IKP – skats no citas puses

Daudzos gadījumos IKP attīstība tiešām korelē ar panākamajiem mērķiem – labklājības attīstību, mazāk ar laimes sajūtu

Mūsdienās iekšzemes kopprodukts (IKP) ir universāls ekonomiskās attīstības mērs ar ļoti plašu pielietojumu. Galvenokārt tas tiek izmantots tā sākotnēji paredzētajam mērķim – ekonomiskās aktivitātes līmeņa novērtēšanai.

Tomēr IKP izmantošana ir ļoti daudzveidīga. Ir pieņemts ar IKP vērtēt ekonomisko attīstību, iedzīvotāju pirktspēju, tautas labklājību, gan balstīt un izmantot to dažādos pētījumos. Kas ir īpaši svarīgi – IKP tiek izmantots arī, lai plānotu valstu politiku. Daudzi nozīmīgi lēmumi par to, kā dzīvosim, tiek pieņemti, balstoties uz informāciju, ko mums nodrošina nacionālie konti un IKP. Vēl vairāk – ekonomisti cenšas ne tikai analizēt vēsturisko informāciju, bet pat prognozēt IKP.

Prognozētāju sekmes ir dažādas, bet ne par to ir šis blogs. Laika gaitā IKP ir kļuvis par rādītāju, kuram piešķiram ļoti lielu nozīmi. Atkarībā no tā mainām budžeta prognozes (tātad arī budžeta ienākumu un izdevumu sadaļas). Tāpat atkarībā no tā, cik liels ir IKP, novērtējam dažādas attiecības – cik no IKP tērējam aizsardzībai vai cik liels ir valsts parāds utt.

Es piederu pie tiem ekonomistiem, kam ikdienas darbā IKP ir galvenais uzmanības objekts. Daudzus gadus, strādājot pie IKP analīzes un prognozēšanas, tas man ir kļuvis par galveno izpētes objektu – cenšos izprast IKP dinamiku, tās noteicošos faktorus. Lai saprastu, no kādām smalkām detaļām tas sastāv, “rokos” dziļi IKP struktūrā. Tāpat strādāju ar dažādiem prognozēšanas principiem, lai mēģinātu “pareģot”, kāds IKP varētu būt rīt vai parīt. Pats galvenais – mēģinu saprast, ko tieši IKP cipars īsti mums – datu lietotājiem – pasaka.

Mēģinu saprast, vai IKP pieaugums tiešām transformējas labākā dzīves kvalitātē vai tomēr IKP izaugsme ir atrauta no labklājības pieauguma?

Par spīti tam, ka IKP ir manā ikdienas uzmanības fokusā, ne mirkli neaizmirstu, ka IKP (un nacionālie konti) patiesībā ir ļoti sarežģīta matemātiska konstrukcija (te atrodama ESA 2010 nacionālo kontu instrukcija, kas ir rakstīta gandrīz uz septiņiem simtiem lapaspušu). Tās lietotājiem (t.sk. man pašam) ir ļoti labi jāapzinās šīs konstrukcijas vārgie punkti. Šī apzināšanās ir svarīga īpaši ekonomiskās politikas veidotājiem. Pretējā gadījumā gadās, ka ekonomiskā politika tiek veidota nevis ar kādu fundamentālu mērķi (piemēram, paaugstināt labklājību vai iedzīvotāju laimes sajūtu utt.), bet gan ar mērķi paaugstināt IKP vai panākt kaut ko tādu, ko raksturos IKP pieaugums. Tajā pašā laikā nevar noliegt, ka daudzos gadījumos IKP attīstība tiešām korelē (saskan) ar panākamajiem mērķiem – labklājības attīstību, mazāk ar laimes sajūtu.

Pirms runāt par IKP un nacionālajiem kontiem, to priekšrocībām un trūkumiem, ir jāpakāpjas soli atpakaļ – vēsturē. Par nacionālo kontu aizsākumu (vismaz to, kas līdzīgs mūsdienu formai) tiek uzskatīta 17. gs. otrā puse. Pamatus mūsdienu nacionālo kontu sistēmai lika angļu ekonomists Viljams Petijs (William Petty). Tieši viņš 1665.gadā izveidoja pirmos matemātiskos aprēķinus par Anglijas nacionālo ienākumu. Tā galvenais mērķis bija pieradīt, ka valsts spēj ģenerēt lielākus nodokļu ienākumus, turklāt ar mazāku nodokļu slogu. 1696.gadā Džordžs Kings (George King) uzlaboja Petija pieeju, ieviešot nacionālā ienākuma aprēķināšanu pēc trim principiem – no ienākumu, ražošanas un izlietojuma puses.

