ZZS un Vienotības atbalstītais prezidenta amata kandidāts Raimonds Vējonis par hibrīdkaru, Lemberga ietekmi, tikšanos ar Putinu un biogrāfijas plankumiem
Preses konferencē 14.maijā aizsardzības ministrs Raimonds Vējonis paziņoja, ka piekritis kandidēt uz valsts augstāko amatu, jo „pašreizējais brīdis prasa tādu Valsts prezidenta amata kandidātu, kam ir izpratne par valsts drošības jautājumiem”. Viņš uzsvēra, ka iekšpolitiski prezidentam esot jābūt smaguma centram starp politiskajām partijām un vidutājam starp valsts varu un sabiedrību. Viņš pats esot politikā jau ilgus gadus, viņu visi pazīstot, tāpēc par sevi „neko jaunu es izstāstīt nevarēšu”.
Vējonis bija minēts kā viens no iespējamajiem kandidātiem jau pirms četriem gadiem, kad Zaļo un Zemnieku savienības vadība deva priekšroku Andrim Bērziņam. Šajā reizē viņš ir ticis tālāk un ir viens no četriem kandidātiem, par kuriem Saeima balsos 3.jūnijā. Pirms gada sabiedrības uzmanība bija pievērsta viņa skaļajam konfliktam ar ZZS „maizestēvu” Aivaru Lembergu, kurš bija nodēvējis NATO karavīrus Latvijā par „okupantiem”. Tomēr Lembergs pirms dažām nedēļām esot mainījis noraidošo attieksmi pret Vējoņa kandidatūru, un ZZS 11.maijā nolēma izvirzīt viņu kā apvienības kandidātu.
Ceturtdien [14.maijā] konspektīvi iepazīstinājāt ar galvenajām tēzēm par mūsu spēka avotiem – nacionālo vienotību, patriotismu un sociālo taisnīgumu. Vai jūs varētu pateikt mazliet izvērstāk, ko darīsiet šajos virzienos, ja būsiet prezidents?
Es jau preses konferencē minēju, kas ir tie galvenie elementi. Tātad viens ir cieņa pret citādi domājošiem, citādiem viedokļiem. Manuprāt, ir ļoti nozīmīgi, lai mēs sabiedrībā stiprinātu šādu toleranci, lai neveidotos konflikti ne starp dažādām sociālām grupām, ne tautību grupām.
Otrs ir jautājumi, kas saistīti ar demokrātisko sapratni starp valsti un varu, starp sabiedrību un varu. Jo, manuprāt, pašreiz ir tomēr šī plaisa starp varu un sabiedrību. Un šeit ir būtiska loma pilsoniskās sabiedrības stiprināšanai. To var stiprināt dažādos veidos. Es to redzu kā sadarbību ar nevalstiskajām organizācijām, lai tās būtu ne tikai daudz vairāk iesaistītas viedokļu izteikšanā, bet arī būtu maksimāli pietuvinātas lēmumu pieņemšanai.
Ir, protams, tādi formāti kā Ministru kabineta nevalstisko organizāciju forums. Bet varu vilkt paralēles ar to, ka, kad biju vides ministrs, izveidoju nevalstisko organizāciju padomi, kurā tika apspriesti noteikti jautājumi, tajā gadījumā – par vides aizsardzību. Organizācija nāca ar priekšlikumiem, kurus es tālāk kā ministrs varēju virzīt uz priekš. Es redzu arī no prezidenta puses, ka tas ir viens no formātiem – apkopojot nevalstisko organizāciju priekšlikumus, prezidentam ir iespējas virzīt noteiktus jautājumus tālāk vai nu uz Saeimu, vai nu uz Ministru kabinetu lēmumu pieņemšanai. Tas, protams, nenozīmē, ka tie vienmēr tiktu akceptēti, taču tas ir formāts, kā prezidents var mēģināt panākt kaut kādu lēmumu pieņemšanu.
Kas ir jūsu minētās plaisas starp sabiedrību un varu galvenie iemesli?
Pirmām kārtām jau problēma, protams, ir pašā varā – ka par maz komunicē ar nevalstisko sektoru, par maz ieklausās nevalstiskajā sektorā, kurš galu galā pārstāv sabiedrību. Otrs ir, ka politiķi diemžēl ne vienmēr skaidro lēmumus, un tas bieži vien rada neuzticību varai un tikai palielina šo plaisu starp varu un sabiedrību.
Vai aizklātais balsojums par prezidentu šo plaisu paplašina vai samazina?
Nu, es pats esmu bijis piekritējs slēgtajam balsojumam, jo pašreizējā brīdī mums tomēr vēl politiķi nav nobrieduši savam atklātam lēmumam. Jo tā vai citādi, vai tas ir slēgts, vai atklāts balsojums, pirms svarīgiem lēmumiem – šajā gadījumā par prezidenta ievēlēšanu – katra politiskā partija savā frakcijā vienojas, atbalstīs vai neatbalstīs konkrēto prezidentu. Neskatoties uz to, ka man kā Raimondam, jums kā Aivaram varbūt ir savādāks viedoklis par konkrēto cilvēku, tomēr ir kaut kāda koalīcijas disciplīna, un, līdzīgi kā armijā, konkrētie lēmumi jāizpilda, jo savādāk nevar notikt virzība uz priekšu. Tas tomēr liedz brīžiem cilvēkiem nostāties pret.
Slēgtajā balsojumā, protams, ir problēma, kas Latvijas politikā ir iezīmējusies – ka tiek melots. Melots, ka atbalstīsim konkrēto prezidentu vai tiesnesi, bet patiesībā nobalso savādāk. Jā, tas ir mīnuss. Bet katrā ziņā slēgtajā balsojumā tie cilvēki, kuri nepiekrīt partijas vadības piedāvātajam risinājumam, var tomēr nobalsot savādāk.
