Pret padomisku domāšanu

Lielie sodi ir pamanīti, saka Konkurences padomes vadītāja Skaidrīte Ābrama intervijā “Ir”

Konkurences padome (KP) pēdējos gados nav snaudusi – ik pa brīdim dzirdam par jaunu, miljonos mērāmu sodu konkurences kropļotājiem. Nule KP spēja pakļaut pat šķietami visvareno Rīgas brīvostu, kas būs spiesta ne tikai maksāt 600 tūkstošu eiro sodu, bet arī aiziet no velkoņu biznesa. Diemžēl valsts un pašvaldības nepavisam nesteidzas uzlabot stāvokli konkurences jomā. Gan par KP veiksmēm, gan par daudziem izaicinājumiem Ir iztaujā iestādes vadītāju Skaidrīti Ābramu. 

Pēdējos gados Konkurences padome (KP) uzlikusi vairākus lielus sodus par konkurences noteikumu pārkāpšanu – 2 miljonu sods energobūvniekiem, 7,6 miljoni “Volkswagen” dīleriem, tagad 600 000 Rīgas brīvostai. Stājoties amatā, intervijā “Ir” teicāt, ka KP jādarbojas vairāk proaktīvi. Vai šie gadījumi ir proaktīvas rīcības piemēri?

Runājot par lieliem sodiem, jo lielāki sodi, jo lielāka prevencija. Droši vien tas ir kaut kāds attīstības periods, jo konkurences politika, konkurences likums 23 gadus attīstījies, ir veidojusies konkurences kultūra sabiedrībā, notika arī pāreja tirgus ekanomikā. Protams, konkurences iestāde nesāk uzreiz ar briesmīgiem sodiem, jo ļoti labi saprot – tirgus dalībnieku liela daļa nesaprot, kas ir konkurences likums. Tas arī bijis secīgs attīstības posms, kad mēs nonācām pie secinājuma, ka tirgum ir jādod signāls – lūdzu, uzvedieties atbilstoši konkurences uzvedības normām un sodi kļūs bargāki, lai būtu lielāka prevencija. Mēs redzam, ka, pateicoties skaļām lietām, lielajiem sodiem, sabiedrība, asociācijas, tirgus dalībnieki ir pamanījuši, ka ir tāds konkurences likums un ka ir nopietni, ja ir pārkāpums.

Nav noslēpums, ka Rīgā koncentrējas 60% ekonomikas un šeit patiesībā rit tā aktīvākā konkurences dzīve. Kad aizbraucam ārpus Rīgas, kaut kur tālāk, arī publisko iepirkumu sakarā, mēs konstatējam, ka tur tirgus dalībnieki vispār pat nezina, kas tā par iestādi, ka ir Konkurences likums. Vairāk baidās, ka nav maksājuši VID nodokļus, nevis, ka ir konkurences pārkāpumi. Tāpēc ir virzība uz bargākiem sodiem, lai šos pārkāpumus pamanītu un uzņēmējs saprastu, kā uzvesties tirgū.

Protams, iestādei ir jādarbojas reizēm proaktīvāk, tas attiecas ne tikai uz to, ka mūsu mērķis ir atklāt pārkāpumus un sodīt. Mēs paralēli lielajiem sodiem savā stratēģijā esam daklarējuši sabiedrībai, uzņēmumu asociācijām, ka līdztekus tam mēs arī vairāk izglītosim. Var teikt, ka viena trešdaļa no darba apjoma ir tikšanās ar uzņēmējiem, stāstīšana par Konkurences likumu – kas viņeim ir aizliegts, kas ir atļauts. Neapšaubāmi, daļa mazo un vidējo uzņēmumu, kas ļoti grib pastāvēt paši par sevi, nezina, ka var efektīvi sadarboties, lai savu konkurētspēju palielinātu, ne tikai sakarteļojoties, uzvarēt iepirkumā.

Proaktivitāte ir ne tikai lielie pārkāpumi ar sodiem, proaktivitāte ir arī tas, ka ejam pie uzņēmējiem, stāstām, izglītojam par brīvu. Mēs darām to, ko advokātu firmas dara par lielu naudu.

Sakāt, ka lielie sodi ir sava veida prevencija. Vai rezultātus jau jūtat?

