“Padomju laiki” Rīgas Stradiņa universitātes Medicīnas fakultātē

Krievu valodu nezinošajiem topošajiem mediķiem valsts pārbaudījumā jāraksta pretlikumīgs iesniegums

“Sakarā ar manām nepietiekošajām krievu valodas zināšanām, lūdzu rast iespēju valsts pārbaudījuma praktisko daļu kārtot valsts valodā” – iesniegumu ar šādu tekstu katru gadu pirms valsts eksāmena aizpilda vairāki desmiti Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) Medicīnas fakultātes (MF) studentu, kuri pietiekami labi nepārvalda krievu valodu. Augstskolai mudināt rakstīt iesniegumus ar lūgumu nodrošināt eksāmenu valsts valodā nav likumīgi, norāda Izglītības ministrijas pārstāvji, tāpēc RSU tagad jādomā par tulka pakalpojumu. Savukārt valodniece šāda iesnieguma esamību vērtē kā padomju laika paliekas.

RSU MF studentiem pēc sešu gadu studijām valsts pārbaudījums sastāv no četrām daļām – testa, teorētiskā pārbaudījuma, praktisku uzdevumu manipulācijām uz manekeniem un praktiskās daļas, kurā dažādās slimnīcās jātiekas ar reāliem pacientiem. Parasti šādu iesniegumu raksta tie studenti, kuri pietiekami nepārvalda krievu valodu, bīstoties, ka tieši šādu pacientu “saņems” praktiskajā pārbaudījuma daļā un ar to netiks galā.

Divas studentes, ar kurām runāja Ir.lv un kas šādus iesniegumus rakstījušas šogad, gribēja palikt anonīmas, jo norisinās pieteikšanās rezidentūrai. Iemesli iesnieguma rakstīšanai viņām bijuši līdzīgi – bailes nonākt grūtībās, ja neatceras kādu specifisku terminu krievu valodā. Viena no studentēm saka: “Negribēju nepajautāt kādu jautājumu tikai tāpēc, ka es nemācētu to pajautāt.” Pie latviski runājoša pacienta viņa tikusi, bet vairāki viņas kursabiedri ar pacientiem komunicējuši arī krievu valodā, lai gan iepriekš rakstījuši iesniegumu. Studente piebilst: “Ja grib palikt Latvijā, krievu valoda tomēr jāiemācās.” Slimnīcā „katrs otrais runā krieviski”. “Tāda ir tā realitāte,” viņa teic. Šajā gadījumā pamudinājums rakstīt iesniegumu nācis no studentu vidus.

Otra MF studente stāsta, ka viņai iesniegumu parakstīt bijis nepatīkami. Viņa vaicā: “Vai Vācijā ko tādu rakstītu, lai netiktu pie turku valodā runājoša pacienta?” Par iespēju brīvi mainīt pacientus viņa arī ir skeptiska: “Teorētiski var mainīt, bet tie pacienti [slimnīcā] ir tik, cik ir.”

MF dekāns profesors Guntis Bahs Ir.lv apgalvo, ka tas ir iesniegums bez nozīmes, formu pildīt nemudina universitātes vadība un iesnieguma rakstīšana esot pašu studentu iniciatīva. Viņš Ir.lv stāsta, ka “tam nav nekādas būtiskas jēgas. Tas ir tikpat absurds iesniegums, kā, piemēram, prasīt tumšmatainu vai gaišmatainu, vai zilacainu pacientu”. Dekāns skaidro, ka eksāmena laikā studentam iespējams vērsties pie valsts pārbaudījuma eksaminācijas komisijas sekretāra un “darīt zināmu, ka viņš nevar realizēt šo eksāmenu, jo pacients negrib, nav uz vietas vai [traucē] kaut kādi citi apstākļi. Tad viņš var izlozēt vēl vienu pacientu”.

Kā zināms, Augstskolu likuma 56.pants nosaka skaidri: “Valsts dibinātās augstskolās studiju programmas īsteno valsts valodā.” Likumā arī minēti daži gadījumi, kuros mācību process var notikt svešvalodā, bet šis nav tas gadījums. Profesors Bahs Ir.lv sacīja, ka viņš nezinot gadījumus, kad eksāmens būtu noritējis citā valodā. Neesot bijis arī neviens apelācijas gadījums par to, ka pacients nav runājis “vajadzīgajā valodā”.

