Kādam jābūt Valsts prezidentam? (papild.)

Valsts prezidenta kandidātu izvirzīšana oficiāli startējusi. Žurnāls “Ir” publicē viedokļu sēriju, aicinot pazīstamus cilvēkus izteikt savu vērtējumu

Madara Peipiņa, “Manabalss.lv” vadītāja

Ar prezidentam nepieciešamajām īpašībām un prasmēm ir līdzīgi kā Ziemassvētku dāvanām – jo ilgāk domā, jo garāks kļūst saraksts. Taču jārēķinās, ka ideālais prezidents nebūs neviens – īsts, dzīvs cilvēks nāks ar savām stiprajām un vājajām pusēm un cilvēcisku potenciālu kļūdīties.

Būtiska ir prezidenta prasme iemantot iedzīvotāju simpātijas, uzticību un cieņu. Tas var nenotikt uzreiz. Prezidenta vārdiem un darbiem jābūt tādiem, lai visdažādākie Latvijas iedzīvotāji varētu teikt: «Lūk, mans prezidents, es ar viņu lepojos!» Tam būtu sabiedrību saliedējoša ietekme, kas pašlaik ir ļoti vajadzīga. Nav vienas formulas, kā to panākt, taču svarīgi, lai prezidentam divvirzienu saruna ar cilvēkiem Latvijā ir prioritāte.

Kā prezidentu gribētu redzēt gudru un erudītu cilvēku. Tādu, kurš spēj mobilizēt savā rīcībā esošos resursus, lai saskatītu problēmu cēloņus, norādītu uz risinājumiem, un politiskajā un mediju dienaskārtībā ieceltu Latvijai būtiskākos jautājumus. Prezidentam Satversmē dotās pilnvaras nav plašas, taču, tās gudri un prasmīgi izmantojot, iespējams paveikt daudz.

Gustavs Strenga, vēsturnieks

Ja man kāds vaicātu par iespējami labāko Valsts prezidenta ievēlēšanas kārtību, es teiktu, ka tai būtu jābūt loterijai. Portālā Manabalss.lv ļaujam nācijai izvēlēties 100 iespējamos amata kandidātus un tad lozējam. Mēs noteikti iegūtu ne sliktāku prezidentu kā Andris Bērziņš.

Veids, kā pašlaik tiek ievēlēts Valsts prezidents, ļoti līdzinās ložu vilkšanai vai pudeles griešanas spēlei, kurā vērtībām, politiskiem argumentiem, pieredzei, talantiem un oratora spējām nav gandrīz nekādas nozīmes. Visu nosaka tas, kā prezidenta amata kandidātu pasniedz viņu atbalstošie Saeimas deputāti, un tas, vai viņa atbalstītāji var sarunāt ievēlēšanai nepieciešamās balsis. Nedaudz bezcerīgi tas viss izskatās.

Pašlaik šķiet, ka 3.jūnijā turpināsies pudeles griešana, kurā izlozētais prezidents diez vai šķitīs labākais iespējamais valsts vadītājs.

Tomēr, ja es varētu izvēlēties valsts vadītāju, mans prezidents būtu tas, kurš plašo un globālo pasauli redz kā iespēju, nevis apdraudējumu Latvijai. Es gribētu, lai prezidentam ir svarīgas ne tikai preambulas vērtības; viņa mērķim būtu jābūt visu Latvijas iedzīvotāju garīgai un ekonomiskai labklājībai. Prezidentam ar viņam pieejamajiem varas instrumentiem būtu jāveicina reformas izglītībā un zinātnē, kā arī veselības sistēmā. Latvijai ir nepieciešams enerģisks un dinamisks līderis.

Baiba Strautmane, žurnāliste

Pēdējā laikā dzirdams apgalvojums, ka ikviens atjaunotās Latvijas prezidents bijis tas, kas valstij tobrīd vajadzīgs. Var jau būt, ka Andris Bērziņš bija vajadzīgs, lai mēs saprastu, kādai nevajag būt valsts pirmajai galvai. Un attiecīgi, kādai vajadzētu būt – te un tagad.

Šai personai jāgrib un jāvar runāt gan par bijušo kompartijas un komjaunatnes nomenklatūras pārstāvju korporatīvās «kultūras» pūdējošo ietekmi, gan jābūt patiesi ieinteresētai VDK dokumentu ātrā un profesionālā izpētē. Ir pēdējais laiks šo posmu beidzot padarīt par vēsturi.

Šai personai jāgrib un jāspēj runāt par godīgumu tiesiskas valsts kontekstā. Katrs ar valsts tiesu sistēmas svētību piemānīts pilsonis, uzņēmums, investors ir zaudējums tai pārtikušajai Latvijai, kurā gribam dzīvot.

Šai personai jāgrib un jāspēj izglītības sistēmas pārveidi padarīt par augstākā svarīguma līmeņa jautājumu. Ir laiks sākt nopietni izturēties pret nākotni.

Īsi sakot, Latvijai pašlaik prezidenta tribīnē būtu vajadzīga personība ar drosmi pateikt: pietiek izlikties, ka viss ir normāli… No izskanējušajiem kandidātiem visatbilstošākais šķiet Egils Levits.