Tieši no šīm trim pusēm arī mūsdienās raugāmies uz IKP. Kings arī bija pirmais, kurš sāka lietot laika rindas (datus par secīgiem gadiem) un mēģināja prognozēt nacionālā ienākuma nākotnes attīstību. Parādījās arī smalkāki nacionālā ienākuma sadalījumi pa nozarēm. Tāpat Kings sagatavoja nacionālā ienākuma aprēķinus Nīderlandei un Francijai, kas ļāva veikt pirmos starpvalstu salīdzinājumus. Nākamais “lielais lēciens” ekonomikas uzskaitē bija 19. gs. sākumā (1822. vai 1823.gadā – gadskaitlis dažādos avotos atšķiras), kad Džozefs Lovs (Joseph Lowe) – skotu ekonomists izmantoja inflācijas ciparus, lai deflētu (nominālajai laika rindai, attiecinot kādu cenu indeksu, kas izņem cenu pārmaiņu efektu) nacionālo ienākumu, tādējādi radot mūsdienu IKP salīdzināmajās cenās priekšteci.

Par nākamo revolucionāro momentu ekonomikas uzskaitē tiek uzskatīti 20. gadsimta. 20. un 30. gadi. Austrālijas ekonomists Kolinss Klārks (Colin Clark) savā darbā “National Income and Outlay” izklāstīja galvenos nacionālā ienākuma novērtēšanas mērķus un principus. Jau šajā darbā Klārks diskutēja par nosacītās rentes iekļaušanu nacionālā ienākuma aprēķināšanā, dabas resursu ekstensīvās lietošanas radīto negatīvo seku uzskaites nepieciešamības u.c. mūsdienu nacionālajiem kontiem svarīgām sastāvdaļām. 1936.gadā Krievijas/ASV ekonomists Vasilijs Ļeontjevs (Wassily Leotief) izstrādāja ielaides – izlaides tabulas (input-output table), kas atspoguļo saikni starp resursu izlietojumu un ekonomikas izlaidi dalījumā pa ekonomikas sektoriem. Tas bija liels izrāviens mūsdienu nacionālo kontu sistēmas izveidē un arī ekonomiskajā modelēšanā.

Mūsdienās joprojām dažādu ekonomisko modeļu uzbūvē izmanto ielaides – izlaides tabulas. Savukārt uzreiz pēc Otrā pasaules kara Apvienoto Nāciju Organizācija ieviesa pirmās nacionālo kontu vadlīnijas, bet 1968.gadā tika izstrādāta un publicēta nacionālo kontu sistēma, kas ir mūsdienu moderno nacionālo kontu sistēmas priekšgājēja. Ja ir nopietnāka interese par nacionālo kontu vēsturisko attīstību, tad, manuprāt, labs apkopojums izlasāms F.Bos darbā “The history of national accounting“.

Kopš nacionālo kontu pastāvēšanas (jebkurā no to formām) ir pastāvējusi arī to kritika. Interesanti, ka šī kritika laiku pa laikam uzjundī (protams, parasti brīžos, kad rezultāti nav tādi, kā cerēts). Kopumā argumenti nemainās un ir tādi paši, ko minēja cilvēki, kas strādāja pie nacionālo kontu izveides, īpaši K. Klārks un Simons Kuzņets (Simon Kuznets – viens no nacionālo kontu veidotājiem un arī kritiķiem ASV). Šeit apkopoju IKP trūkumus, ko parasti min nacionālo kontu un IKP koncepcijas kritiķi:

* Viens no galvenajiem IKP kritikas argumentiem ir tas, ka IKP labi uzskaita pozitīvo jaunradīto vērtību, bet vāji apraksta destruktīvās darbības. Piemēram, noziedzība – skaidrs, ka tā mazina labklājības līmeni. Bet no IKP koncepta viedokļa, teiksim mantas zādzība, drīzāk būs ar pozitīvu zīmi, nekā ar negatīvu (ja jums tiek nozagts mobilais telefons, jāiegādājas jauns). Ir arī filozofiskāks piemērs – nevienam nav noslēpums, ka arī mūsdienās militārā rūpniecība ir nozīmīgs pienesums ekonomikai. Tomēr IKP uzskaita tikai šī ieroča ražošanas radīto pozitīvo vērtību, kamēr negatīvā vērtība, ko radīs ieroča izmantošana, diez vai parādīsies IKP. Vēl vairāk – ieroča destrukcijas rezultātā, iespējams, būs nepieciešamas papildu investīcijas (piemēram, sabrucināta tilta atjaunošana), kas atkal rada pievienoto vērtību. Jā, sabrucinātā ēka mazina valstī esošā fiziskā kapitāla apjomu, kas teorētiski ar laiku ieviesīs zināmas korekcijas arī nacionālajos kontos, bet pozitīvā pievienotā vērtība šajā gadījumā dominē.