Teicāt, ka politiķi nav nobrieduši. Vai domājat, ka sabiedrība arī nav nobriedusi, lai pieņemtu un saprastu to, ka atsevišķi politiķi atklāti pateiktu – frakcijas vairākums ir lēmis tā, bet mēs nepiekrītam?
Nē, nu, sabiedrība ir nobriedusi, bet tik un tā mazākumam ir jāpakļaujas vairākumam.
Vai to var formulēt tā: politiķi nav nobrieduši tam, lai nemelotu sabiedrībai?
Arī, tai skaitā.
Ļoti īsajā savu programmatisko tēžu izklāstā preses konferencē uzskatījāt par vajadzīgu atgādināt, ka atbalstāt tradicionālo ģimeni. Kā netradicionāla ģimene varētu apdraudēt jūsu nosauktās galvenās prioritātes – patriotismu un valsts drošību?
Es jau neapgalvoju, ka apdraud, bet mūsu valsts stabilitātes pamatā tomēr ir tas, ka sabiedrības vairākums ir par ģimeniskām vērtībām, par tradicionālo ģimeni, kas ir arī nostiprināts mūsu Satversmē, kur skaidri un gaiši pateikts, kas ir ģimene. Un mūsu sabiedrības vairākums pašreizējā brīdī tā domā un tā rīkojas.
Tātad prezidenta amatā rīkosieties tā, kā rīkojas vairākums?
Nē, nu, kāpēc? Tas ir arī mans personīgais viedoklis, ka ģimene – tā ir fundamentāla pamata vērtība, kur katram ģimenes loceklim ir noteikta atbildība, un viņš arī pilda savus pienākumus. Bet attiecībā uz netradicionālām ģimenēm – nu, nav nekādā mērā aizliegts cilvēkiem izpausties kaut kā savādāk.
Vai netradicionāla ģimene apdraud sabiedrību vairāk nekā, piemēram, seksuāla vardarbība pret sievieti vai bērnu seksuāla izmantošana?
Nē, bet es saku, ka pašreizējā brīdī sabiedrībā tomēr vairākums ir par tradicionālo ģimeni. To mēs redzam no šīs diskusijas, kas parādās arī Saeimā un ap Saeimu, ka tomēr viedoklis ir tāds ļoti negatīvs bieži vien, un kaut kādā brīdī tas var radīt konfliktus. Tāpēc es saku – pašreizējā brīdī vairākums. Tas neizslēdz iespēju kaut kādā tuvākā vai tālākā nākotnē, ka sabiedrības viedoklis mainās, bet pie tā ir jāstrādā. Mēs tomēr esam bijuši, neteiksim, ka izolēti, bet tomēr savā viedoklī tradicionāli, vēsturiski tas ir bijis, ka ģimene ir pamatvērtība, un mēs, lielākā daļa, tā arī domājam un arī rīkojamies. Tāpēc, manuprāt, ir ļoti būtiski – ja gribam paplašināt ģimenes definīciju, tad jārada arī skaidrojums sabiedrībai, lai sabiedrība to uztvertu, ka tas nav nekas ļoti slikts. Tas nekādā gadījumā neapdraud drošību, to nevajag pīt ar drošību kopā.
Pieminējāt diskusijas Saeimā par tikumību. Kā jūs kā aizsardzības ministrs un kā prezidenta amata kandidāts, kam ir izpratne par drošības jautājumiem, vērtējat faktu, ka apstākļos, kad ir reāli draudi Latvijas neatkarībai, Saeimai galvenais apspriežamais jautājums ir tikumība?
Saeimā jau var ierosināt jebkuru jautājumu.
Kāpēc diskusijas par tikumības jautājumiem saasinājušās tieši pēdējā gada laikā pēc Krimas okupācijas?
Nu, šis jautājums darba kārtībā ir parādījies pēdējā gada laikā. Bet es negribētu nekādas sazvērestības teorijas zīmēt, ka tas tiek speciāli darīts, lai saasinātu sabiedrībā kaut kādus viedokļus. Kaut gan tas arī nav izslēgts. Jo tomēr arī Krievijas propagandas mašinērija strādā dažādos virzienos un mēģina sabiedrībā uzspiest vienu vai otru viedokli. Tiešā veidā varbūt tas nav… Es, protams, neskatos tos krievu raidījumus, bet tīri teorētiski tas varētu būt. Jo katrā ziņā Krievijas propagandā tiek izmantoti dažādi argumenti, dažādi naratīvi, kas tiek potēti, un tas, protams, var radīt kaut kādā daļā sabiedrības kaut kādu noskaņojumu. Lai mēs varētu pretdarboties, mums ir jāveic izskaidrošanas darbs, par ko mēs arī runājām, kad pieminējām šo plaisu starp sabiedrību un varu. Šie jautājumi daudz vairāk ir jāskaidro. Jo, kaut vai paceļot jautājumu Saeimā, mēs uzreiz redzam, kāds ir vairākuma viedoklis tur, un aiziet ļoti asas diskusijas. Izejot no hibrīdkara teorijas, refleksīvā kontrole ir paņēmiens.
Kurā hibrīdkara stadijā mēs pašlaik atrodamies, ja Krievijas jaunajā militārajā doktrīnā to ir astoņas, no kurām pirmās piecas ir bez militāra spēka lietošanas?
Pamatā esam kaut kur ap ceturto. Saliekot kopā visus faktorus, tā sanāk.
Jau ap ceturto? Tātad amatpersonas vairs nepilda savus pienākumus un politiķi pieņem Maskavai vajadzīgos lēmumus?
Nu, mums jau vēl šādus lēmumus nepieņem, bet, es saku, aptuveni esam tajā fāzē.
Vai tātad par prezidenta ievēlēšanu būs hibrīdkara ceturtās fāzes lēmums?
