 65 gadiem un pacientu rindu garumu katrā specialitātē. Pēc tam aprēķinājām, kurās specialitātās Latvijā ārstu ir par daudz, kurās par maz, un kurās ārstu skaits ir pietiekams.

Piemēram, paliatīvajā medicīnā, kur ārsti palīdz slimniekiem ar neciešamām sāpēm, ārstu skaits Latvijā ir daudz par mazu, taču šogad piešķirtas tikai divas vietas. Geriatriem – ārsti, kuriem būs jāaprūpē pacienti pēc 70 gadu vecuma, speciālistu ir daudz par maz, bet nav piešķirta neviena vieta. Patologiem ārstu ir par maz un 30% ir vecumā virs 65 gadiem, taču atkal piešķirtas tikai divas vietas. Savukārt neirologu, narkologu, endokrinologu un fizikālās medicīnas un rehabilitācijas ārstu mums ir daudz, un fizikālajā medicīnā un rehabilitācijā vecāki par 65 gadiem ir tikai 8%, taču vietu skaits salīdzinot ar 2011.gadā izlemto ir palielināts. Kāpēc? Balstoties uz kādiem datiem? Iekšķīgo slimību ārstu skaits ir būtiski samazināts un nākotnē pat nenoklās vietu skaitu apakšspecialitātēs. Šīs izmaiņas ir nesaprotamas un neloģiskas!

Ir žēl, ka ar katru nākamo ministru radikāli mainās veselībās aprūpes prioritātes, savukārt proritātes, kuras tika pieņemtas visaugstākajā līmenī ar valdības noteikumiem, VM nepilda.

Ministru kabineta 685.noteikumi 2011.gadā skaidri noteica, ka ir jāievieš caurspīdīga rezidentu un apmācošo ārstu vērtēšanas sistēma. Tā vajadzīga, lai uzlabotu apmācības procesu un ārsti saprastu, ko nedara pietiekami labi, ko var un vajag darīt labāk. Kā pēc noteikumu pieņemšanas man teica viens zināms Latvijas apmācošais ārsts – “Kā rezidents var vērtēt manas zināšana?!” Ir skaidrs, ka rezidentūras sākumā tas nav iespējams, taču rezidents var vērtēt, vai zināšanas tiek nodotas un cik kvalitatīvi tas notiek. No rezidenta viedokļa, nav starpības starp ļoti zinošu ārstu, kurš savas zināšanas nenodod vai nodod vāji, un ārstu, kuram zināšanas ir vienkārši vājas. Taču šāda vērtēšanas sistēma nav ieviesta, un VM nespēj kontrolēt tās ieviešanu.

Noteikumu 25.2 punkts precīzi nosaka arī to, ka 29% jeb ~330 eiro mēnesī par katru rezidentu pirms nodokļu nomaksas no kopējās summas slimnīca saņem, lai apmaksātu rezidentu “praktisko un teorētisko apmācību”, tātad šī nauda būtu jāsaņem ārstiem, kas apmāca rezidentus. Tie, kas apmāca rezidentus, man saka – pirms nodokļu nomaksas par Rīgas Stradiņa universitātes rezidentu viņi saņem 167 eiro un par Latvijas Universitātes rezidentu – 226 eiro. No valsts katra universitāte, kas savukārt naudu pārskaita slimnīcām, par vienu rezidentu saņem identisku kopējo summu. Tad kā un kāpēc ir iespējama šāda starpība? Kur tiek tērēta šī starpība 330-167 vai 330-226, neviens apmācošais ārsts un rezidents nezin. Varētu likties, ka tā ir triviāla naudas summa, taču lielajās slimnīcās ir 100-200 rezidenti katrā.

Necaurspīdība, ar kādu mūsu valsts izsniegtā rezidentūras nauda tiek apsaimniekota, ir nesaprotama, tas nav pieļaujams, un tam jāmainās.

Noteikumi noteica arī to, ka līdz 5% no šīs summas jeb 16.50 eiro mēnesī ir jānonāk “ar rezidenta pašizglītību saistīto izdevumu segšanai”. Šāds punkts tika noteikumos ieviests ar domu, lai rezidentam palīdzētu iegādāties nepieciešamās medicīnas apmacības grāmatas vai reizi vairākos gados apmeklēt konferenci, un nebūtu šāds atbalsts jālūdz farmācijas industrijas pārstāvjiem.

Ar rezidentiem runājot, ir absolūti skaidrs, ka līdz rezidentiem šī nauda nenonāk, un rezidenti nezin, kur šī nauda tiek tērēta un kāpēc. Grūti saprast, ka VM nespēj pārbaudīt un uzstāt, ka pašizglītībai domātajiem līdzekļiem pēc likuma ir jānonāk rezidentu pašizglītībai. Izglītības likums precīzi nosaka – pašizglītība ir ārpus iestādes iegūta izglītība. Tātad skaidrs, ka slimnīcas pašas šos līdzekļus nevar izmantot pēc saviem ieskatiem un lietām, kam nav sakara ar pašizglītību.

Katra rezidenta algai valsts ieskaita ~800 eiro, no tā jāatskaita darba devēja un ņēmēja sociālais, kā arī ienākuma nodoklis. “Uz rokas” rezidents, tātad cilvēks ar ārsta diplomu, no valsts saņem ~439 eiro, neskaitot apgādājamo atvieglojumus, par nostrādātām ~200 stundām mēnesī, ko rezidentam likumdošana atļauj.