Pozitīvi ir tas, ka kopš 2004.gada Konkurences likumā ir iecietības programmas iespēja, kas ir visās valstīs, kur darbojas konkurences likumdošana. Ja esi iesaistījies pārkāpumā, kaut vai publiskajā iepirkumā, – mums nav tādu lielu, smagu ražotāju karteļu, kas ir lielajās rietumvalstīs,- vari atzīties. Pērn mums bija divas lietas, kuras pabeidzām, pateicoties iecietības programmai (par aizliegtu vienošanos iepirkumos ar 125 001 eiro sodīts Gulbenes būvnieku SIA “RCI Gulbene” un par karteļa vienošanos “Volkswagen” tirgotājiem piemērots 7,6 miljonu eiro sodus red.). Pirms tam dažādi informējām, veicām aptauju, kāpēc Lietuvā un Igaunijā ir, bet pie mums uzņēmēji neizmanto šo iespēju. Rezultāti dažādi – varbūt neuzticas valsts pārvaldei, varbūt baidās, ka mazs tirgus, viens otru pazīst, izstums.

Mēs nosargājām iesniedzēja anonimitāti, iesniedzēji tika pilnībā atbrīvoti no soda. Liels sods ir ne tikai naudas izteiksmē, bet arī tas, ka pārkāpēju uz gadu izslēdz no publiskā iepirkuma. Tas uzņēmumiem ir smagi. Šogad šīs programmas ietvaros esam saņēmuši daudzus iesniegumus. Uzņēmēji ir sapratuši, ka nekad nav par vēlu nožēlot grēkus un iziet ārā no karteļa.

Pērn rudenī medijos teicāt, ka pēdējo gadu laikā vairākums KP atklāto pārkāpumu ir aizliegtas vienošanās starp publisko iepirkumu pretendentiem. Sacījāt, ka šo pārkāpumu skaits nerūk un iezīmē drūmu ainu. Kā KP ir veicies ar karteļu apkarošanu? Kas traucē tos veiksmīgāk apkarot un kādās jomās strādājošie uzņēmumi biežāk veido karteļus?

Karteļi ir ļoti nopietna problēma, tas mūs pārsteidz. Uzņēmēju nezināšana vai tas ieguvums, peļņa ir lielāka nekā vēlāk sods. Protams, mēs saprotam, sevišķi pirms iecietības programmas, ka Latvijas uzņēmēju mentalitāte ir tāda – neziņo par nelikumībām, kuras redz, arī konkurences jomā. Tad ejam pie iepirkumu rīkotājiem, stāstam. Pēc katra semināra pienāk kāds klāt un saka, ka ir pazīmes, bet nezina, kā rīkoties. Citi saka – pazīmes ir, bet tas iepirkums ir steidzami vajadzīgs, ko darīt, pārtraukt iepirkumu? Pērn tieši no iepirkumu rīkotājiem saņēmām 12 vai 15 iesniegumus. Lielākajā daļā pārbaudījām ierosinājuma lietas, trešo daļu atstājām brīdināšanai kā prevencijai. Tā arī ir jauna metode – uzņēmumi ierodas KP, iztaujājam, pēc brīdinājuma ceram, ka uzņēmējs zinās – aizdomas [par karteli] ir bijušas. Nākamreiz padomās. Uzņēmumi ir daudz ziņojuši, bet ļoti daudz saņemam arī no iepirkumu rīkotājiem, kas tagad ir būtisks informācijas avots.

Par karteļiem runā būvniecības sektorā. Vai redzat, ka arī citas jomas virzās uz priekšu? 

Ir daudz arī būvniecībā, mazāka apjoma būvniecībā, arī ES struktūrfondu izmantošanā būvniecības projektiem. Ir bijušas lietas, kuras sāktas, bet pierādījumu trūkuma dēļ izbeigtas. Saprotam, ka ar katru mūsu atklāto lietu, kur pamatīgi tiek aprakstīti pierādījumi, uz kuriem lietu esam būvējuši, uzņēmēji, tie, kuri ir kartelisti, kļūst rafinētāki, informētāki, daudzas lietas vairs nepieļaus sarakstē un saskarsmē. Tāpēc mēs veicam vingrinājumus, karteļu skrīningu, skatāmies cenu maiņas noteiktās grupās, startējot uz lielajiem iepirkumiem. Jāsaka, lielajos, būtiskajos miljonu iepirkumos neesam konstatējuši būvniecības karteli. Uz ekonomiskajiem pierādījumiem, protams, lieta nav iespējama, ja nav tiešo pierādījumu, bet, ja rodas spēcīgi ekanomiskie pierādījumi, pateikt, ka tā ir nejaušība, nav iespējams.

Vai KP nevajadzētu tādas pašas izmeklēšanas tiesības kā policijai, KNAB, piemēram, noklausīties?

Mēs iesniedzam tiesā pieteikumus, ka mums ir jāvērtē, un tiesa vērtē. Es redzu, ka tas ir nākotnē, ka tas būs nepieciešams – noklausīties. Patlaban likumā ir grozījumi, lai iegūtu un analizētu arī telefonsarunas, [lai iegūtu] telefona numuru, kas ar ko komunicējis, varētu arī skatīties kredītiestāžu datus. Piemēram, redzams, ka divi uzņēmēji startējuši iepirkumā, bet tad viens no viņiem kļuvis par otra apakšuzņēmumu. Kartelis vai sakritība? Kādreiz ir lietderīgi papētīt, kādi maksājumi veikti starp uzņēmumiem – es zaudēju iepirkumā tev par labu, visticamāk, tu man kaut ko kompensēsi. Tādas shēmas esam dažos iepirkumos konstatējuši.

Nākotnē skatīsimies, vai būs nepieciešama noklausīšanās un sodi būs jāpadara bargāki. Latvijā tas ir administratīvais process, bet daudzās valstīs – Igaunijā, ES valstīs, ASV – kartelis ir kriminālpārkāpums. Par iesaistīšanos kartelī uzņēmuma menedžeri vai nu sēž cietumā vai tiek atbrīvoti no darba ar liegumu ieņemt šādu amatu. Rīgas brīvostas gadījums – droši vien citās valstīs to izpētītu, kā tas bija iespējams šādā veidā ierobežot privātas kompānijas darbību, kurš par to atbildēs! Kurš atbildēs par to, kādas finanses aizgāja advokātiem, tiesāšanās izdevumos! Atbildība pie mums kaut kā pazūd.

Iezīmējāt karteļus kā lielu problēmu. Kādas vēl ir problēmas konkurences jomā Latvijā?

Jāsaka, viss, kas Latvijas tirgus ekonomikai raksturīgs, arī parādās konkurences jomā. Karteļi iepirkumos, lielais īpatsvars mazo un vidējo uzņēmumu. Otrs, mums ir ļoti daudz valsts kapitālsabiedrību, visi lielie valsts uzņēmumi nonākuši KP uzmanības lokā. Bijušas pārkāpumu lietas, pret atsevišķiem – vairākas: Rīgas brīvostu, “Latvijas pastu”. Pret citiem pa vienai lietai – “Latvijas gāze”, “Latvenergo”. Pret citiem esam veikuši konkurences advokatūras darbu, esam likuši kaut ko mainīt.

Trešais, kas raksturīgs Latvijā, sevišķi pēckrīzes situācijā, tas ir publisku personu ļoti liela vēlme iesaistīties komercdarbībā. Vai nu ar lēmumiem, patlaban tas likums ir pieņemts, Atkritumu apsaimniekošanas likumā, ar kuru patiesībā tika svītrota konkurence atkritumu savākšanas biznesā. Vēlme iesaistīties biznesā, kur nekas inovatīvs netiek radīts, kur bizness normāli funkcionē. Tas notiek tajās jomās, kas veiksmīgi funkcionē, kur ir garantēti ienākumi. Atkritumu apsaimniekošana iedzīvotājiem būs vienmēr vajadzīga, inženiertehniskie pakalpojumi skolām, bērnudārziem. Iespējams, arī “Rīgas ūdens” dibināts ar tādu domu, ka varēs apgādāt savus pašvaldības uzņēmumus ar ūdeni ārpus konkursa rīkošanas.

Tā ir bīstama tendence, ja privātie komersanti redz, ka viņu vietu vienkārši ar administratīvajiem resursiem pārņem pašvaldības veidots uzņēmums. Tad kāda viņam interese darboties, investēt, viņa investīcijas ir pilnībā neaizsargātas. Patiesībā tā ir privātā biznesa stumšana ārā no tā, kur tas var veiksmīgi darboties!

Tendence iet plašumā, nesamazinās?

