Vai Valsts kanceleja atvainosies?

VK paziņojumiem tic ne tikai Latvijas uzņēmēji, bet tos kā biznesa vides skrīningu lasa un ņem vērā arī starptautiskais bizness

Latvijas uzņēmējdarbībā un arī politikā ārvalstu investīciju piesaistes jautājums ir bijusi aktuāla tēma teju kopš Latvijas valsts pastāvēšanas. Un šajā jomā gan Ministru kabinetam (MK), gan Valsts kancelejai (VK) būtu ļoti daudz ko darīt, sākot no likumdošanas aktiem nodokļu jomā līdz dažādām uzņēmējdarbības veikšanai nepieciešamajām atļaujām.

Pēdējās nedēļās liela uzmanība ir pievērsta VK direktores Elitas Dreimanes pielaides valsts noslēpumam anulēšanai. Publiskā telpā jau izskanējis, ka tas varētu būt saistīts ar VK darbībām investīciju strīdu lietās. Grūti spriest, par kādiem tieši informācijas aprites pārkāpumiem ir runa šajā gadījumā, taču viens ir skaidrs – pat publiskā telpā ir redzams, ka VK pieļāvusi kļūdas, kuras, domājot par Latviju kā pievilcīgu investīciju vidi, nekad vairs nedrīkstētu atkārtoties!

Mēs dzīvojam 21.gadsimtā, un nevienam vairs nav jāskaidro, cik liela nozīme mūsdienās, un jo īpaši biznesā, ir informācijai, tai skaitā korektai un precīzai vai arī nepatiesai un manipulatīvai; kā informācija ietekmē biznesa lēmumus par piemērotāko investīciju vietu; kā informācija ietekmē personu reputāciju, tostarp ne tikai tam par kuru izsakās, bet arī paša informācijas paudēja.

VK izplatītā informācija par iekšzemes jautājumiem it kā iekšzemes publikai ir signāls arī daudziem ārpus valsts esošiem biznesa vides vērotājiem: tā var gan liecināt par skaidru un korektu biznesa vidi, un tādā veidā “atvērt durvis” investīcijām, bet tā var arī parādīt duļķainus ūdeņus, kas negatīvā gaismā parāda valsts attieksmi pret uzņēmējiem, cieņu pret patiesības noskaidrošanu, kā arī izpratni par tiesiskumu uzņēmējdarbības vidē kopumā.

Tāpēc arī investīciju piesaistes kontekstā viens no ļoti būtiskiem jautājumiem ir informatīvā telpa – ne tikai tas, kādā gaismā publiski parādās kāds uzņēmējs, bet arī tas, cik korektu informāciju gan par vidi kopumā, gan par konkrētiem jautājumiem – kas, turklāt nereti ir savstarpēji papildinošas lietas – izplata gan MK, gan VK.

Kā zināms, 2013.gadā VK publiski izplatīja paziņojumu, kurā, atsaucoties uz it kā Uzbekistānas uzņēmēju vārdā iesniegtu vēstuli, vainoja afgāņu izcelsmes uzņēmēju Gulamu Mohammadu Gulami reiderismā un prettiesiskā Vecrīgas viesnīcu pārņemšanā. Tagad ir noslēgusies tiesvedība, kuras gaitā Lielbritānijas tiesa ir pieņēmusi un arī Latvijas tiesa nostiprinājusi lēmumus, ka Gulami darbības ir bijušas tiesiskas, bet pretējā puse – bijušo darbinieku un viņu juristu personā, kas uzdodas par Uzbekistānas uzņēmēja pārstāvjiem un draud ar investīciju pretenziju Latvijas valstij – tā arī 2,5 gadu laikā nav spējusi pierādīt savas tiesības pārstāvēt it kā Uzbekistānas iedzīvotājus. Lieki teikt, ka personas, kurām nav pārstāvības tiesību, investīciju pretenziju Latvijas valstij pieteikt nevar, un to visdrīzāk varētu saukt tikai par šantāžu, kam – kā izskatās – VK savulaik ir pakļāvusies. Taču VK ir valsts pārvaldes augstākā institūcija, un tai pret saviem paziņojumiem publiskā telpā būtu jāizturas ļoti nopietni. VK paziņojumiem tic ne tikai Latvijas uzņēmēji, bet tos kā biznesa vides skrīningu lasa un ņem vērā arī starptautiskais bizness, vēstniecības, potenciālie investori u.tml.

Latvijai ar investīciju piesaisti sokas ļoti smagi. Ja runājam par starptautiski atpazīstamiem ražošanas uzņēmumiem Latvijā, tad tos var saskaitīt uz rokas pirkstiem. Šis rādītājs jau ir ļoti nopietns signāls tam, ka biznesa vidē – lai kā atsevišķi politiķi censtos bildi zīmēt rožainā gaismā – ir nopietnas problēmas: 25 gadu laikā Latvijai nav piesaistīts neviens “lielais vārds”.

Tāpēc, manuprāt, VK patlaban nav izvēles – tai būtu jāsakož zobi un jāatsauc savi iepriekš izplatītie melīgie paziņojumi par uzņēmēju Gulami. Pretējā gadījumā var sanākt, ka ierēdņu bezatbildība Latvijas valstij izmaksā ļoti dārgi – tas būs signāls starptautiskajam biznesam, ka Latvijas vadība biznesu ir gatava iznīcināt ātri, uz “saņemtas vēstules” pamata, un paust biznesu iznīcinošus paziņojumus bez iedziļināšanās saņemto dokumentu saturā, nemaz nerunājot par pušu savstarpējās tiesvedības rezultāta sagaidīšanu.

Autors ir LU profesors