Ja rezidents izvēlas rezidentūru iziet novados, bet ne Rīgas slimnīcās, tad rezidenta alga ir par 30% lielāka, taču arī šis algas palielinājums, ko 2011.gadā apstiprinājām, nav veicinājis rezidentu pieplūdi novadiem, un tajos ir būtisks ārstu trūkums. Lai to kompensētu, VM pašreiz virza padomju laikiem līdzīgu likumu, ka rezidentūras vietas pirmkārt dabūs tie, kas apņemas pēc rezidentūras doties uz reģioniem un tur nostrādāt trīs gadus. Ja ārsti pēc rezidentūras beigšanas atsakās to darīt, tad viņiem būs jāatmaksā valstij alga par rezidentūras gadiem! Kā tas ir iespējams – cilvēks strādājis rezidentūrā melnu muti 200 stundas mēnesī, saņēmis par savu atbildību un nostrādātajām stundām neadekvātu samaksu, būtiski ar savu klātbūtni palīdzējis pacientiem un slimnīcai, kurā izieta rezidentūra, bet tagad jāatmaksā vēl visa alga?

Neticu, ka Latvijas valstī šāds variants ir likumīgs, bet, ja ir likumīgs, tad ir absolūti neētisks.

Vai VM un pieaicinātie eksperti, kas piedāvā šādu variantu, saprot, ko tie dara un kādus rezultātus dos šāds lēmums? Ja juridiski šāds likums tiks apstiprināts, tad kā tieši valsts piespiedīs rezidentiem atdot savu algu par darbu, ko viņi ir godīgi nostrādājuši rezidentūrā, ja viņi izbrauks uz kādu no ES valstīm, bet neaizbrauks uz novadiem? Vai tā ir kaut vienā ES valstī? Šādas shēmas bieži izmanto Dienvidu un Centrālamerikas valstis, kurās nav brīva iedzīvotāju kustība un jaunajam ārstam vienkārši nav izvēles. Šāda likuma pieņemšana panāks to, ka vēl vairāk jauno ārstu pirms un pēc rezidentūras aizbrauks strādāt uz ES valstīm un, baidoties no ”parāda” pieprasīšanas, Latvijā, visticamāk, nekad neatgriezīsies. Vai tiešām to VM un eksperti grib panākt? Šāda likuma pieņemšana radīs milzīgus un neatgriezeniskus zaudējumus Latvijas valstij!

Attīstītā pasaulē un brīvā tirgā, lai profesionāli pievilinātu doties tur, kur viņš negrib doties, ir tikai viens veids – jaunajiem ārstiem maksāt būtiski lielāku algu naudā vai graudā, piešķirot patīkamu dzīvokli par brīvu, un bērnudārzu. Citu variantu pašvaldībām un valstij nebūs, kā panākt, ka jaunie ārsti dodas uz reģioniem, nepaliek Rīgā vai nedodas strādāt uz ES valstīm.

No ministrijas darbiniekiem, kuri 2011.gadā piedalījās jaunā rezidentūras MK nolikuma izstrādē, diemžēl neviens nav vairs palicis, tādēļ es kā šo izmaiņu virzītājs ministra Bārzdiņa laikā esmu rūpīgi vērojis procesus, kas ir saistīti ar rezidentu sagatavošanu un apmaksu.

Iepriekšējai ministrei lūdzu man ļaut turpināt uzraudzīt jauno izmaiņu ieviešanu dzīvē, nesaņemot atlīdzību, taču viņa atteicās.

Tagad ir neiespējami saņemt pat elementāras atbildes no VM, un man ir tiešām žēl par to. Man ir milzīga pieredze darbā ar rezidentiem. Pats esmu gandrīz 20 gadus mācījies un mācījis vadošās ASV universitāšu slimnīcās, daudzus no šiem gadiem esmu pavadījis kā viens no vadītājiem rezidentūrai ar visaugstāko kvalitāti ASV. Pēc mana uzaicinājuma ”UTSouthwestern” no Latvijas un Igaunijas stažējušies 19 rezidenti tāpēc, ka no sirds ticu tam, ko teica izcilais ārsts un profesors Lazovskis – maksimāli jāveicina jauno ārstu apmācība ārzemju klīnikās. Šī apmācība vienā no ASV labākajām universitātes slimnīcām ir svarīga pieredze, kas tik ļoti nepieciešama Latvijas medicīnas attīstībai.

Daži teiks, ka šāds jautājums Latvijas iedzīvotajiem nav svarīgs un nav vērts pievērst tam uzmanību. Taču jautājums – kas būs tie, kuri mūs ārstēs pēc 10-20 gadiem, ir kritiski svarīgs Latvijas nākotnei!

Es tiešām no sirds ceru, ka VM apdomāsies un spēs nākotnē labāk pildīt savas tiešās uzraugošās funkcijas, pieņemt darbā zinošus un čaklus darbiniekus, kas atbild uz ārstu un jebkura Latvijas iedzīvotaja zvaniem, vēstulēm un epastiem. Nedomāju, ka VM ir daudz darbinieku, kas, līdzīgi kā rezidenti, strādā 200 stundas mēnesī un par to saņem rezidenta algu. Taču izskatās, ka ir daži, kas par savu darbu saņem daudz lielāku samaksu, taču grib piespiest rezidentus savu saņemto algu par godīgi padarīto darbu atdot valstij, kamēr pati VM darbu dara neapmierinoši.

Dr. Uģis Gruntmanis ir Teksasas universitātes Southwestern asociētais profesors.