* Vēl viens ļoti bieži minēts arguments – IKP neņem vērā dabai radīto kaitējumu. Nav noslēpums, ka daudzu ekonomisko aktivitāšu blakusparādība ir arī mazāks vai lielāks kaitējums dabai. Turklāt sekas bieži tiek izjustas tikai nākamajās paaudzēs. Labs piemērs ir dažādas derīgo izrakteņu ieguves vietas, kas piesārņo apkārtējo vidi, jo pēc resursa ieguves beigām paliek pāri tikai piesārņota daba. IKP uzskaita pozitīvo – jaunradīto vērtību (lasīt – iegūto resursu), bet diemžēl neatspoguļos radīto kaitējumu. Vai, piemēram, IKP uzskaitīs automobiļa patērēto degvielu, bet neuzskaitīs automobiļa radīto gaisa piesārņojumu.

* IKP neņem vērā nevienlīdzību. Vēl viens no IKP kritiķu ieročiem ir tas, ka IKP ir absolūts mērs, kas nesniedz priekšstatu par ienākumu sadalījumu. Proti, IKP var pieaugt par 5%, bet var gadīties, ka 4.5 procentpunktus no šī pieauguma veido ekonomikas dalībnieki ar augstākajiem ienākumiem, tādējādi vēl vairāk veicinot ekonomisko nevienlīdzību. Tas ir viens no iemesliem, kādēļ tiek uzskatīts, ka IKP vāji raksturo sabiedrības labklājību,jo ar jēdzienu “sabiedrības labklājība” automātiski tiek saprasta visa sabiedrība, nevis kāda tās daļa. No šī argumenta izriet arī nākamais arguments par to, ka IKP pieaugums nenozīmē laimes pieaugumu. Tas gan ir atkarīgs no tā, kurā stadijā ekonomika atrodas. Zemu ienākumu valstīs IKP/ienākumu pieaugums parasti korelē ar laimes sajūtu (lai kā to arī novērtētu), jo rada pamatvajadzību (pārtika, ūdensapgāde, mājoklis u.c.) apmierināšanu. Savukārt valstīs ar augstāku ienākumu līmeni sakarība starp IKP/ienākumiem un laimes sajūtu ir vājāka.

* Vēl viens kritikas virziens ir saistīts ar to, ka IKP labi uztver “ekonomiku uz papīra”, tas ir reģistrējamo ekonomiku, kas balstās uz transakcijām, pirkšanu – pārdošanu. Bet tajā pašā laikā IKP ir vājš instruments, uzskaitot notikumus un procesus, kur nav tieša veida darījumu. Piemēram, IKP, diemžēl, neuzskaita cilvēces zināšanu pieaugumu (kaut vai to, ka sabiedrība iemācās apieties ar kādu jaunu tehnoloģiju). Jā, IKP uzskaitīs to naudas daudzumu, ko šī tehnoloģija būs atnesusi, bet neuzskaitīs dzīves kvalitātes uzlabojumu, ko tehnoloģija būs radījusi. Tāpat kritiķi uzsver, ka bieži IKP nespēj kvantificēt mājsaimniecību pašu radīto pievienoto vērtību (paša veikts remonts būvfirmas izmantošanas vietā, pašu ēst gatavošana restorāna apmeklēšanās vietā, bērnu audzināšana un skološana bērnu sūtīšanas bērnudārzā vietā u.tml.).

* Vēl viena IKP kritika vienmēr ir bijusi par statistiķu spēju pareizi novērtēt sabiedriskā sektora radīto pievienoto vērtību. Privātā sektora gadījumā viss ir vairāk vai mazāk skaidrs – prece vai pakalpojums tiek saražots/sniegts, bet, ko uzskatīt par pievienoto vērtību kādai ministrijai? Skaidrs, ka ministrija rada pievienoto vērtību (cerams), veicot darbus sabiedriskā kārtā, bet kā to nomērīt?

* Tāpat IKP bieži tiek kritizēts par sarežģītajiem uzbūves principiem un necaurspīdīgumu. Proti, rēķinot IKP, tiek veikti dažādi pierēķini, lai labāk atspoguļotu tautsaimniecībā pievienoto vērtību. Kā piemērus var minēt nosacītās rentes pierēķinu vai nereģistrētās ekonomiskās darbības (ēnu ekonomikas) pierēķinus.