Nedomāju. Bet katrā ziņā tas, ka Krievijas vēstnieks iejaucas Latvijas kā neatkarīgas valsts jautājumā par prezidentu, izteikdams viedokli, kādam prezidentam vajadzētu būt, un tā tālāk, zināmā mērā jau ir šis ceturtās fāzes elements, kad sveša valsts mēģina izteikt savu viedokli par to, kādam vajadzētu būt prezidentam. Tā vai savādāk, daudz kas jau Latvijā ir pietiekami auglīgā augsnē iesēts, jo daudzi viedokļi, kas ir publiski pausti – var vilkt paralēles starp to, ko dzird Krievijas televīzijā, un ko kāds Latvijas politiķis tajā pašā Saeimā runā.
Varētu citēt vienu no viedokļiem – par prezidenta amata kandidātu Vējoni: „Vai viņš var kļūt par nācijas līderi un, teiksim, kaut kādas ģeopolitiskās krīzes attīstības brīdī būt nācijas līderis, kas konsolidē sabiedrību, visu sabiedrību un visas etniskās grupas, nu, par to es tā kā neesmu īpaši pārliecināts.» To saka Aivars Lembergs. Kāds būtu tas „krīzes brīdis”, ja viņam NATO ir „okupanti”?
Nu, es tā gluži tagad negribētu tam piekrist. Pagājušajā gadā par NATO kā okupācijas karaspēku tā retorika bija, bet, nu, mēs it kā ar viņu izrunājām, un, manuprāt, šāda retorika vairs neparādās.
Bet kādu nācijas līderi un kādam krīzes gadījumam tagad vajag Lembergam?
Man ir grūti komentēt. Tad ir jāprasa viņam, kas varētu būt tas nācijas līderis. Bet par nācijas līderi jau neviens nepiedzimst. Par tādu var kļūt pakāpeniski, līdzīgi, kā to izdarīja prezidente Vaira Vīķe – Freiberga, kura, iesākot savas prezidentes gaitas, nebūt nebija nācijas līdere, bet kļuva par nācijas līderi. Viņa ir nolikusi ļoti augstu latiņu, kādam vajadzētu būt vispār prezidentam. Līdz ar to, manuprāt, par nācijas līderi pakāpeniski kļūst, un, ja vajadzētu pateikt, ka mums ir gatavs nācijas līderis, es nevarētu nosaukt, izņemot Vairu Vīķi – Freibergu.
Lembergs gan var nosaukt. Paradoksālā kārtā viņš, tāpat kā Saskaņas Jānis Urbanovičs, uzskata, ka nācijas līderis varētu būt Latvijas vēstnieks „okupantu” NATO Māris Riekstiņš. Kāpēc, jūsuprāt, tāds paradokss?
Nu, vai nu tur sauca, ka viņš uzreiz būtu nācijas līderis…
Ka viņš būtu labāks prezidents nekā jūs, jo saliedētu tautības.
Nu, labāks vai sliktāks – tas ir ļoti subjektīvs vērtējums. Cik cilvēku, tik viedokļu. Varbūt šiem diviem nosauktajiem cilvēkiem viņš ir labāks kandidāts nekā es.
Jūsu politiskajā apvienībā Lembergs nav jebkurš cilvēks.
Pašreizējā brīdī es negribētu tam gluži piekrist. Jo lēmums par manu izvirzīšanu pirmdien [11.maijā], kurā piedalījās gan ZZS valde, gan visi Saeimas deputāti un arī ZZS sadarbības partneru vadītāji, it kā tika pieņemts vienbalsīgi. Tad jau šādā gadījumā vajadzēja izteikt pretenzijas manai kandidatūrai.
Kāpēc, jūsuprāt, Lembergs tik krasi mainīja viedokli – no tāda, ka neesat piemērots amatam, uz tādu, ka esat vislabākais?
Nu, viņš jau nav teicis, ka es esmu gluži vislabākais…
Bet viņš atbalstīšot jūs.
To man ir grūti komentēt, tas ir jāprasa viņam pašam.
Jūs pazīstat Lembergu daudzus gadus, viņš vienmēr ir bijis ietekmīga persona jūsu partijā, bet nesaprotat, kā viņš domā?
Nē, nu, es aptuveni viņa domas varu apjaust, bet, kāpēc ir notikusi viedokļa maiņa – to es nemāku komentēt.
Vai nenojaušat arī, kādi viņam mērķi šajā procesā, proti, ko viņš gribētu par prezidentu?
Es saku – ZZS ir izvirzījusi mani. Katra partija, tai skaitā Latvijai un Ventspilij, varēja apsvērt un izsvērt, kurus kandidātus tā ir gatava virzīt. To izdarīja Zemnieku savienība, to izdarīja Zaļā partija, to izdarīja Liepājas partija. Ventspils partija neizvirzīja nevienu kandidātu. Katrai partijai bija iespējas šo darbību veikt.
Jūsu Zaļās partijas līdzpriekšsēdētājs Viesturs Silenieks ir izteicies, ka Lemberga pretdarbība jums ir drauds Latvijas drošībai, un ka viņa intereses sakrītot ar Krievijas interesēm. Vai vismaz to varat komentēt?
Man ir grūti komentēt Viestura Silenieka izteicienus. Man nav bijusi iespēja ar viņu pārrunāt šo jautājumu, jo, pildot darba pienākumus, esmu atradies ārpus valsts. Tāpēc man ir grūti šo nokomentēt.
Lembergs nav vienīgais, kas nav jebkurš cilvēks. Solvita Āboltiņa ir teikusi, ka tiekot izspēlēts kaut kāds scenārijs, Vaira Vīķe – Freiberga to nodēvējusi par teātri, aiz kura stāvot ZZS maizestēvi, bet Guntis Ulmanis uzskata, ka šajā procesā Lembergs spēlējot „pirmo vijoli”. Vai Zaļo un Zemnieku savienībā visi svarīgi lēmumi tiek saskaņoti ar Lembergu?
