Dievs vietā un nevietā

Bībeles piesaukšana neatbrīvo pašu no atbildības

Divi gadījumi pēdējo nedēļu laikā ar Dieva, ticības un Bībeles piesaukšanu liek aizdomāties gan par to, kādēļ mūsdienās nevajadzīgi vairojas plaisa starp ticīgajiem un neticīgajiem cilvēkiem, gan par to, kā “varonīga” provokācija var radīt negaidītu un pretēju iespaidu. Viens no tiem ir “Prāta vētras” mūziķa Renāra Kaupera plašsaziņā paustais skaidrojums par koncertēšanu Krievijā, bet otrs ir krustā sistās lelles stāsts Stūra mājas pagalmā.

Nepārstāstot R.Kaupera skaidrojumu, tikai atgādināšu, ka saskaņā ar viņa paša vārdiem galīgo atbildi uz to, ka ir attaisnojami braukt koncertēt uz Krieviju pašreizējos starptautiskajos apstākļos, viņš kā kristietis un ticīgs cilvēks guvis Bībelē. Šķiet, ka tā nav pirmā reize pēdējo gadu laikā, kad “Prāta vētrai” tiek uzdots jautājums par koncertēšanu Krievijā. Tā tas bija arī laikā, kad Krievijā tiesāja un sodīja grupas “Pussy Riot” dalībnieces. Tomēr rādās, ka šī tomēr ir pirmā reize, kad atbildē tik tieši tiek piesaukta Bībele.

Nodalāmas jomas

Es nedomāju, ka būt kristietiem vai piederīgam jebkurai ticībai ir kas nosodāms vai nepiedienīgs mūsdienām. Tieši otrādi – domāju, ka īsta ticība ir papildus vērtība un ieguvums arī mūsdienu cilvēka dzīvē, neraugoties uz zinātnes sasniegumiem, tehnoloģiju attīstību un sadzīves ērtībām. Lai cik ērta un viegla mūsdienās daudziem nebūtu ikdienas praktiskā dzīve, lielo dzīves jautājumu un dvēseles vajadzību ziņā mēs nekādi neatšķiramies no saviem senākajiem priekštečiem, kuri šīs atbildes meklēja ugunskura gaismā alas dziļumā.

Tomēr savā vēsturē Eiropas civilizācija, kurai piederam arī mēs Latvijā, ir nogājusi ļoti garu ceļu un, mācoties no savām kļūdām, pārsvarā ir nonākusi pie secinājuma, ka ticība kā ļoti personiska lieta ir vairāk piederīga cilvēka privātās dzīves telpai nevis sabiedrības un valsts pārvaldei.

Tāpēc arī Latvijā ar bažām un aizdomām uztveram tos gadījumus, kad sabiedriskajā sarunā un plašsaziņas telpā ticības jautājumi tiek sasaistīti ar valsts un sabiedrības pārvaldi, kā arī starptautiskiem jautājumiem. Kristietības vēsturē ir bijis pārāk daudz sliktu piemēru, kad ticības pavadonis bijis “uguns un zobens” tiešā un pārnestā nozīmē.

Tas arī ir iemesls, kādēļ, manuprāt, R.Kaupera Bībeles piesaukšana ir nevietā un nevajadzīgi vairo plaisu starp ticīgiem un neticīgiem cilvēkiem. Saprotu, ka viņš runāja par dziļi personisku izvēli un savām attiecībām ar Bībeli, tomēr jārēķinās, ka pašreizējos starptautiskos apstākļos un kara Ukrainā dēļ jautājums par sadarbību ar Krieviju sabiedriskajā sarunā neizbēgami būs plašāks tikai par kāda cilvēka personisko izvēli. Jo no kara, vardarbības, meliem un nāves nav iespējams paslēpties starp Bībeles vākiem, lai cik bieza un gudra tā nebūtu.

Tādēļ būtu tikai godīgi pateikt, ka “Prāta vētras” sadarbība ar Krieviju ir grupas parasta uzņēmējdarbība un naudas pelnīšanas veids. Galu galā viņi jau nav vienīgie, kas turpina naudu pelnīt Krievijā – tādi ir gan hokejisti, gan uzņēmēji, gan vēl citi.

Tā ir katra paša pieauguša cilvēka atbildība un izvēle, kā mēs nopelnām sev iztiku, taču diezin vai tam ir kāds sakars ar Bībelē rakstīto. Lai kādus lēmumus mēs pieņemtu un darbus darītu, brīdī, kad par tiem ir jāatbild, tas jādara pašam, neaizbildinoties ar Bībelē rakstīto. Gan sabiedrības, gan tiesas, gan savas sirdsapziņas priekšā. Lai nu Bībele pati atbild par sevi.

Sistos sit

Savā ziņā līdzīgi pamācošs par to, kā prāts un doma var nejēdzīgi sapīties reliģiskās metaforās, ir gadījums ar krustā sisto lelli Stūra mājas pagalmā. Lai cik juceklīgi tagad būtu darba autora un izstādes rīkotāja skaidrojumi par to, kam tad īsti līdzīga ir nu jau bēdīgi slavenā lelle, šķiet, ka nevienam no viņiem pirms tam neienāca prātā, kādu iespaidu var atstāt pati rotaļāšanās ar tik jēdzieniski piesātinātiem simboliem kā krustā sišana.

Es neatbalstu nedz cenzūru, nedz mākslinieku piekaušanu un mākslas darbu bojāšanu. Tomēr domāju, ka šoreiz autoram un rīkotājam vajadzēja mazliet vairāk padomāt par kopsakarībām šajā lietā. Ja cilvēces vēsturē nebūtu bijis Kristus piesišanas krustā stāsts, tad mēs joprojām mierīgi varētu uztvert krustā sišanu kā Senajā Romā iecienītu krimināla soda veidu un tikai. Taču nu jau divas tūkstošgades krustā sišana ir simbols kaut kam pavisam citam.

Tādējādi, piesitot krustā šo lelli, tā tiek nevis sodīta par kaut ko, bet gan padarīta par svēto mocekli un attaisnota no visiem grēkiem. Vēl jo vairāk, ja tā ir izbijušam čekistam Putinam līdzīga lelle un ja tas notiek bijušās čekas mājas pagalmā. Tad nu sanāk, ka čekisti un čeka ir darījuši cēlu sabiedrības tīrīšanas un “jaunas pasaules celšanas” darbu, tikai bija nesaprasti un nevietā nievāti, bet tagad ar krustā sišanu ir atpestīti un padarīti par īstajiem praviešiem?

Kā gan tas būtu jāsaprot čekas vajātajiem, mocītajiem un nomocītajiem? Ja darba autors tagad var atļauties slēpties aiz anonimitātes, tad čekas upuri ir ļoti konkrēti cilvēki, nevis kaut kāda anonīma un aizmirsta masa.

Manā uztverē Stūra māja ir līdzvērtīga kapsētai vai piemiņas vietai, jo šeit gan tika nogalināti cilvēki, gan daudziem no šejienes sākās ceļš uz padomju nāves nometnēm. Katrā namā ir kaut kad miris kāds cilvēks, un tas netraucē turpināt tajā dzīvot. Tomēr tāda nāves un iznīcības elpa, kāda dveš no šā nama, nav nevienā parastā namā, tādēļ šī nekad vairs nebūs parasta māja vai parasta izstāžu vieta, izmantojama visa veida mākslinieciskām provokācijām un neierobežotām izpausmes iespējām. Tajā skaitā arī mākslinieku piekaušanai.

Autore ir neatkarīgā žurnāliste