Jā! Mēs redzam no iesniegumiem. Jomas ir dažādas, gan preses izdošana, gan tūrisma bizness, ūdens skaitītāji, pašvaldības radījušas priekšrocības saviem uzņēmumiem. Lauku apvidos, mazās pašvaldībās nav vietas diviem preses izdevumiem, ja sludinājumus un TV programmas publicē pa brīvu. Problēma ir tā, ka administratīvais resurss tiek izmantots ne tikai, lai uzturētu savu privāto biznesu, bet patiesībā, lai ierobežotu iedzīvotāju iespējas piekļūt pie objektīvas informācijas. Saprotam, ka pašvaldības izdevumi būs ieinteresēti nākamajām vēlēšanām attiecīgi sagatavot savus iedzīvotājus. Tas pats arī tūrisma biznesā, kādam pašvaldības uzņēmumam tiek radīta priekšrocība.

No vienas puses, skaisti runā, ka mēs veicinām konkurenci, lai uzņēmējiem būtu iespēja te darboties, bet, no otras puses, infrastruktūra un administratīvie resursi tiek kropļoti kāda īpašās interesēs. Tagad kas notiek Saeimā ar Valsts pārvaldes iekārtas likuma 88.pantu, kuru daudzus gadus, redzot, ka pašvaldības iesaistās uzņēmējdarbībā, bija vēlme sakārtot, par to sāka runāt arī valsts pārvalde, Ekonomikas ministrija, Valsts kontrole, KP. Šis likums ir jāveido precīzi, lai pateiktu, kuros gadījumos liegt iesaistīties. Divi gadījumi, ko mēs akceptējām [pašvaldību veidotu biznesu] – stratēģiska nozare, kur nepieciešamas investīcijas, kur inovatīvs kaut kas tiek veidots Latvijā, vai otrs gadījums, kur ārpus Rīgas tālāk pierobežā nekas neattīstās. Tagad politiķi ir tik tālu aizrunājušies un izveido tik izplūdušas robežas, ka, es pieļauju, nākotnē vēlēsies visu un jebko dibināt un veidot. Pret to mēs kategoriski iebilstam, jo pašvaldībām ir jābūt tām, kas sakārto uzņēmējdarbības vidi, lai visiem ir iespējas darboties, nevis rada sev priekšrocības. No tā ir atkarīga mūsu konkurētspēja un eksports.

Neviens pašvaldības uzņēmums nav izteicies pozitīvi par konkurenci. Man šķiet, ja tā aizrunātos, tad es dzirdētu, ka monopols ir labākais, kas mums ir bijis, tāda padomiska domāšana. Arī politiķi no šīs padomiskās domāšanas nespēj atbrīvoties. Šķiet, labāk, ja savs uzņēmums, tad mēs viņam varam visu uzticēt, tad ir īsa pašvaldības roka, nevis tirgus roka, kas visu sakārtos.

Bieži dzirdam, ka Latvijai būtu vairāk jādara, lai aizsargātu vietējos uzņēmējus, ko var arī saprast kā vēlmi samazināt konkurenci. Ko sakāt par šādiem patriotiskiem aicinājumiem?

Tas ir pseido protekcionisms, pseido patriotisms. To izmanto brīžos, kad nespēj sevi tik tālu efektivizēt, lai godīgi konkurētu tirgū. Neesmu to dzirdējusi ne no viena efektīvi strādājoša uzņēmuma, kas būtu aizbildināties par pseido protekcionismu. Tas ir mazo firmiņu, mazo pašpatēriņa pakalpojumu sniedzēju mēģinājums tautai aizmalēt acis. Ja mēs te politiskā līmenī runāsim par kaut kādu, man gribas teikt, pseido protekcionismu, tad mēs būsim ļoti sīku pakalpojumu valsts. Mēs neaizsniegsim inovāciju līmeni, uz ko valsts tiecas, nekad mēs nesasniegsim konkurences līmeni.

Tas ir ļoti interesanti, ka pārmet mums. Kad tuvojas lēmumu pieņemšana, tad putniņi atnes dažādas informācijas, interesantas ziņas. Ja tas [pārkāpējs] ir kāds vietējais uzņēmums, tad saka – vēršamies pret vietējo uzņēmumu, kad kaut kas briest pret uzņēmumu ar ārzemju kapitālu, tad pārmet, ka mēs investīcijas neaizsargājam.

Tas parāda, ka KP ir jābūt pilnīgi neitrālai, tur ar politiķiem nav nekāda sakara un nevar būt nekāda sakara. 

Rīga ir visdārgākā pilsēta Baltijas valstīs – “Swedbank” Privātpersonu finanšu institūta veiktā Baltijas galvaspilsētu mājsaimniecību izdevumu pētījuma rezultāti rāda, ka ar tipiska patēriņa modeli tipiska ģimene pārtikai, mājoklim un sabiedriskajam transportam Rīgā iztērē ap 591 eiro mēnesī, Viļņā ap 513 eiro, bet Tallinā ap 499 eiro mēnesī. Vai tas varētu būt saistīts ar kokurences problēmām?

Mēs veicam papildus lietas tirgus uzraudzībai, lai saprastu, kā cenas veidojas. Es nevaru teikt, ka šie pētījumi vienmēr objektīvi atspoguļo, ka Rīga ir dārgāka, jo kaut kur kādreiz bija milti un cukurs dārgāki, bet ir arī lētāki produkti. Nezinu, kas ir vidēji statistiskais produkts. Es domāju, ka ir līdzsvars – ir kaut kas dārgāks, ir kaut kas lētāks.

Cilvēki uzskata, ka apģērbs Latvijā ir dārgāks.

Jā, bet mēs redzam, kāda šeit ir pirktspēja. Kāda ir uzņēmējiem iespēja darboties – jo mazāks tirgus, jo izmaksas uzņēmumiem ir dārgākas. Nevar sasniegt tādu apjomu nelielā tirgū, lai samazinātos izmaksas par piegādi. Redzam, ka daudzās jomās – transports, loģistika – ir diezgan pamatīgs vairumtirdzniecības uzcenojums. Cilvēku ir maz, pērk maz, cilvēkiem ir iepirkšanās ieradumi. Kāpēc mums ir tik daudz second hand veikalu, patiesībā mazumtirdzniecības jomā tas plaukst un zeļ?

Mazā tirgū uzņēmumi nav ieinteresēti Latvijā ienākt. Mēs veicam kafijas tirgus uzraudzību – bija signāli, ka ir maz kafijas piegādātāju, kafijas cena ir augsta. Vēl nav gala secinājumu, tomēr redzam – nav tomēr tik maz to kafijas piegādātāju, nav maz kafijas šķirņu.

Parasti izskan spekulatīvi izteikumi, bet, protams, uzņēmēju motivācija, ienākt mazā tirgū ir daudz mazāka, nekā būt lielajos tirgos. Daudzi uzņēmēji skatās uz visu kopējo Baltijas tirgu. Protams, konkurences videi jābūt sakārtotai. Tas kādreiz sasaucas ar to, ka pašvaldības un valsts ir izrādījusi lielu vēlmi ietekmēt komercdarbības vidē un tas var mazināt vēlmi investēt Latvijā, pamest Latviju. 

Rīgas brīvosta par konkurences kropļošanu sodīta jau ceturto reizi, tajā skaitā par daļēju KP soda un uzlikto pienākumu nepildīšanu. Cik tas ir tipiski – samaksāt sodu, bet turpināt pārkāpumus? Vai arī brīvostas gadījums ir izņēmums?

Atradu prezentāciju Latvijas ostu padomē 2013.gada augustā, [pēdējā] lieta bija ierosināta tā gada maijā. Gājām uz padomi un teicām – atkal ir pazīmes, ka Rīgas brīvosta turpina deformēt konkurenci. Toreiz visi sēdēja ap galdu, ļoti relaksēti, jautri uztvēra šo ziņu: “Tāpēc mēs esam tiesiska valsts, lai KP drabojas.” Es toreiz teicu, ka tā jau ir kārtējā lieta, vai tad mums kārtējo reizi brīvostas resursi jātērē! Toreiz jau bija iespēja ieklausīties un, teiksim tā, sanākt atbildīgajām personām un izlemt, ko darīt. Nē! Pagājuši divi gadi, tas ir pierādīts, tas ir pārkāpums.

Privātajā biznesā tas nebūtu iespējams. Ja es kā īpašnieks vai menedžeris kaut ko tādu izdarītu, es zinātu – ja Latvijā par konkurences pārkāpumu nebūšu cietumā, tad mani momentā nomainīs. Valsts publisku personu dibinātajās kapitālsabiedrībās šis princips nedarbojas, tur nekad neviens nav atbildīgs. Tur maksā sodos milzīgas naudas, bet neviens neuzņemas atbildību. Kāpēc tā, es nevaru pateikt. Vakar (intervija notiek pirmdien, 15.jūnijā – red.) es redzēju [televīzijā Rīgas vicemēru Andri] Amerika kungu ļoti relaksētu, uzskatot, ka [šajā gadījumā ilggadējam brīvostas pārvaldniekam Leonīdam] Loginova kungam nav nekādas atbildības. Konkurences kropļojums viņu skatījumā nav nekāda īpaša problēma, milzīgās naudas summas arī nav problēma – tas jau nav no paša kabatas, un cietumā nevienam nav jāsēž, tad kāpēc nesamaksāt.

Kas jādara – jāmaina likums, lai cilvēki, kuri tagad neuzņemas atbildību, tomēr atbildētu?

Droši vien, tas varētu būt veids, jābūt arī atbildīgajiem. Bet esmu pārliecināta, ka Latvijā mēs to tik drīz nesagaidīsim. Protams, saprotot, ka tā ir daudz ērtāk darboties, ja uzliek sodu, kas jau nav no paša kabatas, un cietumā nevienam nav jāsēž, tad kāpēc nenomaksāt. Nav tā privātā biznesmeņa atbildība par savu uzņēmumu.

Kāpēc nolēmāt slēgt izlīgumu, nozīmīgi samazinot soda naudu Rīgas brīvostai par tās ilgstošo darbību, izstumjot privātos uzņēmējus no velkoņu biznesa? Vai ir pārliecība, ka pildīs šo vienošanos?

Tas arī ir jauns instruments, ko [KP] izmanto, kad redz – ātrāk var atrisināt šo problēmu. Izlīgums ietaupa, rada pārliecību, ka novērsīs pārkāpumus. Rīgas brīvosta piedāvāja izlīgumu, piedāvāja novērst pārkāpumu un atteikties no flotes. Tas biznesam ir ļoti nopietns solis – atteikties no [brīvostas velkoņu] komercdarbības.

Vai saistībā ar izlīgumu izjutāt politisko spiedienu?

Tieša politiskā spiediena, izmeklējot lietas, nav bijis. Bet «putniņi» mēdz atnest kādu vēsti. Apzinoties, ka mums jāpieņem lēmums pret valsts iestādēm, Satiksmes ministriju, Ekonomikas ministriju, kuras padotībā esam, tas ir papildu stress, protams. Kā jau teicu, mēs darbojamies tikai Konkurences likuma noteiktā rāmī, nekādas politiskās ietekmes nekad neakceptējam un neakceptēsim, un tas mūs stiprina šādos gadījumos, kad jāpieņem diezgan sensitīvi lēmumi.

Vai “putniņi” atlidoja arī par izlīgumu pašu, ka vajadzētu noslēgt tādu vai tādu?

“Putniņi”, nē. Tas bija tiešā tekstā, kas nāca no [brīvostas] valdes. Es nezinu, kā pie tā nonāca, tā virtuve man nav skaidra, bet akceptējām. Izlīgumu piemērojam daudzos gadījumos, pērn arī bijušas vairākas izlīguma lietas.

Ir vēl cita lieta – “Gazprom”, kur jūs kopā ar Eiropas Komisiju esat iesaistīti [EK izteikusi “Gazprom” iebildumus par iespējamu dominējošā stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu -red.]. Pastāstiet, cik tālu pavirzījusies šī lieta, kā tas var ietekmēt “Latvijas gāzi”?

Es par šo jautājumu neko daudz vēl nevaru teikt, jo mums tikko bija konkurences iestāžu vadītāju sanāksme un bija mazlietiņ plašāks skatījums, bet tā patlaban visa ir ierobežotas pieejamības informācija. Kāds būs lēmums, skatīsimies, gaidīsim.

Aprīlī nācāt klajā ar skarbu paziņojumu, ka plānotie grozījumi atkritumu apsaimniekošanas likumā iznīcinās konkurenci un novedīs pie privāto uzņēmēju izspiešanas, augstākām cenām un sliktākas kvalitātes. Saeima likuma grozījumus pieņēma. Kā vērtējat valdības, Saeimas gatavību iestāties par konkurences stiprināšanu?

Vārdos jau visi saka, ka konkurence ir vajadzīga. Tas bija ļoti īpatnējs gadījums – nevienam nebija nekādu racionālu argumentu. Tāpat tagad izskatās ar Valsts pārvaldes likumu – diskusijas aiziet jau tik tālu, ka neviens neierobežos veidot kapitālsabiedrības. Sadarbojāmies ar KNAB un Valsts kontroli, iestājāmies par to, ka tomēr pašvaldībai, veidojot savu uzņēmumu, ir jāsniedz izvērtējums – kāpēc? Vai vide tiešām ir tāda, ka nav iespējams attīstīties privātajam uzņēmumam?

Diemžēl Konkurences likums nav pilnīgs, tas nedod iespēju vērsties bargāk pret publisku personu vēlmi deformēt konkurenci. Lietuvā iespējas vērsties pret publisko personu vēlmi iesaistīties komercdarbībā ir, un tur pēdējos gados pret privātajiem komersantiem [par konkurences kropļošanu] ir pieņemts mazāk lēmumu nekā pret publiskajām personām. Piemēram, Viļņā bija interesants lēmums pret pašvaldību, kas izveidoja savu taksometru firmu, lai gan tirgū jau darbojās aptuveni 20 šādu firmu. 

Notiek asas diskusijas par veselības ministra Gunta Belēviča priekšlikumiem atvieglot patentbrīvo zāļu ienākšanu Latvijas tirgū. Kā vērtējat šos priekšlikumus un vispārējo situāciju zāļu tirgū Latvijā?

KP jau pirms gadiem pieciem veica plašu farmācijas tirgus uzraudzību un konstatēja, ka zāļu daudzveidība ir ierobežotāka nekā kaimiņvalstīs un ir pamats uzskatīt, ka zāles Latvijā ir dārgākas. Kā vienu no risinājumiem redzējām – jāatvieglo piekļuve paralēli importētajām zālēm (centralizēti reģistrētas zāles, kuras no citām Eiropas valstīm piegādā vairumtirgotāji, kas nav šo zāļu ražotāji vai reģistrācijas īpašnieki – red.). Mēs apsveicam to, ka paralēli importētās zāles Latvijā varēs brīvāk ienākt. 

Valdības ziņojumā par iespējamu “Lattelecom” un LMT apvienošanu, kas nonāca “Ir” rokās 2013.gadā, atspoguļots jūsu viedoklis, ka šāda apvienošanās varētu «izraisīt konkurences samazināšanos un veicināt citu tirgus dalībnieku pakāpenisku izstumšanu». Sarunas par šādu apvienošanās turpinās, vai jums vēl aizvien par to ir bažas?

Sarunas turpinās, bet mēs vēl neesam iesaistījušies detalizētākā izpētē. Protams, bažas ir. Telekomunikāciju tirgus ir viens no tiem, kur redzam priekšrocības, kādas ir radījusi konkurence. Pakalpojumu kvalitāte ir augstā līmenī, un cenas ir vienas no zemākajām Eiropā. Konkurences iestāde primāri domā par patērētāju. Ja, diviem uzņēmumiem apvienojoties, efektivitātes ieguvumi būs lielāki, pašlaik ir grūti saprast, kādi tie tiks nodoti patērētājiem. 

Nesen starptautiskā konferencē minējāt pozitīvo piemēru no Latvijas – īpašo regulējumu, kas palīdz līdzsvarot ietekmīgo lielveikalu ķēžu un mazo ražotāju un piegādātāju attiecības. Pastāstiet par to vairāk.

Piecus gadus ilgais process Saeimā ir beidzies, negodīgās tirdzniecības prakses aizlieguma likums ir pieņemts, stāsies spēkā 2016.gada 1.janvārī, un KP uzraudzīs tā ievērošanu. Panākta norma, kas aizliedz lielajiem mazumtirgošanas tīkliem ļaunprātīgi izmantot savu iepirkumu varu pret mazajiem, vidējiem piegādātājiem. Daudz kas ir sakārtojies – “Maxima” un “Rimi”, uz ko tas primāri bija vērts, daudz ko vairs neatļaujas darīt, piemēram, uzlikt ļoti milzīgus sodus vai ilgus termiņus nemaksāt piegādātājiem par preci. Nupat beidzām analizēt mazāku iepirkumu tīklu tirgu un redzam, ka tās prakses, kuras lielie vairs neatļaujas, mazie tīkli izmanto.