Manuprāt, vispār neviens lēmums netiek saskaņots ar Lembergu. Tas, ka viņš vai viņa partijas pārstāvji piedalās ZZS valdes sēdēs – tas notiek. Katru pirmdienu Liepājas un Ventspils partiju pārstāvji piedalās sēdē, izsaka savu viedokli, bet ne tā, ka katrs lēmums tiktu saskaņots.
Formulēsim citādi – vai apvienība var pieņemt svarīgus politiskus lēmumus, kuri būtu pretēji Lemberga viedoklim?
Protams, ka pieņem lēmumus pretēji Lemberga viedoklim!
Piemēram?
Piemēram… Tagad uzreiz atcerēties… Nu, es kā piemēru atceros – kad mēs vienā no Valda Dombrovska valdībām piekritām paņemt Veselības ministriju. Tas bija pilnīgi, kategoriski pretēji tam viedoklim, kāds varbūt bija Lemberga kungam, un tas vienmēr tiek pieminēts kā mūsu – mana un Augusta Brigmaņa – sliktā rīcība, ka mēs tajā brīdī uzņēmāmies atbildību par veselības nozari, finanšu ministram neesot no ZZS. Tas ir pirmais , kas man uzreiz nāk prātā. Jo man jāsaka, ka es pēdējā gada laikā, esot aizsardzības ministra amatā, diemžēl neesmu regulāri piedalījies ZZS valdes sēdēs, jo bieži vien tieši pirmdienās ir dažādi pasākumi ārpus valsts. Piemēram, nākamnedēļ ir Eiropas Savienības aizsardzības un ārlietu ministru sēde, un es atkal nebūšu valdes sēdē. Tā ka esmu diezgan neregulārs valdes sēžu apmeklētājs.
Vai 3.jūnijā, kad Saeima vēlēs prezidentu, jūs būsiet Latvijā?
Es nākamās nedēļas sākumā būšu Briselē, tad 28. un 29.maijā ir Baltijas aizsardzības ministru padome, kur lemsim par Baltijas valstu sadarbību drošībā. Tie ir tie komandējumi, kurus zinu, pārējā laikā būšu Latvijā.
Vīķe – Freiberga runā par ZZS maizestēviem. Kas tad ir jūsu partijas maize – vai joprojām ir melnā kase, no kuras 2001. – 2006.gadā politiķiem esot izmaksāti 7 miljoni ASV dolāru, kā tas bija minēts saistībā ar tā dēvēto Ventspils amatpersonu un Lemberga stipendiātu lietu?
Es neko nezinu par melnām kasēm un stipendiātiem, tā ka uz to nevaru atbildēt. Attiecībā uz finansēm – viss finansējums partijai labi redzams KNAB mājaslapā, kur, protams, arī Lemberga kungs ir bijis ziedotājs, un arī viņa partijas pārstāvji ir ziedojuši ZZS.
Tolaik pieminētie miljoni nebija ziedojumi, tie bija kukuļi politiķiem.
Nu, bet ja tur kāds kaut kādus kukuļus ir saņēmis, tad jau tiesībsargājošās institūcijas, ja viņām tā informācija ir, attiecīgi lems. Jo es par to neko nezinu.
Jūs esat bijis pat ZZS priekšsēdētājs, bet apgalvojat, ka nezināt neko par kukuļiem politiķiem?
Es biju priekšsēdētājs 2010. un 2011.gadā un viennozīmīgi varu teikt, ka kaut kāda melnā kase un kukuļi nekad nav bijuši. Es galu galā parakstīju visus dokumentus, visas atskaites, kas bija ZZS, tas viss ir arī publiski pieejams.
Jūsu Zaļās partijas biedrs un bijušais premjerministrs Indulis Emsis savulaik valdības mājā pat pazaudēja portfeli ar 10 tūkstošiem dolāru skaidrā naudā. Vai, jūsuprāt, tā nauda tiešām bija domāta traktora iegādei, kā viņš skaidrojās?
Bet es jau nevaru… Protams! Kā savādāk? Jebkurā gadījumā es nekomentēšu kaut kādus svešus darījumus par traktoru iegādēm vai neiegādēm, jo tas neskar tiešā veidā mani. Es nevaru atbildēt par to, ko jūs darāt ar savu naudu.
Vai, ja tāda melnā kase būtu bijusi un kukuļi būtu maksāti, jūs kā ZZS priekšsēdētājs nebūtu varējis par to nezināt?
Nu, protams, ja kaut kas tāds eksistē, tad man kā priekšsēdētājam tas būtu jāzina. Bet es neko tādu nezinu, līdz ar to varu viennozīmīgi apgalvot, ka kaut kāda melnā kase vai kukuļi – nu, nav.
Vēl viena interesanta epizode ir jūsu tikšanās ar Putinu 2010.gadā Maskavā…
To jau jūs, mediji, uzpūtāt!
Nē, tas ir atrodams Vides ministrijas mājas lapā, kā jūs spiežat Putinam roku un sēžat ar viņu konferences Tīrais ūdens prezidijā.
Jā, bet tā jau bija atklāta tikšanās – es tikos un veselas piecas minūtes runāju ar viņu!
Kā tad tas tā gadījās?
Man grūti komentēt – es piedalījos kā Latvijas pārstāvis šajā pasākumā…
Un tas bija partijas Vienotā Krievija rīkots augsta līmeņa pasākums?
Nē, tas nav nekādas Vienotās Krievijas augsta līmeņa pasākums, tā ir starptautiska konference par ūdeni, un es piedalījos kā vides ministrs. Un es biju runātājs, līdz ar to arī prezidijā sēdēju.
Ko runājāt ar Putinu tajās piecās minūtēs?