Juris Rubenis, mācītājs

Svarīgi nepārspīlēt ar prasībām, jo nevienā cilvēkā nevar būt apvienotas visas kvalitātes. Manā skatījumā prezidentam jābūt Latvijas patriotam, līdzsvarotai personībai (per sonare burtiski nozīmē «skanēt cauri», tātad personība nav «perfekts cilvēks», bet tāds, caur kuru skan cauri kas lielāks par viņu pašu), ar labu izpratni par Latvijas iekšējo un ārējo politiku, spējīgam precīzi formulēt savu viedokli un ar izcilām svešvalodu zināšanām. Nav obligāti, lai prezidents būtu labs runātājs, bet lai viņš izstarotu vienkāršu cilvēcību.

Pašreizējā situācijā ir ļoti svarīgi, lai prezidents tiktu izraudzīts no politiķu vides. Nereti mēdzam būt netaisni pret cilvēkiem tikai tāpēc, ka tie darbojas politikā. Prezidenta priekšrocība būtu Eiropas politiskās virtuves pazīšana.

Liela daļa inteliģentu cilvēku, mazliet piepūloties, gada laikā varētu apgūt galvenās iemaņas un zināšanas prezidenta amatam. Šobrīd tam nav laika. Politiskā situācija ir saspringta, un prezidentam nepieciešams kvalitatīvi un precīzi sākt darboties no pirmās dienas amatā.

Svarīgi atcerēties, ka ne visi, kas lieliski sevi parādījuši kādā profesijā, spēs būt lieliski visur! Visbiežāk – ne. Ir svarīgi katram būt gatavam uzņemties atbildību par savu valsti, bet pie atbildības uzņemšanās pieder arī māka atbildīgi novērtēt savu kvalifikāciju – vai es tiešām deru šajā amatā?

Foto: Gatis Rozenfelds, F64

Jānis Domburs, žurnālists

“Pareizā prezidenta” parametriem nav vienas pareizās versijas. Mazohistisks ir formulējums «lai tautai nebūtu kauns», naivi ir šovmena meklējumi «lai māk labi uzstāties un zina svešvalodas». Kandidātu deficīts rāda, cik štruntīgi ir ar partijām un pilsonisko sabiedrību. Koalīcijas partijas muļķo tautu, solot diskutēt ar sabiedriskajām organizācijām, jo bez konkrēta piedāvājuma tās ir tikai pļāpātavas. Iepriekš prezidentu izvēle lielākoties bija darījums vai kompromiss starp mazāko ļaunumu un lielāko kretīnu. Nekas neliecina, ka tagad politiķu pieeja atšķirsies.

Būtu loģiski, ka prezidents ir sabiedriski politiska figūra, kas personificē saprotamas vērtības un spēju ne vien runāt, ko daudzi grib, bet virzīt mērķus, ko vajag, un veicināt to īstenošanu. Jāpreparē kandidāti, sākot ar to, ko Andris Bērziņš ir vai nav (iz)darījis. Viņa teiktais par paveikto ir ļoti diskutabls. Visiem nosauktajiem ir vājās vietas. Tikai publiskās diskusijās starp un par kandidātiem izkristalizētos labākais. 

Gribētu, lai prezidenta vērtību mērs būtu demokrātijas attīrīšana no divkosības un korupcijas, jautājumi par vienu likumu un vienu taisnību visiem. Bet tādus ļaudis Latvijā augstos amatos neliek. 

Kristaps Ģelzis, mākslinieks

Jautājums sāk kaitināt. Vai tiešām 100 politiskās galvas nespēj uz to kvalitatīvi atbildēt par manis maksāto algu? Pat skolēnam skaidrs, ka mūsu ģeopolitiskajā mežā dižākais ir Ozols vai Egle. Stingru stumbru, simbolisku stāju visos vējos.

Vai ir vēl kādi varianti? Izrādās – ir, jo neviens neatceras, kur gan ir tā nacionālā kokaudzētava, kas tos rūpīgi selekcionē un piedāvā izlutinātajai publikai. Viss atgādina Ziemassvētkus, kad vieda skaistuma deficīta apstākļos pilsoņiem piedāvā katram pašam valsts mežniecībās nocirst savu ideālo prezidenta egli. Skaidrs, ka šādā viedokļu pašplūsmā saskaņots tēls ir neaizsniedzams sapnis. Kurš vainīgs?

Pelēki politiskais selekcionārs! Interesants absurds – izrādās, politiķi, kas izvēlējušies nesavtīgi rauties Latvijas nākotnes labā, nekad nav sapņojuši kļūt par savas valsts prezidentu. Gandrīz neviens publiski negrib atzīt, ka vēlas būt par ģenerāli. Tā vietā kaismīgi un izmisīgi meklē to citur – domnīcās, kafejnīcās, traumu un pensiju punktos. Izrādās, šīs ir unikālās vietas, kur iespējamā X stundā atrast par nāciju ļoti atbildīgu cilvēku ar politiskas diplomātijas pieredzi, ētikas stāju, labām oratora spējām un svešvalodu zināšanām. Varbūt pietiks kultivēt šo «strausu kluba» morāli un katram deputātam beidzot apliecināt, ko viņš no sava politiskā komforta gatavs ziedot nācijas saliedēšanas labā? Tad arī beidzot skaidri selekcionēsies, ka Bērziņš nevar būt Ozols. Bet Ozols var būt, piemēram, Godmanis.

(papildināta no sākuma)