Lietuvā neskaidrības par sadarbībā ar VDK atzinušos anonimitātes garantijām

Iespēja atzīties sadarbībā ar bijušās PSRS slepenajiem dienestiem Lietuvas iedzīvotājiem dota divas reizes

Lietuvas valdošās koalīcijas politiskā padome nolēmusi uzdot Valsts drošības departamentam (VSD) pārbaudīt Lietuvas iedzīvotāju genocīda un pretošanās centrā glabātās visu to personu lietas, kuras savulaik atzinušās sadarbībā ar bijušās PSRS Valsts drošības komiteju (VDK), otrdien vēsta “Delfi.lt”.

Saskaņā ar likumu šādu personu lietas apzīmētas ar slepenības grifu, bet tā darbības termiņš – 15 gadi – beidzas šogad. Lietuvas iedzīvotāju genocīda un pretošanās centrs vērsies pie Noslēpumu aizsardzības koordinācijas komisijas par termiņa pagarināšanu. Šajā komisijā ir seši locekļi, kurus ieceļ Lietuvas prezidents, premjers un Seima spīkers, pa diviem katrs.

Lai gan jautājums par iespējamu šo personu uzvārdu publiskošanu pirmajā acumirklī, šķiet, neietilpst politiķu kompetencē, kā pastāstījusi Seima spīkere Loreta Graužiniene, Noslēpumu aizsardzības koordinācijas komisija lūgusi valsts amatpersonas, kas deleģējušas tās locekļus, paust savu viedokli un tādējādi šis jautājums izvirzīts politiskā līmenī.

Premjers Aļģirds Butkevičs norādījis, ka pats ticies ar savu deleģēto komisijas locekli un sacījis viņai, lai “rīkojas pēc sirdsapziņas un apzinās savu atbildību”. “Es kā politiķis neuztiepšu viņai savu gribu par to, kā viņai būtu jābalso un jārīkojas,” viņš piebildis.

Portāls atgādina, ka iespēja atzīties sadarbībā ar bijušās PSRS slepenajiem dienestiem Lietuvas iedzīvotājiem dota divas reizes – 1991. un 1992.gadā Augstākās Padomes komisijai, bet 2000.gadā sešu mēnešu garumā – Lustrācijas komisijai. Abos gadījumos apsolīts šo personu vārdus neizpaust.

Politiķu vairākums uzskata, ka iespēja publiskot sadarbībā ar VDK atzinušos personu vārdus nozīmētu nodot viņu uzticēšanos, ziņo LETA/ELTA.

1990.gadā pieņemtajā Augstākās Padomes paziņojumā teikts, ka Lietuvas varasiestādes pret šiem cilvēkiem nevērsīs nedz morālu, nedz tiesisku, nedz jebkāda cita veida vajāšanu un viņu uzvārdi nekad netiks nedz oficiāli publiskoti, nedz arī apstiprināti, ja tie atklātībā nonāktu kādā citā veidā. Apņemšanās nepubliskot viņu datus ietverta arī 1999.gadā pieņemtā likumā.

“Tā nav nekāda spēle, jo aiz katra lietas numura ir cilvēka dzīve, viņa ģimenes un viņa tuvinieku dzīves, tādēļ mums jārīkojas atbildīgi. Vispirms jāpārbauda, vai tur ir tas pats, kas tika nodots, vai arī kaut kas nav kārtībā. Kad pārliecināsimies, ka viss kārtībā, pieņemsim lēmumu,” norādījusi Graužiniene.

Prezidente Daļa Grībauskaite pirmdien izteicās, ka šajā jautājumā jāiedziļinās un jāpārskata šiem cilvēkiem apsolītās anonimitātes garantijas. “Jāpalūkojas uz likuma burtu, kādā formā to var darīt, vai tas ir nepieciešams, vai un kādā mērā valsts viņiem garantējusi anonimitāti,” viņa sacīja.

Pirmais atjaunotās neatkarīgās Lietuvas valsts vadītājs Vītauts Landsberģis, kas 1990.gadā kā Augstākās Padomes priekšsēdētājs parakstījis minēto anonimitātes solījumu, tagad paudis viedokli, ka šo datu publiskošana labi jāapdomā, jo Krievija šos cilvēkus varētu sākt vajāt kā kādreizējās sistēmas nodevējus.

Viņš gan izteicis šaubas, vai Augstākās Padomes paziņojumu var pielīdzināt likumam un vai šim solījumam jābūt spēkā mūžīgi, tomēr skeptiski vērtējis iespēju neapdomīgi publiskot šos uzvārdus. Pēc Landsberģa teiktā, lēmumi jāpieņem atbildīgajos dienestos, izvērtējot visas iespējamās sekas, un “nepavisam jau ne politbirojā pie alus glāzes”.

Viņaprāt, vēlāk pieņemtie likumi visu tikai sarežģījuši un viennozīmīgu atbildi dot grūti, turklāt nav skaidrs, kas tiktu nodots atklātībai – vai tikai uzvārdi, vai arī šo cilvēku liecības, kas varētu būt ļoti svarīgas no valsts drošības viedokļa vai arī no pašu šo cilvēku drošības viedokļa, ja viņi tiktu šantažēti.

Tikmēr partijas “Kārtība un taisnīgums” priekšsēdētājs Rolands Pakss aicinājis garantēt tālāku aizsardzību tām personām, kas atzinušās sadarbībā ar VDK, bet tos, kuri nav atzinušies, publiskot “visus bez izņēmuma”.