Piecās minūtēs es runāju par līgumu, ko nepieciešams noslēgt starp Latviju un Krieviju par sadarbību vides aizsardzībā. Sarunas ministru līmenī bija iestrēgušas, un Putins tolaik vadīja valdību, un es viņu uzrunāju kā valdības vadītāju, ka, plānojot decembra sākumā prezidenta Valda Zatlera vizīti uz Krieviju, būtu labi, ja tajā paketē, kurā bija vairāki līgumi, būtu arī līgums par vides aizsardzību. Tas ir ļoti nozīmīgs jautājums, jo, ņemot vērā pārrobežu piesārņojumu, kas nāca un nāk pa Daugavas jeb Zapadnaja Dvinas baseinu no Krievijas un Baltkrievijas, šī sadarbība ir ļoti svarīga. Tas arī bija sarunas temats. Saruna, var teikt, izdevās – tādā ziņā, ka jau pēc šīs sarunas atlikušajos mēnešos tika līdz galam saskaņoti līguma teksti un decembra vizītes laikā līgums tika parakstīts.
Vai iniciatīva par piedalīšanos konferencē nāca no Latvijas vai tas bija Krievijas priekšlikums?
Kādā ziņā iniciatīva?
Tādā, ka diezin vai cilvēki netīšām nokļūst pasākumu prezidijos, kur netīšām arī Putins gadās.
Nu, es ne vienu vien gadu piedalījos tajās konferencēs, un šo atklāt bija uzaicināts Putins kā Krievijas valdības vadītājs.
Kā prognozējat notikumu attīstību Ukrainā, un vai Latvija varētu būt nākamais Krievijas mērķis, ja jau esam gandrīz vai ceturtajā kara fāzē?
Visi, protams, cer, ka Minskas līgums tiks ievērots un stabilitāte Ukrainā tomēr iestāsies. Bet tajā pašā laikā fakti neliecina par to, jo notiek Krievijas bruņoto spēku koncentrēšana pie Ukrainas robežas, notiek arī regulāra Minskas pamiera līguma neievērošana, un katru dienu iet bojā cilvēki, tajā skaitā Ukrainas armijā. Tas liecina, ka īstenībā tas pamiers ir ļoti trausls.
Es prognozēju, ka aktīvā militārā darbība kaut kādā brīdī atjaunosies. Kurš būs tas brīdis, ir grūti prognozēt. Es pieļauju, ka tiks vēl gaidīts līdz jūnija, jūlija Eiropas Savienības Eiropadomēm vai ārlietu ministru sanāksmēm par soda sankcijām Krievijai – vai tās tiks vai netiks pagarinātas -, un, izejot no tā, varētu būt kaut kādas darbības. Ja tiks pagarinātas, tad neizslēdzu, ka vasarā varētu atsākties aktīvāka militārā darbība.
Vai iznāk – ja sankcijas nepagarinās, tad Putins neko vairāk Ukrainā neuzsāks?
Nē, es saku – ja pagarinās sankcijas, tad vienkārši… Nu, pašlaik viņi it kā mēģina tēlot, ka tiek ievērots pamiera līgums. Bet, manuprāt, tas saistīts ar to, ka tagad katru mēnesi ir lēmumi par sankciju pagarināšanu vai nepagarināšanu, tāpēc jāuzvedas godīgi. Tā kā ģimenē – ja gribi kaut kādu saldumiņu saņemt, tad esi tā kā pieklājīgs, un, kad neesi saņēmis, parādi savu patieso raksturu. Manuprāt, Krievija pašreizējā brīdī rīkojas līdzīgi – nogaida, kā beigsies sarunas Eiropas Savienībā par sankciju pagarināšanu. Jo viņi arī paralēli strādā dažādos veidos, mēģinot panākt viedokļu dažādību Eiropas Savienībā, izmantojot ekonomiskos, enerģētiskos jautājumus, un tā tālāk – nu, teiksim, tā flirtēšana ar ungāriem, grieķiem un Kipru. Tas, protams, rada bažas par vienotu Eiropas viedokli, jo par sankcijām jālemj visām 28 valstīm. Līdz šim tas vienmēr bijis konsekventi ieturēts, bet, pirms nav pieņemts lēmums, nevar, protams, viennozīmīgi apgalvot, ka tiks pagarinātas. Tāpēc šeit, manuprāt, notiek šī saspēle, ka mēģina to pamieru tā kā ieturēt.
Bet vai nākamais Krievijas mērķis varētu būt Baltijas valstis?
Dažādi eksperti ir publiski izteikušies, ka nākamais mērķis varētu būt Baltija. Tīri teorētiski tas nav izslēgts, bet tajā pašā laikā, loģiski spriežot, karot daudzās vietās [vienlaikus] ir ļoti sarežģīti, jo Krievijas ekonomika arī nezeļ un neplaukst, ieņēmumu sadaļa pasliktinās, viņiem ir jāsamazina izdevumu sadaļa, tajā skaitā kaut ko sāk samazināt arī aizsardzības izdevumos – atsevišķos elementos, ne tā, kā tas skar citas jomas. Taču uzturēt bruņotus konfliktus daudzās vietās jebkurai valstij ir ļoti dārgi. Tāpēc ir ļoti būtiski, ka no Latvijas un Baltijas valstu amatpersonu puses ir ļoti daudz jāstrādā, pirmām kārtām, pieņemot savus iekšējos lēmumus par savu armiju stiprināšanu, ko mēs arī mērķtiecīgi mēģinām darīt.
Tajā pašā laikā mēģinām arī iet uz daudz intensīvāku sadarbību ar NATO sabiedrotajiem, tāpēc pašlaik mainām retoriku, runājot par NATO sabiedroto spēku klātbūtni reģionā – kā arī es to pirms trim nedēļām darīju savas vizītes laikā ASV – nevis rotācijas kārtībā, kā pašlaik, bet pastāvīgi.
Krievija nemainīsies ātrā periodā. Tas, kā tā sevi ir pozicionējusi, turpināsies. Līdz ar to mums ir jārunā par pastāvīgu NATO spēku klātbūtni reģionā. Un, protams, mēs esam pirmām kārtām ieinteresēti, lai šeit būtu ASV spēki. Tas tomēr mums, sabiedrībai, dotu lielāku ticamību [Ziemeļatlantijas līguma] 5.pantam. ASV bruņotie spēki tomēr ir jaudīgākie pasaulē.
