Fašistiskā Jūrmala?

Iespējams, arī Latvija ir tikusi pie sava troļļa, ar kuru varēja iepazīties Kiseļova šovā

Pie fantastiskiem jaunatklājumiem ik svētdienas vakaru Krievijas televīzijas kanāla „RTR-Rossija” skatītāji ir pieraduši. Ziņu aģentūras “Rossija Segodņa” ģenerāldirektors Dimitrijs Kiseļovs ik nedēļu savā raidījumā “Vesti Ņedeļi” stāsta gan par fašistu pastrādātajām zvērībām Ukrainā pret miermīlīgajiem karotājiem no Krievijas, gan par to, kā ASV mēģina uzbrukt Krievijai, un, protams, par nacisma atdzimšanu Baltijas valstīs. 

Faktiski pēdējā pusotra gada laikā D.Kiseļova vadītā raidījuma saturu varētu sadalīt trīs daļās – stāsti par Ukrainu, stāsti par caurkritušo Eiropas Savienību un ASV uzurpatoriem, bet trešajā daļā atslodzei kāda intervija ar sabiedriskajai domai noderīgu sāpi.

12.jūlija “Vesti Ņedeļi” raidījumā Kiseovs pieteica arī sižetu par rusofobiju Latvijā, sakot, ka Latvijas agresīvā kampaņa pret Krieviju nes augļus un rusofobija ir sasniegusi savu robežu. Sižeta pieteikums tika noslēgs ar frāzi, ka latvieši krievvalodīgos nepilsoņus piedāvā izvietot geto.

Pēc būtības šajā sižetā netika pateikts nekas jauns, tikai atražotas vienas un tās pašas gadiem ilgušās klišejas – sliktais cilvēktiesību stāvoklis Latvijā, Latvija kā caurkritusi valsts un latviešu vidū augošais nacisms. Ja paraugāmies uz pārraidītā sižeta uzbūvi, tad to atkal var sadalīt trīs lielās daļās – Latvija kā cilvēktiesības (it īpaši krievvalodīgo) ierobežojoša valsts, Latvija kā valsts ir saimnieciski un politiski caurkritusi un Latvija kā rusofobu citadele. Katra no šīm daļām, protams, tiek pamatota ar sižeta veidotājam vien zināmiem argumentiem, vienīgos faktus sniedz (lietojot pārraidē izmantotos apzīmējumus) bijušais Komunistiskās partijas Centrālkomitejas politbiroja loceklis un EP deputāts Alfrēds Rubiks, kurš manipulē ar Latvijas 2015.gada IKP pieauguma prognozēm un pie prognozētā pieauguma 2% paziņo, ka nezina, kā valsts no šī visa tagad izķepurosies.

Jāsaka gan, ka stāsti par valsts brūkošo ekonomiku “Jaunā Viļņa” aiziešanas dēļ, vai par to, kā aktīvistu Eināru Graudiņu latvieši uzskatot par nodevēju, ir nekas vairāk kā sliktas retorikas un žurnālistikas paraugs. To pašu diemžēl nevar teikt par emocionāli piesātināto stāstu, kā Jūrmalā pie pēriena ticis kāds trīsgadīgs zēns tikai par to, ka viņš runājis krievu valodā, tāpat Jūrmalā parādījušies uzraksti krievu valodā “Nāvi krievu okupantiem”.

Ja sižeta daļas par cilvēktiesību “aizstāvjiem” vai sabrukušo ekonomiku ir domātas galvenokārt televīzijas skatītājiem Krievijā, tad stāsts par pieaugošo rusofobiju gan bija paredzēts kā Krievijā, tā Latvijā esošam raidījuma vērotājam.

Emocionāli pielādēti vēstījumi ir Krievijas valsts kontrolēto mediju meistarstiķis un, kamēr Alfrēda Rubika teiktais par ekonomiku diez vai uzrunāja plašu auditoriju, tikmēr Jūrmalā fiziski iespaidotā bērna stāsts lika saausīties lielai daļai TV skatītāju abpus Zilupei. Kā savā darbības ziņojumā par 2014.gadu norāda Satversmes aizsardzības birojs, vislielāko apdraudējumu Latvijas informācijas telpas drošībai rada pretrunīga, maldinoša un sagrozīta informācija, kas tiek pasniegta kā objektīvas ziņas.

Ja atceramies, tad aptuveni pirms gada Krievijas pirmajā kanālā tika pārraidīts sižets, kur kāda sieviete stāstīja par to, kā Slovjanskā pie ziņojumu dēļa tika pienaglots kāds puisēns. Pēcāk izrādījās, ka ar līdzīgu stāstu jau pirms šāda sižeta ir dalījies polittehnologs Aleksandrs Dugins un ka patiesībā “aculieciniece” ir ceļojošais trollis Gaļina Pišņjaka. Šādus ceļojošos troļļus Ukrainas kara laikā var vērot itin bieži – raudošas mātes, karavīru sievas, sievietes ar izpostītām mājām un tamlīdzīgi. Šie troļļi ir gluži tādi paši kā internetā rakstošie vai Krievijas lielajās masu demonstrācijās ejošie – viņiem ir skaidrs vēstījums, kurš pēc iespējas emocionālākā un tajā pašā laikā ticamā veidā jāpasniedz auditorijai. 

Brīdī, kad konkrētais vēstījums sabiedrībai nodots, trollis gluži kā norvēģu mītos, pazūd zemzemē un nav atrodams.

Iespējams, arī mēs Latvijā tagad esam tikuši pie sava troļļa, ar kuru plašāk varēja iepazīties tieši D.Kiseļova šovā. Viktorija Udalova, pēc viņas vārdiem, ir māte trīsgadīgam bērnam, kuram kāda latviete iesitusi tikai tāpēc, ka viņš runā krieviski. Zināms, ka V.Udalova apmeklējusi kādus mediju kursus, kuru ietvaros stažējusies Pirmajā Baltijas kanālā, tāpēc runāt kameru priekšā un uzburt šausminošu ainu, visticamāk, viņai nesagādāja nekādas problēmas.

Pusgads kā ES prezidējošajai valstij zināmā mērā mums kalpoja kā atelpas brīdis Krievijas agresīvajai propagandai, tiešā veidā informatīvi taranēt ES prezidējošo valsti Krievija tomēr neuzdrīkstējās. Iespējams, tagad, pēc prezidentūras beigām, šāda veida informatīvie uzbrukumi intensificēsies gan caur lielajām informācijas aģentūrām, gan TV un tīmekļa medijiem, gan arī jau ar Drošības policijas redzeslokā nonākušo Krievijas tautiešu politikas atbalstītāju palīdzību. 

Jāpiebilst, ka tādi emocionāli stāsti, kā, piemēram, par zēna sišanu Jūrmalā vai šausminošo cita zēna nāvi Slovjanskā arī Krievijas propagandas kanālos nav ļoti bieža parādība, taču noteikti tie palīdz veidot informatīvo fonu, uz kā pamata konstruēt Krievijas ārējo ienaidnieku tēlus.

Viens no veidiem, kā pretoties šāda veida dezinformācijai kā D.Kiseļova raidījumā, ir šo stāstu atmaskošana, konkrēti pierādot, kas no stāstītā ir absolūti meli, kas sagrozīta un kas pretrunīga informācija. Kamēr mēs tikai iesaistīsimies publiskā diskusijā, sakot, ka tas vai cits sižets ir melīgs, mums atbildēs kā allaž – сам дурак! (pats muļķis – krievu valodā).

Autors ir Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētnieks