Par Hašeka nemirstīgo Šveiku, militārās medicīnas mācībās raugoties

Latvijā pašu spēkiem rīkotas mācības ir labāk sagatavotas, tuvākas realitātei un ievērojami dzīvīgākas

Katastrofu medicīnas mācības ar militāristu piedalīšanos vienmēr ir lielisks pasākums. Īpaši, ja mācībās piedalās amerikāņi ar „Black Hawk” helikopteriem sadarbībā ar Vējoņa vārdā nosauktajiem Latvijas bruņotajiem spēkiem.

Pirmdien, 8.jūnijā, šādas mācības notika, bija radīts negadījuma scenārijs ar daudziem cietušajiem. Cietušie tika vesti uz Rīgas Austrumu klīnisko universitātes slimnīcu, un patiesībā tikai šī slimnīca Latvijā var vienlaikus uzņemt ļoti daudz politraumas cietušo.

Labā vēsts ir nolasāma – NATO uzskata, ka Latvijas teritorija ir pietiekami maza un iespējams sadarboties tikai ar vienu slimnīcu (miera laikos pacientu var ātri atvest no jebkura Latvijas nostūra).

Līdz šim NATO uzskatīja, ka katra cietusī militārpersona jāpārved uz militāro hospitāli Frankfurtē. Smagā stāvoklī esoša pacienta tāla transportēšana ir ļoti dārga un slimnieka dzīvībai bīstama. Šķiet, NATO medicīnas dienestos ir sapratuši, ka Austrumu klīniskajā slimnīcā jebkuru cietušu vai saslimušu militārpersonu var ārstēt un izārstēt, līdz to varētu pārvest bez milzīgiem izdevumiem.

Austrumu klīniskā slimnīca mācībām pievērsās ar vislielāko pietāti, čakli gatavojās, izveidoja vadības grupu, nozīmēja atbildīgās amatpersonas, atbrīvoja reanimācijas un intensīvās terapijas gultas un izvērtēja resursus. Neticami pārliecinošas izskatījās slimnīcas darbinieces ar perfektām frizūrām un makijāžiem, katrā ziņā brašajiem NATO karavīriem bija, kur mielot acis.

Slimnīca izskatījās gatava uzņemt visu Ādažu bāzē lokalizēto karaspēku, kam būtu uzbrucis kādas niknas kaimiņvalsts superdesants. Bija ieradies veselības ministrs baltā uzvalkā un atsvaidzināja savas studiju gados gūtās militārās medicīnas zināšanas (Guntim Belēvičam ir fantastiski laba atmiņa, viņš no studiju mācībām atceras pat anatomijas sīkumus).

Mācībām bija jāsākas vienos dienā, pirms tam trīs „cietušie” bija atvesti, ko ministrs neredzēja, bet nākamajās divās stundās, kad visam vajadzēja notikt un ministrs bija gatavs līdzdarboties, gurdi ieradās divas Latvijas armijas militārās medicīnas mašīnas.

Tā nu ministrs un daži citi skatītāji tika iepazīstināti ar amerikāņu militārajiem speciālistiem. Jauki vīri, kuru sejās parādījās neviltots izbrīns par katru vārdu, ko viņi uzklausīja. Tāda sajūta, ka vārds „ministrs” palika nesaprasts, kamēr paskaidroja, ka tas ir kaut kas „general surgeon” atbilstošs, „O, JĀ”, uzsmaidīja amerikānis, ievelkot vēderu un izplešot plecus.

Esmu liels Latvijas dalības NATO atbalstītājs, taču, šķiet, šoreiz uz Latviju nav atsūtīti tie speciālie spēki, par kuriem esam lasījuši – kā viņi iznīcināja Bin Ladenu vai sagūstīja „Islāma valsts” augsta ranga līderi Abu Sajafu un viņa sievu Umu Sajafu. Katram šādam amerikāņu superkaravīram esot nodrošinošais personāls 400 cilvēku skaitā, un šie superkaravīri esot ne tikai izcili fiziski attīstīti, izcili apbruņoti, bet arī ļoti izglītoti un erudīti.

Uz Latviju atsūtītajiem amerikāņiem izglītībā ir daži balti robi – viņi īsti nezina, kur ir Latvija, bet viņi labi zina, ka Latvija nav Amerikā.

Viņi slimnīcas apskati sāk ar jautājumu: „Vai jums ir datortomogrāfs?”. Bet, apskatot operāciju zāles, ir pārsteigti, jo tieši šiem karavīriem tieši ar operāciju zālēm nekad nekādas darīšanas nav bijušas. Jautājums par datortomogrāfa esamību vai neesamību ir visai naivs, jo šādu aparatūru pats savām acīm esmu redzējis gan Kenijas, gan Ugandas slimnīcās, un iespējams, ka datortomogrāfa nav tikai dažās Lato Lapsas aprakstītās salu valstīs Klusajā okeānā.