Vai tas ideālā variantā nozīmē ASV militāro bāzi Baltijas reģionā?
Mēs pašreizējā brīdī par jaunām militārām bāzēm nerunājam. Mēs piedāvājam esošās NATO bāzes, kas ir Baltijas valstīs. Runājam par karavīru skaita palielināšanu šeit un ka tas pastāvīgi uzturētos.
Poļi prasa ne tikai karavīrus, bet arī smago tehniku un aprīkojumu.
Bet tas jau ir viens no lēmumiem, kas tika pieņemts Velsas samita laikā – ne tikai par ļoti ātrās reaģēšanas spēku izveidi, bet arī par šiem in place enablers (spēju nodrošinājuma izvietošanu), kas iekļauj gan munīciju, gan dažādas ieroču sistēmas, kas izvietotas austrumu flangā, arī Latvijā. Tas ir jautājums, par kuru pašlaik diskutē militārie plānotāji, un, ļoti iespējams, jūnijā NATO aizsardzības ministru sanāksmē kādi lēmumi tiks pieņemti. Tā ka pie tā tiek strādāts. Par ļoti ātrās reaģēšanas spēkiem lēmums tika pieņemts februārī, par štāba elementu izvietošanu arī tika pieņemts, tā ka tas viss ir procesā, tas viss notiek, un tagad ir jautājums par tehniku, munīciju, ieroču izvietošanu.
Protams, militārie plānotāji vēl diskutē, jo, kā jau visās diskusijās, ir daudz dažādu viedokļu, kā tas arī pirms Velsas bija. Taču finālā visas 28 valstis vienojās par kopīgu lēmumu, un, domāju, arī šeit šāds kopīgais lēmums būs.
Stiprinot mūsu spēkus Baltijā, stiprinot NATO klātbūtni reģionā, manuprāt, veidojas pietiekams atturēšanas efekts, lai jebkurš potenciālais agresors, tā teikt, septiņreiz nomērītu, pirms kaut ko tādu darītu. Tāpēc jābūt konsekventai un vienotai rīcībai gan no nacionālo politiķu puses, gan no NATO lielvalstu vadītāju puses. Jo, tikko viedokļi sāks šķelties un, nedod Dievs, kāda valsts ar savu viedokli nošķelsies un negribēs vairs piedalīties procesos, tā tiks parādīts NATO vājums. Manuprāt, tā būtu vislielākā kļūda.
Vai Latvija nav parādījusi savu vājumu, piemēram, iebilzdama pret Krievijas dzelzceļa šefa Jakuņina iekļaušanu ES „melnajā sarakstā” vai atteikdamās runāt par bēgļu kvotām?
Par bēgļu kvotām es tiešā veidā nevēlētos runāt, bet šeit ir līdzīgi kā attiecībā uz NATO valstu solidaritāti. Ja mēs gribam atbalstu no citām NATO valstīm, mums ir jābūt solidāriem. Ja mēs kādam prasām risināt mūsu problēmas, tad mums ir jābūt pietiekami solidāriem, cik tālu varam iesaistītes, jo neesam spēcīgākā ekonomika ne Eiropā, ne NATO. Šai solidaritātei ir jābūt.
Runājot par bēgļiem – nu, kvotas ir jautājums, kas ir pacēlies, bet, manuprāt, var runāt par citiem veidiem, kā varam iesaistīties bēgļu problēmu risināšanā. Piemēram, sūtot mūsu robežsargus, iespējams, arī karavīrus uz tiem reģioniem, kur šī bēgļu problēma ir aktuāla. Tāpēc viens no jautājumiem, par ko diskutēsim nākamnedēļ ārlietu un aizsardzības ministru formātā, būs par to, kā tuvāk avotam aktīvāk iesaistīties potenciālās migrantu plūsmas ierobežošanā. Varbūt tiks atrasti kaut kādi formāti, kā neļaut bēgļiem uzsākt šo bīstamo ceļu no Āfrikas kontinenta uz Eiropu, kā apkarot šos kontrabandistus, kuri mēģina iedzīvoties.
Bet valdība noraidīja ideju par kvotām, neko citu vietā nepiedāvādama.
Es nebiju valdības sēdē, nedzirdēju argumentāciju, kāpēc tāds lēmums par kvotām. Bet jebkurā gadījumā ir kaut kādi brīži, kad tomēr jābūt solidāriem pret partneriem. Jo līdzdalība Irākas karā, Afganistānā – tā arī ir solidaritāte, jo tiešā veidā tas mūs varbūt neskar, un tur vēl šauj, un mūsu karavīri iet bojā. Bet tā ir solidaritāte, ka mēs arī esam gatavi sniegt drošību citos reģionos, kur tas ir svarīgi citiem mūsu NATO sabiedrotajiem. Tā izpaužas tā solidaritāte. Un tajos brīžos, kad mums ir grūti, kā pašlaik, kad baidāmies, ka pēkšņi varam kļūt par mērķi, mums tiek sniegts atbalsts, varbūt pat īpaši nediskutējot, kāpēc. Visi saprot – ir problēma, tāpēc, jā, lūdzu, jums ir atbalsts. Tāpēc, pieņemot šādus lēmumus, vienmēr ir jāvērtē dažādi aspekti.
Vai valdība pašlaik ir gana stipra, lai pieņemtu drosmīgus lēmumus, vai arī prognozējat, ka tā varētu līdz rudenim krist, kā daži pareģo?
Prognozes publiskajā telpā, protams, izskan nepārtraukti, bet, manuprāt, šī valdība ir spējīga strādāt ilgstoši, visus četrus gadus, jo koalīcija, kas ir izveidojusies – es citādu īpaši arī neredzu. Vienotība, ZZS un Nacionālā apvienība – mēs viens otru pietiekami labi pazīstam jau ļoti daudzus gadus, un ir iespējas kopā strādāt. Es personīgi neredzu iemeslus mainīt valdību.
