Latviete Irākā: Darbs ar bēgļiem palīdz apzināties svarīgās vērtības

Latvijā jādara daudz vairāk, lai uzlabotu izpratni par bēgļu jautājumiem

“Pamatskolā man bija sapnis kļūt vai nu par kapteini uz lielajiem kuģiem, vai arī par žurnālisti. Beigu beigās es izvēlējos žurnālistiku, un tā bija pareizā izvēle.” Liene Veide ir Latvijas pilsone, kura patlaban strādā ANO Bēgļu aģentūrā (UNHCR) kā publiskās informācijas un ārējo sakaru speciāliste Dohukā, Irākā. Viņa pievienojās ANO komandai 2010.gadā un kopš tā laika ir palīdzējusi bēgļu un patvēruma meklētāju aizsardzības jomā vispirms Gruzijā, vēlāk Irākā.

Liene saņēma bakalaura grādu sociālajās zinātnēs un komunikāciju zinātnē Rīgas Stradiņa universitātē 2005. gadā. Divus gadus viņa nostrādāja dažādos laikrakstos Latvijā. 2007. gadā Liene devās vairāku nedēļu ceļojumā uz Gruziju un iemīlējās šajā valstī un tās cilvēkos. Kad 2008. gadā Latvijā sākās ekonomikas krīze, viņa izlēma, ka ir laiks pārmaiņām dzīvē un atrada darbu laikrakstā “Georgia Today”.

“Es sapakoju mantas, nopirku biļeti vienā virzienā un devos uz Tbilisi. Tobrīd es domāju, ka atgriezīšos Latvijā pēc gada. Taču mana māte jau pēc pirmajiem saņemtajiem e-pastiem pateica, ka ir pilnīgi skaidrs – es nekad neatgriezīšos,” viņa stāsta.

Gruzijā viņa veidoja ziņu materiālus pārsvarā par sociālajiem tematiem. 2008. gadā daudzi jautājumi bija saistīti ar Dienvidosetiju, un tas Lienei lika pievērsties iekšēji pārvietotajiem cilvēkiem. Viņa sazinājās ar vairākām ANO aģentūrām, tematu lokam pamazām pievienojās arī čečenu bēgļi, UNHCR kampaņas par dzimšanas apliecībām, bezvalstniecību un tamlīdzīgi.

Divus gadus vēlāk Liene sāka strādāt kā UNHCR ārējo attiecību speciālista asistente Gruzijā. Trīs gadu laikā šajā darbā viņa juta, ka katru dienu iemācās kaut ko jaunu un arvien vairāk uzlabo savu izpratni par bēgļu un pārvietoto personu situāciju: “Tas bija sapnis, kas pārvērtās īstenībā. Reizēm bija ļoti smagi, nācās redzēt, kā cilvēki, īpaši gados vecāki ļaudis, cīnās ar grūtībām. Taču darbs ar bēgļiem UNHCR paspārnē palīdzēja man apzināties dzīvē svarīgās vērtības.”

2013. gadā viņa pārcēlās uz Erbilu, Irākas kurdu reģiona galvaspilsētu, lai strādātu UNHCR kā publiskās informācijas speciālista palīdze. Mazāk nekā gada laikā viņa pieredzēja ārkārtas situāciju un liela cilvēku skaita pieplūdumu. Tikai vienā dienā šajā gadā, 17. augustā, Irākas kurdu reģionā ieceļoja 13 500 cilvēku, kuri bēga no nemieriem Sīrijā. Nākamais cilvēku vilnis šo reģionu sasniedza 2014. gadā, kad arvien vairāk un vairāk irākiešu bija spiesti pamest savas mājas.

UNHCR birojs Irākas kurdu pilsētā Duhokā lūdza Lieni pārcelties pie viņiem, lai 2014. gada septembrī viņa sāktu strādāt kā publiskās informācijas un ārējo sakaru speciāliste. Laika periodā no 2014. gada janvāra līdz 2015. gada 7. maijam, pēc Starptautiskās Migrācijas organizācijas datiem, Irākā 3225 dažādās vietās bija kopumā 2,9 miljoni iekšēji pārvietoto personu.

“Kad es skaidroju bēgļiem, ka UNHCR diemžēl nespēj palīdzēt katrai pārvietotajai personai pārcelties uz kādu attīstītu rietumvalsti, viņu parastā atbilde ir – tas nekas, svarīgākais, ka jūs patiešām uzklausāt mūsu dzīvesstāstus, jo dalīšanās ar savu stāstu jau pati par sevi palīdz un sniedz atvieglojumu. Tādos brīžos es varu tikai apbrīnot šos cilvēkus, kuri ir izgājuši cauri šausmu un izmisuma pilnām stundām un dienām, kas pārvēršas mēnešos. Viņi joprojām saglabā gribasspēku un nepadodas, viņi sāk dzīvi no nulles un joko cits par citu,” stāsta Liene.

Liene uzskata, ka darbs UNHCR ir lieliska iespēja palīdzēt cilvēkiem, kuri ir spiesti doties bēgļu gaitās. Viņa arī lepojas ar Latvijas pieaugošo iesaisti humānajā palīdzībā, jo Latvija kopš 2001.gada ir ziedojusi naudu UNHCR. Šie līdzekļi tiek izmantoti tur, kur tas ir visvairāk nepieciešams, piemēram, Sīrijas krīzē.

Taču Liene uzskata, ka būtu jādara daudz vairāk, it īpaši, lai uzlabotu izpratni par bēgļu jautājumiem. Viņa norāda: “Mums vienmēr ir jāatceras mūsu vēsture, tāpat arī tas fakts, ka šodien ļoti daudz latviešu dzīvo un strādā ārzemēs. Es vienmēr saviem draugiem un radiem saku, ka bēgļi ir tieši tādi paši cilvēki kā jebkurš no mums. Latvijā mums ir jābūt atvērtiem, ir jābūt gataviem diskutēt par visiem jautājumiem.”

Raksts pirmpublicēts UNHCR mājas lapā šeit.