Tomēr pats labākais mācībās bija „pārsteigums”. Pārsteigums bija apstāklī, ka nekas nenotiek, kā plānots. Slimnīcas vadība to uztvēra kā ziņu, ka amerikāņi pārbauda mūsu izturību vai gatavību.

Lielas raizes militāristiem bija sagādājusi pienācīgas mācību situācijas izdomāšana. Līdz šim lielākos draudus NATO Latvijā bija sagādājuši agresīvās Krievijas aģenti, kas pārģērbušies par viegla rakstura sievietēm bija uzradušies lielā skaitā katrā vietā, kur izmitināti varonīgie NATO karavīri. Tiesa, medicīniska rakstura katastrofa, ko var izraisīt šis drauds, ir viegli inscenējama, bet grūti aprakstāma un sarežģīti realizējama, ja galvenais uzdevums ir pacientu pārvadāšana ar helikopteru.

Vienīgo fizisko apdraudējumu NATO militārpersonām bija radījis kāds mazpilsētas mērs, kas ar nūjošanas pastaigai paredzētu priekšmetu bija piekāvis 16 varonīgos NATO jūrniekus pēc tam, kad tie bija centušies izliet uzņemto un nierēs pārstrādāto alu mazpilsētas apstādījumos.

Šī iemesla dēļ militārmedicīnas mācību spēlei scenārijs tika aizņemts no svešzemju pieredzes: „sprādziens kazarmu ēkā ar ugunsgrēku un daudziem cietušajiem”. Cik var noprast, šajā ēkā NATO karavīri sanākuši, izvairoties no iepriekš minētajiem Krievijas spiegiem. Šis scenārijs tika turēts tik lielā slepenībā, ka lāgā netika izskaidrots nevienam no mācību dalībniekiem. Pretējā gadījumā jau tūlīt cietušie no Ādažiem uz Gaiļezeru 20,7 km attālumā būtu transportēti ar visu veidu transportu, nevis stundas trīs ar žņaugiem un apsējiem gaidīti helikopteri.

Gan amerikāņi, gan mūsējie militāristi neslēpti brīnījās par to, kas sanāca. Šķiet, lielākajai daļai amerikāņu šīs bija dzīvē pirmās šāda veida mācības.

„Cietušie” zaldāti – vairāk vai mazāk nogrimēti ar asinīm līdzīgu krāsu, ar dažādiem pārsējiem un šinām apkrauti dažādu tautu bērni – tēloja gandrīz mirstošus vai platu smaidu veltīja slimnīcas darbiniecēm, kas viņus izmeklēja, pētīja, taisīja rentgenuzņēmumus un sonogrāfijas. Amerikāņiem bija apģērbs, kas bija paredzēts sagriešanai, bet mūsējiem – frenči, kas paredzēti turpmākai nēsāšanai.

Nemēģināšu iedziļināties un publicēt viedokli, kā zaldāti tika izkrauti no helikopteriem, kādas bija iedomātās traumas, taču jāteic, ka tas viss bija diezgan tālu no realitātes, ko līdzīgā situācijā dzīvē vēroju Ukrainā, kad tiešām naktī helikopters no frontes uz Dņepropetrovsku veda ievainotos ar triādi: ievainojums+kontūzija+masīvs apdegums. Arī solījums, ka cietušos tēlos amerikāņu ārsti, kas tādējādi eksaminēs slimnīcas palīdzības sniedzēju profesionalitāti, izrādījās neliels pārpratums, iespējams, ka amerikāņi kā ārstus bija iezīmējuši militāros paramediķus.

Izlasīju jūsmīgos aprakstus laikrakstos un portālos, arī televīzija raidīja ziņas par mācībām uz patiesi pozitīvas nots. Ir jau arī prieks par veiksmīgām mācībām, kurās sastapti svešzemju ļaudis ar citu izglītību un citu pieredzi.

Priecīgs pārsteigums – Latvijā pašu spēkiem rīkotas mācības ir labāk sagatavotas, tuvākas realitātei un ievērojami dzīvīgākas. Ziņa – mums paliks nezināms jautājums – vai slimnieku vešanai no Rēzeknes un Ludzas rajona ar melni draudīgajiem „Black Hawk” nebija kāds alternatīvs mācību mērķis. Tomēr armija ir un paliek armija, lai kādā pasaules malā tā atrastos un cik braši runātu preses virsnieki. Tādēļ gadījumos, kad mācības tiek rīkotas kopā ar jebkuru armiju vai bruņotajiem spēkiem, visiem medicīnas darbiniekiem kā rokasgrāmata pirms mācībām jāpārlasa Jaroslava Hašeka „Šveiks”.

Autors ir ārsts