Koalīcija var palikt tā pati, bet var mainīties premjerministre. Vai Dana Reizniece – Ozola, jaunā Ventspils superzvaigzne, varētu nākt piekusušās, kā daži tagad apgalvo, Laimdotas Straujumas vietā?
Es neapgalvotu, ka viņa būtu piekususi, varu viennozīmīgi teikt, ka pašlaik viņa tiešām ir uzplaukusi un kā premjerministre ir gatava atbalstīt un pieņemt lēmumus. Tas pats lēmums, ko mēs valdībā pieņēmām, ka 2% aizsardzībai jāsasniedz līdz 2018.gadam, nav ļoti populārs citām nozarēm. It īpaši, kad mums ir problēmas izglītībā, veselībā, un tā tālāk. Bet valdība ir spējīga šādus lēmumus pieņemt premjerministres vadībā, un tas liecina, ka valdība ir spēcīga.
Vai valdības stabilitāti neapdraud tieši tas, ka premjerministre, kā sakāt, ir uzplaukusi? Varbūt Solvitai Āboltiņai var sākt šķist, ka uzplaukusi par daudz, un, ja nu kādu kombināciju rezultātā Vienotība dabūtu prezidenta amatu, premjerministri varētu mainīt?
Es īsti tā nedomāju. Jo jebkurai valdības krišanai vajag iemeslu. Neviena partija tāpat vien valdības darbu nepametīs, lai sagrautu koalīciju. Līdz ar to esmu tomēr optimists par to, ka šai valdībai ir iespējas strādāt ilgstoši, tā ir darboties spējīga, lemtspējīga, un jāļauj valdībai strādāt.
Vēl par premjerministriem un arī par plaisu starp politiķiem un sabiedrību – ZZS premjerministra kandidāts ilgstoši bijis un paliek Lembergs. Vai tiešām uzskatāt viņu par reālu premjerministra kandidātu?
Katrā ziņā mums bija izvirzīti vairāki kandidāti, to skaitā arī es biju izvirzīts kā premjerministra kandidāts. Attiecībā uz Lemberga kungu – lēmuma pieņemšanā ZZS es nepiedalījos, jo biju komandējumā. Nedēļu pirms vēlēšanām tika pieņemts lēmums par Lemberga kandidatūras izvirzīšanu. Tā ka tas lēmums tika pieņemts, un ar to tajā nedēļa gāja uz vēlēšanām.
Jūs veiksmīgi esat komandējumos, kad tiek pieņemti svarīgi lēmumi, taču jautājums bija – vai Lembergs ir reāls premjerministra kandidāts, vai arī tas ir blefs un vēlētāju mānīšana?
Jebkurā gadījumā, kad partijas izvirza premjera kandidātus, tās parasti it kā izvirza, nopietni domājot. It kā nevar teikt, ka tas ir blefs un ka notiek kaut kāda mānīšana. Tā ka – tāds ZZS lēmums bija, un lielā daļā sabiedrības, protams, Lemberga kungam ir atbalsts. Protams, lai runātu, ka viņš viennozīmīgi varētu būt kā reāls premjera kandidāts, ZZS vajag 51 balsi Saeimā, tad, protams, tas būtu daudz iespējamāk. Jebkurā gadījumā par reālu premjera kandidātu kļūst tajā brīdī, kad partijas, kuras ir gatavas veidot koalīciju, vienojas par to cilvēku, kas varētu būt koalīcijas līderis, koalīcijas vadītājs.
Vai, jūsuprāt, Lembergs saņemtu pielaidi valsts noslēpumam, ja vispār pretendētu uz jebkādu amatu valdībā?
Man grūti komentēt, tas jāprasa tām institūcijām, kuras izsniedz pielaides. Institūcijām ir noteikti kritēriji, ko vērtē un tad jau arī pieņem attiecīgu lēmumu.
Vai jūs pašlaik nejūtaties kā sorosīts un globālās oligarhijas aģents, kad jau Lembergam iebildumi pret jūsu kandidatūru?
Es nekad tā neesmu juties. Es esmu Latvijas politiķis, kas aizstāv Latvijas nacionālās intereses, stiprinot partnerību ar mūsu partneriem gan NATO, gan Eiropas Savienībā. Es sevi klasificētu tā.
Esam pieraduši, ka par politiķiem tiek atrasti kompromitējoši materiāli, līdzko viņi pretendē uz svarīgiem amatiem. Jūs no tā bija sargājis Lemberga jumts, bet, ja nu tas būtu pabraucis nost – vai jūsu biogrāfijā var atrast lietas, kuras varētu izmantot pret jums?
Domāju, ka nē. Jo es jau esmu politiskajā, teiksim, arēnā ne pirmo gadu. Kopš 2002.gada esmu, un visas lietas, kuras publiski ir parādījušās vai parādās, lai mēģinātu tā kā piešūt, ka kaut kādos laika periodos kaut kas ir bijis, nu…
Ja nu pēkšņi atklāsies, ka esat Lemberga stipendiāts?
Bet tas nekad neatklāsies – es neesmu stipendiāts!
Vai esat drošs, ka ne tikai jūsu politiskajā, bet arī privātajā biogrāfijā nav melno plankumu, kuru atklāšana varētu diskreditēt gan prezidenta amatu, gan Latvijas valsti?
Nu, man nekas tāds prātā nav. Safabricēt par cilvēkiem jau var visu ko, un tas ik pa brīdim Latvijas politikā notiek. Skumji, ka šādās situācijās bieži vien lielākā daļa sabiedrības neanalizē, vai tā ir vai nav patiesība, un kaut kāda ideja vienkārši tiek tiražēta tālāk. Diemžēl Latvijas politikā tas ik pa brīdim parādās, un no tā nav pasargāts pilnīgi neviens politiķis.
Vai prognozējat, ka pret jums arī varētu izspēlēt kādu šādu ideju?