Neskatoties uz to, attiecīgā iesnieguma veidlapa sagatavota aizpildīšanai atrodas RSU Studentu servisā. To katru gadu aizpilda vairāki desmiti studentu – šādu aptuvenu skaitu min dekāns. Profesors Bahs nevar paskaidrot, kāpēc šādas formas joprojām atrodamas un saka, ka tādu Studentu serviss izveidojis “droši vien aiz laipnības pret studentiem”.

Pirms diviem gadiem iesniegumu rakstīja arī Artūrs Ancāns. Viņš sarunā ar Ir.lv atminas, ka iesniegumu rakstīt mudinājis kāds no pasniedzējiem. Dekāns to gan apšauba un teic, ka iesniegumam tāpat neesot nekādas vērtības.

Kad Ir.lv Studentu servisa vadītājai Indrai Treijai jautāja, kādēļ veidlapa ar šādu tekstu ir pieejama, ja fakultātes vadība to neņem vērā, saņēmām ieteikumu ar visiem jautājumiem vērsties pie Komunikācijas departamenta direktora Edija Šauera. Viņš savukārt atbildēja, ka „veidlapā iedrukātais teksts ir tapis, lai risinātu konkrētu un aktuālu problēmu slimnīcās”, proti, RSU nav savas klīnikas, ar slimnīcām ir līgumattiecības un pacienti tajās runā dažādās valodās, tāpēc „studentiem klīnikās nākas sastapties ar valsts valodā nerunājošiem pacientiem, kas var radīt dažādus risināmus jautājumus valsts pārbaudījumu kārtošanas laikā”. 

Tātad var secināt, ka iesniegumi tomēr ir izmantoti, lai risinātu problēmu, pretēji tam, ko apgalvo dekāns. Uz jautājumu, cik ilgi šāds risinājums jau pastāv, Ir.lv no Šauera atbildi nesaņēma.

Šauers arī atzīst, ka teksts iesniegumā ir divdomīgs, un saka: “Iespējams, ka kļūda bijusi formulējumā, nevis praksē.” Šauers Ir.lv sniedza rakstisku atbildi, ka veiksmīgākam šādas problēmas risinājumam „RSU apliecina, ka nodrošinās tulku” un telefonsarunas laikā sola, ka nerunā “nākotnes nozīmē, bet tā tas arī būs”.

Izglītības kvalitātes valsts dienesta Uzraudzības departamenta direktora vietnieks Maksims Platonovs teic, ka risinājumam vajadzētu būt tādam, ka studenti izlozē pacientus un, „ja pacients nerunā valsts valodā, tad RSU nodrošina komunikācijas iespēju starp studējošo un pacientu tajā brīdī, nevis students iepriekš informē par valodas nezināšanu”. Platonovs arī uzskata, ka iesnieguma teksts nav korekts, tomēr, lai komentētu sīkāk, situācija būtu jāpārbauda.

Valsts valodas centra Valodas kontroles reģionālās nodaļas vadītāja Sarmīte Pāvulēna teic, ka nekas tāds, kas nebūtu saskaņā ar likumdošanu, nenotiek, ja studentam tiek nodrošināta iespēja pacientu mainīt gadījumā, ja slimnieks nezina valsts valodu. Svarīgi, lai valsts eksāmens notiktu valsts valodā.

Tomēr augstskolai mudināt studentus rakstīt iesniegumus ar lūgumu nodrošināt eksāmenu valsts valodā gan nav likumīgi. Tulka nodrošināšanu kā labu risinājumu šai situācijai piemin gan Pāvulēna, gan arī Izglītības kvalitātes valsts dienesta vadītāja Inita Juhņēviča.

Saeimas deputāte un valodniece Janīna Kursīte-Pakule (NA), lūgta komentēt šāda iesnieguma pastāvēšanu valsts augstskolā, to vērtē kā “no padomju laikiem palicis, iesīkstējis”. Kursīte saka: “Mēs dzīvojam Latvijas valstī vairāk nekā 20 gadus. Latvijas valstī ir viena valsts valoda.”

Arī viņa, tāpat kā studente, uz situāciju skatās salīdzinājumā ar turku valodu Vācijā. Kursīte uzsver, ka labam ārstam jāzina gan angļu, gan krievu, gan vēl jebkura valoda, kura turpmāk var noderēt, tā ir ārsta “kvalitātes zīme”. Taču valsts pārbaudījumā prasīt krievu valodas zināšanas būtu pilnīgi nepamatoti.