Piegādātājiem daudz kas ir uzspiests, lai [viņu prece] nokļūtu plauktā. Tas viņiem ir radījis daudz lielākus izdevumus, liedzis iespēju vairāk investēt.

Pirmais, ar ko sāksim, būs preventīvais spektrs, runāsim ar mazumtirgotājiem. Cerēsim, ka attiecības starp piegādātājiem un mazumtirgotājiem uzlabosies arī vidējā un mazākajā mērogā.

Vai jums pietiek kapacitātes, lai efektīvi izskaustu konkurences kropļošanu Latvijā?

Liela problēma KP, kas atrodas vienotā valsts pārvaldes sistēmā, kur ir noteikts atalgojuma apjoms, ir noturēt cilvēkus. Mēs to izjūtam ļoti skarbi. Advokātu biroji, auditorfirmas pārvilina mūsu cilvēkus, droši vien noskata tiesās. Šogad mēs atkal esam pamatīgi cietuši, vairāki darbinieki ir aizgājuši uz privāto biznesu, kur augstāks atalgojums. Tas nozīmē, ka jauni cilvēki no nulles jāapmāca, tas ir dubultslogs palikušajiem.

Tādām iestādēm kā KP, kas veic nopietnu izmeklēšanu, lai iestādes kapacitāte neciestu, jārada apstākļi, lai nav jāmeklē darbs, kur maksā vairāk, lai varam noturēt [cilvēkus].

Tagad esam iesnieguši kārtējo pieprasījumu, ka nepieciešams stiprināt kapacitāti. Es uzskatu, ka mums par šo smago, stresaino darbu, kur cilvēki izmeklē ļoti smagas lietas, lemj par sodu noteikšanu, jāpiedāvā adekvāts atalgojums. Ja resursi ir ierobežoti, tas liek domāt, kā ar esošajiem resursiem efektivizēt darbu. Viegli nav.

OECD pavasarī ziņojumā par Latviju teica, ka izaugsmei nepieciešams uzlabojums konkurences vidē, aicina dot KP lielāku finansiālu un administratīvu autonomiju. To pašu teica Eiropas Komisija, pat vēl skarbāk – ka šajā jomā nenotiek progress. Kas būtu jāuzlabo? Vai izmaiņas virzās uz priekšu?

Pirms trim gadiem toreizējā ekonomikas ministra [Daniela Pavļuta] vadībā vienojāmies par vīziju, ka iestādei nepieciešama institucionālā neatkarība – jo nav normāli, ka iestāde, kas izmeklē pārkāpumu lietas, atrodas tās iestādes padotībā, kas ir kapitāldaļu turētāja daudzos uzņēmumos. Tas ir interešu konflikts.

Jāsaka, [pirms trim gadiem izspriestā] doma nav guvusi īpašu atbalstu. Pirms gada jau iezīmējās – šis nebūs. Atkal ir grūti saprast, kāpēc nav atbalsta.

Saskatāt, ka ir iespēja ietekmēt? Kā, nepiešķirot finansējumu?

Protams, ka var pateikt – jūs vēršaties pret mūsu labākajiem uzņēmumiem, jūs nesaņemsit budžetu.

Esat dzirdējusi tādas runas?

Kādreiz “putniņš” ir atnesis tādas ziņas. Vai arī cits variants – iestāde pārāk proaktīvi darbojas, ir iespēja nomainīt vadītāju. Pēc diviem gadiem [beidzas manu pilnvaru] termiņš, es neesmu droša, kas notiks pēc tam. Piesauc runas – ja būsit neatkarīgi, būs tas pats, kas ar KNAB.

Manuprāt, KP nekad nav ar savu darbību rādījusi, ka neatkarība vajadzīga tikai, lai neko nedarītu un uztaisītu sev lielas algas! Iestāde ir pierādījusi, ka strādā profesionāli. Tiesas ir pierādījušas, ka strādājam profesionāli [pēdējo piecu gadu laikā ir tikai viens tiesas atcelts KP lēmums – red.] un objektīvi, bet atbalsta mums nav.