Man ir grūti teikt. Kā jau teicu, safabricēt var jebkurā brīdī un jebko. Tas ir jautājums tai skaitā arī politiskajām partijām, vai tās ir gatavas izvēlēties kādu no pašreizējā brīdī piedāvātajiem kandidātiem. Ja partijas nebūs gatavas kādus atbalstīt, nav izslēgtas kaut kādas iespējas, ka it kā netīšām kaut kas kaut kur parādās. Negodīgas spēles, protams, var spēlēt. Man katrā ziņā tas nav pieņemami.
Āboltiņa uzskata, ka pirmajās vēlēšanās neievēlēs nevienu. Kāda ir jūsu prognoze?
Tas būs atkarīgs no Saeimas deputātiem. Tas, ka ir četri kandidāti, nav slikti, tā ir reāla sacensība. Bet prognozēt rezultātu, protams, ir grūti.
Jūs jau esat pateicis, ka nepiedalīsieties otrajās vēlēšanās, ja pirmajās neviens netiks ievēlēts. Vai nojaušat, kas varētu būt kandidāti otrajām vēlēšanām?
Man nav nekādas informācijas.
Nupat, piemēram, pieminēts Kārlis Jūlijs Druva, bijušais Saeimas deputāts un Zemnieku savienības biedrs.
Nepazīstu. Tad jau bezmaz paliek tas, kas pašlaik pietiekami plaši apspriests. Māris Riekstiņš tīri teorētiski varētu būt.
Vai viņu varētu atbalstīt Saeimas vairākums?
Grūti teikt. Varu runāt tikai un vienīgi par ZZS, un Māra Riekstiņa kandidatūra nevienu brīdi nav apspriesta, jo esam orientējušies uz pašu izvirzītajiem kandidātiem.
Vai Urbanoviča žigli pasludinātais atbalsts Latvijas vēstniekam NATO nebija Riekstiņa diskreditēšana?
Katrā ziņā man gribētos, lai mēs, ievēlot Valsts prezidentu, gūtu atbalstu no visām Saeimas frakcijām. Jo prezidents pārstāv gan visu sabiedrību, gan visas Saeimā pārstāvētās politiskās partijas. Tad tas mandāts tomēr ir labāks, nekā ar mazāku balsu skaitu un tikai no atsevišķām partijām. Ir svarīgi, ka prezidenta kandidāts gūst atbalstu visās partijās, kas ir pārstāvētas Saeimā, jo visām ir tautas dots mandāts. Tas dod zināmu mandātu, ka tu pārstāvi visu sabiedrību.
Vai no jūsu teiktā var secināt, ka par prezidentu kļūs tāds, kuru atbalstīs Saskaņa?
To grūti prognozēt. Tas, ko esmu teicis ne vienreiz vien – protams, ka būtu bijis labi, ja koalīcijai būtu viens kandidāts, kas liecinātu, ka koalīcija spēj vienoties par kandidātu, kas ir pieņemams visām trim partijām. Šajā gadījumā, neizslēdzot iespēju, ka katra partija var virzīt savu kandidātu, mums ir tagad sanācis, ka ir divi kandidāti. Tas padara procesu grūtāk prognozējamu. Ņemot vērā, ka situācija mainās katru dienu vai pat katru stundu, ļoti grūti prognozēt, kāds būs rezultāts 3.jūnijā.
Komentāri (23)
Bet 22.05.2015. 12.14
Lasu un tā jocīgi paliek, jo katrā Vējoņa atbildē: to nezinu, vai to nemāku teikt! kā parasti- Lembergs ZZs biedriem ir neaizskarams un nekritizējams.
Bez tam, neticu, ka to ka Lembergs ir tas kam pieder vara ZZS, jau nu nezinās Vējonis, ka bez Lembja manuprāt, pat matiņš ZZs gavām nenokrīt.
Gan jau lembja kremļa draugi pie kuriem viņš dažreiz aizbrauc izpausties, būs istrādājuši scenāriju Latvijas prezidenta ievēlēšanani!
Iespējams , ka tas būs Riekstiņš vai arī Daudze!Skaidrs, ka Latvijas prezidentu ievēlēs ZZS +SC+ bondarieši un sudrabieši.
Tik labs prezidents, kā Levits, kas patiesi ir gudra, inteliģenta , erudīta utt ,personība ne Lembem ne kremlim nebūs pieļaujama.
2
valdemir > Bet 22.05.2015. 16.08
Sieviešu loģika ir šausminoša. Kāds SC, kādi bondarieši un sudrabieši? Latvijas parlamenta opozīcija ir nulle, nekas, tukša vieta ( kurai gan maksā mēnešalgu ). Kad VL no koalīcijas dabūs garantijas otkatam, tad Levitu pārmetīs pār čuri.
0
valdemir > Bet 22.05.2015. 16.19
Starp citu, kāpēc bondarieši? Uz Artusu vien tā partija balstās.
0
dzeris49 22.05.2015. 12.05
Tik tālu esam, iespējamais Latvijas prezidents, faktiski, jau otrais, varētu būt Lemberga bīdītā viņa “šestjorka” ( to var manīt pat intervijā, kā jau visas Lemberga prostitūtes, iebiedēts un izdresēts perfekti, izliekas par muļķi, bet, par Lembergu – neko sliktu).
Manuprāt, vēl zemāk viņa iespējamiem vēlētājiem krist pagrūti, kaut, no otras puses, degradēties var bezgalīgi.
0
DD1 22.05.2015. 12.21
Atklāti sakot, pat līdz galam neizlasīju. Vējonis manās acī ir bezpersonisks, štampveidīgi runājošs ierēdnis, kam līdz prezidenta kkavlitētēm ir ļoti tālu.
Toties ir ļoti labs Ozoliņa raksts “Egils Levits zoodārzā” tvnet.lv http://www.tvnet.lv/zinas/viedokli/560794-egils_levits_zoodarza
0