* Vēl viena problēmu dimensija, lai sagatavotu IKP salīdzināmajās cenās, tas ir jādeflē ar cenu indeksu. Savukārt cenu indeksa aprēķinā vitāli svarīga ir tajā iekļauto preču groza stabilitāte laikā. Proti, lai tas atspoguļotu identiski vērtīgas preces un pakalpojumus laikā, ņemot vērā arī tehnoloģisko progresu. Modernās datortehnoloģijas attīstās ļoti strauji – kā panākt, ka preču un pakalpojumu patēriņa grozā iekļautais, piemēram, dators būtu aptuveni tikpat vērtīgs attiecībā pret citiem, kā tas, kurš bija iekļauts dažus gadus iepriekš?

Šis bloga ieraksts nekādā veidā nav IKP vai statistiķu kritika. Jā, IKP un nacionālie konti nav ideāli, tomēr šobrīd ekonomiskās aktivitātes novērtēšanai nav labāku alternatīvu. Visticamāk, tuvākajā desmitgadē arī nebūs tādu alternatīvu, kas spētu veiksmīgi aizstāt nacionālos kontus tieši ekonomiskās aktivitātes novērtēšanas ziņā. Tomēr jau patlaban pasaulē ir zināmi vairāki indeksi/aprēķini, kas piedāvā IKP alternatīvas, kas palīdz labāk novērtēt to, kas mums visiem ir svarīgākais – dzīves kvalitāti. Labu ieskatu par šo tēmu sniedz Bostonas Universitātes pētījums “Beyond GDP: The Need for New Measures of Progress“. 

Manuprāt, galvenā IKP un nacionālā kontu problēma slēpjas nevis to konstrukcijā vai interpretācijā, bet gan apstāklī, ka to lieto gan vietā, gan nevietā. Vienkārši sakot, daudzos gadījumos trūkst rādītāja, kas labi raksturo labklājību, laimi, sabiedrības attīstības pakāpi u.tml. 

Tā vietā tiek izmantots IKP…jo tā ir vieglāk. Kad iegūtie rezultāti norāda uz pretrunīgiem secinājumiem, tad rodas IKP kritika, kas, manuprāt, diezgan bieži ir nevietā.

Lai arī pieaug dažāda veida mikrodatu pieejamība un to apstrādes kapacitātes iespējas (kas, manuprāt, ir statistikas nākotne), tuvākajā laikā IKP joprojām būs vadošais makroekonomiskās attīstības rādītājs. Par šo vērts atcerēties nākamreiz, kad aizpildāt mājsaimniecību budžeta apsekojuma anketu vai kā grāmatvedis/uzņēmējs sniedzat atskaiti Centrālajai statistikas pārvaldei (CSP) par sava uzņēmuma darbību. Ikdienā, strādājot ar dažādiem datiem, redzu tik daudz neprecizitāšu (pieņemu, ka CSP par šo tēmu varētu sarakstīt pat veselu sējumu), kas ietekmē gala ciparus, secinājumus un… rīcību.

Patlaban ir interesanti pasapņot par to, kāda statistika būs pēc dažām desmitgadēm. Manā redzējumā statistika dosies arvien tālāk mikrodatu izmantošanas virzienā. Manuprāt, šis datu avots ir ar milzīgu potenciālu, kas pagaidām netiek izmantots. 

Pēdējo divu desmitgažu laikā IT revolūcija ir gājusi tik tālu, ka ir pavērusi ekonomistiem priekšskaru uz veselu statistikas jauninājumu virkni. Šodien mūsu ikdiena sastāv no elektroniskiem norēķiniem, dažādām klientu lojalitātes programmām, kas (mums to apzinoties vai nē) vāc datus par mūsu jeb patērētāju rīcību. Ir dažādi interneta meklētāji, kas analizē mūsu interesējošo un meklēto informāciju. Visbeidzot, viedtālruņu un dažādu aplikāciju attīstība sniedz informāciju par dzīves jomām, par kurām iepriekš ekonomistiem bija visai aptuvena nojausma vai tās nebija vispār. Tagad ir iespējams uzzināt, cik daudz mēs sportojam, cik guļam, cik un kādos virzienos ceļojam utt. Visticamāk, nākamajās desmitgadēs tieši virzība uz dažādu privāto datubāzu (protams, anonimizētā formā) izmantošanu būs galvenā statistikas inovācija. Vai tas gāzīs no troņa IKP? Laiks rādīs…

Autors ir Latvijas Bankas ekonomists

Interesanta lasāmviela par IKP tēmu:

Par nacionālo kontu vēsturi: F.Bos. The history of national accounting. MPRA, 1992. 

Interesants raksts par IKP trūkumiem un iespējamo attīstību nākotnē: A.Davidson. The Economy’s Missing Metrics. The New York Times Magazine, 2015 (1.jūlijs). 

Par IKP alternatīvajiem rādītājiem: Beyond GDP: The Need for New Measures of Progress, Boston University, 2009, No.4.